Jau kopš pirmās sezonas bobslejā komandas treneri uzteica jaunā vidzemnieka spēju klausīties, mācīties un koriģēt savu sniegumu. Jāatzīst, ka Cipuļa nonākšanu starp pasaulē labākajiem veicināja arī pieredzējušo Latvijas pilotu traumas, bet Sanktmoricas sudrabs nebija sagadīšanās – to četrinieks apliecināja arī Pasaules kausa sacensībās Īglsā, kur tika izcīnītas divas ceturtās vietas.
Sezona bobslejistiem vēl nav galā – pēdējais Pasaules kausa posms būs jau šonedēļ Siguldā.
Dāvids Ernštreits: Bobsleja pasaules čempionāta sudraba medaļas ieguvējs – šādās reizēs laikam, lai čaļi neapvainojas, uzreiz ir jāsaka: "Kopā ar Dāvi, Matīsu un Edgaru"...
Emīls Cipulis: Jā, tieši tā. Mēs tomēr esam komanda, nav jau individuālais sporta veids. Mēs kā komanda izcīnām panākumus.
Cik jums stundas pagāja atceļā? 20?
Kādas 19 [stundas]. Brauciens mājup bija garš, bet esam visi veiksmīgi nonākuši mājās.
Cik liela ir tā karavāna? Uzzīmē to bildi...
Kopā ir trīs busi, ar kuriem ved tehniku, – bobsleja kamanas un pārējo inventāru. Tad ir divi vieglie busiņi, ar kuriem brauc sportisti un daži no apkalpes.
Emīl, vai tā dzīve nav viens interesants piedzīvojums? Tava dzīve pēdējā laikā tomēr ir apmetusi diezgan pamatīgu kūleni, jo pēc sudraba medaļas pasaules čempionātā droši vien šis tas ir mainījies?
Jā, protams. Noteikti viss ir mainījies. Tā varētu teikt, jo sezonas sākumā noteikti neviens no mums tādu rezultātu negaidīja. Sezonu iesākām Eiropas kausos, tāpat varbūt četriniekos par pirmo trijnieku varējām pacīnīties.
Ka izdosies sezonas beigās pasaules čempionātā izcīnīt sudrabu – es domāju, to tiešām neviens negaidīja.
Tagad pēdējās divas nedēļas ir tik liela uzmanība bijusi, kā vēl nekad manā dzīvē.
Pieļauju, ka šobrīd esi nedaudz vairāk uztraucies, kā ejot uz starta pasaules čempionātā Sanktmoricā?
Jā, noteikti. Es labprātāk braucu sacensībās. Tad es daru to, ko es tiešām zinu un ko es varu izbaudīt. Runāšana televīzijas priekšā un cilvēku priekšā nav mana stiprā puse.
Par to Sanktmoricu. Es lasīju tavās intervijās, un arī "Sporta studijai" teici, ka biji tik mierīgs un tiešām varēji izbaudīt pasaules čempionātu, neskatoties uz to, ka jau no pirmā brauciena biji pirmajā pieciniekā...
Jā, es pat nezinu, kā tas sanāca, bet jau ar pirmajiem treniņbraucieniem un jau divniekos jutu, ka tajā trasē viss sanāk. Tā arī vienkārši turpināju. Varbūt divniekos līdz galam dažas nianses nesanāca, bet jau ar četrinieku pirmo braucienu treniņos jutu, zināju visu, kas jādara. Es zināju, ka viss sanāks. Tāpat arī tā četrinieku kamana, kas mums ir... Ar to brauca pagājušā gada Eiropas čempioni tajā pašā trasē. Mēs vienkārši zinājām, ka ir vajadzīgs labs starts, stabili, mierīgi braucieni, tad tiešām varam cīnīties par augstām vietām.
Pasaules čempionātos ir jābrauc divas dienas. Pa vidu ir jāmāk arī kaut kā izgulēties un atpūsties. Kā bija ar to?
Es teiktu, ka nebija vispār nekādu problēmu. Miegs bija ļoti labs. Uz otro dienu arī izgājām svaigi. Tāpat arī džeki –
Matīss [Miknis] ļoti uzmundrinošus vārdus teica iesildoties, ka vienkārši mierīgi izdarām savu darbiņu, nedomājam par to, kur mēs šobrīd esam.
Jo tikai tad, kad sasniegsim finišu, būsim finišējuši, un tad jau redzēsim, kas būs.
Oskara Melbārža laikos mēs par komandas līderi uzskatījām Daumantu, kurš bija tas cīņā saucējs. Jūsu paaudzei tas būtu Matīss Miknis?
Jā, varētu tā teikt, jo pirms katra brauciena viņš bija tieši tas, kurš nedaudz sapurināja visus, ja vajadzēja, un pateica tādus īsus, bet tiešām konkrētus vārdus, kas deva to pēdējo procentu, uz starta izejot.
Kas ir tas, ko drīkst teikt, ko nedrīkst teikt? Tu esi no tiem, kurus vajag sapurināt, aizvainot, kaut kā tavu pašcieņu aizskart? Kāda ir tava recepte?
Nē, man drīzāk ir tā, ka man vispār nevajag nākt klāt. Es pats ar sevi tieku galā. Tāda agresija pret mani vispār neko nedod. Varbūt pat tikai sliktāk varētu būt.
Astoņi gadi motokrosā, bobslejā tagad ir ceturtā sezona. Kaut kāds motokrosa nospiedums, devums – vai tu jūti, ka ir arī šajā sudrabā? Nepārspīlēsim varbūt tikai vienu medaļu…
Droši vien, ka ir kaut kas. Protams, sporta veidi ir ļoti atšķirīgi, varētu tā teikt.
Kaut kāda tehniskā sporta veidu saikne tomēr ir.
Tas droši vien kaut ko ir devis, plus vēl nebaidīšanās no kļūdām, no kritieniem. Iespējams, tas ir tas, kas nācis līdzi.
Cilvēkiem, kas ir blakus motokrosa videi un diezgan tuvu redz, kā tas notiek, nav pat jābūt dziļi tajā iekšā, lai sačukstētos: "Kas tiem čaļiem ir galvā?", redzot tos lidojumus, tos ātrumus. Kādas ir pirmās sajūtas, iekāpjot bobā? Vai mierīgāk, vai trakāk?
Savā ziņā varētu būt, ka ir līdzīgi, jo arī ir tas lielais adrenalīns, bet tajā pašā brīdī tāds miers iestājas.
Jo tu neko nevari mainīt?
Tieši tā. Grūti izstāstīt, bet tas tiešām ir tāds kaifs, ko var noķert ar to adrenalīnu. Ļoti patīkama sajūta.
Kurā brīdī tas sāka kļūt patīkami? Pirmais brauciens, desmitais kritiens, es atvainojos, vai kā?
Droši vien tas bija pirmās sezonas beigās, kad sāku vispār saprast, kā ir stūrēt bobsleja kamanas, jo līdz tam izpildīju tīri tā – ko treneris saka, to es daru.
Tikai pirmās sezonas beigās sāku kaut kādas nianses pats saprast, sajust, ko es varu pats mainīt.
Tad sākās brīdis, kad var noķert to kaifu. Kaut ko pamaini, kaut kas nesanāk, atkal kaut kas cits sanāk. Tas rada to prieku, tiešām forši.
Tavi galvenie skolotāji? Tu ienāci bobslejā, kad Oskars Melbārdis atguvās no savainojumiem, centās atgriezties un arī atgriezās sportā, bet netika līdz Pekinas olimpiskajām spēlēm. Eiropas kausu komandas treneris bija Jānis Skrastiņš...
Jā, tas noteikti bija sākotnēji Jānis Skrastiņš, kas iemācīja tādas ģenerālās līnijas trasēs. Es varētu teikt, ka man ļoti paveicās, ka bija Oskars Melbārdis tieši tajā sezonā arī kopā ar mums, jo visās trasēs, kur bijām, es varēju pieiet, paprasīt viņa viedokli kā tā brīža pilotam. Kā viņš jūt to trasi? Viņš man arī ļoti daudz varēja pateikt priekšā – visādas niansītes. Gan Skrastiņš, gan Oskars pirmajā gadā ļoti daudz deva.
Tu esi teicis, ka gadiem vēlējies aiziet uz testiem Murjāņos, kad notiek atlase, bet pirmo reizi trasē tiešām nonāci tikai tajā dienā, kad bija jābrauc ar bobu lejā.
Jā, tiešām tā arī bija. Es nezinu, kā tas sanāca, bet trasē es nebiju bijis līdz tam.
Vienmēr pa televizoru skatījos, ka var just, – ir spēks un jauda tajā sporta veidā.
Gribējās pamēģināt, varbūt izdosies. Beigās sanāca.
Motokrosā tu sevi definēji kā amatieru braucējs, bet tomēr ar patstāvīgiem treniņiem spēji pierādīt, ka vari. Prasības ir augstas stūmēju atlasē...
Jā, protams. Īpaši jau tajā gadā, kad es atnācu. Tad tika izsludināts, ka Oskars Melbārdis meklē sev stūmējus.
Labāku magnētu grūti iedomāties...
Protams. Uz tiem atlases testiem atnāca ļoti daudz – es nezinu, varbūt pat ap simt bija tie, kas centās iekļūt. Tiešām vajadzēja augstus rezultātus uzrādīt, lai paņemtu uz vasaras nometnēm.
Mums patīk tas stāsts par Latvijas bobsleju, ka tie ir čaļi no laukiem, kas tos 100 vai 30 metrus ar kartupeļu maisu plecos var noskriet. Cik daudz metrus tu esi nostaigājis ar kartupeļu maisu plecos bērnībā Lēdurgā, kur esi izaudzis?
Grūti pateikt, cik daudz metrus ar kartupeļu maisu esmu nostaigājis, bet droši vien diezgan daudz. Tāpat arī tēvs, māte mājās ir ļoti daudz ko likuši darīt. Mums ar brāli viss pašiem ir bijis jānopelna. Brālis ir jaunāks pa mani. Es domāju,
tas rūdījums arī ir bijis no tā, ka mēs laukos ar basām kājām futbolu spēlējām. Visādus sprintus esam paši skrējuši ar hronometru mājās.
Savas mazās olimpiādes?
Jā, mazās olimpiādes. Piemēram, skrējiens apkārt mājai. Tā arī, es domāju, tas rūdījums rodas.
Lielajā olimpiādē, es teiktu, ka ir piemēri, ka tu nonāci varbūt nedaudz par ātru apstākļu sakritības rezultātā, bet acīmredzot šo dzīves skolu esi izturējis. Kā tu tagad uz to skaties – savā trešajā bobsleja sezonā biji pilots olimpiskajās spēlēs...
Es nezinu, vai tā bija sagadīšanās vai ne. Tomēr, lai aizbrauktu uz olimpiskajām spēlēm, vieta sev ir jānopelna. Jā, izdevās to vietu izcīnīt.
Sagadīšanās bija tādā aspektā, ka tie, kas bija tev priekšā, nevarēja. Lielie Oskari abi nevarēja piedalīties traumu dēļ.
Jā, protams, tā sanāca. Tagad es zinu, kā ir olimpiskajās spēlēs, un
uz nākamajām spēlēm jau nedošos tikai nostartēt, bet droši vien jau pacīnīties par kaut ko.
Man likās ļoti interesanta nianse, ka tu biji vienīgais rezervists komandā. Četriniekos pats nestartēji, bet, būdams pilots, kurš nekad mūžā bobu nav stūmis, biji rezervists, ja nu kas gadās. Vakaros Dievu lūdzi, lai neviens nenotraumējas?
Nē, nebija tik traki. Tāpat arī pirms četrinieku mačiem kopā ar džekiem sildījos, visu darīju, bet, protams, bija pārliecība, ka viss būs kārtībā – nenotraumēsies. Jebkurā brīdī arī biju gatavs lekt iekšā, ja būs tāda nepieciešamība. Tomēr ir olimpiskās spēles un komanda ir jāglābj, ja vajag.
Trenera Sanda Prūša psihologa gājieni no malas vienmēr ir interesanti. Nezinu, kā jums tur iekšienē, bet kaut vai pēc šīm divām Īglsā izcīnītajām 4. vietām viņš pēc mačiem forši uzslavēja Jēkabu Kalendu un pateica, ka Emīls pārāk daudz kļūdījās. Pēc 4. vietas. Ja pirms gada būtu teikuši, ka Cipulis būs ceturtais, neviens neticētu, bet šobrīd Sandis to spēli spēlē tā, lai motivētu tevi un droši vien, lai motivētu viņu. Kā tu ar to sadzīvo?
Jā, tā mums tur iet. Es nezinu, vai tas motivē. Jā, protams, Sandis Prūsis tāds laikam vienmēr arī ir bijis. Viņš saka to, ko viņš domā.
Tev ķeras pie sirds?
Nē, es neteiktu, ka ķeras pie sirds.
Es nezinu, vai vajag tādas negatīvas lietas ielaist sev galvā. Manuprāt, tas tikai vēl sliktāku visu varētu padarīt.
Es tāpat zinu, ka man pašam savs darbiņš jāizdara. Es tāpat vienmēr izeju uz starta un kā varu, tā daru.
Pareizā gultnē jāiztulko tie vārdi. Tas ir ļoti svarīgi. Tu pēc pirmās sezonas teici, ka Īglsa ir tava mīļākā trase, jo tur tā līgani, plūdeni var izbraukt. Kā ir pēc ceturtās sezonas? Arī tāpat?
Noteikti nē.
Nevar tās simtdaļas vairs noķert?
Jā, ir, protams, arī pieaudzis ātrums trasē. Uzreiz arī mainās kaut kādas nianses. Šosezon vispār bija ļoti ātra trase, tagad Pasaules kausā tur trases meistari ļoti labi bija pastrādājuši. Trase tiešām bija ātra, ļoti daudzās vietās mainījās, tieši kā ir jāizbrauc. Bija grūti, visi cīnījās.
Šīs nedēļas nogalē jautājums ir tāds – vai gaidāmais posms Siguldā tev mentāli nebūs sarežģītākais līdzšinējā karjerā, jo šobrīd cilvēki jau no tevis gaida?
Varbūt būs. Šobrīd es to tā nejūtu, bet droši vien, aizbraucot uz sacensībām, redzot, cik tur daudz būs cilvēku atbraukuši atbalstīt, varbūt būs kaut kāds satraukums, bet – kā vienmēr – jāiziet uz starta un jāizdara viss labākais, ko varam.
Kāds ir tas mērķis? Ko tu gribētu Siguldā parādīt vāciešiem, kas jūs apbrīnoja par to, ka tik ātri latviešiem četrinieks ir uzradies? Ko divnieks varēs savā trasē izdarīt?
Protams, gribētos jau TOP3 iebraukt un noslēgt sezonu uz tādas ļoti pozitīvas nots.
Vai izdosies, redzēsim, jo tomēr visi, kas brauc tajā elitē, ir ļoti spēcīgi piloti un komandas kopumā. Būs grūti, bet cīnīsimies.
