Tomēr saknes šodienas nevarībai ir meklējamas tieši ”lieliskā četrinieka” laikos, kad galvenā trenera Vitālija Urbanoviča vadītā Latvijas izlase vairāk atgādināja privātu sporta klubu, kura apmeklēšanai citiem biatlonistiem tika likti dažādi šķēršļi.
Biatlona treneris Jānis Neimanis atklāj dažus šķēršļus: “Atlases sacensības ieliek Austrijā. Kā piemērs – es esmu talsinieks, un es gribu izsisties, tikt Latvijas izlasē. Bet – kā man būs iespējams nokļūt uz atlases sacensībām? Jo es tobrīd neesmu Latvijas izlases dalībnieks. Tas viss bija tādā veidā.”
Arī bijušajam biatlonistam Jānim Pleikšnim ir viedoklis: “Kamēr neesi viņiem konkurents, viss ir forši – visi ir draugi. Bet – kā sāc izrādīt konkurenci, tā sāk tevi smuki atšūt.
Atlases sacensības viņiem tika pakārtotas tā, ka nespēji pielāgoties.
To esmu pats uz savas ādas izjutis. Kā paliec konkurētspējīgāks, tā tevi nelaiž klāt.”
2000. gadu sākumā līdzās Urbanoviča komandai skaļi sevi junioru līmenī sāka pieteikt galvenokārt Intara Berkuļa trenētā jaunā maiņa. Starp viņiem bija arī Jānis Pleikšnis, kurš 2002. gada pasaules junioru čempionātā spēja sasniegt labāko desmitnieku, apsteidzot vairākus vēlākos olimpisko spēļu un pasaules čempionātu medaļniekus. Tomēr veiksmīga pāreja uz pieaugušo biatlonu viņam neizdevās.
“Viens no faktoriem bija, ka izlases treneris bija Vitālijs [Urbanovičs].
Mēs netikām tālāk, tikām visādi piebremzēti.
Tas ir viens no faktoriem. Un federācijas tā laika prezidents [Jānis Bērziņš] arī bija viens no iemesliem, kāpēc nebija kopsaucēja un motivācijas mums tālāk darboties,” atklāj Pleikšnis.
Sajutuši dažāda veida pretestību un nespējuši potenciālu konvertēt atbilstošos rezultātos, ar laiku profesionālajam biatlonam ar roku atmeta daudzi spējīgi atlēti. Pēdējo 20 gadu laikā astoņiem Latvijas biatlonistiem izdevies ielauzties labāko desmitniekā pasaules junioru čempionātos (PJČ). Starp viņiem nav ne Rastorgujeva, ne Bendikas, kas iezīmē neizmantotā potenciāla apmērus.
LATVIJAS BIATLONISTI PASAULES JUNIORU ČEMPIONĀTU TOP 10
Edgars Piksons – 2003. g. – PJČ 6. vieta 10km sprints, 2004. g. – PJČ 6. vieta 15km individuāli.
Kaspars Dumbris – 2004. g. – PJČ 5. vieta 7,5km sprints, 2005 .g. – PJČ 10. vieta 10km sprints.
Madara Līduma – 2003. g. – PJČ 6. vieta 7,5km sprints, 8. vieta 10km iedzīšanā.
Jānis Bērziņš – 2002. g. – PJČ 7. vieta 10km sprints, 7. vieta 15km individuāli.
Linda Savļaka – 2003. PJČ 9. vieta 6km sprints.
Jānis Pleikšnis – 2002. g.- PJČ 10. vieta 15km individuāli.
Aleksandrs Sverčkovs – 2008. g. PJČ 8. vieta 15km individuāli.
Ingus Deksnis – 2017. g. PJČ 5. vieta 15km individuāli.
Visveiksmīgākās karjeras pieaugušo līmenī izdevās Edgaram Piksonam un Madarai Līdumai, kuri abi labāko desmitnieku spēja sasniegt attiecīgi pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs. Piksona karjera priekšlaicīgi noslēdzās pēc aizliegto vielu atrašanas organismā, savukārt Līduma no biatlona atvadījās federācijas attieksmes un no tās izrietošā finansējuma trūkuma dēļ. Pa to pašu taciņu no biatlona aizgājuši daudzi perspektīvi sportisti. Kā pēdējais uzskatāmais piemērs minams Oskars Muižnieks, kurš, būdams amatieris, pirms Korejas spēlēm kļuva par izteiktu Latvijas izlases otro numuru.
“Ir jābūt drošībai – komanda, finansējums, skaidri mērķi. Strādājam uz vienu olimpisko ciklu.
Man nebija motivatora – ne no federācijas, ne apkārtējiem.
Man bija tā sajūta, ka neviens mani nemēģināja noturēt biatlonā,” savu pieredzi atklāj Muižnieks.
Biatlona pagrimuma pamatā ir bijusi arī biatlona sabiedrības nespēja strādāt kopīga mērķa vārdā. Latvijas biatlona treneru vidē trūkst pēctecības un paļāvības.
“Arī man pašam tāds niķis ir bijis, ka mēs gribam strādāt [tikai] ar savu audzēkni. Varbūt savulaik es to jutu, kad pats gribēju izaugt, man gribējās būt blakus izlases trenerim, bet, ja mani nospiež, man arī atsit dūšu. Ir konkurence arī treneriem, bet jebkurā gadījumā mēs Latvijā esam tik maz, ka šobrīd dažreiz pat īsti nav, kas strādā,” neslēpj biatlona treneris Intars Berkulis.
“Mums vienmēr ir tā, ka kāds no latviešu treneriem velk deķīti uz savu pusi. Vai tas cēsnieks, vai alūksnietis, bet viņa audzēkņiem vienmēr būs priekšrocības. Tā diemžēl ir. Būtu vajadzīgs treneris no malas. Ne Latvijas speciālists,” pauž Berkulis.
Par nepieciešamību algot ārzemju speciālistu runā daudzi biatlona cilvēki, taču tad būtu jāveido īsta izlašu sistēma. Biatlona federācijā nenoliedz, ka šobrīd tā ir tikai formāla. Biatlona lielā globālā konkurence noved pie tā, ka jaunajiem biatlonistiem ir ļoti sarežģīti izpildīt Latvijas Olimpiskās vienības kritērijus. Tajā pašā laikā – lielās globālās auditorijas dēļ Latvijas Biatlona federācija dotācijās no starptautiskās federācijas ik gadu saņem ap 250 tūkstošiem eiro. Tāpēc ir grūti noticēt, ka tai nav pa spēkam noturēt talantīgākos sportistus. It sevišķi, ja Latvijā to ir tik maz.
