LTV maija vidū nosūtīja visiem pieciem kandidātiem vienādus jautājumus par tēmām, kuras viņu programmās tikpat kā nav skartas. No pieciem kandidātiem atbildes sniedza trīs – Ansis Dāle, Arnis Lagzdiņš un Raimonds Lazdiņš, savukārt Viesturs Koziols un Jānis Reirs ("Jaunā Vienotība") uz jautājumiem neatbildēja. Reirs nav arī publicējis savu programmu.
Naudas balvu sistēmu atcelt negrasās, bet vēlas izmaiņas
Jau gadiem tiek diskutēts par to, vai valsts naudas balvu sistēma par izciliem sasniegumiem sportā ir efektīva un adekvāta sporta nozares mērogam un Latvijas ekonomiskajām iespējām. Piemēram, kā liecina apkopojumi pirms olimpiskajām spēlēm, Latvija ik reizi ir starp piecām līdz desmit dāsnākajām prēmiju maksātājām pasaulē par olimpiskajiem cēlmetāliem. Summas par pasaules un Eiropas čempionātu godalgām ir rakstāmas ar pieciem cipariem, bet olimpisko vai paralimpisko spēļu triumfs, Ministru kabineta ieskatā, var tikt novērtēts pat ar sešiem cipariem rakstāmu prēmiju.
Pašreizējā naudas balvu sistēma atsedz arī vairākus citus būtiskus jautājumus.
Naudas saņēmēju loks atsevišķos gados pietuvojies pat divsimt uzvārdiem ļoti plašā sporta veidu spektrā, sākot ar olimpiskajiem sasniegumiem un beidzot ar godalgotām vietām galda spēlēs, lidaparātu vadīšanā un makšķerēšanas sacensībās.
"Šobrīd nesaskatu nedz nepieciešamību, nedz iespēju šo sistēmu atcelt, taču viennozīmīgi skaidrs, ka tā nobriedusi jēgpilnai transformācijai," norādīja LOK prezidenta amata kandidāts Raimonds Lazdiņš. "Iespējams, labākais risinājums būtu šādas naudas balvu sistēmas integrēšana kopējā sportistu sociālā nodrošinājuma un atbalsta sistēmā, paredzot naudas balvu tūlītēju izmaksu līdz noteiktam, piemēram, vidējās algas apmēram, savukārt lielāko daļu novirzīt sportista trešā pensiju līmeņa uzkrājuma veidošanai, kas kļūtu pieejams pēc sporta karjeras noslēguma."
Līdzīgi domā arī cits LOK prezidenta amata kandidāts Arnis Lagzdiņš – neizmaksāt visu uzreiz, bet pakāpeniski.
"ASV azartspēļu loteriju lielu vinnestu izmaksas modelis paredz, ka iegūtie finansiālie līdzekļi tiek izmaksāti vairāku gadu griezumā atkarībā no naudas summas apmēra. Šādu modeli būtu iespējams pielāgot arī Latvijas sporta sistēmai, paredzot, ka lielākajām balvām izmaksa ir pakāpeniska, piemēram, 50% sportista izcīnītās naudas balvas tiek izmaksāta uzreiz, 30% pēc noteikta laika perioda vai novirzīti noteiktiem mērķiem, piemēram, hipotekārā kredīta līdzmaksājumam, savukārt 20% automātiski noguldīti 3. pensiju līmenī," pauda Arnis Lagzdiņš.
Pilna intervija ar Arni Lagzdiņu
Naudas balvu sistēma ir jāvienkāršo, pārskatot tās regulējumu un atbilstību sporta sabiedrības vairākuma viedoklim, uzskata Lagzdiņš. Savukārt Ansis Dāle ir pret tik apjomīgu naudas balvu maksāšanu sportistiem. Viņaprāt, ir jāiegulda nevis naudas balvās, bet gan sporta sistēmas uzlabošanā, kas veicinātu arī labākus sportiskos rezultātus.
"Var būt simbolisks atbalsts – līdz 10 000 eiro par zeltu olimpiskajās spēlēs, bet ne vairāk," savu skatījumu uz naudas balvu piešķiršanu atklāja Dāle.
Pret privātā kapitāla piesaisti kā kritēriju attieksme atturīga
2020. gadā, kad pilnā sparā ritēja darbs prioritāro sporta veidu kritēriju noteikšanā tā laika atbildīgās ministres Ilgas Šuplinskas vadībā, kā viens no iespējamiem kritērijiem izskanēja privātā kapitāla daudzums katrā sporta veidā. Proti, valsts finansējums nevar tikt ieguldīts sporta veidos, kuros nav uzņēmēju līdzdalības, jo uzņēmēji vairāk nekā jebkurš ierēdnis vai politiķis iedziļinās katra sporta veida kvantitatīvajos rādītājos, reputācijā un piešķirtā finansējuma potenciālajā atdevē. Ideja laba šķita gan tā laika ministrei, gan vairāku sporta federāciju valdes locekļiem, taču tālāku virzību neguva.
"Augstu sasniegumu sporta sadaļā pamatam ir jābūt valsts finansējumam, kas ir paredzams un garantēts," norādīja Ansis Dāle. "Ja runa ir par profesionālo sportu Latvijā, īpaši komandu sporta veidiem, tad tiem jābūt tikai ar privāto kapitālu, bez valsts un pašvaldību finansējuma," uzskata LOK prezidenta amata kandidāts Dāle. Viņš neatbalsta arī pašreiz izstrādāto prioritāri atbalstāmo sporta veidu modeli, jo
komandu sporta veidi jau vēsturiski saņem lielāku finansējumu – nacionālo izlašu finansiāla nodrošināšana ir iestrādāta pat Sporta likumā.
Raimonds Lazdiņš uzskata, ka valsts finansējuma sadalei jābalstās uz sporta politikas pamatnostādnēm, taisnīgiem sadales principiem un ticamiem federāciju iesniegtajiem datiem.
"Ja šādas sistēmas darbība tiek nodrošināta, kā viens no kritērijiem valsts finansējuma sadalē var tikt izmantota sporta veida federācijas spēja piesaistīt privātā kapitāla atbalstu, taču tam jābūt sabalansēti iekļautam kopējā kritēriju sistēmā, ņemot vērā, ka, piemēram, ne visas sociālās funkcijas un sabiedriski noderīgās darbības spēj būt tiešā veidā uzņēmējiem interesantas kā investīciju objekti," redzējumā dalījās Lazdiņš.
Savukārt Arnis Lagzdiņš nesaredz privātā kapitāla piesaistes spēju kā kritēriju, jo kopējais piesaistītā privātā kapitāla līmenis Latvijā esot zems un esošā nodokļu sistēma uzņēmējus nemotivē ziedot sportam. "Privātā kapitāla piesaistes iespējas fundamentāli atšķiras starp dažādiem sporta veidiem to popularitātes, apjoma un sabiedrības iesaistes dēļ, kas veicina privāto investoru vēlmi ieguldīt tajā, kur iespējams segmentēt vislielāko sabiedrības daļu un atpelnīt savas investīcijas. Ja skriet var jebkurš, tad paukoties, spēlēt tenisu vai hokeju bez noteiktiem treniņiem vai prasmēm nav iespējams."
Ideju par vecuma cenzu Olimpiskās vienības kandidātiem neatbalsta
Pēdējos pāris gados arvien biežāk diskutē par Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) jēgu un vēlamo saturu. Vairāki bijušie un esošie sportisti pauduši visai kategorisku viedokli, ka par profesionāliem uzskatāmi tikai tie sportisti, kas paši spēj sevi uzturēt no sacensību balvu fondiem, sadarbības ar reklāmdevējiem un savu produktu pārdošanas faniem. Pārējie ar sportu nodarbojas hobija līmenī, bet tāda sportošana valstij nebūtu jāuztur.
Viens kompromisa priekšlikums ir vairāku federāciju vadītāju ideja noteikt dalībai LOV vecuma cenzu – piemēram, 23 gadu slieksni. Proti, valsts finansējums sportistam ir pieejams līdz 23 gadu vecumam, bet tālāk jau jāspēj eksistēt profesionālā sporta tirgus apstākļos.
LOV sastāvā ik gadu valsts finansējumu un medicīnisko nodrošinājumu caurmērā saņem ap 200 sportistu.
"Neatbalstu vecuma cenzu, jo savā ilgajā sporta praksē esmu saskāries ar gadījumiem, kad sportisks subjektīvu kritēriju dēļ tiek priekšlaicīgi norakstīts," pauda Arnis Lagzdiņš. "Kā piemēru varu minēt Magnusu Kirtu, Igaunijas rekordistu šķēpa mešanā. Līdz 23 gadiem viņš nebija realizējis savu potenciālu un, ja pārtrūktu atbalsts, 28 gados nekļūtu par pasaules vicečempionu."
Lagzdiņš rosina kā vienu no kritērijiem valsts finansējuma saņemšanā noteikt vecumam atbilstoša izglītības atestāta esamību.
"Šāda pieeja kalpotu kā vērtīga motivācija kā pašiem sportistiem, tā valstij kopumā, sekmējot veselīgas un izglītotas sabiedrības pilnveidošanos," uzsvēra Lagzdiņš, kurš ikdienā vada Latvijas Vieglatlētikas savienību.
Pret vecuma cenzu ir arī Ansis Dāle, kurš kā burātājs startējis divās olimpiskajās spēlēs.
"Jebkuram Latvijas sportistam, kas savā sporta veidā ir kvalificējies augstu sasniegumu sporta kritērijiem, ir jābūt pielaidei šai sistēmai," pauda Dāle.
Savukārt Raimonds Lazdiņš šo jautājumu komentēt nevēlējās.
Vai būtu jāmēra katras olimpiskās medaļas "cena"?
Katras olimpiskās medaļas prestižs atšķiras. Olimpiskais zelts, piemēram, basketbolā vai 100 metru sprintā vieglatlētikā izpelnās daudz lielāku publicitāti nekā godalgas nišas sporta veidos. Turklāt katrai olimpiskajai medaļai ir arī sava "cena" jeb krasi atšķirīgas valsts investīcijas panākuma sekmēšanā. Tāpat visai viegli ir izmērīt dažādus kvantitatīvos rādītājus pēc panākuma gūšanas. Piemēram, pēc katras Māra Štromberga olimpiskās zelta medaļas ir pieaudzis gan BMX klubu, gan trašu, gan sportistu skaits.
Vai panākuma izmaksas un prestižs būtu jāmēra? Ansis Dāle uzskata, ka jā.
"Lai izveidotu jaunu stratēģiju, ir jāveic finanšu audits, lai apzinātu līdz šim saņemto, tērēto. Kas saņēma, un kādi ir rezultāti? Kāds bija dalībnieku skaits? Jaunu sporta stratēģijas izstrādi var veikt, tikai sākot ar informāciju par finansējuma apjomu," paskaidroja Dāle.
Arnis Lagzdiņš norādīja, ka
labas pārvaldības principi diktē veikt šādu katra panākuma izvērtēšanu, taču tā nedrīkstētu būt publiska, jo vēl vairāk sanaidotu sporta sabiedrību.
"Panākumu izmaksas un prestižs nav vienkārši izmērāmi lielumi un, ja kaut ko tādu darītu, tad būtu jāizvēlas pasaulē aprobēta metodika. Jebkura olimpiskā medaļa jebkurā sporta veidā ir valsts un sabiedrības prestižs," uzskata Lagzdiņš.
Raimonds Lazdiņš uzskata, ka analīze ir nepieciešama, taču tā nevar kalpot par pamatu, lai kādu sporta veidu īpaši atbalstītu, bet citu – neatbalstītu nemaz.
"LOK neražo olimpiskās medaļas. Jau izcīnītas olimpiskās godalgas izmaksas tehniski ir iespējams aprēķināt, taču nav iespējams garantēt, ka, šādu finansējuma apjomu ieguldot vēlreiz, rezultātā no "konveijera" noripos vēl viena tāda paša kaluma medaļa tā paša sporta veida tai pašā disciplīnā. Iespējams, ka salīdzināms sasniegums tiks gūts ar divreiz mazāku finansiālo ieguldījumu; iespējams – divreiz lielāks finansējums sniegs tikai nepiepildītus sapņus un vilšanos," pauda Raimonds Lazdiņš.
