Sekojot gatavošanās plānam, Rastorgujevs uz pasaules čempionātu devās, sasniedzis sezonā labāko fizisko formu, kas bija labs pamats cerībām uz augstu rezultātu.
"Jā, slimība [pirms sezonas] izsita diezgan daudz. To mēs redzam arī pēc rezultātiem, ka es atgriezos pēc Jaungada pavisam savādāk. Arī skriešanas ātrums – viss kopējais jau pavisam savādāk. Forma tikai kāpa, kāpa, kāpa. Tagad mēs esam šeit un visaugstākais, kas ir, tas ir tagad."
Baiba Bendika ievadīja pasaules čempionātu ar vēsturisko 5. vietu sprintā – nevienai Latvijas biatlonistei tik augstu pasaules čempionātā līdz šim nebija izdevies finišēt. Latvijas izlases treneris Valdis Bērziņš atzina, ka Baiba startēja necerēti labi un viņas panākums ļoti iepriecināja. Arī Bendika bija gandarīta, jo iepriekš sezonā netrūka izaicinājumu.
"Zinot, kā viss gāja – galīgi ne pēc plāna... Pirmkārt, jau ir liels prieks un pateicība, ka mēs vispār šeit esam un ka mēs šeit esam visi trīs [ar dzīvesbiedru un dēlu]. Tas laikam ir lielākais sasniegums un lielākā medaļa, ko mēs visi kopā varējām gribēt," pastāstīja Bendika. "Tā ka pirmkārt jau ir prieks par to, un kopā ar tādiem rezultātiem un tik labām sajūtām trasē tiešām ir vairāk nekā iepriecinoši."
Bendika piedalījās pilnīgi visās čempionātā distancēs, turklāt katrā no individuālajiem startiem viņa bija starp desmit ātrākajām slēpotājām.
Fenomenāls sasniegums, kas apliecina Baibas fizisko formu par spīti tam, ka viņa nesen kļuva par māmiņu un daudz prasīja arī dēliņa veselības sarežģījumi.
"Īstenībā pēc Jaungada es fiziski jutos salīdzinoši labi – tad varbūt nesanāca trasē tik labi to visu realizēt. Tur droši vien arī patraucēja morālais stāvoklis un psiholoģiski nebija tik viegli, lai arī manas ambīcijas bija salīdzinoši lielas un es cerēju uz augstākiem rezultātiem," paskaidroja Bendika. "Tad to posmu vēl patrenējoties mājās pēc Antholcas [Pasaules] kausa [posma], es jutu, ka man īsti nav kur pielikt un jūtos stipra visās pozīcijās. To jau nevar apmānīt – to tu jūti. Prieks, ka mums arī šeit slēpes bija super konkurētspējīgas. Tas arī parādās rezultātos."
Pirms čempionāta daļa komandas bija apslimusi, kas ietekmēja gatavošanos un startus.
Izlases biatloniste Sanita Buliņa neslēpj, ka vienas sacensības pasaules čempionātā nav tas, ko viņa būtu vēlējusies.
"Ir, ir rūgtums. Tāpēc, ka Eiropas čempionātā uz slēpēm jutos daudz labāk un likās, ka pasaules čempionātā jābūt jau gandrīz savā formā. Bija diezgan liels uztraukums – kā pirms sezonas," atzina Sanita Buliņa. "Tāpēc, ka ilgi – gandrīz divas nedēļas vai pat vairāk – bez sacensībām biju."
Emociju fons pietušēja noguruma sajūtu Aleksandram Patrijukam, tomēr rezultāts sacensību pēdējā aplī viņam ļāva noprast, ka sportiskā forma tomēr nav pilnībā atjaunojusies.
Pasaules čempionātā komanda ieradās laikā, kad biatlonam neatradās vieta Latvijā prioritāro sporta veidu sarakstā. Trenerim Bērziņam tas raisa vilšanos, bet iemesli viņam nav skaidri.
Biatlonistus treneris Bērziņš raksturo kā vispusīgus sportistus, kam daudz arī jādomā līdzi labam rezultātam.
"Nu, skumīgi. Es nezinu pat pateikt, kā domāt, kurā virzienā, kas pie tā ir vainīgs… Vai mēs paši? Vai visa politiskā iekārta kā sistēma, ka esam izbīdīti ārā," biatlona palikšanu ārpus valsts sporta prioritātēm raksturoja Bērziņš. "[Biatlons] ir praktisks sporta veids – tās iemaņas noder dzīvē. Mēs viņus dzīvei gatavojam, un pie reizes vēl militārajai būšanai. Pasarg dievs! Par karu vispār negribas runāt."
Pavasarīgie laikapstākļi čempionātā Nove Mesto lika iespringt slēpju smērētājiem. Latvijas biatlona izlases treneris un slēpju meistars Reinis Korsūnovs pastāstīja, ka tik ilgstošs siltums bija negaidīts un vienubrīd termometra stabiņš pat pakāpies virs 12 grādiem.
"Parasti mums ir bijis, piemēram, pagājušajā gadā Oberhofā pirmā nedēļa ļoti auksta, un pēc tam uznāk siltums, bet šeit visu divu nedēļu garumā mums ir bijis gan lietus, [gan] saule – plus desmit [grādi]," teica Korsūnovs.
Servisa vīri bija uzdevumu augstumos, un slēpju slīdamības ziņā latvieši šoreiz neatpalika no biatlona lielvalstīm. Distancē gan viss bija atkarīgs no pašu spējām. Rastorgujevs uzteica slēpju servisa un visas komandas veikumu kā izcilu, un tas palīdzēja sasniegt labus rezultātus.
Rastorgujevs jau sezonas laikā apliecināja, ka ir samazinājis atstatumu starp līderiem. Īpaši tas redzams šaušanā, kur Andrejs ir viens no labākajiem,
tāpēc Čehijā viņš pamatoti ieradās ar mērķi izcīnīt savu pirmo medaļu pasaules čempionātā.
"Principā visa sezona bija pakārtota vienam startam. Viss plāns bija gājis, ka ar katru startu es palieku labāks – tas bija skaidrs," pastāstīja Rastorgujevs. "Tāpēc, ka es pats arī plānoju to plānu. Bija 20 kilometros jābūt [medaļai]… [Teiksim – ] Andrejs tomēr līdz galam nebija nostrādājis, tomēr to fokusu mazlietiņ, mazlietiņ kaut kur palaidis garām."
Klasikas distancē Andrejs bija tuvu mērķa sasniegšanai, un pietrūka pavisam nedaudz – izcīnīta ceturtā vieta pasaulē aiz norvēģiem brāļiem Bē un vācieša Benedikta Dola.
Titulētais norvēģu biatlonists Tarjei Bē uzteica Rastorgujevu par izcilu šaušanu, ko vainagoja perfekta precizitāte visās četrās ugunslīnijās, izcīnot sudraba godalgu distancē ar kopīgu startu.
"Andrejs šajā sezonā ir patiesi izcils šāvējs," latvieti slavēja Tarjei Bē. "Esam vienaudži. Ilgus gadus esam cīnījušies plecu pie pleca, tāpēc ir prieks viņu redzēt izcilā formā. Iespaidīgi."
Rastorgujevs kā viens no retajiem spēja sīvi cīnīties ar norvēģiem, kuri līdz pēdējai distancei izcīnīja astoņas no deviņām individuālajām medaļām.
Norvēģijas biatlonistu Juhannesa un Tarjei Bē tēvs Klemets Bē pastāstīja, ka izcilu talantu ziemeļniekiem netrūkst.
"Esmu sapņojis, ka abi dēli ir uz goda pjedestāla. Tā ir lieliska sajūta," Latvijas Televīzijai atklāja Klemets Bē. "Norvēģijas panākumu pamatā ir mūsu izcilie treneri. Turklāt mums ir daudz bērnu – zēni un meitenes, kuri nodarbojas ar biatlonu. Treniņu apstākļi ir izcili – tas ļauj no katras grupiņas izaudzināt 10–15 labus biatlonistus. Tas ir Norvēģijas biatlons."
Andrejam individuālajā distancē pirmais pjedestāls pasaules čempionātā gan palika viena šāviena attālumā, ierindojoties uzreiz aiz laureātiem. Treneris Bērziņš vēlāk uz mērķa plāksnes parādīja netrāpījušās lodes atstāto zīmi dažus milimetrus zem melnā apļa.
"Tur palika medaļa. Liktenis… pietrūka tā viena [trāpījuma]. Viens [misēklis] mazāk – būtu bronza. Divi mazāk – būtu sudrabs," pēc individuālās distances teica Bērziņš. "Nu, zelts diemžēl nevarēja būt. Tur kļūdiņa ir maza, milimetros varbūt pieļauta, bet pēc 50 metriem pārvēršas centimetros. Nevar, grūti ir izmērīt to kļūdas vērtību tur [šautuves sākumā]. Vajadzēja būt [medaļai], bet
sportā un it īpaši biatlonā vienmēr ir tā, ka kaut kur kaut kā pietrūkst, kaut kas vēl nav dots… bet varbūt ir atlikts uz drusku vēlāku laiku, kad nāks vēl vairāk kaut kas dots.
Andrejs ir gatavs šodien [sašaut visus mērķus]. Paši skatāties. Viņš ir gatavs to nulli izšaut."
Čempionāta pēdējo dienu Latvija sagaidīja ar Baibas un Andreja dalību masu startā. Disciplīnā, kurā piedalās tobrīd 30 labākie biatlonisti.
Bendika pēdējā distancē ieguva 23. vietu un bija vēlējusies ko vairāk.
"Gribējās noslēgt čempionātu daudz labāk. Jā, it kā viss šķita pareizi un viss, ko es daru, ir pareizajā virzienā. Es pati nevaru sev piesiet pārāk lielas kļūdas. Biju mierīga un arī kājas šodien bija mierīgas. Tāpēc likās, ka jākrīt, bet ir dienas, kad tie mērķi vienkārši nekrīt un tā robeža ir tuvu, bet – garām ir garām," čempionāta izskaņu rezumēja Bendika.
Rastorgujevs uz sacensībās pēdējo startu devās ar misijas apziņu pabeigt čempionātu uz maksimāli labas nots. Pēdējā šautuvē krita arī pēdējais mērķis, un Andrejs slēpoja pretī medaļai. Priekšā bija tikai Juhanness Bē, bet aiz Andreja visa pārējā biatlona pasaule. Andrejs sašāva 20 no 20 mērķiem, bet treneris Bērziņš pēc pēdējās ugunslīnijas vēl nesteidzās notikumiem pa priekšu, atgādinot, ka trīs kilometri jāslēpo, tomēr tie vairs neko nemainīja.
Jau pirms starta Andrejs jutās gatavs sasniegt maksimumu.
"Tas ir, uz ko bija iets visus šos gadus. Tas ir kaut kas neaprakstāms un neizstāstāms," uzsvēra Rastorgujevs. "Es vienkārši jutu, ka es esmu gatavs šodien, esmu gatavs darīt. Arī no rīta, dienas laikā, uz sacensībām atbraucot, jutu, ka ir iekšā tā dzirkstele, kas var iedot maksimālo rezultātu, kas arī sanāca."
Latvijai tā bija pirmā medaļa pasaules čempionātā gandrīz 20 gadu laikā. Pēdējo reizi kāds no latviešiem uz goda pjedestāla kāpa 2005. gadā, kad Ilmārs Bricis izcīnīja bronzu sprintā. 19 gadus vēlāk Latvijai ir savs pasaules vicečempions.
"Tika izcīnīta medaļa, kura grūti nāca, bet beidzot viņa ir. Kaut kādas nojausmas jau bija, bet biatlons ir biatlons, tur jāskatās līdz pašām beigām," sacīja treneris Bērziņš. "Kad jau bija stabila tā vieta, kur neviens vairs tuvāk netika klāt pēdējā apļa vidū, tad jau bija pārliecība, ka tomēr būs. Sarežģīts ceļš ir bijis. Sarežģīts. Nav viegli bijis. Biatlons taču ir grūts sporta veids."
Rastorgujevs pēc panākuma pateicās visiem, kas viņam palīdzēja ilgajā ceļā pretim medaļai.
"Viss sanāca. [Pēdējā šautuvē bija] jāšauj, nav citu variantu, nav ko baidīties. Nav laika vairs. Viss! Gribu lielu paldies pateikt – komanda nostrādāja fenomenāli visu čempionātu. Tas bija kaut kas fantastisks, un arī slēpes slīdēja. Pats jutos labi. Arī meitenes un čaļi visi ne tikai fanoja, bet bļāva un deva arī informāciju. Viss sagāja šodien, viss sakrita," teica medaļnieks. "Pirmkārt gribēju pateikt [paldies] savai līgavai Nadeždai, kura bija ar mani visu šo laiku, gan arī, kad nebija vienkārši, gan arī, kad visi pulksteņi sāka kārtoties, gan mammai un tētim. Savam pirmajam trenerim Sergejam Sverčkovam. Arī [trenerim] Intaram Berkulim, kas bija ar mani. Valdim Bērziņam, Pēram Olavam, Ūlem Bjornam, Latvijas komandai, servisam. Fizioterapeitiem olimpiskajā vienībā, galvenajai ārstei Līgai Cīrulei, Aldim Cīrulim, arī pārējiem visiem ārstiem, kas ar mani darbojas. Maritai [Olimpiskajā vienībā]. Un, protams, lielais tas apkopojums – paldies Latvijai!"
Andreja panākuma mērogu raksturo tas, ka šajā pasaules čempionātā medaļas ir tikai biatlona lielvalstīm – Norvēģijai, Francijai, Itālijai, Zviedrijai, Vācijai un Latvijai. Vairāk nevienam citam.
Rastorgujevs ir kļuvis psiholoģiski spēcīgāks un koncentrējas uz savu sniegumu, nevis sāncenšiem.
"Es sapratu vairāk pats sev, kad skrēju sacensībās, ka visi pārējie, kas man blakus, tie jau nav mani konkurenti. Lielākais konkurents esmu pats sev, tāpēc arī vairāk koncentrējos uz sevi," paskaidroja Rastorgujevs. "Es jutu, ka kaut kas liels ir tuvu. Tikai nevajag krist, [bet vienkārši] nobraukt līdz galam. Reti kad esmu bijis tādā situācijā, ka fiziski esmu šeit [uz pjedestāla], bet ļoti daudz šādas situācijas biju izgājis mentāli. Tu vari būt cik spēcīgs fiziski, cik spēcīgs tehniski, bet ja mentālais [spēks] krietni atpaliek no tā visa, tad jau tu nevari to izdarīt. Tu nevari to realizēt."
Latvijai pasaules čempionātā pirmo medaļu gandrīz 20 gadu laikā Andrejs jūt kā svarīgu viņam pašam, ģimenei, treneriem un Latvijas biatlona komandai, Biatlona federācijai, kā arī Latvijas sportam un valstij kopumā.
"Tā sajūta, protams, ir tāda, ka to nevar aprakstīt. Tas ir tas, uz ko visus gadus biju gājis, un… sanāca," piebilda pasaules vicečempions.
