Bricis vienīgais Latvijas biatlonā ir izcīnījis medaļu pasaules čempionātā, bet Pasaules kausa sacensībās uz pjedestāla viņš ir ticis septiņas reizes. Garās karjeras laikā Bricis ir piedalījies sešās olimpiskajās spēlēs un nu jau 12 gadus ir biatlona treneris.
Dāvids Ernštreits: Kā ir būt Latvijā, kad mači notiek Eiropā, skatīties biatlonu televīzijā? Kur ir labāk redzams viss un kontrolējams?
Ilmārs Bricis: Ļoti nepierasti. Nav viegli skatīties televīzijā. Gribas būt tur.
Tie gan ir īpaši iemesli, kāpēc tu šobrīd esi mājās. Ja sākam tā vieglāk, tad kurš būtu tavs komentētāju favorīts no latviešiem biatlonā? Kā ir, kad tavi cīņu biedri arī komentē?
Grūti teikt. Man liekas, ka tur visi labi tiek galā. Es viņus tik labi pazīstu, ka man ne viena, ne otra, ne trešā komentāri neizraisa nekādus pārsteigumus. Katrs runā tā, kā runā. Stāsta lietas, ko zina un kā viņš uz to skatās. Domāju, ka ļoti interesanti.
Bet tu neesi no tiem, kas izslēdz skaņu?
Nē. Ja es gribētu, varētu pārslēgt uz "Eurosport", bet interesantāk ir ar savējiem, protams.
Baibas atgriešanās Pasaules kausā divus mēnešus pēc dēla piedzimšanas – ko tas jums sadzīviski ir prasījis?
Tajā mirklī nebija ļoti sarežģīti. Nebija pat 100% plānots, bet uz to mirkli viss labi gāja, nebija problēmu iekļauties treniņu procesā. Sākotnēji mēs nebijām domājuši ātrāk par jauno gadu, jo nebija skaidrs, kurā mirklī viņa tieši varēs sākt trenēties. Kad sapratām, kas un kā, tad ielikām viņu iekšā, un viss bija labi.
Tagad lietas ir sarežģījušās. Tu esi Latvijā tāpēc, ka dēlam Emīlam ir veselības problēmas. Kurā brīdī sašķobījās puikam veselība?
Jā, tā sanāca. Varētu daudz un ilgi stāstīt. Pašlaik joprojām esam slimnīcā.
Ko tas šobrīd jums prasa? Vērtējot Baibas startus, tas arī ir jāņem vērā...
Skaidrs, ka nekas cits jau vairs nav svarīgs.
Tā ir tava izvēle, kur šajā sarunā vilkt sarkano līniju, tas paliek tavā pusē. Kāds jums šobrīd ar Baibu ir plāns? Kas būs tālāk?
Baiba posmu līdz pasaules čempionātam trenēsies mājās. Protams, pirmsākumos tas nebija ne plānā A, ne plānā B un droši vien arī ne plānā C. Situācija ir tāda, kāda tā ir.
Protams, varētu spiest viņu vienu pašu braukt uz kalniem, bet būt vienai tādā situācijā – tas neko nedos. Var jau fiziski visu darīt, bet ja galva nestrādā līdzi, tam nekādas jēgas nebūs.
Pareizi saprotu, ka situācija ir sarežģījusies šajā laika posmā, kad viņa bija prom? Likās, ka viss būs kārtībā…
Jā, 2. janvārī Baiba lidoja prom. Izskatījās, ka mēs pēc dienas, divām, trim būsim jau mājās. Katrā ziņā nebija tādas domas, ka mēs joprojām varētu atrasties slimnīcā.
Vai šādos brīžos vispār neliekas, ka tas viss ir drusku par traku? Tās sportista dzīves likmes un cena?
Jā, bet tas jau neko nemaina. Es ar viņu visu laiku esmu kopā. Visu, ko var izdarīt, mēs darām. Tajā ziņā viņš nav apdalīts, lai teiktu, ka tiek upurēts sporta labā.
Pie sportiskās puses. Mēģināsim balansēt starp racionālo un emocionālo. Kā, tavuprāt, Baibai atgriešanās ir notikusi? Tagad, kad ir vairāk jau nostartēts?
Grūti teikt. Sākumā viss bija labi līdz mirklim decembra vidū, kad Emīls saslima. Pēc tam tālāk jau skaidrs, kā bija. Norvēģijā IBU kausā iznāca, ka pirmo dienu nostartēja, pēc tam tas viss sākās. Otro un trešo dienu es jau biju ar Emīlu mājās, kad Baiba startēja. Tad viņa vispār tur bija viena pati. Nebija ne trenera, ne [slēpju] smērētāja. Tur jau gāja kā pa viļņiem – vienu dienu labi, otru – ne pārāk. Protams, visu laiku ir cerība, ka tūlīt viss būs labi, viņi tur turpina visu darīt un dara, bet skaidrs, ka tā ir.
Var, protams, mēģināt nokoncentrēties, bet, kā jau parasti tādās situācijās, ja tev kaut kas pēkšņi neiet, tad tālāk vairs nespēj savākties, un viss nobrūk.
Vai var teikt, ka sniegums klasiskajā stilā pēdējā posmā, kad Baibai bija 11. ātrums distancē, bet 12 sodi no 20 šāvieniem, ir tam apliecinājums?
Protams, tagad visu var novelt tikai uz to un teikt, ka tā viņa būtu šāvusi pa nullēm. Es neņemos teikt, ka tā būtu bijis, bet skaidrs, ka tas viss nāk kopā. Šaušana ir tava spēja noturēt koncentrāciju. Ja tu to nevari izdarīt, un, protams, biatlonā ir jāsaprot – ja tu kļūdies vienā šāvienā, tad sekundes laikā ir jāizvērtē, kas notika, un jāaizmirst. Ja nākamajā šāvienā turpina domāt par iepriekšējo, kas nebija, tad arī nebūtu labi.
Iezīmējam, kā strādā Latvijas biatlona izlase. Ātrumā sametot kopā sportistus, kas piedalās vai piedalīsies Pasaules kausā, man sanāk pieci vīri, četras dāmas. Visi visu laiku nestartē, bet kurš kuram ir treneris? Ir treneri Ilmārs Bricis, Valdis Bērziņš, Reinis Korsūnovs – kā praktiskā darbība notiek?
Pasaules kausos nav nekāda dalījuma – tur visi ir kopā. Kurš kuram skaitās, tas vairāk ir kaut kādos posmos. Šogad vasarā es biju vairāk prom ar Baibu, kaut kādos mirkļos mēs bijām kopā ar visiem.
Kad esam kopā ar visiem, tad visi strādā ar visiem. Pasaules kausos vispār nav nekāda dalījuma.
Šī gada tendences – ko tu gribētu izcelt no sportistiem? Tavi vērojumi?
Protams, pēdējās divas nedēļas Andrejs [Rastorgujevs] ļoti priecē, ar katru dienu viņš kļūst ātrāks. No sākuma mazliet pietrūka. Pēdējās dienas, īpaši svētdiena bija vispār ļoti laba.
Tavi vērojumi vispār par Andreju. Dzīves posms, kam viņš ir izgājis cauri līdz ar diskvalifikāciju – kā tas viņu ir ietekmējis?
Nevienam nenovēlētu tādu posmu. Katrā ziņā pašlaik man liekas, ka
Andrejs biatlonam pieiet ar vēsu galvu un vispār visu dara bez emocijām. Droši vien bez emocijām ir nedaudz grūtāk trenēties un piespiest sevi, ja ir mazāk emociju, bet sacensībās startēt noteikti ir daudz vieglāk.
96% precizitāte guļus šaušanā – tas liekas vou Latvijas biatlonā...
Tas nav Latvijas biatlonā, tas ir vispār. Skaidrs, ka tas ir ļoti, ļoti labi. Guļus jau arī iepriekš varbūt nebija tie procenti, bet jau pāris gadus Andrejam šaušana guļus un viss izpildījums ir ja ne labākais, tad viens no labākajiem. Skaidrs, ka uz aci nevar pateikt, kurš ir tehniski labāks, bet tur ir perfekti.
Renārs Birkentāls 22 gadu vecumā vairākas reizes TOP30, TOP 40. Ko tu viņā saskati?
Viņš noteikti ir malacis. Viņam ir milzīga apņēmība, viņš trenējas, visam domā līdzi. Viņš grib. Skaidrs, ka ļoti viegli nebūs, bet kam tagad vispār ir viegli? Lai ar norvēģiem cīnītos, nevienam viegli neies. Domāju, ka ir ļoti labi. Nevajag no viņa uzreiz daudz prasīt. Ir ļoti labi. Viņš soli pa solim neatlaidīgi iet uz priekšu.
Man liekas, ka tā tendence, kopā liekot gan vīrus, gan dāmas, ja skaita klāt arī māsas Buliņas, tā attīstība tomēr ir pozitīvā gaisotnē. Pirms diviem gadiem runājām, ka viss ir cauri, slēdzam to bodi ciet. Andrejs beigs, un nekā vairs nebūs. Baiba arī.
Jā, ir jāsaprot, ka kaut kādos brīžos pievienot Andreju visiem klāt būs sarežģīti, jo tad visiem ir jātrenējas pēc principa, kā trenējas Andrejs. Tas droši vien ne visiem der. Var Andreju pievienot visiem pārējiem, lai viņš trenējas tā, kā visi pārējie – tas būs milzīgs mīnuss viņam. Tas jau nenozīmē, ka vienu, divas vai trīs, vai katru otro treniņnometni aizvadi atsevišķi citās vietās, bet pēc tam kopā, ka tās ir kā dažādas komandas.
Gandrīz visās komandās tā ir, ka kaut kādus mirkļus visi ir kopā, bet koptreniņi lielākajā daļā komandu nav nemaz tik ilgi. Skaidrs, ka mums situācija ir savādāka.
Nav tā kā norvēģiem – kur katrs dzīvo, tur ir gan trase, gan vietēji treneri. Viņš iziet no mājas, un viņam viss ir. Ir, kas palīdz.
Pasaules čempionāts biatlonā, protams, sezonas gaitā ir īpašs mirklis. Šogad tas notiks Nove Mesto – vietā, kur pagājušogad mums bija pat medaļa jauktajā stafetē. Tas ir kaut kas vēsturisks. Kā tu uz to skaties? Cik būtiska ir vieta?
Nezinu. Protams, visiem jau ir viena lokācija. Mēs tā šausmīgi cenšamies nedomāt, vai tā vieta patīk vai nepatīk. Visas vietas jau ir ierastas. Nav nekādas vainas, tur viss ir labi. Daudz skatītāju. Tur viss būs labi.
Pasaules čempionātā tu esi joprojām vienīgais latvietis, kurš ir izcīnījis medaļu. Kaut kas tur ir savādāks tagad tajā visā?
Skaidrs, ka pa 20 gadiem viss ir gājis uz priekšu, bet ir tas pats. Niansēs jau viss ir pamainījies – slēpo ātrāk, šauj ātrāk, trenējas vairāk, labāk, gudrāk. Kā jau viss dzīvē. Nekas šausmīgi jau nav mainījies.
Kāda tagad būs stratēģija, gatavojoties pasaules čempionātam? Baiba uz Eiropas čempionātu jau noteikti nebrauks?
Nē, uz Eiropas čempionātu noteikti nebrauks. Tas jau pašā sākumā bija plānots, jo tomēr laiks bija ierobežots.
Lai kaut kam labi sagatavotos, nevar mēģināt saķert visu. Labāk mēģināt sagatavoties labi pasaules čempionātam un pēdējiem Pasaules kausiem.
Kā tas tagad būs, neņemos teikt.
Tu varbūt vari noprognozēt par vīriem? Ko tu redzi Andrejā šobrīd? Vai, gatavojoties pasaules čempionātam, tā līkne iet uz augšu?
Spriežot pēc pēdējām divām nedēļām, viss izskatās ļoti labi. Es domāju, ja tfu-tfu-tfu nekas ar veselību neaizķersies, viss būs labi.
Paldies, Ilmār, galvenais, lai jums mājās veselība un vieglu prātu un sirdi varat atgriezties biatlona trasē.
Paldies!
