SUDRABA ZĒNI
Andrejs Siliņš

Eiropas medaļām vainagota Latvijas basketbola vēsturiskā iedvesma

2013. gada jūlijā Latvijas U20 jauno vīriešu basketbola izlase paveica to, kas pēc neatkarības atgūšanas nekad iepriekš Latvijas izlasēm nebija izdevies – iekļuva Eiropas čempionāta finālā.
Kas bija šī panākuma varoņi? Kāds bija šī panākuma noslēpums?

Medaļas arī iepriekš, finālspirmoreiz

Latvijas basketbolam ir spoža pagātne, jo, aizbraucot uz pirmo Eiropas čempionātu 1935. gadā, tieši latvieši kļuva par vēsturē pirmajiem Eiropas meistartitula ieguvējiem. Salīdzināt panākumus ir interesants, bet līdz galam nekad neatrisināms uzdevums katra konkrētā veikuma dažādā konteksta dēļ.

"Stingri runājot, tas [pirmais Eiropas čempionāts 1935. gadā] bija tāds veselības grupu saiets tajā laikā Ženēvā. Jāņem vērā tā laika sportistu trenētības līmeni, ja, nedod Dievs, kāds mēģina salīdzināt ar to, kas šodien notiek – kā cilvēki sevi gatavo, cik ilgi gatavo, kāda ir konkurence, cik nopietna ir atlase. Bet tajā brīdī pret pārējo Eiropu mūsu komanda bija labākā," pirmo Eiropas zeltu "Sudraba zēnu" epizodē atminas basketbola vēsturnieks Guntis Keisels.
Padomju okupācijā Latvijas basketbols aizvien dāvāja latviešu tautai varoņus, kam sekot, diemžēl zem sveša karoga, taču
pēc neatkarības atgūšanas bija jāpaiet ilgākam laikam, lai basketbola panākumu kartē ap Latviju atkal varētu ievilkt treknāku kontūru.
Tās bija U20 vecuma meitenes, kuras 2005. gadā trenera Aināra Čukstes vadībā pirmoreiz pēc neatkarības atjaunošanas atnesa Latvijai medaļu un daudz netrūka, lai būtu arī fināls, jo pusfinālā mūsu meitenes piekāpās polietēm dramatiskā galotnē. Vēlāk cīņā par bronzu Latvijas komanda, kurā starp četrus gadus vecākām meitenēm viena no līderēm bija jauniņā Elīna Babkina, sakāva Grieķiju. Tieši U20 vecuma meitenēm visbiežāk izdevies kārt kaklā medaļas Eiropas čempionātos, un zīmīgi, ka tieši desmit gadus pēc "sudraba zēniem" mums ir "sudraba meitenes" – šogad pirmoreiz U20 sievietes izcīnīja Eiropas sudrabu.
Vīru basketbolā pirmās medaļas pēc neatkarības atgūšanas atnesa Jānis Strēlnieks, Dairis Bertāns un citi no 1989./1990. gadā dzimušo spēlētāju paaudzes,
kas 2007. gadā Vara Krūmiņa vadībā aizcīnījās līdz Eiropas junioru jeb U18 bronzai. Trīs gadus vēlāk to atkārtoja Daira jaunākais brālis Dāvis Bertāns ar vienaudžiem. Ir bijušas medaļas B divīzijā, un arī tas nenoliedzami ir panākums, taču nesalīdzināms ar A divīziju jeb eliti kurā cīnās pilnīgi visi labākie. Uzvarēt pusfinālā ne zēniem, ne meitenēm sava vecuma čempionātos A divīzijā nebija izdevies līdz pat 2013. gada jūlijam, un par to arī ir podkāsts "Sudraba zēni".
Pirmajās spēlēs daži skatītāji, tūkstošifinālā

Kad 20. jūlija vakarā kļuva zināms, ka Latvija un Itālija spēlēs Eiropas U20 čempionāta finālā, bija skaidrs, ka vēsture tiks rakstīta jebkurā gadījumā. Ne viena, ne otra izlase iepriekš šajā vecuma grupā nebija izcīnījusi Eiropas zeltu. Tomēr Latvija jau ar iekļūšanu vien bija pāršķīrusi jaunu lappusi vēstures grāmatā, jo latviešu zēniem, atšķirībā no itāliešiem, pēc neatkarības atgūšanas ne reizi nevienā līmenī kungu groza bumbas meistarsacīkstēs nebija padevies tik sekmīgs starts.
Izšķirošā spēle notika teju septiņu tūkstošu līdzjutēju priekšā, daļa no viņiem uz Tallinu brauca uzreiz no Salacgrīvas, kur iepriekš pāris dienu bija baudījuši mūzikas festivāla noskaņas.
Ažiotāža apņēma lielu daļu Latvijas mājsaimniecību, un arī mazais Juris Vītols, kurš nesen bija sācis trenēties basketbolā, vispirms izlūdzās vecākiem iespēju aizbraukt klātienē uz spēli, bet vēlāk savas treniņnometnes laikā treneris Mārtiņš Fomins, kurš bija arī vairāku "sudraba zēnu" treneris, lika cerību pilnajiem bērniem skatīties finālspēles tiešraidi. Tieši desmit gadu vēlāk Juris kā U18 izlases kapteinis aizveda Latviju līdz zeltam B divīzijā un iespējai nākamajai paaudzei atkal cīnīties elites sabiedrībā.

U20 čempionāts Tallinā finiša spurtu veica laikā, kad Ventspilī un Liepājā jau bija sācies Eiropas U18 čempionāts. Tajā Latviju pārstāvēja 1995. gadā dzimušo spēlētāju paaudze, ar kuru šodien vairs īpaša iepazīstināšana nav vajadzīga – Anžejs Pasečņiks, Rihards Lomažs, Rolands Šmits, Klāvs Čavars un arī tāds groza bumbas virtuozs kā Kristaps Porziņģis.
Pirms U20 komandas došanās uz Tallinu tā vēl aizvadīja pārbaudes spēli pret šiem divus gadus jaunākajiem čaļiem un nosargāja uzvaru ar lielām grūtībām. Pēc spēles U18 puišu vecāki mierināja savas atvases, ka ne jau viņiem jāuztraucas par sniegumu, ja divus gadus nobriedušāki puiši jaunuļus var pārspēt vien pašā galotnē.
U20 izlases kandidāti pirms spēles pret U18 izlasi.
Foto: Latvijas Basketbola savienība
Četras dienas pirms 2013. gada U20 čempionāta sākuma sēdos Gunta Keisela auto, lai kopīgi dotos uz pēdējo komandas pārbaudes spēli Valmierā pret Zviedrijas izlasi. Pa ceļam vējstiklā gāza tāds lietus, ka tālāk par pāris desmitiem metru bija grūti redzēt, bet, aizbraucot uz Valmieru, laikapstākļi nomierinājās un uzspīdēja saulīte. Saulains bija arī pēdējās pārbaudes spēles rezultāts – topošie "sudraba zēni" sakāva vienaudžus no Zviedrijas ar vairāk nekā 30 punktu starpību, un noskaņojums bija uzlabots.

Eiropas U20 čempionāta fināls Tallinā notika 21. jūlijā, un tā bija brīvdiena pēc pēdējās spēles U18 čempionāta grupu turnīrā. Starp citu, spēles, kurā latviešu juniori piekāpās tieši Itālijas vienaudžiem. Šajā dienā abas nācijas tikās atkal, tikai nu jau U20 vecumā un Eiropas čempionāta finālā. Liepājā pie Olimpiskā centra tika izvietots lielais ekrāns, kur U20 finālu varēja vērot ikviens interesents. Ļaužu pilnā laukumā spēli noskatījās arī Roberts Krastiņš, kurš pats tovasar cīnījās par vietu U20 izlasē, Arnolds Helmanis, kurš pie gadu vecākiem zēniem bija izcīnījis Eiropas U18 bronzu. Arī itāliešu līderis Simone Fontekjo, kurš desmitgadi vēlāk jau bija kļuvis par NBA spēlētāju un Itālijas pieaugušo valstsvienības pamatspēku.

VIDEO: Līdzjutēji Liepājā skatās U20 Eiropas čempionāta finālu
Emocionālā katarse par mūsu komandas iespēto vēlreiz apliecināja sporta kā tautu vienojoša elementa spēku. Turnīram sākoties, komandai līdzi just klātienē bija ieradušies ierastie atbalstītāji – vecāki, brāļi, māsas.
Salīdzinoši viegli sasniedzamā turnīra lokācija ļāva ar katru spēli sabraukt aizvien lielākam latviešu pulkam,
bet 21. jūlija vakarā tiem nedaudzajiem pievienojās vēl aptuveni septiņi tūkstoši klātienē un vēl tūkstoši pie ekrāniem, jo tiesības pārraidīt pusfinālu un finālu video tiešraidēs bija iegādājies portāls "Delfi". Komentēt finālspēli klātienē devos kopā ar populāro sporta menedžeri Edgaru Buļu, bet LTV "Panorāma" veidoja pieslēgšanos tiešraidē un sižetus.
Nelokāma ģimenes tradīcija - atbalsts klātienē

Vēstures grāmatas lapa tika rakstīta komandas spēka mitriķa Andreja Gražuļa dzimšanas dienā 21. jūlijā – tovakar mūsējie Tallinā spēlēja finālu pret itāliešiem. Andrejs karjeras laikā kliedēja visas šaubas un desmit gadus vēlāk kā vienīgais no "sudraba zēniem" tika Latvijas izlasē debijā Pasaules kausā vīru valstsvienībām. Bet jaunās lapas atvēršana vēstures grāmatā notika jau 20. jūlijā, kas bija 20. dzimšanas diena manam brālim un "sudraba zēnu" uzbrucējam Ojāram Siliņam. Todien Latvija otro reizi turnīrā apspēlēja šī gadagājuma U16 un U18 čempioni Spāniju, pirmoreiz jauniešu izlašu vēsturē iekļūstot finālā – pirmajā Latvijas basketbola finālā kopš 1935. gada.

VIDEO: U20 Eiropas čempionāta pusfināla Latvija - Spānija epizodes
Nelokāma ģimenes tradīcija - atbalsts klātienē

Vēstures grāmatas lapa tika rakstīta komandas spēka mitriķa Andreja Gražuļa dzimšanas dienā 21. jūlijā – tovakar mūsējie Tallinā spēlēja finālu pret itāliešiem. Andrejs karjeras laikā kliedēja visas šaubas un desmit gadus vēlāk kā vienīgais no "sudraba zēniem" tika Latvijas izlasē debijā Pasaules kausā vīru valstsvienībām. Bet jaunās lapas atvēršana vēstures grāmatā notika jau 20. jūlijā, kas bija 20. dzimšanas diena manam brālim un "sudraba zēnu" uzbrucējam Ojāram Siliņam. Todien Latvija otro reizi turnīrā apspēlēja šī gadagājuma U16 un U18 čempioni Spāniju, pirmoreiz jauniešu izlašu vēsturē iekļūstot finālā – pirmajā Latvijas basketbola finālā kopš 1935. gada.
Uzvaras prieks mirkli pēc pusfināla.
Foto: FIBA
Ar vecākiem bijām devušies līdzi brālim arī uz viņa iepriekšējiem jaunatnes izlašu startiem, un šis nevarēja būt izņēmums. Vecākiem kā teātra cilvēkiem vasaras allaž bija brīvākas no ikdienas darbiem, bet es ņēmu atvaļinājumu divu nedēļu garumā no darba portālā Sportacentrs.com. Jau iepriekš bijām devušies atbalstīt Ojāru klātienē viņa iepriekšējos jauniešu čempionātos, un šī tradīcija tika turpināta arī vēlāk – 2016. gada vasarā, kad Ojārs Rio olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā debitēja Latvijas pieaugušo valstsvienībā.
Tētis, kurš mūsos bija radījis mīlestību pret sportu, aizvedis uz pirmajiem treniņiem un ar savu skaļo aktiermeistarībā nostādīto balsi piebļāvis visas zāles, kurās spēlējām, to vairs nepiedzīvoja.
Pāris mēnešus pirms Ojāra debijas valstsvienībā viņš zaudēja ilgo cīņu ar audzēju, bet līdz pat savām pēdējām dienām šai saulē katra brāļa spēle viņam bija svēts pienākums, kam pakārtot ikdienu.
Ojārs Siliņš (otrais pa kreisi) ar vecākiem Anitu un Aivaru, kā arī brāli Andreju.
Foto: no Siliņu ģimenes personiskā arhīva
2013. gadā mēs vēl visi bijām kopā. Biju akreditējies kā žurnālists, taču visu turnīru pavadīju tribīnēs kopā ar pārējiem atbalstītājiem. Dienu pirms pusfināla saņēmu zvanu ar jautājumu, vai es būtu gatavs komentēt pusfināla un medaļu spēles tiešraides. Bez īpašas apdomāšanās piekritu šai iespējai, bet jau pusfināla laikā sapratu, ka apdomāties tomēr vajadzēja, jo komentēt spēles, kurās svarīgu lomu spēlē brālis, kam divu gadu vecumā iemācīju divsoli, ir emocionāli ļoti sarežģīti.
Priekšplānā daži no nedaudzajiem Latvijas izlases faniem turnīra pirmajā spēlē:
Andris Siliņš, Aivars Siliņš un Anita Siliņa.
Foto: FIBA
Tallina joprojām bija relatīvi viegli sasniedzamā attālumā, sēdāmies tēva brāļa – mūsu onkuļa un liela Ojāra fana – Andra automašīnā un laidām uz Igaunijas galvaspilsētu. Tur pavadījām visas divas turnīra nedēļas, apmetoties no mācībām brīvsolī esošo igauņu studentu atbrīvotajās kopmītņu istabiņās, kur katru vakaru virtuvītē Siliņu ģimenes ekspertu panelis izanalizēja aizvadītās spēles, pārsprieda taktiskos risinājumus un spēlētāju karjeras potenciālās attīstības līknes.
Tādi bija vairāki atsevišķi tuvinieku tusiņi – ierastā jauniešu čempionātu auditorija klātienē.
Kad ažiotāžas vilnis uz Tallinu bija atvizinājis aptuveni septiņtūkstošgalvainu atbalstu finālspēlē, dienu vēlāk varoņus Rīgā atkal pārsvarā sagaidīja tuvinieki, tikai šoreiz daudzu mediju klātbūtnē, kā to atrādīja arī LTV "Panorāma".
"Sudraba zēni" pieņemšanā pie Ministru prezidenta Valda Dombrovska.
Foto: Latvijas Basketbola savienība
Treneru kolektīvsjauns un entuziastisks

Katra komanda sākas ar tās arhitektu. Šī komanda nebija jāvada Artūram Štālbergam. Viņam 2013. gada vasarā bija paredzēts būt pie U16 puišu izlases stūres, kamēr U20 galvenā trenera pienākumus veiktu Roberts Štelmahers, kurš to jau sekmīgi bija darījis iepriekšējā vasarā (6. vieta). Tomēr Štelmahers bija kļuvis par basketbola kluba "Ventspils" galveno treneri un kurzemnieki nebija sajūsmā, ka no pamatdarba brīvajā laikā komandas galvenais stratēģis ir aizņemts citā darbā, tāpēc Latvijas Basketbola savienībai (LBS) nācās meklēt aizstājēju sākotnēji izvēlētajam trenerim. Meklēšana nebija ilga, jo viens kandidāts izvirzījās līderpozīcijās uzreiz.
Artūrs Štālbergs (centrā), Jevgēnijs Kosuškins (pa labi).
Foto: FIBA
Artūrs Štālbergs pirms dažiem gadiem bija beidzis spēlētāja gaitas un straujiem soļiem sācis attīstīt trenera karjeru. Kā asistents bijis pie U20 izlases divus iepriekšējos
gadus – gan palīdzot Agrim Galvanovskim 2011. gadā (8. vieta Eiropā), gan 2012. gadā Robertam Štelmaheram (6. vieta), turklāt Jaunatnes līgā sekmīgi vadījis tieši 1993. gadā dzimušo zēnu Liepājas komandu U19 vecuma grupā. Tovasar Artūram bija paredzēts pirmoreiz būt galvenajam trenerim pie U16 izlases stūres Eiropas kadetu čempionātā Kijivā, taču apstākļi lika pielāgoties, un LBS Štālbergu pārcēla pie četrus gadus vecākiem puišiem, kamēr Mārtiņš Fomins no asistenta kļuva par U16 izlases galveno treneri.
Štālbergs tolaik bija jauns un perspektīvs treneris, kurš uzsācis mācības starptautiskā treneru kursā, entuziasma un aizrautības pilns izmantot sev dāvāto iespēju. Februārī viņš oficiāli tika apstiprināts amatā, marta sākumā Artūrs man rakstīja ziņu ar jautājumu, vai mans brālis Ojārs vasarā būs gatavs spēlēt U20 izlasē. Ļoti laicīgi bija sākta spēlētāju apzināšana, un tas bija saprotams, jo tolaik jau bija sākusies tendence jaunajiem basketbolistiem vasarās tā vietā, lai pārstāvētu izlases, nodarboties ar individuālu darbu un ķermeņa nostiprināšanu.
Šai U20 izlases modelī neviena "ķermeņa nostiprinātāja" nebija, visi bija gatavi doties laukumā un pārstāvēt Latviju.
Galvenais treneris un spēlētāji ir nosacīti svarīgākās, taču ne vienīgās figūras sekmīgas komandas izveidošanā. Ļoti svarīgs ir arī štābs – galvenā trenera asistenti, fizioterapeits, ārsts, pat komandas menedžeris. Artūram darbā ar komandu asistēja citi salīdzinoši vēl jauni speciālisti katrs savā jomā: Jevgēnijs Kosuškins, kurš tolaik bija Jūrmalas profesionāļu komandas galvenais treneris, par fizisko sagatavotību rūpējās vēlāko gadu valstsvienības neatņemama sastāvdaļa Oskars Ernšteins, ārsts bija tikai trīs gadus pēc sudraba izcīnīšanas mīklainos apstākļos aizsaulē aizgājušais Jānis Petronis, kura paveiktā darba nozīmi regulāri pēc turnīra uzsvēra gan citi treneri, gan spēlētāji.

Ar komandu strādāja arī kapelāns Elmārs Pļaviņš. Iespējams, arī tas, bet,
iespējams, vienkārši bija pareizi salikti raksturi, kas ļāva visai komandai – gan treneriem, gan spēlētājiem – izveidot lielisku mikroklimatu.
Štālberga vienaudzis Raimonds Feldmanis, līdzīgi kā Artūrs, toreiz nesen bija noslēdzis spēlētāja gaitas un kļuvis par treneri.

"Man piezvanīja un piedāvāja kļūt par treneri, bet teica tā – būs jābūt arī menedžerim. Es dzirdēju tikai "treneris", "izlase" un ar to man pietika, lai uzreiz piekristu," podkāsta epizodē Raimonds atcerējās, kā nonāca šīs komandas treneru kolektīvā.

Feldmanis vienlaikus bija arī menedžera pienākumu veicējs, jo visai spiedīgajos finanšu apstākļos šie darbi vienam no trenera asistentiem bija jāapvieno. Desmit gadus pēc šī panākuma Raimonds ir olimpisko čempionu 3x3 basketbolā treneris, grāmatu autors, padziļināti pētījis sportistu psiholoģisko sagatavotību, strādājis NBA vasaras līgā.
"Sudraba zēni"? "Sudraba vīri"!

Kad šī gadagājuma zēni sasniedza vecumu, kurā jāsāk domāt par to, vai iet profesionālā sporta ceļu, Latvijas klubu basketbolu bija sasniegusi ekonomiskā krīze. Neraugoties uz to, pirmos soļus bija spēris basketbola klubs "VEF Rīga", sevi piesakot kā jauno talantu laboratoriju. Kad Valdis Valters uzaicināja 15 gadus veco Ojāru uz "VEF Rīga" vasaras treniņiem, tas bija kā apliecinājums, ka profesionālais basketbols var būt ierakstīts brāļa dzīves ceļā kā ejams virziens. Kā vecākais brālis, kurš savas profesijas dēļ jau bija pagrozījies basketbola vidē, uzņēmos iniciatīvu un vedu pārrunas. Lai gan ar "VEF Rīga" jau bijām vienojušies par sadarbības sākšanu, klubs tā arī neatsūtīja līgumu, bet mēs savā latviešu kautrīgumā nemaz neuzbāzāmies ar jautājumiem, vai un kad tad būs.

Acīmredzot, tā tas bija paredzēts, jo pāris mēnešus vēlāk U16 kadetu čempionātā Ojāru pamanīja itāliešu aģentūras "Pro Talent" slavenais aģents Mauricio Balduči, viens no tā brīža ietekmīgākajiem aģentiem Eiropā. Tā paša gada beigās Balduči jau bija izkārtojis brālim iespēju spēlēt jauniešu Eirolīgas posmā, bet februārī – doties atrādīties "Reggio Emilia" klubam. Ar to vēlāk tika noslēgts līgums, un Ojārs savu karjeru sāka veidot Itālijas ziemeļos. Kopš tā laika, nu jau vairāk nekā 13 gadus, brālis mājās atbrauc tikai starpsezonās vai tad, ja vajadzīgs Latvijai izlašu cīņās. Eiropas U20 čempionātā viņam aiz muguras bija jau pirmā profesionāļa sezona vienā no senākajiem vietējiem čempionātiem pasaulē – Itālijas A sērijā.
Lielākā daļa no šīs komandas spēlētājiem tomēr karjeru sāka veidot tepat Latvijā, un viņu vidū arī rezultatīvākais "sudraba zēns" Jānis Bērziņš.
Basketbols viņam bija līdzās esošs jau no bērnības, jo ar to nodarbojās arī brāļi, turklāt Rūjienā nebija daudz citu nodarbju fiziskas aktivitātes alkstošiem jaunekļiem. Viņš jau 16 gadu vecumā pierakstījās profesionālajā basketbolā, bet pēc U20 čempionāta, kurā ne tikai izcēlās ar izcilu danku uzvarā pār iepriekšējo čempionātu uzvarētājiem spāņiem, tika iekļauts arī čempionāta simboliskajā pieciniekā, un viņu pie sevis bija gatavs ņemt Spānijas superklubs "Barcelona". Izvēle toreiz krita par labu palikšanai Latvijas labākajā klubā, bet arī Jāņa gadījumā lielu lomu nospēlēja likteņa pieskārieni – viņš varētu būt viens no retajiem, ja ne vienīgais Eiropā spēlējošais basketbolists, kurš pēc trīsreiz saplēstām krusteniskajām saitēm aizvien turpina karjeru.
Astoņi šīs U20 izlases spēlētāji vēlāk vismaz vienā spēlē ir izgājuši laukumā valstsvienības rindās. Tas ir nepieredzēti augsts rādītājs vienai jauniešu izlasei. Kasparam Vecvagaram, Jānim Bērziņam, Ojāram Siliņam, Ingum Jakovičam, Andrejam Gražulim, Tomam Leimanim, Iļjam Gromovam, kuri to bija paveikuši ātrāk, 2022. gada vasarā pievienojās arī saldenieks Roberts Stumbris. Deviņus gadus pēc U20 sudraba, kurā Roberts nebija starp vadošajiem un pēdējās trīs spēlēs pat ne uz minūti nedevās laukumā, viņš sev raksturīgā spītā kliedēja daudzu priekšstatus un kļuva par pēdējo no "sudraba zēniem", kurš debitējis pieaugušo valstsvienībā. Roberts ir apliecinājums tam, kā ieeļļotā komandas mehānismā var integrēt tik dažādus raksturus, lai tie visi strādātu mērķa vārdā.
Desmit gadus pēc U20 sudraba gaitas basketbolā ir noslēdzis treneris Štālbergs, bet savai spēlētāja karjerai punktu licis šīs komandas kapteinis Kaspars Vecvagars. Artūrs basketbolā dzīvoja ātri, meklējot gandarījuma izjūtu dažādos veidos: kā spēlētājs tika līdz valstsvienībai, kā treneris strādāja ar Eirolīgā un ULEB Eirokausā spēlējošiem klubiem, kā funkcionārs vadīja dzimtās Liepājas klubu un leģendāro "TTT Rīga" cauri sarežģītiem laikiem. Šobrīd – vairs tikai kā fans, bez oficiāliem darba pienākumiem groza bumbas spēlē.

Kaspara stāsts ir citādāks – lai cik spoža tiktu paredzēta nākotne laukumā, un 17 gados noslēgtais līgums ar Kauņas "Žalgiri" un sekojošā debija Eirolīgā to apliecināja –, kad liktenis iejaucas ar saviem plāniem (divas, iespējams, smagākās traumas basketbolā – plīsušas krusteniskās saites, plīsusi Ahilleja cīpsla), personiskās ieceres var nākties pielāgot apstākļiem. Kaspars ir nobriedusi personība, spēj pieņemt un adaptēties, un podkāsta epizodē kapteinis atstāja iespaidu, ka ir pilnīgā harmonijā ar izdarītajām izvēlēm un pieņemtajiem lēmumiem.
Nākamais karjeras pagrieziens – kļūšana par treneri – piestāv Kasparam Vecvagaram vairāk nekā jebkas cits.
Ja sports Latvijā būtu industrija, nav šaubu, ka Vecvagars būtu arī izcils TV komentētājs un studiju eksperts, kurš ar savu spēles izpratni spētu piedāvāt padziļinātu spēļu analīzi.
Kāda tad īsti bija "sudraba zēnu" veiksmes formula? Visi šīs komandas spēlētāji sezonā pirms Eiropas čempionāta jau bija tikuši pie atbilstoši vecumam solīdām spēles minūtēm savos klubos. Tas noteikti palīdzēja. Tāda sporta lirika kā "izsalkums pēc panākumiem" un "papildus motivācija sevi pierādīt", iespējams, kaut kur arī bija, taču nelauzās uz āru un nekādā ziņā neaizēnoja galveno fokusu – komandas mērķi. Pat pēc smagā pārbaudes spēļu turnīra Ķīnā, gatavojoties čempionātam, piedzīvojot astoņus zaudējumus deviņās spēlēs.
Bet varbūt panākuma galvenā atslēga bija komandas spēlētāju briedums, kas ļāva katram pieņemt savu lomu?
Līderi, kuriem ir savs domu gājiens un pārliecība, bet vienlaikus cieņa neatļauties runāt pretī trenerim, pat ja nepiekrīti vai uzskati citādāk?
Sudraba zēni.
Foto: FIBA
U16 ir kadetu čempionāts, U18 ir junioru čempionāts, bet U20 – jauno vīriešu čempionāts, tātad prasa pieauguša cilvēka attieksmi un briedumu. Ne vienmēr tie, kuriem būtu jābūt priekšzīmi rādošiem līderiem U20 vecumā, tādi arī ir. Bet "sudraba zēni" patiesībā jau bija "sudraba vīri". To pierādīja arī pašu varoņu komentāri uzreiz pēc zaudējuma finālā.