Labrīt

Ko Rīgai sola Rīcības partija? Studijā partijas pārstāvis Ļevs Perlovs

Labrīt

Baltkrievijā veido opozīcijas koordinācijas padomi, Lukašenko apbalvo spēka struktūras

Neklusēt par ģimenes vardarbību. Top mākslas projekts "Lietisko pierādījumu muzejs"

Neklusēt par ģimenes vardarbību. Top mākslas projekts «Lietisko pierādījumu muzejs»

Pētījumi liecina, ka katra trešā sieviete Latvijā ir pieredzējusi fizisku, emocionālu vai seksuālu vardarbību ģimenē. Par šo pieredzi nav jāklusē, jākaunas, tā nav jātur noslēpumā – par to ir pārliecinātas topošā mākslas projekta “Lietisko pierādījumu muzejs” autores. Tas ir viens no starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” projektiem, kas aicina iesaistīties ikvienu vardarbībā cietušo un izstāstīt savu stāstu caur kādu konkrētu sadzīvisku priekšmetu, kas nonāks šī muzeja “plauktā”.

“Lietisko pierādījumu muzejs” no 3. līdz 10. septembrim atradīsies kādā dzīvoklī Rīgā, Avotu ielā 73. Dzīvokli tā saimniece uz brīdi uzticējusi teātra festivālam “Homo Novus” un autoru iecerei – improvizēta muzeja formātā runāt par vardarbību ģimenē.

“Mums bija skaidrs, ka mēs gribam dzīvokli, jo tā ir lieta, kas notiek mājās un dzīvokļos aiz slēgtām durvīm, tāpēc to mēdz dēvēt par “ģimenes lietu”, kurā neviens nedrīkst iejaukties.

Mēs arī gribējām, lai dzīvoklis ir īsts, kas parāda, ka tādas lietas var notikt arī perfektā vidē,” stāsta projekta autores.

Ideju par “Lietisko pierādījumu muzeju” aizsāka horeogrāfes Janas Jacukas ļoti personiskā izrāde “Baiļu rutīna” Ģertrūdes ielas teātrī, kurai Laura Stašāne palīdzēja veidot dramaturģiju.

“Izrāde ir gan par vardarbību, ko es pati esmu pieredzējusi, gan par pēcsajūtu – to baiļu sajūtu, kas ir palikusi. Izrādes procesā sākām pamanīt, ka ir lietas, ko nevaram ielikt izrādē, un sākām domāt, kā vēl citādāk runāt par šo tēmu un kā dot iespēju runāt arī citām balsīm, ne tikai man,” skaidro Jana Jacuka.

Savukārt Laura Stašāne papildina: “Man no malas, dzirdot šo stāstu, likās netaisnīgi, ka par šīm lietām klusē. Arī es Janu zinu jau kādu laiku, bet tikai tagad uzzinu, ka viņai ir šāda pieredze. Un ir daudz sieviešu, kurām ir ļoti līdzīgi, bet viņu tuvākie radi, draugi vai kolēģi par to nezina.

Jo pilnīgi noteikti ap šo pieredzi ir stigma, zīmogs – ja tu par to runāsi, tad tu esi “tāda”.

Visbiežāk viņas jūtas vainīgas, nevis domā, ka partneris ir vainīgs, jo gadu garumā ir notikusi manipulācija. Un man likās, ka tas klusums ir kaut kā jāpārtrauc.”

Tā dzima doma par “Lietisko pierādījumu muzeju” – tajā vardarbībā cietušo stāstus stāstītu gluži sadzīviski priekšmeti, ko nevarētu izmantot kā lietiskos pierādījumus tiesas procesā, bet kas piesūkušies ar smago pieredzi. Krūzīte, no kuras uzšļākta karsta tēja; atņemtas dzīvokļa atslēgas; kedas, ar kurām bēgt no emocionāli vardarbīgām attiecībām. Priekšmetus un to stāstus muzejam drīkst nodot arī anonīmi.

Projekta autores ieved vannas istabā, kur viss šķiet kā parasti, tikai dažiem priekšmetiem pielīmētas lapiņas ar stāstiem. Uz izlietnes malas stāv auskari.

“Šeit ir precīzs citāts no stāsta, ko iesūtīja kāda dalībniece,” atklāj Laura Stašāne. “Viņai ir kopīgi bērni ar bijušo vīru, kurš bija pret viņu varmācīgs. Jau pēc tam, kad viņi ir šķīrušies un viņa ir nošķirta no varmākas, viņiem ir tikšanās kafejnīcā, viņš kādā brīdī sadusmojas un pēkšņi iegāž viņai pa galvu tā, ka nodžinkst. Kafejnīcā apkārt esošie vīrieši viņu aiztur, bet viņai ar vardarbību jāsaskaras arī pēc šķiršanās. Un stāsts ir par auskariem, kuri viņai tobrīd bija ausīs. Mājās viņa pamanīja, ka vienam auskaram kājiņa no trieciena ir iztaisnojusies, un viņa nevar vairs saņemties tos atkal nēsāt.”

“Lietisko pierādījumu muzeja” noslēdzošo dienu papildinās stāstu lasījumi: piedalīsies gan sievietes, kuras pašas cietušas no vardarbības, gan viņu mammas, draudzenes un citas sievietes, lasot viena otras stāstus.

Sabīne un Karlīna ir divas no dalībniecēm, kas par attiecībās piedzīvoto vardarbību gatavas stāstīt publiski.

Karlīna norāda: “Mana motivācija piedalīties bija vēlme pateikt, ka ne visas košās fasādes ir patiesas. Ka aiz tām var slēpties kaut kas ļoti tumšs un nepatīkams. Ka nevajag sev acis mālēt ciet, ir jāsauc lietas īstajos vārdos. Ja partneris ir emocionāli vardarbīgs, tad ir. Un viss.”

Karlīna un Sabīne atzīst, ka dalība šajā projektā ir gluži kā grupu terapija – tā ir iespēja satikt citus ar līdzīgu pieredzi, redzēt, ka tevī klausās, un iedrošināt arī citus, kuri kaunas vai baidās runāt par attiecībās piedzīvotu vardarbību.

Sabīne uzsver: “Mēs zinām, cik tas ir grūti.

Tas ir nenormāli grūti. Man, to darot, metas pat slikta dūša. Ir smagi, negribas tikt pārprastai, negribas izskatīties pēc tās muļķes, kura ir bijusi tajā visā.

Bet tās lietas notiek. Es pēc attiecībām uzzināju, ka esmu jau trešā, kas cieš no šī konkrētā indivīda. Un man noteikti būtu palīdzējis to zināt, kamēr es biju tajā murgā, kad man tika iestāstīts, ka es pati pie tā visa esmu vainīga. Gluži nevarētu būt tā, ka es esmu trešā, kurai tas ir jāiestāsta. Kurai ir jāmāca, kā pareizi mīlēt. Tas mani motivē – lai kaut viens cilvēks to dzirdētu un no tā izbēgtu.”

Sievietes cer, ka to sadzirdēs arī vardarbībā cietušo draugi un radi, kuri nereti nezina, kā rīkoties, vai baidās par to runāt. Un ka šis mākslas projekts kaut nedaudz iedrošinās, ka runāt par vardarbību ģimenē un lūgt palīdzību ir normāli, bet pievērt acis – gan ne.

Visas sievietes, kas vēlas dalīties savā pieredzē ar vardarbību ģimenē, festivāla “Homo Novus” projekta “Lietisko pierādījumu muzejs” autores aicina to darīt anonīmi vai ar savu vārdu, aizpildot pieteikumu tiešsaistē. Sazināties ar māksliniecēm iespējams, rakstot uz [email protected]

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti