Inta Pīrāga: Jana, vai pēc ilga laika tiekoties ar publiku, arī ir bail?
Jana Jacuka: Protams! Ļoti baidos no pirmizrādes...
Kur bija tā vieta, kur trenējāties šajos mēnešos?
Izrādes tapšanas laikā strādāju Ģertrūdes ielas teātrī – līdz ar to, ka šī ir solo izrāde, nevienu nesatiku, drošībai mazgāju rokas un viena pati taisīju izrādi. Izrādē gan piedalās arī dramaturģijas konsultante Laura Stašāne, kas arī strādāja ar mani.
Bet kādu laciņu es te vientulībā nācu, baidījos no tumsas, teātra, pirmizrādes un no visa...
Šķiet, izrāde ir ļoti personīga – arī stāstu ziņā, vai ne?
Jā, arī stāstu ziņā. Visi ir patiesi. Tas ir mans dzīvesstāsts.
Esat ļoti drosmīga, daloties tajā ar skatītājiem.
Tos stāstus aci pret aci ir ļoti grūti izstāstīt, jo ne vienmēr ir iespēja, ka tevi sadzirdēs, un ne vienmēr tu izstāsti pareizajam cilvēkam. Tāpēc gribēju runāt plašākai auditorijai. Lai arī mums būs tikai astoņpadsmit skatītāji katrā izrādē, ar laiku, domāju, drīkstēs nākt arī vairāk –
ticu, ka publikā būs cilvēki, kas ļoti labi sapratīs, par ko es runāju. Baiļu tēma daudziem ir ļoti tuva – katram no mums ir savas bailes, tikai citādākā formā, no atšķirīgām situācijām.
Jo šī izrāde nav par to, kā tās pārvarēt, bet par to, kā ieraudzīt un sadzirdēt.
Kas bija par iemeslu apzinātā vecumā šai tēmai ķerties klāt?
Pirmkārt,
sāku apzināties apstākļus, kādos biju es un man tuvie cilvēki, kas rosināja šīs bailes. Tās vienmēr bija situācijas, kurās bija vardarbība vai cita veida spēks, kas man nepiemīt, bet kādam citam piemita.
Sāku apzināties, ka tas nebija normāli un ka tas atstājis sekas. Sāku arī pamanīt, ka baidos no pārāk daudz kā, un ka tas viss tomēr saistās ar pieredzi, kas man bijusi. Runājot ar saviem draugiem, sāku saprast, ka man šo baiļu ir pārāk daudz. Sāku domāt – kāpēc, kāpēc ir tās ikdienas bailes, ko man tās nozīmē? Varbūt tās nozīmē pavisam ko citu, nevis vienkārši bailes par saskābuši pienu rīta kafijā vai neaizslēgtām durvīm. Tas met mani atpakaļ pagātnē.
Vai jums, veidojot šo izrādi, ir sajūta, ka varētu tās bailes arī pārvarēt?
Ja vēlas pārvarēt bailes, jādodas terapijā... Vienam pašam tikt galā ar tām nav iespējams.
Bet šis posms man tik un tā bija ļoti terapeitisks.
Vai arī trīs pandēmijas mēneši ienesa kādas korekcijas?
Jā! Un arī tas, kā es skatos uz šo tēmu, ļoti mainījās. Kopš februāra šis darbs ir ļoti mainījies. Pirmizrāde bija paredzēta marta beigās vai aprīļa sākumā, bet to, protams, pārcēla uz nezināmu laiku. Tiklīdz atļāva laist skatītājus, izdomājām, ka rādīsim tiem pašiem astoņpadsmit, jo ļoti gribas beidzot parādīt. Septiņu mēnešu laikā, kopš taisu šo izrādi, tā ir ļoti, ļoti mainījusies un attīstījusies, un arī pati esmu mainījusies. No otras puses – līdz ar to, ka šī ir ļoti personiska izrāde, stāstu savus noslēpumus. Teikšu godīgi – ģenerālmēģinājumā negaidīju, ka man būs tik grūti atzīties. Nav nemaz tik viegli nostāties un atzīties – jo tie tiešām ir godīgi stāsti.
Jūs esat no horeogrāfēm, kurām patīk stāstu izstāstīt ne tikai ar kustībām, bet likt arī vārdu klāt, un vārdu šeit ir pietiekami daudz – tāpat mūzikas un gaismu. Kas parasti ir vispirms? Vai sākat ar vārdu vai kustību?
Tapšanas procesā sāku ar vārdu – šajā gadījumā sāku pierakstīt bailes saraksta formātā. Tad sāku veidot jau dramaturģijas materiālu, kas sarakstu sāka pārveidot kā poētisku tekstu, un tad sāku domāt, kā to risināt izrādes formātā, ķerot klāt arī kustību. Paralēli meklēju kustību materiālu, kā runāt par bailēm tikai ķermeniski. Vēlējos skatītājiem iedot tēmu, par ko runāju, un tad ar kustību vest tālāk jau abstraktākā pasaulē.
Mēdz teikt – lai taptu izrāde, jābūt konfliktam. Jūsu gadījumā, šķiet, konflikts šeit bija nepārtraukti.
Jā, visu laiku konfliktā. Ja tev ir bail, tu simt reižu apdomā, kāpēc tas tā ir, kāpēc bailes visu laiku seko, un tu visu laiku esi tādā kā konfliktā. Tāpēc visas izrādes pamatā bija viens liels konflikts ar sevi. Mans vislielākais jautājums izrādē – ko man tagad ar to darīt, kā lai es tagad ar to sadzīvoju? Jo atbildi uz to nav tik viegli atrast.
Cik sen baiļu tēma mīt jūsu dzīvē?
Septiņu gadu vecumā sāku saprast – tas ir konstants stāvoklis, kurā esmu konkrētu situāciju dēļ, kas bija manā dzīvē. Tikai vēlāk sāku noprast, ka varbūt tomēr man nav jābaidās,
ka citi nebaidās tik ļoti, ka tas varbūt nav stāvoklis, kurā būtu jādzīvo. Tas arī bija viens no motivācijas punktiem, kas it kā teica – Jana, varbūt taisi izrādi, runā skaļāk par šo.
Izrādes noslēgums tomēr ir smaida formā.
Cenšos tomēr uzturēt arī kaut kādu optimismu tajā visā, jo man šķiet, ka
par bailēm nedrīkst runāt bēdīgi, sērīgi vai dusmīgi, jo dzīve taču sastāv no ļoti daudzām krāsām.
Likās, ka izrāde tomēr jāveido arī ar humoru un ironiju. Lai būtu kontrasti.
Laura, kā īsti sākās jūsu sadarbība?
Laura Stašāne: Jana atnāca pie manis ar ideju, ka viņa grib taisīt izrādi un mēs varētu sadarboties. Dramaturgs šajā gadījumā jāsaprot vārda plašākā nozīmē – tas nav tikai teksta autors. Rietumeiropas teātrī tam ir cita funkcija, un gribas uzreiz uzsvērt, ka teksti ir Janas rakstīti.
Janai bija stāsts par bailēm, taču nezināju, kas aiz tā slēpjas.
Kad jau sākām strādāt, vienā brīdī Jana teica – līdz ar to, ka strādājam kopā, viņai jāizstāsta, kāpēc patiesībā ir tās bailes. Un tad mēs sākām domāt, kā to visu ielikt izrādē. Ne tikai to, ka jauna sieviete dzīvo ar bailēm un cik tas ir apgrūtinoši, bet kāpēc šīs bailes ir. Konkrēts stāsts un konkrēts gadījums.
Pieņemu, ka šajā gadījumā jums bija tiesības vienā brīdī pateikt "stop". Jūs kaut ko īsinājāt un ņēmāt ārā?
Bija tieši otrādi.
Jo nebūt nav tā, ka šie stāsti par piedzīvoto vardarbību gāžas ārā kā ūdenskritums, ir tieši pretējais – tur tas stāsts jāvelk ārā kā ar knīpstangām.
Tā ka bija otrais variants – mēs visu laiku mēģinājām iet dziļāk. Mēģinājām, runājāmies, un pēc tam atklājās, ka varam iet vēl drusciņ tālāk.
Jana ir viena no tām mūsdienu horeogrāfijas meistarēm, kurai patīk kustību valodu apaudzēt ar vārdu, un pašai to vārdu arī izstāstīt.
Jā, un tas ir par to, ka dejas izrāde nenozīmē, ka tikai jādejo, un teātris nenozīmē to, ka tikai jārunā – var abus apvienot. Pašai Janai teksta veidošana ir ļoti svarīga, un lielākais, kam pievērsu uzmanību es, biju kopplāns un vispārinājums – lai tas nekļūst tikai par vienu mazu stāstu, bet lai ir lietas, kas sabalsojas vai ir atpazīstamas arī citām sievietēm.
Šķiet, ka viens no centrālajiem adresātiem patiešām šeit varētu būt sievietes.
Par to mēs ar Janu daudz esam runājušas.
Statistika ir diezgan briesmīga – katra trešā sieviete Latvijā ir cietusi no vardarbības. Tāpēc ir lietas, ko sievietes, kas piedzīvojušas vardarbību, Janas pausto informāciju nolasīs uzreiz,
bet mums bija svarīgi panākt, lai tas strādā uz cilvēkiem, kas to nav pieredzējuši, bet kas liek viņiem apjaust to, cik grūti šādus stāstus izstāstīt un cik varbūt paradoksāli ir tas, ka tu pēc izskata nevari pateikt, vai šī konkrētā sieviete ir piedzīvojusi vardarbību vai nav. Jo uz pieres jau nevienai tas nav rakstīts.
Tā ka tas kaut kādā veidā ir arī par uzmanības pievēršanu saviem līdzcilvēkiem – tu pat nepieļauj domu, ka viņa varētu būt piedzīvojusi vardarbību! Man tas bija atklājums, cik tā robeža ir trausla.
Mums bija svarīgi pievērst uzmanību faktam, cik grūti ir par šīm lietām runāt – ne tikai ka tās notiek, ne tikai tas, ka pēc tam tev ir jādzīvo ar trauksmi un bailēm, bet cik grūti ir to visu dabūt ārā. Arī kopējais fons, protams, ieviesa pārdomas un, iespējams, lika iet daudz dziļāk un uzdrošināties vairāk, jo saproti,
cik viegli un ātri no vispārēja miera un neieinteresētības vienam par otru iespējams pāriet uz kopīgu pārdzīvojumu.
Esmu pārliecināta, ka arī teātrī izmaiņas nepaliks bez sekām, jo atgriezties pie tā, kas ir bijis, vairs nav iespējams.
