Meistars Knehts

Pēterbaznīcas nākotne: pašvaldība vai baznīca?

Meistars Knehts

Mūzikas ierakstu gadabalva "Zelta mikrofons": kategorijas, ceremonija un mīlestība

Mūzikas teātris mūslaiku Latvijā. Par definīcijām, tendencēm un naudu – diskusija

Mūzikas teātris mūslaiku Latvijā. Par definīcijām, tendencēm un naudu – diskusija

Kāda situācija valda mūzikas jeb muzikālā teātra jomā mūslaiku Latvijā? Kādas ir pēdējo gadu tendences, un kādi – Valsts kultūrkapitāla fonda jaunizveidotās neatkarīgā muzikālā teātra mērķprogrammas rezultāti? Par to Latvijas Radio 3 "Klasika" diskusiju raidījumā "Meistars Knehts" diskutē mūzikas teātra dramaturgs Evarts Melnalksnis, kritiķe un mūzikas teātra pētniece Lauma Mellēna-Bartkeviča, komponists un diriģents profesors Andris Vecumnieks un producente Marta Kontiņa.

ĪSUMĀ:

Orests Silabriedis: Evart, šīs sarunas ierosinātājs faktiski esi tu, kaut gan muzikālais teātris interesē mūs visus. Ja varētu tev lūgt ekspozīciju – mūzikas teātris vai muzikālais teātris?

Evarts Melnalksnis: Es lietoju jēdzienu "mūzikas teātris ", kas ir kalks no vācu valodas, bet ļauj nošķirt to no tā, kas tradicionāli tiek saprasts ar vārdu "muzikālais teātris", paplašinot izpratni. Apzinos arī, ka kalks ir tiešs pārlikums no vācu valodas, bet man ir pamatojums, kāpēc izvēlos lietot tieši šo jēdzienu: proti, muzikālais teātris latviešu valodā nāk ar savu noteiktu konotāciju, ar savu tradīciju un vēsturi, un man šķiet, ka mēs varbūt varam atrast jaunu vai vienkārši citu apzīmējumu, lai tajā iekļautu arī tādas lietas, par kurām muzikālā teātra kontekstā neiedomājamies. Šīs lietas, par kurām es domāju, lietojot jēdzienu "mūzikas teātris", ir laikmetīgas, starpdisciplināras izpausmes teātrī, kurā mūzika ir pamatelements jeb struktūrelements, kuru, izņemot laukā no izrādes, mēs to vairs nevarētu uztvert.

Andris Vecumnieks: Es gan varētu piebilst, ka šis jēdziens jau nav nekas jauns. Jau 20. gadsimta divdesmitajos gados Stravinskis un Orfs izvirzīja jautājumu, kas tad īsti ir opera, un vai tas, kas tiek uzvests, patiesībā ir opera. Karls Orfs savas "Carmina Burana" un "Carmina Catulli" arī definē kā skatuves (scēniskās) kantātes un praktiski muzikālais teātris, arī Stravinska operas, ir ļoti tālu no Pučīni operām, kuras skatoties, esam pieraduši raudāt un pēc tam laimīgi doties mājup.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: [Muzikālā teātra sakarā]

ir problēma ar to naftalīna konotāciju, kas ir izveidojusies vēsturiskās tradīcijas dēļ – ka muzikālais teātris obligāti nozīmē spalvas un pūderi...

Tiešām ir tāda konotācija? Man it kā nav.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Domāju, ka šāds stereotips eksistē gan...

Tu domā – kādreizējais Operetes teātris Brīvības ielā ar "Monmartras vijolīte"...

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Jā, operetes zelta repertuārs dažādas kvalitātes muzikālajā izpildījumā. Un tad, protams, arī tas, ka mūzikas teātris vēl nav tik labi iestrādājies jēdziens, gluži tāpat kā ar dziedošajiem aktieriem.

Dziedošais aktieris latviešu valodā un kontekstā nozīmē pilnīgi kaut ko citu, ko angliski nozīmē singing actor.

Lauma Mellēna-Bartkeviča

Andris Vecumnieks: Muzikālais teātris nozīmē, ka tas ir teātris, kurā bez teātra darbības dominējošā ir mūzika – tādā gadījumā mums nāk prātā visas Dailes teātra izrādes, sākot no Raimonda Paula "Īsas pamācības mīlēšanā" līdz "Meža gulbjiem". Bet

mūzikas teātris paver daudz jaunākas, advancētākas iespējas realizēt muzikālo domu performances kontekstā, kas ir viena no mūsu laikmeta būtiskākajām zīmēm.

Rebštoka trīs diskursu lauki

Evart, mēs laikam novirzījāmies no tavas piedāvātās tēmas?

Evarts Melnalksnis: Nē, viss kārtībā. Karls Orfs, vēlāk arī Mauricio Kāgels, Luidži Nono un vēl citi ir veidojuši izrādes, kurās mūzika ir noteicoša, bet tā nav opera 19. gadsimta izpratnē. Protams, arī operas tradīcija ir bagāta un plaša, tur arī ir ļoti dažādi paveidi. Bet, runājot par laikmetīgo mūzikas teātri, tas daudzveidību aizguvis no dramatiskā teātra un kļuvis starpdisciplinārs. Tas plūdina kopā dažādas mākslas. Viena no lietām ir tā, ka tiek apšaubīta klasiskā hierarhija – ka izrādē galvenā var būt mūzika, bet ne tik ļoti tieši – librets un teksts. Nereti tās ir izrādes, kas tapušas koprades procesā: nevis kā operā, kad libretists uzraksta tekstu, komponists komponē un režijas komanda iestudē, bet process ir citāds. Piemēram, tiek pārbaudīti dažādi uztveres veidi un vietas, kur cilvēki skatās un bauda dažādās performances – nereti tā ir došanās ārā, pilsētvidē – dažādās garāžās, rūpnīcās, izmantojot šo vietu akustiku un skanējumu. Tāpat, protams, ir operas tradīcija, kura tiek reflektēta, bieži vien kritiski apskatīta. Man nāk prātā performance, kurā tiek uzdoti jautājumi par postkoloniālisma skatījumu – ka tiek ņemti kādi elementi no citām kultūrām un rādīti operā. Tad ir tas, par ko jau runāju – starpdisciplinaritāte, performativitāte, kas notiek šeit un tagad, tiek improvizēta mūzika uz kāda jau gatava materiāla.

Runājot par žanriem, komponisti lietojuši, piemēram, tādus jēdzienus kā instrumentālais teātris, mūzika ar attēliem, skatuviskais koncerts, ainavas opera, dokumentālā opera, staciju opera, multimediju opera, trokšņu opera un citi, un šos žanra apzīmējumus radījuši paši komponisti,

piemēram, Mauricio Kāgels, Helmuts Lahenmans, Luidži Nono, Stīvs Reihs. Notiek atteikšanās no tradicionālās dramaturģiskās formas, nereti tās ir inovācijas šajā jomā, kurās nav klātesoši pazīstamie dramaturģiskie parametri, un tas ir radošs dzinējs, lai domātu citādā veidā, kā mēs veidojam šo izrādi. Ja vēl no teorijas puses, tad

Matiass Rebštoks izvirza trīs neatkarīgā (laikmetīgā) mūzikas teātra diskursu laukus.

Proti, ja valsts uzturētajā operā valda noteikta struktūra, finansējums, darba veids. Repertuārā ir apmēram piecdesmit tradicionāli operdarbi un tai ir noteikta nozīme sabiedrībā, tad radošiem meklējumiem vairāk piemērota brīvā mūzikas teātra joma, kurai pētnieks piedāvā trīs diskursu laukus. Pirmais ietver maza mēroga operu iestudējumus, mūziklus un repertuāra operu apstrādes. Tie īsti nav ieguvuši savu vietu skatuves mākslu kopējā diskursā un netiek nopietni uztverti.

Piemēram, operstudija "Figaro"? Ar samazinātu sastāvu, mazāku skatuvi un simbolisku inscenējumu?

Evarts Melnalksnis: Iespējams.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Domāju, ka šī lieta gan šobrīd ir mainījusies – pandēmijas konteksts jautājumu par kamerformātiem un mazākiem sastāviem ir stipri vien aktualizējis, līdz ar to arī žanra attīstību mazāku sastāvu kontekstā.

Evarts Melnalksnis: Un tas iet kopā arī ar finansējumu, jo, protams,

ja mēs runājam par neatkarīgo telpu, nevalstisko sektoru, tur lielo orķestri nemaz nav reāli izrādei noorganizēt, tas vienkārši ir pārāk dārgi.

Andris Vecumnieks: Pandēmijas sakarā gribu vērst jūsu uzmanību uz Platona Buravicka "Trim zvaigznēm. Zigfrīdu", tas vispār ir absolūti neparasts formāts – faktiski tā ir filma, un arī Alfrēda Kalniņa "Baņuta" ir filma – tie ir jauni meklējumi, kas līdz tam ne teorijā, ne praksē vispār nav bijuši iespējami.

Orests Silabriedis un Andris Vecumnieks

Evarts Melnalksnis: Bet turpinot par Rebštoka laukiem. Otrais lauks ir jaunās operas un jaunais mūzikas teātris, kura centrā vēsturiski atrodas laikmetīgā mūzika un komponisti, piemēram, Džons Keidžs, Mauricio Kāgels un citi. Teātra kopējā diskursā šīs parādības ir marginālas. 

Trešais lauks turpretī ir balstīts tieši teātra jomā, ko nosaka režisora centrālā loma, taču tas ir maz saistīts ar jauno mūziku. Ādolfs Apija, Vsevolods Meierholds, Antonens Arto, Kristofs Martālers, Meredita Monka, kuri organizē izrādes elementus, kā modeli pieņemot muzikālu kompozīciju vai partitūru. Manuprāt, šis dalījums ļauj ieraudzīt, cik dažādas ir pieejas un, varētu teikt, interešu grupas laikmetīgajā mūzikas teātrī, kas vienlaikus ir gan saistītas, gan nošķirtas.

Andris Vecumnieks: Vēl Bertolts Brehts.

Evarts Melnalksnis: Un Kurts Veils. Un domājot par to, kur pasaulē, vismaz Eiropā, šāds mūzikas teātris visaktīvāk notiek, tad tas ir Roterdamas O festivāls ("Operadagen"), BAM Berlīnē, Minhenes biennāle, Holandes festivāls, Rūras triennāle… Te aicinātu jūs pievienoties vēl ar piemēriem. Un arī to, kas ir spēlētāji Latvijas laukā.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: BOZAR festivāls Beļģijā. Un vispār – vairāk Beniluksa valstu kontekstā ir aktuālas producentu grupas, neatkarīgie mākslinieki un laikmetīgās mākslas centri, kur ir diezgan daudz mūzikas teātru vai starpdisciplināru piemēru. Vēl nosauktu Ņujorkas "Brooklyn Academy of Music" kā platforma, kurā bieži notiek šāda rakstura projektu izrādīšana. Vēl Aviņonas festivāls.

Orests Silabriedis: Atcerieties arī Anitras Tumševicas operu, ko iestudēja galējos Eiropas ziemeļos, Norvēģijā.

Andris Vecumnieks: Un Annas Ķirses "Koku opera" Somijā. No savas puses tomēr vēl gribētu minēt, ka paskatīsimies arī uz austrumiem – Maskavā ir Borisa Pokrovska kameroperas teātris, kas šobrīd ir Lielā teātra filiāle, principā jau padomju laikos piedāvāja tādus operas iestudējumus, kas stipri tuvojas mūsu šodienas diskusijas objektam.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Šovasar Francijā man bija iespēja sadarboties ar žurnālu "Alternativa Teatral", kura fokusā bija ekoliriskā perspektīva – proti, operas un dažādI muzikālā teātra žanri ekokritikas diskursā, kur kā piemēru no Latvijas piedāvāju Annas Ķirses koku operu "Vējgāzes", konkrēti trešo iestudējumu Mustarindas rezidencē Somijā, kas šķita ļoti interesants, jo sākumā man bija uzdevums padomāt par Baltijas kontekstu, bet tur bija pārāk maz vietas. Līdz ar to izvēlējos Annu Ķirsi kā Latvijas piemēru. Un visi šie jaunie diskursi ir aktuāli arī "Zelta maskas" skates kontekstā – tur bija vismaz trīs vai četri šādi mūzikas teātra paraugi, kas balansē uz instrumentālā teātra un mūzikas teātra robežas. Kā vienu no piemēriem minēju arī Alekseja Čumaka "Putnu universitāti", kas arī ir kopradīšanas teātra paraugs. Bet bija vēl piemēri. Tā ir virzība no sintēzes uz sinkrētiskumu ar palielinātu performativitāti, turklāt šī performativitāte izpaužas ne tikai režijā, bet arī mūzikā.

Mūzikas teātra ekosistēma Latvijā

Un tagad skatāmies, kā tas viss rezonē Latvijā.

Evarts Melnalksnis: Vispirms

gribētu nosaukt ekosistēmas dalībniekus Latvijas ainavā – pirmkārt, tā ir Latvijas Nacionālā opera – vēsturiski, centrāli, nozīmīgi. Latvijas Radio koris. Kaut vai Aleksandra Čaka un Artura Maskata "Hotelis Atlantīda".

Valsts teātros arī ik pa laikam kaut kas notiek. Nevalstiskajos teātros arī, protams. Lielie festivāli – nāk prātā Cēsu Mākslas festivāls, jaunās mūzikas festivāls "Arēna", "Sansusī", Operetes fonda iestudējumi, diriģenta Māra Kupča baroka operu iestudējumi.

Arī Jura Millera nesenais "Mauglis", ko nevaram izlikties neredzam. Un vēl prātā nāk arī Uģa Brikmaņa un Ievas Paršas izrādes, kas arī pilnīgi noteikti ir mūzikas teātra paraugs.

Evarts Melnalksnis: Vēl Latvijas Radio kora grupa piedalījās uzvedumā "Press to play", ko savulaik režisēja Zane Kreicberga. Ar Latvijas Radio kora dziedātājiem notika arī Zanes izrāde "Pasaka par Kurbadu" Cēsu Mākslas festivālā.

Kas bija izvirzīta arī Lielajai mūzikas balvai. Pirms tam kāds bija teicis – ja nu tiešām žūrija nobalsos par šo uzvedumu, tad žūrija ir sajukusi prātā. Un žūrija patešām arī bija "sajukusi prātā", jo tieši šī pastaiga, kas ir viens no gadsimta piedzīvojumiem, tiešām dabūja Lielo mūzikas balvu.

Evarts Melnalksnis: Valsts akadēmiskais koris regulāri veido iestudējumus – te man prātā Ērika Ešenvalda un Margo Zālītes "Ziemeļu gaisma".

Vēl piebildīšu par "Dance Macabre", kas bija Artura Onegēra izrāde Dzelzceļa muzejā, un noteikti arī "Žanna D'Arka", kas arī ir pieminēšanas vērta.

Evarts Melnalksnis: Radio koris sadarbojās arī ar "Hotel Pro Forma" izrādē "Kara daba", kas, manuprāt, bija nepārspējama pieredze un pasaules līmenis šeit, Latvijā, un kameroperā "Neoarctic". Tad, kā jau es minēju, ir arī neatkarīgie projekti. Platona Buravicka tehnoopera. Korim "Kamēr..." ir daudz dažādu iestudējumu, tostarp koncertizstāde "Kalpotājs".

Jā, koncertizstāde kā žanrs!

Andris Vecumnieks: Arī tas savā laikā bija Lielās mūzikas balvas cienīgs notikums.

Evarts Melnalksnis: Ir arī citi performatīvi notikumi, teiksim, pavisam nesen šis koris Cēsu Mākslas festivālā dziedāja uz plostiem. Tad vēl 2013. gadā Tabakas namā koris piedāvāja Džona Lutera Adamsa mūziku uzvedumā "Svētā vēja dziedājumi".

Atceros arī, kā Margo Zālīte viscaur zaļā ietērpa visu Cēsu koncertzāli – tas bija "Kremerata Baltica" koncerts.

Evarts Melnalksnis: Margo Zālītei būtu vesela projeku liste, ko uzskaitīt. Cēsu Mākslas festivālā arī šajā gadā bija "Danse Macabre", kur Edgars Mākens bija rakstījis mūziku, Rūdolfs Gediņš veidoja dejas partitūru, bet scenogrāfiju – Krišs Salmanis. "Kvadrifronam" arī ir pāris mūzikas teātra izrāžu – piemēram, "Zvēri ir nemierīgi", pie kuras pats esmu strādājis. Ģertrūdes ielas teātrī – "Nasing spešal" ar Lindu Leimani un Andreju Jarovoju. Un tad vēl operfilma "Baņuta", pie kuras arī esmu strādājis, un pavisam nesen – "OratoriO" organizētais Imanta Kalniņa "Matīss, kausu bajārs". Diezgan haotiski sametu kopā dažādus piemērus, lai vienkārši iezīmētu tendences.

No "Skroderdienām" līdz durvju aizciršanai

Atspēriena punkts mūsu sarunai ir mūzikas teātris, ko Valsts kultūrkapitāla fonds pirms diviem gadiem beidzot izlēma atbalstīt ar īpašu mērķprogrammu – droši vien redzot, kādas tendences mūsu valstī parādās. Šī mērķprogramma tika īstenota, vairumam pasākumu droši vien vajadzēja notikt 2020. gadā, bet tie tika pārcelti uz šo gadu. Tas faktiski arī ir viens no iemesliem, kāpēc šobrīd runājam – jo vēlamies redzēt, kas ir sanācis no šīs mērķprogrammas un kur kurš virzās. Evart, kas tālāk mums ir dienas kārtībā?

Evarts Melnalksnis: Vispirms vēlētos pajautāt, kā mēs vispār šobrīd izprotam šo mūzikas teātra jomu? Kas tas tradicionāli ir bijis, un kas tas ir šobrīd? Es domāju – tieši Latvijā.

Andris Vecumnieks: Ja mēs lietojam vārdu "tradicionāli", tad te mums ir mazliet jāapdomājas, ko saprotam ar šo vārdu. "Skroderdienas Silmačos"? Domāju, ka šis termins, ko tu piedāvā – mūzikas teātris – ir zinātniskās terminoloģijas vērts. Tas ir termins, kuram ir saturiskais segums, un tas ir svarīgākais. Faktiski mēs šobrīd esam iezīmējuši tendences, kuras sistematizācija prasītu vēl vienu promocijas darbu. Bet tas nav mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums ir vienkārši parādīt, ka šī spektra piedāvājums un mūzikas teātra panorāma ir tik plaša, ka tajā orientēties un šos labirintus izbrist – tā ir katra gaumes, individuālās erudīcijas, intelekta un izpratnes lieta.

Bet prieks ir par to, ka pēc šī uzskaitījuma mēs varam tā mīļi sev uzsist uz pleca, ka mūzikas teātris Latvijā ir dzīvs.

Varbūt drusku ārpus konteksta, bet tad, kad Andris Dzenītis uzrakstīja "Tavas klusēšanas grāmatu" un nosauca to par operu, bija diezgan liels sašutums, kā to var nosaukt par operu. Vēl šobaltdien nevaru pamatot, kāpēc es to uztveru kā operu – ne tikai tāpēc, ka Andris Dzenītis tā to ir nosaucis. Mēs atceramies, ka cilvēki gāja ārā no zāles, skaļi aizcērtot durvis. Tātad mums tiešām aina ir daudzveidīga.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Un tas ir ļoti labi, ka aina ir tik daudzveidīga, jo parasti notiek tā, ka vispirms rodas fenomens un tad tam tiek iedots vārds.

Sistematizācija nozīmē, ka kaut kas ir noslēdzies, bet – nedod Dievs, ka tā.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Nē, tas tieši nozīmē to, ka sākam par to runāt jaunā, atsevišķā kontekstā, jo, strādājot gan mūzikas, gan teātra pētniecībā, vienmēr jūtos kā sēžot uz diviem krēsliem, jo vienmēr ir tā mākslīgi novilktā robežšķirtne – tas ir teātris, tur tas beidzas, un te sākas mūzikas kompetence – attiecībā tieši uz mūzikas teātra vai muzikālā teātra dažādiem formātiem.

Man bijis diezgan jāstrādā, lai pierādītu, ka opera ir teātris, nerunāsim pat par tādām lietām kā Krista Auznieka "Tagadne".

(..) Līdz ar to man ir prieks, ka radusies kāda institucionālā kastīte, kurā šis viss der bez mākslīgās, dabiskās vai tradicionālās robežšķirtnes starp mūziku un teātri.

Andris Vecumnieks: Sistematizācija sākas tajā brīdī, kad gadījums kļūst par tendenci. Te tas vairs nav gadījums, bet gadījumu summa, kas liecina ne tikai par kvantitatīvu, bet arī par kvalitatīvu procesa norisi. Un varam sākt jau domāt, kā to visu salikt kādos rāmīšos.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Tas saistīts arī ar to, ka

mums šobrīd ir diezgan spēcīga jaunākā un vidējā komponistu paaudze, kas šajā žanrā spēj radīt, kas atbild uz koprades teātra impulsiem, kuri strādā starpdisciplinārajā laukā, kur šādu projektu rašanās ir dabisks radīšanas process, nevis mērķprogrammas vai kā cita iniciēts.

Marta Kontiņa: Noteikti piekrītu tam, ka, iedodot tam visam kādu formu, tas vienlaikus iedod iespēju, jo ir skaidrs, ka kaut vai no producēšanas skatupunkta gadiem ilgi tas bijis viens vienīgs liels izaicinājums, kādā veidā vispār šāda veida projektus pozicionēt, lai tiem piesaistītu finansējumu. Jo ne tie īsti ir teātru projekti, ne tie ir mūzikas projekti. Droši vien mēs tūlīt pāriesim arī uz tēmu par konkrēto mērķprogrammu. Bet arī manā pieredzē – ja vien tie nebija kādi izņēmuma gadījumi, teiksim, man bija "Ķēves dēls Kurbads", ko nosaucām par metāloperu (kas ir vēl viens nosaukums!) – tā varēja rasties tikai un vienīgi tādēļ, ka bija konkrēta pašvaldība, kas bija ieinteresēta radīt kaut ko tik netipisku un attiecīgi arī finansējot, lai tas vispār varētu notikt.

Bet tāda veida projektiem noritēt pašiem par sevi, ja runājam arī par ambicioziem projektiem – reāli tas ir ļoti grūti ārpus institucionālā atbalsta.

Līdz ar to skaidrs, ka šāda mērķprogramma no mūsu puses tika sagaidīta kā ļoti pozitīvs signāls, ka šādā veidā ir iespējams realizēt. Mums, kas pārsvarā strādājam starpdisciplinārās formās, kur dabisks veids ir domāt pāri robežām, vienmēr ļoti grūti bijis ierakstīties noteiktajās robežkastītēs.

Evarts Melnalksnis

Evarts Melnalksnis: Marta, bet vai mūzikas teātra projekts vispār var būt neambiciozs? Vai tu vari pastāstīt, kādas ir lielākās grūtības, veidojot mūzikas teātra projektu un kas varbūt to atšķir no citiem "normālākiem" projektiem?

Marta Kontiņa: Mērogs var būt ļoti dažāds, tam nav obligāti jābūt ambiciozam. Konkrēti man sakritis tā, ka projekti, kuros bijusi iespēja iesaistīties, bijuši ar ambīciju gan sastāva ziņā, gan skatuves vēriena un scenogrāfijas ziņā. Bet noteikti specifika ir tā, ka tā tomēr ir nozaru savešana kopā. Tas, kas man pašai sniedz lielāko gandarījumu tajā visā – ka tu redzi, ka kopā strādā cilvēki, kuri līdz tam nav satikušies. Katram esot savā kastītē un radot ko jaunu, rodas tiešām ļoti interesantas formas! Protams, tur ir sava sarežģītība, jo skaidrs, ka ir kādas iestrādnes, kā lietām ir jānotiek. Piemēram, operfilmas "Baņuta" gadījumā no Evarta dzirdēju, ka "es taču neko nezinu par filmēšanu", un tā viņam patiešām bija pirmā pieredze. Un no otras puses atkal nāca kinocilvēki, kuri ir pieraduši strādāt kino industrijas režīmā un rāmī un kuriem ir pilnīgi cita veida brīvība.

Filmas "Baņuta" mākslinieks mums atzinās – šādu filmēšanu viņš neatceroties, ka radošā komanda palīdz māksliniekiem un dekoratoriem nest dekorācijas... Filmu industrijā hierarhija ir ļoti, ļoti izteikta, un tur vis katrs nedara darbiņu, kas viņam nav jādara. Līdz ar to samaisīšanās un sadarbība vienam ar otru pēc tam katrai nozarei sniedz ļoti nozīmīgu pienesumu.

Evarts Melnalksnis: Gribētu tomēr uzsvērt problēmas, kas saistītas ar finansējuma lietām –

mūzikas teātrī vajag maksāt katram mūziķim, un mūziķi, mazākais, pelna trīsreiz vairāk vienā vakarā nekā aktieri.

Un tas ir izaicinājums, kur tiešām saproti – ja tev ir kaut vai kvartets, tas nozīmē, ka izrāde mazajā formā ar nelielu apmeklētāju skaitu ir pakļauta tik ļoti lieliem riskiem, ka vienkārši tu to nevari atļauties.

Andris Vecummnieks: Un mans komentārs ir vēl nopietnākas diskusijas cienīgs. Varbūt man nav taisnība, bet, ja mēs ņemam jēdzienu "mūzikas teātris" vai atgriežamies pie vārda "opera", recepcijas kontekstā tas ir daudz konservatīvāks nekā, piemēram, simfoniskā mūzika. Bet atcerēsimies, ka

Stravinska balets "Svētpavasaris" kā skatuves uzvedums tika izsvilpts, bet ar absolūtām ovācijām pieņemts kā simfoniskais skaņdarbs.

Un visā šajā kontekstā jebkuras inovācijas, meklējumi, radoši eksperimenti – klausītājiem tas uzreiz ir pārsteiguma faktors. Ja eju uz operu, tad eju uz operu. Viss ir skaidrs.

Vai skatītājs tomēr arī nav kļuvis drusku bezbailīgāks?

Andris Vecumnieks: Domāju, ka ir kļuvis, bet arī tas ir nopietnas diskusijas vērts. Ja paskatāmies, cik strauji attīstījies, teiksim, orķestra mūzikas, kamermūzikas un instrumentālās mūzikas žanrs, vokālajā un opermūzikā attīstības tendence tomēr ir piebremzētāka, negribīgāka, un katrs jauns notikums bijis zināms skandāls. Protams, ar laiku viss kļuvis par ikdienas normu, bet

no visiem mūsu šodien nosauktajiem žanriem un piedāvājumiem jebkurš normāls ierindas klausītājs var apjukt: viņš var prasīt – ko jūs man pārdodat: desu, maizi, torti vai ziepes?

Tas producentiem, šajā gadījumā tev, Marta, ir ļoti skaidri jāpozicionē – kas tas ir par produktu. Lai arī man riebjas šis vārds mākslā, bet bez tā mēs nevaram iztikt. Tātad – tev ir skaidri jādefinē, ko tagad gribu jums pārdod un kāda ir šī produkta vērtība.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Un tie vienmēr ir arī finanšu riski: ne tikai finanšu piesaistīšanas problēma, bet arī finanšu riski no producēšanas viedokļa un no tās institūcijas viedokļa, kas uzņem šo projektu savā paspārnē, piedaloties ar telpām vai tamlīdzīgi. Jo auditorijas, kas kļuvusi elastīgāka, procents varētu būt kādi 0,03% no visiem tiem, kas patērē kultūru. Var paskatīties, protams, kultūras patēriņa pētījuma datus, bet domāju, tur tas būs ļoti mazs procents, kas attiecas uz operu. Simfoniskajā mūzikā droši vien būs vairāk, bet eksperimentētāji...

Atceros, kā bija "Sansusī" pirmajā festivālā, kad "Trio Palladio", toreiz tā vēl nesaucoties, spēlēja teltī, un cik tas bija brīnišķīgi!

Cik daudziem tas bija ārkārtīgs pārsteigums. Un tas nebija mūzikas teātra gadījums – tas bija kamermūzikas piedāvājums, bet – tā bija krasa vides maiņa, kas lielāko daļu klātesošos sajūsmināja, bet ļoti daudzos raisīja neizpratni. Tas bija pirms pieciem vai sešiem gadiem.

Marta Kontiņa: Bet tajā pašā laikā tā ir arī iespēja. No vienas puses, auditorija varbūt tiešām sagaida apzīmējumus, kas un kā tad tas būs. Arī es ar to bieži vien saskaros – kā kaut ko nosaukt. Bet no otras puses, manuprāt, mūzikas teātris ir viena no tām formām, kas paver iespēju uzrunāt plašāku auditoriju – kaut vai jauniešu auditoriju.

... kura vēl nav iestigusi definīciju vidē.

Marta Kontiņa: Atgriežos pie tā paša "Ķēves dēla", kur mums bija gan "Skyforger" auditorija, tīri mūzikas fani, kas klausījās, bet bija arī teātra auditorija – tātad ļoti, ļoti dažādas grupas, un tajā brīdī tu vari savest šīs auditorijas kopā un atkal rodas kādas iespējas. Bet tur, protams, ir zināmas grūtības, kā tās savest kopā.

Marta Kontiņa

LNOB ekosistēmas kopainā

Evarts Menalksnis: Man tomēr gribētos dzirdēt no jums kādu vērtējumu ekosistēmai, tātad – mans pirmais jautājums: kāda nozīme šajā kopainā ir Latvijas Nacionālajai operai un baletam?

Andris Vecumnieks: Latvijas Nacionālā opera un balets ir universāla, absolūta vērtība, kura šajā spēlē vienmēr būs aktīvs dalībnieks, atradīsies priviliģētā stāvoklī ar savu vēsturisko nozīmi un akadēmisko vērtību, publicitātes un tradicionalitātes kontekstu. Un principā Latvijas Nacionālajai operai par to nedrīkst pārmest.

Bet atcerēsimies, ka šeit taču savulaik bija arī Britena "Skrūves pagrieziens"!

Andris Vecumnieks: Ne tikai Britens – arī pēdējie iestudējumi bijuši pietiekami novatoriski. Bet tomēr šeit mēs varam lietot vārdu Latvijas Nacionālā opera, vairāk vai mazāk izprotot operas žanru tādā kontekstā, kādā tas ir.

Simboliski satiekamies dienā, kad Armands Znotiņš nedēļrakstā "Kultūrzīmes"uzrakstījis recenziju par operas "Pelnrušķīte" jaunuzvedumu, lielu daļu teksta un īpaši noslēgumu veltot tam, ka Latvijas Nacionālā opera šobrīd ir dziļā radošā krīzē, kādā Nacionālais teātris bija deviņdesmitajos gados, bet Dailes teātris – pirms Viestura Kairiša. Kā mēs to liekam pretī tam, ko teica Andris, un kam mēs varam pilnībā piekrist?

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Atceros vēl vienu projektu, par kuru man ļoti sāpēja sirds Latvijas Nacionālās operas kontekstā – tā ir

Kristapa Pētersona opera "Mihails un Mihails spēlē šahu", kas bija izcils mūzikas teātra paraugs. Manuprāt, viens no pirmajiem neseno gadu kontekstā.

Lielisks projekts, kurš – ja pareizi saprotu un ja tagad neizplatu baumas, jo atsaucos uz cilvēkiem, kas bija iesaistīti projektā – tika noņemts no repertuāra tādēļ, ka tas ir par dārgu, jo tam tiek piesaistīts pārāk daudz ārštata mākslinieku, toskait divi diriģenti – Ainārs Rubiķis un Atvars Lakstīgala.

Visas šīs problēmas noveda pie tā, ka ir mazā zāle, tātad – maza auditorija, un nav iespējams to kā produktu pareizi komerciāli nopozicionēt. Tas bija visai nejauks piemērs, ņemot vērā, ka opera tomēr ir drusku priviliģētā stāvoklī salīdzinājumā ar neatkarīgajiem producentiem. Jebkurā gadījumā ir uzteicama operas vēlme Jaunajā zālē īstenot projektus, kas vērsti uz šaurāku auditoriju, bet tomēr iet kādu mākslas eksperimentu virzienā, paplašinot tradicionālā repertuāra robežas. Bet man šķiet, ka mūzikas teātra kontekstā Latvijas Nacionālā opera varbūt ir lielākais, bet ne svarīgākais spēlētājs, īpaši pēdējo gadu kontekstā.

Andris Vecumnieks: Valsts institūcijām ir citi spēles noteikumi. Ne velti mēs runājam par Nacionālo operu – te jābūt balansam. Atceros Ojāra Rubeņa neformālo sarunu, bet tā bija publicēta arī oficiālajā presē, kad viņš vēl bija Nacionālā teātra direktors – proti, "mēs taisām mākslu" un "mēs taisām komercizrādes".

Un šajā gadījumā – labi, nelietojam vārdu "komercizrādes", bet katrā ziņā "Traviata", "Bohēma", "Pīķa dāma" ir tas, kas principā ļauj valsts institūcijai, operai, eksistēt.

Par "Bohēmu" un "Traviatu" piekrītu, bet kāpēc tur ir arī "Simons Bokanegra" un "Pelnrušķīte"?

Andris Vecumnieks: Uzskatīsim, ka Verdi un Rosīni vārdi spēlē paši par sevi, neatkarīgi no tā, ko viņi ir sarakstījuši, bet "Mihails un Mihails" šajā gadījumā bija ļoti patīkams izņēmums. Vēl gribētu minēt arī Andra Dzenīša "Dullā Daukas" koncertuzvedumu, kas bija izcili rosinošs, un, ja mēs vēl paņemam Ērika Ešenvalda "Augļu koks Jāzeps" un klāt vēl pieliekam Ērika "Iemūrētos", Artura Maskata "Valentīnu", katrā ziņā – tā ir latviešu mūzika un tas arī zināmā mērā aktualizē šo lietu. Noslēdzot šo domu,

no mūzikas teātra konteksta mums varbūt nebūtu gluži korekti šeit kaut kādā veidā iztirzāt operu, jo tur tomēr ir citi spēles uzstādījumi.

Tas ir lielgabarīta veidojums ar valstiski uzstādītiem un pozicionētiem spēles noteikumiem.

Marta Kontiņa: Bet Nacionālajam teātrim tomēr ir diezgan veiksmīgi izdevies uzturēt gan lielgabarītu un pildīt nosacīti nacionālo pasūtījumu – kaut vai Jaunā zāle un uzvedumi, kas bijuši pēdējos gados. Kaut kāds balanss tur ir. Par Operu, skatoties no malas, tā neteiktu.

Andris Vecumnieks: Kaut kādā ziņā precizēt tendences, kas notiek šobrīd, ir nekorekti. Lauma apliecinās – jāpaiet kādiem desmit, divdesmit gadiem, lai varam šo procesu izvērtēt.

Konkursa kritērijs – intriga un izpildījums

Evarts Melnalksnis: Tagad par konkrēto konkursu. Atbalsts muzikālā teātra žanra attīstībai tika iedibināts pirms pāris gadiem, un tā mērķis bija veicināt profesionāla muzikālā teātra iestudējumu radīšanu nevaldības sektorā. Kopumā tika sadalīti 200 000 eiro. Līdz šā gada beigām projektiem bija jābūt pabeigtiem. Uzsvars tika likts uz jaunradītu vai esošu muzikālā un dramaturģiskā materiāla iestudēšanu un izrādīšanu dzīvajā izpildījumā. Pavisam īsi nosaukšu, kas tika atbalstīti: mūzikls "Zvaigznes bērns", kuru vēl redzēsim šī gada beigās. Multimediālā meža opera "Latviešu zvēri", kas diemžēl nenotiks – to mums komentēs Marta. Antonio Sartorio opera "L'Orfeo", kas ir jau notikusi. Kameropera "Tagadne", kameropera "Kontakts" Ģertrūdes ielas teātrī, dejas un mūzikas izrāde "Balsis no beletāžas" un muzikālā teātra izrāde "Mans kaimiņš ebrejs" Rēzeknes teātrī "Joriks". Orest, tu piedalījies konkursa žūrijā – varbūt vari ieskicēt, cik nu tev ļauts, to, kā žūrijā jūs domājāt, kādi bija fokusi, ko atbalstīt, kāda stratēģija? Un kā turpmāk vajadzētu rīkoties?

Noteikti nevaru izteikt apgalvojumu, kāda ir pareizā stratēģija, bet varu atklāt sajūtas, kas manī palikušas. (..) Galvenās bija divas lietas – cik intriģējošs ir konkrētais pieteikums un cik liela ir komisijas dalībnieku pārliecība par to, ka tas tiks augstvērtīgi īstenots. Neko jaunu es šobrīd nepasaku, bet šie divi kritēriji laikam ir pamatā visam. Jā, ļoti žēl, ka vienu no septiņiem atbalstītajiem mēs nekad neredzēsim, vienu mēs, cerams, redzēsim, bet piecus pārējos jau esam noskatījušies. Un es teiktu, ka Latvijas kultūras aina papildināta ar pieciem ļoti spēcīgiem un pārliecinošiem darbiem.

Evarts Melnalksnis: Marta, varbūt vari pastāstīt, kāpēc izrādi "Latviešu zvēri" neizdevās īstenot?

Marta Kontiņa: Šajā gadījumā galveno lomu nospēlēja pandēmija. Sākotnēji bija plānots, ka "Latviešu zvēru" izrādes notiks 2020. gada rudenī. Tajā brīdī tas nebija iespējams, un, lai arī Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtā summa mums bija tiešām nozīmīga, pagājušā gada rudenī izrādes varēja notikt tikai ar ļoti daļēju zāles ietilpību – tāpēc finansiāli mēs to nevarējām pacelt. Šogad noteikums bija, ka projekts obligāti jārealizē līdz šī gada beigām, bet iestudējumā iesaistītā komanda bija pietiekami aizņemta, lai vienkārši nespētu salāgot laikus, un tuvākais, kad mēs to varētu izdarīt, būtu nākamā gada pavasaris. Centāmies to lūgt Valsts kultūrkapitāla fondam, bet birokrātisku iemeslu dēļ tas nebija iespējams, un diemžēl bez šī atbalsta, kas bija programmā, mēs šo iestudējumu nevaram pacelt. Līdz ar to tas, visticamāk, nenotiks, bet varbūt idejas transformēsies jaunā formā.

Gribētu piebilst par to birokrātiju. Lēmums nebija atkarīgs no konkrētā konkursa žūrijas – mums neviens to nejautāja. Šeit ir runa par tik ļoti sintētisku projektu no tik daudzām jomām, un varbūt, sēžot kādā kantorī, to ne vienmēr iespējams saprast – ka tā darba organizācija ir daudz, daudz, daudz sarežģītāka nekā tad, ja ir jāīsteno kāds konvencionāls pasākums. Kaut vai simfoniskais koncerts.

Andris Vecumnieks: Arī maniem orķestra projektiem daudzos gadījumos termiņa pagarinājuma kontekstā ir novilkta strīpa. Un neviens nerēķinās: faktiski tie, kas rada šos noteikumus, ka to nedrīkst darīt, tie arī nosaka to, ka nauda jāatdod atpakaļ. Es atvainojos, ka es tā ļoti tiešā tekstā to pasaku.

Evarts Melnalksnis: Runājot par saturu – kādi ir jūsu spilgtākie iespaidi?

Andris Vecumnieks: Par laimi vai diemžēl man kā Lielās mūzikas balvas žūrijas priekšsēdētājam šis viss ir jāvērtē – kas klātienē, kas neklātienē. Arīdzan es būšu maksimāli diplomātisks, jo zināmu iemeslu dēļ esmu nozvērējies, ka neko publiski neteikšu – ne labu, ne sliktu, jo pēc tam būs nekam nevajadzīgi komentāri.

Bet, esot maksimāli diplomātiskam un objektīvam, varu pateikt: no septiņiem atbalstītajiem noskatoties piecus, uzskatu, ka atbalstīts ir žanriski daudzveidīgs piedāvājums. Visiem ir dota iespēja.

Gan Sartorio "Orfejs", kas ir visakadēmiskākais, gan "Tagadne", kur jēdziens "muzikālais teātris" jau ir uz robežas, bet paliek šaipus, gan arī "Kontakts", kur muzikālais ir prioritārais. Mēs nevaram un nedrīkstam kādā veidā komentēt, kāpēc tieši šie projekti, ja neesam redzējuši visu pārējo piedāvājumu. Bet viennozīmīgi ir tas, ka mūzikas teātra (žanra, ko mēs tagad definējam!) panorāma, pateicoties šim konkursam, piedāvā ļoti plašu un diskursālu skatījumu. Protams, ir objektīvi iemesli, kāpēc viens vai otrs ir veiksmīgāks.

Evarts Melnalksnis: Un kas jums šķiet veiksmīgākais un vissvarīgākais no tā, ko esat redzējuši?

Andris Vecumnieks: Visvairāk pārdomas rosinošs ir "Tagadnes" uzvedums, un pirmām kārtām jau Krista Auznieka neordinārās personības dēļ.

Kura sakarā gribētu klausītājiem atgādināt, ka šīs operas ceturtais cēliens – opuss "Are One" konkursā "Rostrum" Jāņa Šipkēvica, "Sinfonietta Rīga" un Normunda Šnē ierakstā ieguva pirmo vietu jauno komponistu konkurencē. Un tas ir ļoti prestižs konkurss.

Andris Vecumnieks: "Spēlmaņu naktī" tika atzīmēts Jānis Šipkēvics. No savas puses tīri subjektīvi varu atzīmēt Māra Kupča konsekvento baroka mūzikas žanra realizāciju, uzturēšanu. Domāju, ka absolūti jauns vārds ir arī Edgars Mākens ar kameroperu "Kontakts", kur patiesi šis žanrs – kameropera – absolūti atbilst žanra definīcijas klasifikācijām, ko māca Mūzikas akadēmijā.

Evarts Melnalksnis: Piecu atbalstīto vidū ir divi ļoti neparasti projekti – pirmkārt, "Balss no beletāžas", kurā pieeja ir tāda "andergraundīga"; tā ir stereotipu laušana par mūziklu un to, kā to veido – tur tiek likta klāt deja un mūzika, un, pat ja rezultāts nav tik apaļš un nogludināts, tāds arī nav bijis viņu mērķis. Bet fakts, ka tas ir nokļuvis šajā sarakstā un tāds ir tapis, ir apliecinājums procesam. Līdzīgi ir arī ar "Manu kaimiņu ebreju", kurš ir pilnīgi cits formāts – tā ir pastaiga pa pilsētu, vairākām stacijām.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Gribēju piebilst par "Balsi no beletāžas". Analizējot šo projektu, domāju par to, ka tajā brīdī, kad Platons Buravickis [partitūrā] uzraksta "laikmetīgs mūzikls", ir skaidrs, ka tur nenotiks nekas, ko šajā formātā esam pieraduši redzēt. Vienlaikus man ir brīnišķīga atsauce uz – citēšu pēc atmiņas – Maijas Treiles libretu, kur runa ir par to, ka operas pasūta maz, operas iestudē maz, un

Platons Buravickis pats iesaistās kā performeris un runā apmēram šādu tekstu: "Man vēl neviens nav pasūtījis operu. Bet, ja pasūtītu, uzrakstītu pirmo operu, kuru aizliegtu demokrātiskā valstī."

Šāds provokatora gājiens libreta tekstā! Bet projekts ir brīnišķīgs caur savu uzdrīkstēšanos!

(..) Panorāma, ko parāda pieci jau uzvestie iestudējumi, uzrāda to, ka konkursa žūrija ir gatava dot iespēju redzēt jauno mākslinieku kopradīšanas projektu ienākšanu kopējā panorāmā. Tas, ko es neredzu – jo man nav pilnas bildes par iesniegtajiem projektiem –, es neredzu nevienu no tā saucamajiem tradicionālajiem formātiem, kas droši vien liktu domāt, piemēram, par muzikālu izrādi bērniem, par klasiskas operetes iestudējumu vai citiem līdzīgiem formātiem. Tie šeit redzamajā jaunā mūzikas teātra sarakstā izpaliek. Līdz ar to rodas jautājums par balansu starp formātiem, jo šie visi, lai arī dažādi, tomēr iet tā kā mazliet līdzīgā virzienā tīri struktuāli.

Andris Vecumnieks: Bet būsim reālisti – divsmit tūkstoši eiro ir ļoti maz, tikai uz papīra tas izskatās daudz. Tie tiešām ir atbalstīti radošie meklējumi. Bet, runājot par Platonu Buravicki, gribu atgādināt par viņa opereti "Trīs zvaigznes. Zigfrīds".

Pārfrāzējot klasiku, domājam – skandāls, sakām – Buravickis. Domājam – Buravickis, sakām – provokācija.

Tas ir viņa mūzikas uzstādījums un tā ir viņa personības zīme.

Šeit gan, manuprāt, viņš ir neiedomājami romantisks un maigs. (..) Vēsturē unikāls un fenomenāls ir gadījums, kad marginālas komponistes šķietami neveiksmīgi uzvesta opera kļūst par dramaturģisko kodolu izrādei, kas ilgst divas stundas. Felicitas Tomsones darbs noteikti nav tik slikts, kā par to savulaik rakstīja prese, un izrādē tas tiek parādīts tieši zelta griezuma punktā – tas ir tas fenomenālais brīdis, par ko Marģeris Zariņš savulaik teica – žēl, ka viņš neaizstāvēja. Tātad tas ir ne tikai par muzikālajām kvalitātēm, bet drusciņ arī par pilsoniskajām kvalitātēm, arī par mūzikas kritiķi.

Evarts Melnalksnis: Līdzīgi arī izrādē "Mans kaimiņš ebrejs". Citur redzam vairāk estētisku jautājumu risināšanu. Lai gan – arī kameropera "Kontakts" jau runā par "šeit un tagad" tēmu.

Piekrītu par izrādi "Mans kaimiņš ebrejs" – tā ir ne gluži disertācija, bet faktiski mēs uzzinām gandrīz pilnu kopainu par to, kā ebreji ienāca Rēzeknē un kā Rēzekne tika "atbrīvota" no ebrejiem. Un tik dažnedažādās formās – ar dziesmām, dejām, anekdošu sēriju, un pašās beigās, manuprāt, ar ļoti emocionālu koru un pūtēju salikumu. Un tad jau ir gājiens pa ielu un varam tikai domāt, kur un kas aiziet. Vairāk šādu darbu.

Andris Vecumnieks: Vairāk šādu konkursu! Un pie cipara divi un piecām nullēm pielikt vēl vienu.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Problēma tāda, ka visi šie iestudējumi, kā paredz nolikums, jāparāda četras reizes, lai gūtu atbalstu. Diemžēl tā ir diezgan būtiska lieta. (..) Labi, ja tās tiek izplatītas ārpus Rīgas, bet vienalga – tas ir ļoti maz, un daudz paliek to, kuri pēc tam par to tikai dzird, nekad nav redzējusi un nekad arī neredzēs.

Bet ne visi iestudējumi var ceļot – piemēram, "Mans kaimiņš ebrejs" ir iespējams tikai Rēzeknē. Jā, Inta Balode un kompānija izrādei "Balss no beletāžas" īstenoja apbraukāšanu. Bet atkal – kā izcelt "Kontaktu" no Ģertrūdes ielas teātra?

Andris Vecumnieks: To varētu, bet aicinu jūs neaizmirst, ka Arvīda Žilinska "Zelta zirgs" ar 350 izrādēm ir absolūtā relikvija! Šobrīd ir tā: ja Nacionālajā operā izrāde tiek izrādīta desmit reizes, tad jau tas ir ekstranotikums.

Marta Kontiņa: Tieši tā. Kā jūs teicāt, par tām četrām reizēm – no vienas puses, tas ir maz, no otras puses – tas ir tiešām daudz, jo "Latviešu zvēru" gadījumā tieši tas faktors, ka jāparāda četras izrādes, pagājušā gada rudenī bija ļoti izšķirošs. Ja būtu bijusi iespēja parādīt vienu izrādi un pēc tam gaidīt pandēmijas beigas, mēs būtu izdomājuši veidu, kā izlīst.

To noteikti var ņemt vērā pie jaunā nolikuma sastādīšanas vai vecā nolikuma papildinājuma.

Vēl dažas lielas veiksmes

Gribētu, lai pieminam vēl dažus notikumus, kas beidzamajos mēnešos īstenojušies. Evart, tavā sarakstā ir operfilma "Baņuta", Ģertrūdes ielas teātra izrāde "Nasing spešal", arī Imanta Kalniņa un Aleksandra Čaka opera "Matīss, kausu bajārs", kas pirmuzvedumu gaidīja divdesmit gadus. Tā, lūk, ir privāta iniciatīva, kurā bija pilns simfoniskais orķestris. Izrādes iestudētāji ņēma kredītu un – kā viņi tiks galā, tas vispār vēl ir liels jautājums. Bet tas bija ļoti spēcīgs, emocionāls, dramatisks piedzīvojums. Pārdzīvojums.

Andris Vecumnieks: Šajā sakarā mani labā nozīmē pārsteidz viena lieta. Pirms divarpus gadiem klausoties un skatoties "Spēlēju, dancoju", konstatēju, ka Imanta Kalniņa mūzika nenoveco un ir aktuāla gan 1975. gada, gan 1977. gada, gan arī 2018. gada kontekstā. Klausoties arī "Matīsu, kausu bajāru", pārliecinājos, ka mūsu Imants Kalniņš tiešām ir tā mūsu Latvijas mūzikas vērtība, kas ir aktuāla ikvienā laikmeta notikuma brīdī, un Lielā mūzikas balva par mūža ieguldījumu ir absolūti godpilns šīs personības radošā darba apliecinājums.

Savukārt drusku diskutējams jautājums ir par Alfrēda Kalniņa operu "Baņuta", kas dažādos laikos, iespējams, raisīs dažādu reakciju, un man šķiet, ka jaunākas paaudzes pārstāvju domas par šī darba kvalitātēm atšķiras no vecākās paaudzes pārstāvju tradicionālajām domām. Tāpēc esmu ļoti laimīgs, ka tapusi šāda operfilma "Baņuta", kas trīs stundas paņem tevi savā varā – gan ar totālu nesaprašanu, gan izbrīnu, gan arī ar to, ka tu vienkārši aizrautīgi skaties un, kamēr neesi ticis līdz trīskārtīgajam finālam, nespēj atrauties. Un, tā kā šeit ir Evarts, kurš ir viens no šīs operfilmas autoriem, mana vislielākā pateicība par šo darbu! Mums ir neiedomājami svarīgi redzēt, ka par klasiskām lietām top mūsdienīgas parafrāzes jeb jaunas vērtības, kas balstās senajās, parādot tās pilnīgi citādā rakursā. Būšu ļoti laimīgs, ja to pamanīs vēl kādas žūrijas komisijas.

Andris Vecumnieks: Gribu tikai piebilst, ka mums, iespējams, pietrūkst kritiskas attieksmes pret klasiskām vērtībām. Šajā ziņā, Dievs pasarg, negribu noliegt klasiskās vērtības, absolūti nē, bet mums ir stereotipi, mums ir svētumi, sākot no Jāzepa Vītola darbiem un Alfrēda Kalniņa "Baņutas". Mēs kaut kā nespējam paskatīties no mūsdienu skatpunkta uz šīm it kā absolūti aprobētajām lietām.

Vairs nereflektējam par tām, bet pieņemam tās tādas, kādas tās ir. "Baņuta" ir izdarījusi nepieciešamo griezienu, kas bija vajadzīgs.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: "Baņuta" ir izdarījusi apvērsumu pieejā klasiskajam materiālam, padarot to leģitīmu. Un, ja kāds līdz šim šaubījās par dekonstrukcijas metodes leģitimitāti un baidījās, tad šis bijis, manuprāt, pietiekami spēcīgs slieksnis, kas iedrošinātu mūsu radošos cilvēkus meklēt un pievērsties vairāk šādam vērtību pārvērtēšanas diskursam un jaunu vērtību radīšanai uz mantojumu bāzes.

Vēl par izrādi "Nasing spešal", kur arī varētu jautāt, kas tur īsti ir mūzika. Man liekas, ka tas ir vienkārši izcili – ka runas koris arī tiek atzīts par muzikālu opusu.

Evarts Melnalksnis: Komponistes un režisora sadarbība bija ļoti, ļoti cieša, un tas arī ir neparasti, jo komponisti, kas nāk no Mūzikas akadēmijas vides, operu, ko viņi raksta, uztver kā savu lielo darbu – tas tomēr ir mūzikas lauciņš, un režisori to apkalpo. Šajā gadījumā tur nekā citādi nevarēja, tiešām – viņi ļoti cieši strādāja kopā. Man liekas, no tiem komponistiem, kuriem ir ļoti laba teātra izjūta, noteikti jāmin Jēkabs Nīmanis, kurš vienkārši jūt, ko vajag. Viņa darbs ir "Mans kaimiņš ebrejs", bet bija arī lielais opuss – Pārdaugavai veltītā oratorija-dziesmuspēle "Torņa sindroms", bija arī "Līsistrate".

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Bet festivālā "Sansusī" bija izrāde bērniem "Kukainis", vienkārši brīnišķīga!

Evarts Melnalksnis: Gribētu uzsvērt, ka rakstīt skatuvei, tīri dramaturģiskam darbam, respektīvi, kaut kam, kas notiek uz skatuves, ir citādi, nekā rakstīt koncertam. Tās ir atšķirības, kuras jāapgūst, tur vajag būt zināšanām vai vienkārši sajūtai.

Kas ir racionālais grauds no visa tā, ko šajā diskusijā esam apsprieduši?

Andris Vecumnieks: Racionālais grauds ir tāds, ka mums ir ļoti plaša mūzikas teātra panorāma. Otrs racionālais grauds – ka mēs ieviešam terminu "mūzikas teātris", ar to saprotot noteiktas mūzikas un teātra sintētiskās kontaktvērtības. Un trešais racionālais grauds – ka šis mūzikas teātra žanrs, kā mēs šeit redzējām, ir ne tikai kvantitatīvi ļoti plašs: tā kvalitatīvā realizācija ļauj un rosina šo žanru kopt un turpināt attīstīt arī tālāk.

Un ka mēs rekomendējam Valsts kultūrkapitāla fondam šo programmu turpināt.

Lauma Mellēna-Barteviča: Noteikti! Jo šī niša un mērķprogramma atbrīvo no šaubām un dažādu svaru kausu vētīšanas, pirms ievilkt krustiņu "mūzika" vai "teātris" nozarē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt