Ojārs Rubenis: Džili, es zinu, ka tu esi ārprātīgs grāmatu lasītājs. Es nekad neaizmirsīšu, kā es braucu pie tevis uz Jūrmalu lūgties, lai tu iestudē izrādi un tu tādā nelielā istabiņā biji iekrāvies viscaur ar grāmatām; tā vietā, lai atpūstos, tu lasīji. Karls Šēnhers – es pirmo reizi par šo autoru dzirdēju tad, kad parādījās šī luga. Kur tu viņu atradi un kas tevi uzrunāja šajā darbā?
Dž. Dž. Džilindžers: Es arī pirmo reizi dzirdēju.
Inese Kučinska: Mēs visi.
Dž. Dž. Džilindžers: Ir tāds ļoti fantastisks tulkotājs Ingus Liniņš, un viņš vispirms pārtulkoja un tad piedāvāja man. Es izlasīju un man ļoti patikās.
Kas tev tajā darbā patikās?
Dž. Dž. Džilindžers: Pirmkārt, poētiskā valoda. Un kaut kā tur bija, manuprāt, viss, kas var būt cilvēciskās attiecībās, viss bija tā sablīvēts. Man turklāt žēl, jo tā luga bija stipri garākā, bet [izrādes] metrāžas ziņā vajadzēja drusku īsināt. Vispār tas teksts ir tik fantastiski notulkots un tā visa poētika... Kaut gan sākumā mana mīļotā Ingrīda Vilkārse, kura tajā laikā bija literārā konsultante Liepājas teātrim, Herbertam teica, ka to nevar uztaisīt. Herberts man teica: "Točna zini, ka tu gribi šito?"
Herberts Laukšteins – Liepājas teātra direktors.
Dž. Dž. Džilindžers: Jā.
Un tu tomēr pastāvēji pie sava.
Dž. Dž. Džilindžers: Man tas tieši iededzināja spītību, ka es varu to uztaisīt.
Pēc kādā principa tu no milzīgajām izlasītās literatūras kaudzēm izvēlies? Kā tu noliec malā grāmatas? Kas ir tavs galvenais [princips]?
Dž. Dž. Džilindžers: To ir grūti tā racionāli pateikt. Ir kaut kādas lietas, kuras tu sajūti un tās uzrunā, un arī tu redzi, kā to pārlikt – īpaši romānu formātu.
Lugas lasīt man nepatīk, tāpēc, ka, man šķiet, tas ir teksts, kas ir radīts priekš kaut kā, nevis pašpietiekošs sevī.
Līdz ar to lugas es vairāk īpaši meklēju. Bet brīvajā laikā es lugas nelasu.
Saki lūdzu, vai tu caur sevi izlaid materiālu – tā, ka tas skar tevi, tavas dzīves situācijas vai pieredzi? Vai tu vari no tā abstrahēties un, piemēram, iedomāties, ka Inesei šī loma der, te viņa varēs to un to spēlēt, patiesībā tā ir viņas dzīves situācija; un tad tu būvē to darbu konkrēti uz Inesi Kučinsku vai Kasparu Godu, vai Egonu Dombrovski, vai pilnīgi vienalga uz kuru aktieri?
Dž. Dž. Džilindžers: (nopūšas) Es jau tā nezinu, kāds es esmu, kas es esmu, kas ir kas... (smejas) Bet šajā gadījumā viss ir daudz vienkāršāk – ņem labu materiālu un paņem labus aktierus, un vienkārši taisi augšā.
Jūs reakcija saņemot no Džiļa šo materiālu?
Dž. Dž. Džilindžers: Kurš tad to atceras?
Inese Kučinska: Es atceros, ka mēs sēdējām bufetē pie kafijas, turpat arī lasījām un pirmā reakcija bija – nopietni? Jo kaut kā likās pēc tādas bērnu lugas. Ja, pieņemsim, "Hananas" pirmajā lasījumā es uzreiz tādu smaržu saodu, kā tas varētu būt, tad šeit nebija tā izjūta. Bija tāds apjukums, kad tu izlasi un saproti – reālpsiholoģiski nu nekādā veidā to nevar attaisnot. Bet otrajā mēģinājumā Džilis atnāca, uzlika mūziku un sacīja: "Šeit fināla mūzika, šeit tu novelc bikses, šeit tu dari tā un šeit tu aizpīpē." Un kaut kā pārliecināja... Džilis ļoti mūs virzīja, mēs daudz filmas skatījāmies.
Kaspars Gods: Es pieslēdzos jau pēc tam, kad viņi filmas skatījās. [Edgars] Pujāts salauza kāju.
Pujāts bija sākumā?
Inese Kučinska: Jā, Pujāts bija sākumā.
Kaspars Gods: Man jau Liepājas teātris nepiešķir lomas. (smejas) Es jau tā aizvietojos un ielecu kaut kur. Pujāts salauza kāju un tad man iedeva eksemplāru un pateica, ka pēc divām nedēļām ir pirmizrāde. Mēs braucām uz Maskavu...
Inese Kučinska: Uz "Zelta masku" mēs bijām.
Kaspars Gods: ...un es ātri, ātri mācījos tos vārdiņus. Man nebija laika analizēt, priekš kam tā luga. Zināju, ka visi tā kā zina kaut ko un tad jāiet un jādara.
Bet tu, Džili, lasot darbu, uzreiz ieraudzīji izrādes bildi?
Dž. Dž. Džilindžers: Tā ka uzreiz – nē. Tas tomēr ir process. Arī veids, kādā spēlēt, ne uzreiz atnāk, [bet] tikai mēģinājumā procesā uztaustoties. Scenogrāfisko bildi pluss mīnuss jā.
Šī konkrētā izrādē robežojas starp šausmeni un psiholoģisko trilleri. Kā jūs to visu nosauktu? Un kā šādā, it kā ļoti vienkāršā sižetā, var panākt to efektu, ka tev iekšā viss trīc? Vismaz man, kad es skatījos šo izrādi, tā bija.
Kaspars Gods: Mēs jau neesam redzējuši, mēs jau nezinām, par ko viņš runā. (visi smejas) No iekšpuses viss izskatās diezgan normāli: es atnāku uz namiņu, tur divi dzīvo un es izeju no namiņa. Man nav nekāda šausmene. (smejas)
Tev nav šausmene?
Kaspars Gods: Bet tā ir – aktieri jau nevar spriest par to, kāda ir izrāde.
Jūs gribat teikt, ka jūs nesaprotat, ko jūs darāt?
Inese Kučinska: Nē, nē, nē. Es vismaz saprotu.
Dž. Dž. Džilindžers: Gods pareizu lietu saka, jo bieži vien ļoti dīvaini ir runāties ar aktieri, kurš nav redzējis to izrādi.
Bet tu, kad runā ar viņiem, taču gribi gala rezultātā uzlikt, vai tas ir psiholoģisks trilleris vai šausmene, vai tās ir kaut kādas cilvēku attiecības? Tu liec un tad jau viņi patiesībā zina, ko viņi dara.
Dž. Dž. Džilindžers: Saproti, bet
es tā necenšos baigi strikti noteikt kaut kādas žanra robežas, kurās dzīvot. Šajā gadījumā varbūt grotesks spēles veids, bāzēts reālpsiholoģismā – teiksim tā.
Bet vēlme, ka tai jābūt šausmenei vai kaut kam tādam – nē, tādas nebija.
Tad ejam no citas puses. Es zinu, ka šis jautājums parasti režisoriem riebjas, jo tad, kad es režisoriem vairākkārt esmu prasījis, ko tu gribi ar šo izrādi pateikt, režisoriem ir spuras gaisā un viņi jāliek mierā. Bet pēc uztaisītās izrādes jūs taču tagad varat pateikt, ko jūs ar šo izrādi gribat skatītājiem pateikt?
Dž. Dž. Džilindžers: Vispār nekad nav tādas domas. [Izrāde top] vadoties no sajūtām, kā tu to redzi un kā tam būtu jāstrādā, bet tu nedomā – tagad ir jābūt tādai morālei vai vēl kaut kam. Man vispār nekad nav bijis tādas domas.
Nevienā izrādē? Tu vienkārši būvē un taisi, kā tev liekas?
Dž. Dž. Džilindžers: Intuitīvi, tu runā par lietām, kas tev interesē, uzdod jautājumus, kas tev interesē, bet, teiksim tā – mesidžs ir tāds un tāds... Es nebrīnos, ka režisori sašūt par šo jautājumu. Tāpēc es nekad, kad izrāde nāk ārā, cenšos nerunāt ar žurnālistiem, jo tieši šis muļķīgais jautājums vienmēr izlien kā īlens no maisa.
Nu tas izlien, jā. Ko tad mēs citu gudru varam pajautāt?
Dž. Dž. Džilindžers: Anotācijās pluss mīnuss ir aprakstīts. Es gan nekad tās anotācijas nelasu, ko teātra literārā daļa uzraksta, līdz ar to bieži varbūt ir kaut kāda neatbilstība. (smejas)
Ines?
Dž. Dž. Džilindžers: Kas Inesei tagad ir jāpauž? Mēs...
Nu bet tu taču domā, ko tu gribi; vai tu tajā izrādē gribi būt šī šļupstošā vecene vai blondais grēks, vai aprēķinātāja, vai seksīgā sieviete? Tev tik daudz krāsu tajā ir. Uz kaut ko tu liec?
Dž. Dž. Džilindžers: Uz liktenīgo viņa parasti liek. (visi smejas)
Inese Kučinska: Zini, man tā baigi grūti pateikt. Es bieži vien sevi pieķeru pie tā, ka tad, kad loma ir gatava, tā [patiešām] ir gatava kaut kad stipri pēc pirmizrādes – tad, kad tā nogatavinās. Arvien katrā izrādē tomēr nāk jaunas lietas klāt. Es īsti tajā pēdējā etapā neatceros, kā tas sākās, kā tā loma veidojās, aiz kādiem principiem es aizķēros. Jo šeit jau mums ir komanda, scenogrāfija, izcili [Ilzes] Vītoliņas kostīmi... Es domāju, ka tas ir kaut kas vairāk kā vienkārši kostīms, tā ir kā otra āda; šajā izrādē ir tāda sajūta, ka mainās tava identitāte, tev mainās asinsrite, uztvere, tu ieliec melnās lēcas un jau esi cits cilvēks. Un stāsts...
Es negribu piekrist, ka tas ir šausmu stāsts. Tas ir ļoti klasisks mīlas trīsstūris gleznainā valodā. [Tas ir] par mīlestību, kaislību, par to, kā mēs neapjaušam, kā zināmi apstākļi mūs var pārvērst, pieņemsim, arī par monstroziem radījumiem,
briesmīgiem, ļauniem cilvēkiem. Nē, ne ļauniem. Par sievieti runājot, tas, kas snauž sievietē pirms viņa saskaras ar lietām, ko viņa nekad dzīvē nav izjutusi – viņa pati nenojauš, kas viņā ir iekšā, kāds spēks.
[..] lugā jau ar pirmo lapaspusi ir uzrakstīts, ka viņa ir viltniece, viņa aprēķina divus trīs soļus uz priekšu un tā.
Tāpēc man kā aktrisei bija interesanti un arī kā sievietei svarīgi to sākumu spēlēt pa tīru naudu, ka viņa tiešām rūpējas par to vīru, viņai nav aprēķina, viņa neko citu nav iepazinusi un viņai tāds tas dzīves modelis ir, kamēr atnāk šis jaunais robežsargs un sajauc viņai orientieri,
liek viņai sajust...
Dž. Dž. Džilindžers: Izsit pamatu zem kājām.
Inese Kučinska: ...izsit pamatu zem kājām, liek sajust sevi kā sievieti, un tikai tad, kad tie divi sūda veči viņu nodod, tikai tad viņa pārvēršas par raganu. Līdz tam viņa mēģina dzīvot, mēģina saglabāt to, ko viņa ir ieguvusi. Bet viņu nodod gan viens, gan otrs.
Kaspar, tu tikko ievilki elpu. Tu gribēji kaut ko teikt?
Dž. Dž. Džilindžers: Viņš par tiem sūda večiem. (iesmejas)
Kaspars Gods: Es ik pa brīdim ievelku elpu, citādāk es nebūtu izdzīvojis. (visi smejas) Bet ko es tur varu teikt.
Vienkārši ir luga, mēs izlasām, Džilis pasaka, kā to spēlēt un mēs spēlējam.
Vienkāršais zaķis. (smejas)
Inese Kučinska: Ne vienmēr vienkāršāk.
Kaspars Gods: Ja brauc iekšā šitajās smalkajās tehnoloģijās, es baigi saputrojos. Jo elementārāk, jo vieglāk iet tā dzīve uz priekšu.
Dž. Dž. Džilindžers: Starp citu, tas, ko pirms brīža Inese teica, ir tas, kāpēc man nešķiet labi iestudēšanas procesa laikā aktieriem stāstīt idejas, jo tad viņi sāk spēlēt idejas un tas nav pareizi.
Jāspēlē ir situācija. Uz kurieni tā vedas – par to mēs runājam. Bet idejas es principā mēģinu atturēties aktieriem teikt.
Tikai, ja viņi sāk konfliktēt, par ko tad te ir, tad tu esi spiests kaut ko viņiem dot priekšā.
Kaspars Gods: Pilnīgi lieka informācija tās idejas. Aktierim.
Dž. Dž. Džilindžers: Jo, ja aktieris sāk spēlēt idejas, tad rodas problēma. Bieži vien es kaut kādos iestudējumos redzu – jā, ļoti klāri aktieris spēlē ideju. Bet idejas nav tas, ar ko, manuprāt, teātrim būtu jānodarbojas. Priekš tam ir filozofija.
Kā ir strādāt ar Džili?
Kaspars Gods: Ar Džili strādāt ir ļoti vienkārši. Viņš vairāk vai mazāk zina, kas beigās sanāks, tu viņam uzticies, iemācies tekstu un bliez to situāciju.
Ines?
Inese Kučinska: Viegli. Ļoti viegli.
Pa šiem gadiem es vislabāko esmu nospēlējusi pie Džiļa.
Tas vispār ir jautājums bez komentāriem.
Džili, strādāt Liepājas teātrī... Tu esi es strādājis principā visos Latvijas teātros.
Dž. Dž. Džilindžers: Leļļu teātrī neesmu.
Leļļu teātrī neesi. Tur tev, tā sacīt, vecums pienāks un, es domāju, tu varēsi taisīt. (iesmejas) Tavuprāt, kas ir nepieciešams teātrī, lai režisors un aktieri justos labi?
Dž. Dž. Džilindžers: Sāksim ar to tēmu, kurai pagājušonedēļ intervijā pieskārās Madara Botmane. Es viņai varu tikai piekrist, ka visa apmācības sistēma ir diezgan personību iznīcinoša. Aktieru apmācības sistēma. Latvijā tā balstās krievu fiškā. Tāpēc pēc tam iestudēt izrādes bieži vien... Tu redzi to traumatismu cilvēkiem, kas ir sastrādāts tieši apmācības procesā. Tā bieži vien ir liela problēma, ka mācību procesā cilvēkus samoka diezgan, arī psihiski samoka (jo tā ideja jau ir – nolīdzinām līdz ar zemi un veidojam no jauna cilvēku) un pēc tam viņš tāds ienāk teātrī. Un es tur piekrītu Madarai Botmanei, ka tā ir liela problēma ar ko bieži vien nākas saskarties – ar visām šīm ieiešanām, neiziešanām no lomām, ar visādiem nervu sabrukumiem un tā tālāk. Bet atbildot uz tavu jautājumu – tāpēc pats svarīgākais ir psiholoģiski vesels cilvēks, kurš gūst kaifu un spēlētprieku no tā procesa. Varbūt es savā sākotnējā karjerā, pirmos deviņus desmit gadus arī uzvedos nedaudz neadekvāti un pacēlu balsi reizēm, biju diezgan nešpetns, tad pēdējos desmit gadus es pēkšņi sapratu, ka bez kliegšanas, vienkārši mierīgi parunājoties var sasniegt daudz labāku rezultātu. Kaut gan arī ar kliegšanu bieži vien var sasniegt.
Ines, tu sāki smaidīt.
Dž. Dž. Džilindžers: (iesmejas) Viņa zina, ka es vairāk nekliedzu. Nekad, pēdējos desmit gadus.
Inese Kučinska: Es arī tā īsti neatceros, ka tu tā baigi esi kliedzis. Vienreiz tu gan uz mani kliedzi. Bet tiešām vienu.
Kādā teātrī tu jūties labi, kad tu strādā?
Dž. Dž. Džilindžers: Visos jūtos labi.
Inese Kučinska: Bet kuros labāk? (iesmejas)
Dž. Dž. Džilindžers: Tajos, kuros es strādāju. (visi smejas)
Kaspars Gods: Šito baigi smuki [Juris] Rijnieks teica: "Es ilgi esmu strādājis pie tā, lai justos labi, un tāpēc es arī jūtos.
Izrādei ir 11 gadi. Ko tas nozīmē nemitīgi spēlēt, Ines, it sevišķi tev, vienu un to pašu 11 gadu garumā?
Inese Kučinska: Mēs jau esam veterāni.
Bet ko tas tev nozīmē katru reizi iet un plēst tās iekšas augšā?
Inese Kučinska:
Tā ir tik skaista loma, man pat bija žēl atvadīties. Mēs esam Ameriku esam izbraukājuši, Īrijā esam spēlējuši.
Izrādei "Ragana" tiešām ir tāds karalisks mūžs.
Kaspars Gods: Vienīgais kreņķis bija tas, ka Dombrovskis bija stacionāri vienā vecumā, bet mēs viņu ķērām un jau drīz būtu viņu noķēruši. (visi smejas) Jo mums tie gadi pieaug, bet viņš kā bija tajos, tā bija.
Es tev, Džili, gribu par šo izrādi pateikt milzīgu paldies! Forši, ka tu neatteici un atnāci pie mums uz "Zipu" un, es ceru, ka tā nav vienīgā reize, jo mums ir vēl izrādes, ko rādīt. [..] Un jums, [aktieri], paldies par to, ka jūs šo izrādi esat tik ilgi noturējuši, tā patiesi uzrunā skatītājus!
