Māra Upmane-Holšteine: Tu teici, ka vērtējot jauno albumu, tev tas šķiet uz 8.
Agnese Rakovska: Cik es sev lieku par albumu “11”? Tas jāvērtē vairākās kategorijās.
Māra Upmane-Holšteine: Nē, kāda tev bija sajūta prezentācijas dienā? Es biju šokā, ka prezentācijas dienā tu neteici, ka juties uz 10. Prezentācijas dienā ir jāsaka, ka šis ir vislabākais albums pasaulē.
Agnese Rakovska: Es teicu uz 8?
Māra Upmane-Holšteine: Jā, tu teici uz 8.
Agnese Rakovska: Jā, šis albums nav uz 10.
Māra Upmane-Holšteine: Ja? Man prezentācijas dienā par mūsu jauno albumu bija sajūta uz visiem desmit. Vēlāk, klausoties mašīnā, secināju, ka varbūt šis tas arī nav, bet prezentācijas dienā jutos, it kā šis būtu vislabākais albums. Manuprāt, tā arī prezentācijas dienā ir jājūtas.
Agnese Rakovska: Prezentācijas dienā es jutos ļoti labi, jo mūsu vīzija bija realizēta. Līdzīgi ir ar dziesmām – kad tu tās klausies un tevī ierezonē viena rindiņa, tas nozīmē, ka ar dziesmu viss būs labi. Runājot par visu albumu kopumā, man personīgi tas bija liels notikums. Jūs latviešu valodā esat rakstījuši daudz albumus, bet mums tas ir pirmais albums latviešu valodā.
Aiga Leitholde: Vai grupās jūs esat tās, kas patur galavārdu un nosaka - albums ir pabeigts?
Agnese Rakovska: Tas ir kolektīvs lēmums, kas attīstās organiski. Dziesmas iztur atlasi, un mēs par tām vairs nešaubāmies. Kašķi rodas brīžos, kad viedokļi radikāli atšķiras.
Māra Upmane-Holšteine: Mums pāris dziesmas palika skiču veidā “ārpus borta”. Albuma dziesmu izvēlē piedalās visi. Droši vien albumā nevarētu palikt dziesma, kas man nepatīk, bet albumā var netikt iekļauta dziesma, kas man patīk. Tā, piemēram, albumā netika iekļauta romantiska dziesma, kas man noskaņā atgādināja Serža Geinsbūra un Džeinas Birkinas duetu.
Agnese Rakovska: Es grupā stingri pastāvu par dziesmām. Piemēram, dziesma "Kamēr", kas, manuprāt, ir viena no spēcīgākajām albuma dziesmām, sākotnēji bija aiz svītras. Es dziesmas ideju realizēju pēdējā brīdī kopā ar Kasparu Ansonu.
Ja es tikai uzticētos tam, ko man saka citi, ko ne, grupa "Triānas parks" noteikti būtu savādāka. Katrā ziņā dziesmu atlase albumam ir interesants process, kurā notiek dažādas dīvainas lietas.
Māra Upmane-Holšteine: Mums katram ir savas personības šķautnes. Arī “Astro'n'out” Mārai ir dažādas šķautnes – vienā no tām viņa kļūst par "Viegli" Māru. Tāpat ir mirkļi, kad tu kļūsti par "Vienaldzību" Agnesi. Un tad šīs šķautnes krustojas, un es brīžiem jūsu jaunajā albumā dzirdu tavu "Vienaldzību" vokālu. Iespējams, šo asociāciju raisa fakts, ka dziesmas ir latviešu valodā. Sanāk, ka viena balss tev ir grupā "Triānas parks", otra – dzirdama tavos solo projektos, un šo robežu ir grūti novilkt. Man ir līdzīgi, un tāpēc es ļaujos čaļu viedoklim, ticot, ka šo noraidīto ideju, iespējams, realizēšu citā veidā. Kur ir tā smalkā robeža? To es nespēju nodefinēt, bet mēs visi kopā to sajūtam.
Agnese Rakovska: Es piekrītu Mārai! Es cenšos ieklausīties un saprast, ka "Triānas parkam" jāsaglabā savs raksturs un identitāte, bet tajā pašā laikā arī jāmainās. Mēs vairs neesam rokgrupa.
Mēs bijām alternatīvi, tagad ir pagājuši 11 gadi un mani ļoti interesē popmūzika. Es cenšos saprast, kā popmūzika funkcionē.
Jūs savas radošās idejas varat realizēt, rakstot dziesmas citiem!
Agnese Rakovska: Esmu ļoti atvērta piedāvājumiem rakstīt dziesmas citiem mūziķiem. Es gribu domāt par citiem mūziķiem, rakstot viņiem dziesmas. Piemēram, dziesmu "Kamēr" es rakstīju, dzirdot, kā Intars šo dziesmu dzied.
Māra Upmane-Holšteine: Mana pirmā pieredze bija pagājušajā gadā, kad dziesmu rakstīšanā pievienojos dziedātājai Patrīcijai (Patrisha), kur guvu iedvesmu tam, ka es varētu rakstīt dziesmas arī citiem.
Agnese Rakovska: Nopietni? Man šķita, ka tu jau agrāk kaut ko tādu esi darījusi.
Māra Upmane-Holšteine: Nē, nevienam citam īsti nebiju rakstījusi. Pirms tam dziesmas rakstīju no sava skatu punkta. Var teikt, ka rakstīju par sevi un dažreiz tās vienkārši bija vārdu spēles. Rakstot otram, pēkšņi tu vari iejusties pavisam citā situācijā. Piemēram, “RigaLive” nometnēs man pirms darba sākuma nepieciešams ar mākslinieku nedaudz parunāties un iepazīties. Uztveru to kā spēli, kurā esmu viens no elementiem. Iepriekš neparastāka mūzikas rakstīšanas pieredze bija darbs ar Ziedoņa tekstu.
Līdz tam pati biju rīmējusi, tagad vajadzēja piemēroties noteiktai ritmikai, rindas garumam un vārdam, kas nu nekādi nelien iekšā melodijā, jo pantmērs nav četrrinde. Kā es varu to atrisināt? Vai es to varu atrisināt?
Tu izdomā, kuru vārdu atkārtosi, kuru "ā" pavilksi garāku. Tas ir cits dziesmu rakstīšanas veids.
Agnese Rakovska: Ir ļoti daudzi dziesmu rakstīšanas veidi.
Māra Upmane-Holšteine: Jā, būtu noderīgi sarīkot semināru par dziesmu rakstīšanas veidiem. Jo tagad “RigaLive” ietvaros mēs nejaušības pēc esam salikti komandās – dažreiz saderīgās, dažreiz ne.
Agnese Rakovska: Par to dziesmu rakstīšanu kopā – no vienas puses tā ir apsveicama ideja, no otras uzskatu, ka autentiskums top no personīga, iekšēja pārdzīvojuma. Varbūt neesmu vēl aptvērusi to nometnes pamatideju.
Māra Upmane-Holšteine: Manuprāt, īstā atbilde ir tāda, ka mūzikas rakstīšanai nav noteikumu. Tas var būt solo pārdzīvojums, bet tā var būt arī saspēle šādā – nejauši veidotā mūziķu savienībā. Tu mani vari negaidīti iedvesmot, un es pirmo reizi dzīvē sarakstu “house” gabalu. Tas ir stāsts par to prieku, kas top, pirmo reizi kaut ko ieraugot, darot, sajūtot. Tu satiec šo hiphopa producentu, kas tev atklāj, cik neierasti var skanēt tava balss. Protams, kopā ar svešiem cilvēkiem rakstot dziesmu trešajam izpildītājam, es nerunāšu par ļoti personīgām lietām.
Agnese Rakovska: Tas strādā, kad jāsaraksta popmūzika, kas saistās ar viegli klausāmu, tekstuāli virspusēju mūziku.
Māra Upmane-Holšteine: Jā. Man ir interesanti pētīt šo popmūzikas dabu. Šīs nometnes mani ir iedvesmojušas, un domāju, ka tas ir dzirdams arī mūsu jaunajā albumā. Domāju to veidu, kā mēs rakstām un domājam par mūziku, kā arī ņemt lietas vieglāk. Varbūt par daudz agrāk man vajadzēja šo autentiskumu, lai albums būtu kā sava veida dienasgrāmata.
Agnese Rakovska: Autobiogrāfiskumu.
Māra Upmane-Holšteine: Un tad Sandris Vansovičs man saka, ka es dziedu par to pašu, par ko dziedāju pirmajā labumā. Tiešām? No otras puses – mūsu dzīves ir kā spirāle, tikai šīs domas mēs skatām jau ar citām acīm, bet tu joprojām esi tu. Tāpēc ir forši, ka albuma vidū ir dziesma kā "Dejo trakāk", kas nav ne par mani vai Jurčiku, taču dziesmai piemīt sajūta, ar kuru varam sasaukties mēs abi.
Agnese, kā tev šobrīd ar autobiogrāfiskumu?
Agnese Rakovska: Es nesen izlasīju vienu labu citātu ar sekojošu domu –
ja tev liekas, ka es 30 minūtēs varu izdarīt kaut ko, piemēram, uzrakstīt dziesmu, tas ir tāpēc, ka 10 gadus uz šo esmu strādājusi.
Atskatoties uz iepriekš padarīto, tas viss ir bijis mācību process, lai es varētu ātrāk un veiksmīgāk realizēt savas idejas, vairs netērējot laiku uz sīkumiem. Agrāk šie sīkumi bija nozīmīgi, tagad nozīmīgs ir kaut kas cits. Mainījies ir fokuss.
Māra Upmane-Holšteine: Precīzi! Es piekrītu.
Kas ir šie svarīgie sīkumi, kas jums rada labu sajūtu?
Agnese Rakovska: Man šobrīd ir vajadzīga sava studijas telpa, kurā es varu radoši strādāt ne tikai ar mūziku, bet arī gleznot. Man ļoti vajag šo krāsu pasauli! Agrāk ļoti aktīvi gleznoju, un man tas man deva emocionālu gandarījumu un iespēju sazemēties.
Māra Upmane-Holšteine: Es arī esmu daudz zīmējusi. Ar krāsām man ir sliktākas attiecības, es strādāju ar zīmuli. Savā laikā esmu pat apmeklējusi arhitektu sagatavošanas kursus.
Agnese Rakovska: To saka daudzi, ka labi mūziķi ir arī labi mākslinieki. Tas ir normāli!
Māra Upmane-Holšteine: Normāli! Pirmā albuma dizains ir manis veidots.
Agnese Rakovska: Tas albums ar ābolīšiem?
Māra Upmane-Holšteine: Ābolīši bija fotosesijā. Uz pirmā albuma bija manis veidoti plastikas kosmonautiņi, nofotogrāfēti ar sliktas kvalitātes fotoaparātu, bet es atradu čali, kas bija ar mieru šo visu salikt kopā. Es nezinu, kā, bet grupa šo dizainu akceptēja.
Agnese Rakovska: Tas ir forši! Arī es pirmos diskus taisīju pati. Tas ir svarīgs process.
Māra Upmane-Holšteine: Kurā brīdī tu saproti, ka vajag profesionāli?
Agnese Rakovska: Profesionāli, sterili.
Māra Upmane-Holšteine: Droši vien tu saproti tad, kad paškritikas latiņa kļūst augstāka. Arī manī ir drusciņ sentiments, jo šajā pašas radītajā ir liels īstumus.
Atceros, ka agrāk kāds manu balsi salīdzināja "savvaļā skrienoši zirgi", man patika šis kompliments – nav perfekti, bet ir īsti.
Skaidrs, ka sākumā nemaz nebija perfekti – šo gadu laikā daudz esmu apguvusi un vēl joprojām mācos. Un tomēr, ar katru lietu, kuru tu dari profesionāli, kaut kas arī zūd. Pirmais skūpsts arī nebija perfekts, bet caur to viņš ir arī ideālākais pasaulē.
Agnese Rakovska: Es arī sākumā ar savu vokālu nevarēju izdarīt visu to, ko vēlējos. Bet cilvēki sacīja – tev ir tik interesanta balss!
Māra Upmane-Holšteine: Vai Tev kāds ir arī teicis, ka labāk nevajag?
Agnese Rakovska: Nē.
Māra Upmane-Holšteine: Man gan, daudz.
Agnese Rakovska: Skatoties, piemēram, šovu "X-faktors", bieži redzam, ka uz skatuves iznāk meitene, kura dzied nedaudz šķībi, bet tomēr viņas dziedājumā kaut kas ir! Un šis fakts, ka dziesmā ir saklausāms stāsts – tas ir svarīgāks par notīm.
Māra Upmane-Holšteine: (izsaucas) Vispār! Es tik tikko sapratu, kas mūs ar tevi vieno, un to arī novērtē apkārtējie! Ir jāatzīst, ka ir cilvēki, kas par mums abām nodziedās perfektāk, šo sakot, negribu tevi aizvainot.
Agnese Rakovska: Jā, es to zinu!
Māra Upmane-Holšteine: Viņi labāk zinās solfedžo, būs ar staltāku stāju un tā tālāk, bet tajā perfektumā..
Agnese Rakovska: Tajā perfektumā zūd interesantums.
Māra Upmane-Holšteine: Piemēram – Toms Veits. Viņš nebūt nedzied perfekti, bet viņš ir vienīgais, kurš māk izstāstīt savus stāstus savā manierē. Arī mēs abas mākam izstāstīt savus stāstus. Kad es dzirdu kādu citu dziedam "Daļa Rīgas"-
Agnese Rakovska: Kaut kas nav!
Māra Upmane-Holšteine: ...kaut kas nav, lai gan dzied skaisti, dziļi, bet – vai tu zini, par ko tu dziedāji? Par kurpēm vai par Rīgu?
Agnese Rakovska: Man arī ir bijis līdzīgi. Protams, tas ir kompliments, kad kāds cits izvēlas dziedāt tavu dziesmu, bet tas process nav tik vienkāršs. Tu vari paņemt un iztulkot, piemēram, superhitu no angļu valodas uz latviešu un izpildīt to savā manierē, bet šis superhits ir zudis. Tomēr ir liela nozīme, kas dziesmu dzied un kā to izpilda. Tāpat jāsaprot, ka mūziķa dzīvē radošais process būs labi ja 50 procenti, pārējo laiku aizņems detaļas, menedžments.
Ļoti daudz cilvēku nesaprot, kas vispār ir mūziķis. Tas nav cilvēks, kas tikai dzied! Būtībā – būt mūziķim, tā ir radošā biznesa vadība.
Māra Upmane-Holšteine: Ir jau mūziķi, kuriem paveicas.
Agnese Rakovska: Ā, ja? Kuri? Vēl viens faktors ir laiks, kas visas lietas noliek pa vietām.
Māra Upmane-Holšteine: Laiks, kurš patiešām pierāda – kurš patiešām būs un kurš nebūs.
Agnese Rakovska: Atgriežoties pie jautājuma, es jūtos labi – pašrealizējusies. Vai esi ievērojusi, ka mūsdienās daudzi runā par to, kas ir laime?
Māra Upmane-Holšteine: Kur ir laime?
Agnese Rakovska: Laime ir tad, kad esi realizējusies un gandarīta par savu darbu.
Māra Upmane-Holšteine: Es esmu ļoti priecīga, ka mūs aicina uz skolu aprunāties ar jauniešiem. Tas, ko es viņiem saku – meklē sevi un tici sev! Reiz pārmetu mammai, ka viņa neticēja, ka mūziķis ir profesija un mūzikas izglītības vietā sūtīja iegūt izglītību žurnālistikā. Mamma man atbildēja, ko gan mēs toreiz varējām ticēt – par labu profesiju tika uzskatīts traktorists, skolotājs. Laiki mainās.
Agnese Rakovska: Es to pilnībā saprotu. Es apšaubu cilvēkus šajās reizēs, kad cilvēki man saka, ko es varu vai nevaru. Manī ir vēlme uzticēties cilvēkiem, bet, ja pārāk daudz klausies citos, vari palaist garām kaut ko svarīgu.
Es arī iestājos Banku augstskolā, un mamma bija par to ļoti priecīga. Mammu, kāpēc? Viņa mani bija sūtījusi mūzikas skolā, tētis mans ir muzikants, un visa dzīve man ir bijusi mūzikā.
Māra Upmane-Holšteine: Skatoties, kā Aija Andrejeva plāno Siguldas koncertu, aizdomājos – tie pamanāmākie mūziķi ir tie, kuri raksta gan foršu mūziku, gan ir gatavi uz saviem pleciem nest lielāku atbildību.
Agnese Rakovska: Jo īpaši finansiālu atbildību!
Māra Upmane-Holšteine: [Lai] paceļ rokas, kurš nav ar koncertu iebraucis mīnusos! Tu nepacēli?
Agnese Rakovska: Pacēlu! Abas.
Kā jūs redzat Latvijas popmūzikas nākotni?
Agnese Rakovska: Latvijas popmūzikas nākotni redzu ļoti labu. Piemēram, man šobrīd ir izveidojusies sadarbība ar jaunu mākslinieci Loretu Reidi. Saviem 14 gadiem Loreta ir ļoti atbildīga un ļoti ņem vērā visus ieteikums. Manuprāt, ja cilvēks mācās un strādā, tad viņam viss sanāks! Esmu optimistiska. Šobrīd aktuāli – mūziķi vēlas būt producenti. Nākotnē droši vien mums būs vairāk arī producentu.
Māra Upmane-Holšteine: Tas ir forši! Esot producente, tu esi neatkarīgāka skaņas ziņā. Runājot par popmūzikas nākotni, es vairāk sekoju līdzi jaunajām meitenēm un diemžēl vēl neredzu ļoti daudz meiteņu ar savu stāstu. Cerams, ka viņas vēl kautrējas stāstīt šo stāstu uz skatuves, kā mēs visas sākumā. Dažkārt man liekas, ka mūsdienās visi grib sēsties uz jau izgudrotā velosipēda, kas popmūzikai ir pareizi un iederīgi, bet es vēl gaidu to balsi, kas būs gatava izstāstīt savu stāstu. Man, piemēram, Madara Murņikova jeb Múr patīk!
Agnese Rakovska: Arī tā pati Katō šobrīd ir jauna balss popmūzikā. Viņa pati raksta savas dziesmas. Jā, parādās jauni mūziķi. Jautājums, uz cik ilgu laiku? Vai mēs viņu uz skatuves satiksim arī pēc 10 gadiem?
Māra Upmane-Holšteine: Cik daudzi no tiem, ar kuriem kopā mēs "JVLMA Studentu kluba" laikos sākām, turpina savu ceļu mūzikā?
Kā teica mūsu kādreizējais ģitārists – mūziķim ir jāizdzīvo tie trīs bada gadi un tad viņš var būt mūziķis! Mēs esam izdzīvojuši tos "trīs bada gadus".
Agnese Rakovska: Man bija vairāk.
Māra Upmane-Holšteine: Un mēs nesalūzām! Galvenais ir spēja noticēt, ka tas ir pārejoši un nāks rezultāts. Novēlēšu jaunajiem, lai viņiem nav trīs bada gadu! Lai aiziet uzreiz! No otras puses, caur šiem bada gadiem tu notici un saproti, ka būt uz skatuves ir tavs īstenais aicinājums, kura realizēšanai esi gatavs cīnīties. Man liekas, kādreiz mums šķita, kāpēc mēs tā kā pret sienu sitamies? Tad es sapratu, ka visiem, kuri kaut ko dara, tā liekas. Atgriežoties pie aktualitātēm, piemēram, "Instagram" var redzēt, cik labi strādā tās personības, kuras diemžēl štancē šablonus. Tas pats attiecas arī uz mūziku. Visi grib taisīt popmūziku un pelnīt naudu, bet, pirms tu sāc taisīt popmūziku, tev ir jāatrod tas sev raksturīgais.
Agnese Rakovska: Jā! Es Loretai saku, ka viņai būs laiks, kad uzvilkt skaistas drēbītes, bet tagad no viņas vēlos, lai viņa parāda man kaut ko tādu, ko es neesmu dzirdējusi vai neuzdrīkstētos. Tev ir 14 gadi!
Māra Upmane-Holšteine: Vēl – nesaprotot to, kas dzīvē patiesībā notiek, jaunietim ir mazāk bail! Man 25 gadu vecumā pazuda jaunības maksimālisms, un es sapratu – pieredzes man vēl nav pietiekami daudz, un tas radīja pamatīgu krīzi. Pirms tam tu ej ar reālu draivu. Pēc tam tu saproti, ka jākačā muskuļi un jāstrādā, ņemot vērā pieredzi.
Agnese Rakovska: Es domāju, ka daudzi līdz tevis pieminētajam punktam nemaz netiks!
Māra Upmane-Holšteine: Līdz 25 gadiem?
Agnese Rakovska: Kritiskajam krīzes punktam! Dzīves gaitā šādu krīzes punktu ir daudz. Pēc pirmās krīzes tu sāc domāt, vai vispār vajag nodarboties ar mūziku?
Māra Upmane-Holšteine: Citā profesijā varēja nopelnīt vairāk.
Agnese Rakovska: Un nesāpētu arī galva par lietām, par kurām nevajadzētu sāpēt. Būt par mūziķi, tas ir uzdevums ar daudziem izaicinājumiem: radīt sevi, piepildīt koncertzāles un vēl pašam būt laimīgam.
Māra Upmane-Holšteine: Ideālā pasaulē mūziķim nebūtu jādomā, kā pārdot koncertzālē vietas. Es novēlu jaunajai paaudzei, lai viņiem par to nav jādomā.
Agnese Rakovska: Es gan viņiem to nenovēlu.
Māra Upmane-Holšteine: Jo?
Agnese Rakovska: Šīs grūtības veido mūziķi.
Māra Upmane-Holšteine: Vai nezūd fokuss no galvenā?
Agnese Rakovska: Nē. Tas ir vērtīgs spēriens pa pakaļu. Arī saviem skolniekiem nelieku 10. Es atzinīgi novērtēju viņu izdarīto darbu, bet nākamajā reizē gaidu vēl labāku. Zini, kāda vēl jaunajiem ir krīze?
Līdz 14 gadiem viņi tiek uztverti kā mazi bērni, kas viņi arī ir – mans bērniņš dzied, par viņiem vecāki priecājas, un viss ir skaisti. Vēlāk, kad jaunietis ir jau gandrīz pieaudzis un pat ir izlēmis kļūt par dziedātāju, vecāki šo lēmumu vairs neatbalsta.
Tas ir pirmais konflikts ar ārpasauli, jo bērnībā dzimušais sapnis ir īsts.
Māra Upmane-Holšteine: Bet parunāsim vēl par mūsu jaunajiem albumiem! Tu man iedosi atzīmi?
Agnese Rakovska: Es Mārai lieku...
Māra Upmane-Holšteine: Tu vispār albumu noklausījies?
Agnese Rakovska: Jā, es albumu noklausījos, ne pa vertikāli, bet lineārā vertikālē. Man ir sava mīļākā dziesma "Sentimentu notraucot".
Māra Upmane-Holšteine: Mums ir joks par šo dziesmu – “centimetru notraucot". Jābeidz kūkas ēst!
Agnese Rakovska: Dziesmā saklausīju to tevi, kādu es zinu jau kopš agrākiem laikiem. Man tas ir svarīgi! Popmūzika, protams, ir forši, bet es, šķiet, jūtu, kuras dziesmas esi rakstījusi autobiogrāfiski un kurās piedalās arī citi autori. Dažkārt mainās tēmas, kas, manuprāt, īsti neatbilst Mārai, bet tādas dziesmas arī ir vajadzīgas.
Māra Upmane-Holšteine: “Viņa, nāk un saka”... Mēs sevi mērķtiecīgi sitām ārā no komforta.
Agnese Rakovska: Zinot, ko nozīmē sarakstīt albumu...
Māra Upmane-Holšteine: Es tevi apsveicu ar šo paveikto darbu – albumu! Labi, ka tas ir beidzot nodots, tajā pašā laikā manī ir arī zināma tukšuma sajūta, un nav ne jausmas, kas būs nākamajā albumā.
Agnese Rakovska: Man jau ir idejas un niez rokas darīt! Es godprātīgi varu sacīt to, ko jau vairākkārt publiski esmu teikusi –
Māra ir viena no mūsu, latviešu, modernās populārās mūzikas spēcīgākajām dziesmu autorēm ar ievērojamu dziesmu katalogu. Piemēram, tā pati "Daļa Rīgas" – tā jau ir kļuvusi par tautas dziesmu.
Māra Upmane-Holšteine: Ir forši to apzināties un vienai otru apsveikt – mēs esam šajā brīdī, kad varam savas zināšanas nodot tālāk jaunajiem. Mūsu grupām ir sava stāja, savs stāsts, un tas var būt noderīgs pamats jaunajiem – uz ko skatīties un tiekties, no kā mācīties.
