"Kino mūzika ir kas tāds, ko gribētu rakstīt arvien vairāk. Reti kas man šķiet tik iedvesmojošs kā šis process," neslēpj pianists. "Kino ir konkrētas epizodes, kurās jāprot saskatīt un saklausīt kaut ko skanisku, un par to jāpārliecina režisors. Tas ir grūti, bet liels prieks un gandarījums, kad tas izdodas," atzīst Vestards Šimkus. "Elpa marmorā" ir jau otrā spēlfilma ar viņa oriģinālmūziku, un še nebūs lieki atgādināt, ka pirmā bija Lailas Pakalniņas "Ausma”.
Nenovērtētā kinomūzika
Šimkus lēš, ka kino mūzika viņu interesējot vismaz beidzamos pārdesmit gadus. "Manuprāt, tā tiek nepelnīti noniecināta kā pārāk viendimensionāla, ilustratīva. Taču bieži vien tā nemaz nav. Kinomūzika būtu pelnījusi daudz vairāk uzmanības gan no atskaņotājmāksliniekiem, gan mūzikas vides,” prāto pianists, kurš gluži nesen atjaunotajā VEF Kultūras pilī sniedzis kino mūzikas koncertu, tādējādi atgādinot, cik aizraujoša kinomūzika var būt arī ārpus ekrāna.
"Esmu pamanījis, ka koncertos rīkotāji vēlas pielikt klāt kaut ko vizuālu, lai palīdzētu mūzikai. Man pašam nekad tāda nepieciešamība nav bijusi,” teic mūziķis. Viņaprāt, kinomūzikas burvība slēpjas faktā, ka mūzika var palīdzēt attēlam: "Kino skatītājam mūzika var palīdzēt konkrētajā vizuālajā ainā. Ja kādu kino epizodi vispirms skatāmies bez mūzikas, bet pēc tam – ar mūziku, ir skaidrs, ka tās ir divas dažādas lietas.
Kinoskatītājam mūzika var palīdzēt konkrētajā vizuālajā ainā saredzēt vairāk, kamēr koncertā, pieliekot vizuālo kairinājumu, tas novērš uzmanību no pašas mūzikas un liek sadzirdēt mazāk, nevis vairāk.
Tāpēc nejūtos iepriecināts, ja koncertu rīkotāji vēlas pielikt vizuālus akcentus tam, ko spēlēju,” strikti nosaka Vestards Šimkus.
Improvizācija kā sēkliņa
Improvizācija ir jēdziens, kas ar Vestardu Šimkus un viņa mākslu saaudzis cieši jo cieši.
"Improvizāciju var salīdzināt ar sēkliņu, no kuras var izaugt pierakstīts skaņdarbs. Un varam to uztvert arī kā patstāvīgu formu, kas var būt gaistoša, ja netiek ierakstīta. Beidzamajā laikā tā mani ieinteresējusi kā patstāvīgs mākslas fakts," atzīmē Šimkus, kuru improvizācija saistījusi kopš septiņu gadu vecuma.
"Studējot Madridē, izvēlējos mācīties arī džeza un laikmetīgās mūzikas improvizāciju, taču saņemties spēlēt improvizāciju koncertus sāku tikai pirms pāris gadiem. Līdz tam biju ļoti paškritisks – bija bažas, ka varētu neizdoties tik labi kā gribētu. Bet, pateicoties "Novecento" izrādēm, kurās mēdzu improvizēt, sapratu, uz skatuves improvizācijas process padodas labāk. Iespējams, tāpēc, ka uz skatuves man raksturīga neparasti augsta koncentrēšanās pakāpe, savukārt mājās domas mēdz aizklīst citur. Uz skatuves simtprocentīgi esmu procesā – saprotu, ka jāpieslēdz visa uzmanība.”
Pirmo reizi improvizācijas koncertu Vestards Šimkus sniedzis Spānijā, pērn šāda programma skanējusi Berlīnē, Ženēvā un beidzot – arī Rīgā, programmā iekļaujot gan citu komponistu pierakstītās, gan savas improvizācijas.
Skaņai vajag mākslu
Šovasar pēc fonda "Mākslai vajag telpu" iniciatīvas tiks īstenots savdabīgs projekts – "Skaņai vajag mākslu", kura ietvaros vairāki Latvijas mūziķi radīs skaņdarbus, iedvesmojoties no kādas latviešu modernisma laikmeta gleznas. Uzrunāts arī Vestards Šimkus. "Pagaidām vēl esmu izvēles procesā, bet jau tagad zinu, ka izvēlēšos kādai no gleznām atbildēt ar improvizētu mūziku. Pieaicināšu arī savus domubiedrus, ko improvizācijā esmu atradis – saksofonistu Arvīdu Kazlausku un komponistu Džekinu Pusonu, kurš lieliski spēlē bungas.”
Savukārt 13. jūnijā Lielajā ģildē skanēs Johana Sebastiāna Baha deviņas korāļprelūdijas, ko klavierversijā pārlicis Ferručo Buzoni. "Koncerta otrajā daļā esmu ietvēris savas speciāli šim ciklam piekomponētās deviņas etīdes "Sapņu ainas". Šādu ciklu esmu spēlējis arī Lucernas festivālā, Berlīnē, Parīzē, Minhenē. Beidzot to būs iespēja nospēlēt arī Rīgā,” priecājas Vestards Šimkus.
Draugos ar Gēršvinu
"Man būtu grūti nesadraudzēties ar Džordžu Gēršvinu," pasmaida pianists.
Arī Gēršvins, tāpat kā Šimkus, bijis izcils improvizētājs, talantīgs mūziķis, spožs izgudrotājs.
"Viņš faktiski definēja to, kas ir īsta amerikāņu mūzika,” teic Vestards Šimkus, kurš Liepājas zvaigžņu festivālā spēlēs Gēršvina abas rapsodijas – gan Rapsodiju blūza stilā, gan Otro rapsodiju.
"Šādā komplektā tās pasaulē skan visai reti, bet Latvijā nav skanējušas vēl nekad,” atzīmē pianists, kurš pērn Otro rapsodiju pirmatskaņojis Latvijā, un tas noticis Dzintaru koncertzālē. Abās rapsodijās redzams, kādu izaugsmi Gēršvins pieredzējis pats. Intereanti, ka Otrajā rapsodijā ieskanas šarmantā Holivudas 30. gadu kinomūzika kombinācijā ar ebreju tradicionālās mūzikas elementiem. "Nav brīnums, jo sākotnēji viņš šo mūziku rakstījis 1931. gada romantiskajai kinokomēdijai "Delicious", bet pēcāk no šīs mūzikas izveidojis rapsodiju.”
Simtgade ar Klavierkoncertu
Tiklīdz būs rimuši aplausi "Lielajā dzintarā", Vestards Šimkus taisnā ceļā no Liepājas dosies uz Klaipēdu, lai piedalītos tur rīkotajā visu triju Baltijas valstu simtgades koncertā, kuru vadīs Andress Mustonens. Šimkus pārstāvēs Latviju. "Pēc Andresa Mustonena ierosmes man būs tas gods atskaņot pašam savu Klavierkoncertu.”
