Holivuda, Holivuda
"Lai gan man ļoti patīk autorkino, regulāri noskatos arī kārtējos "Zvaigžņu karus", kad tie iznākuši uz ekrāniem. Nevaru gan apgalvot, ka man patīk simtprocentīgi viss, taču tur ir augsta līmeņa dizains – baltie un melnie karavīri, tagad arī sarkanie. Skatos mizanscēnas. Brīžam ir sajūta, ka Eiropas kino kļūst ļoti vienkāršs, paviršs, un mizanscēnu kvalitāti vairāk uztur amerikāņu kino," intervijā Radio "Klasikai" savus novērojumus pauž režisore.
Bet ko viņa darītu gadījumā, ja pēkšņi piezvanītu kolēģi no Holivudas un piedāvātu darbu Losandželosā? "Ja jau viņi būtu piezvanījuši tieši man, nodomātu, ka viņiem vajag ko citādāku, un tad es droši vien piekristu," smej režisore.
"Visu laiku šausmīgi pretojos vārdam Holivuda.
1996. gadā viesojos Holivudas studijās – vairs neatceros, kurās. Kad man prasīja – nu, tu taču gribētu te strādāt?! – atbildēju, ka – nē, negribu! Jo man bija ideja, kuru varēju realizēt tikai Latvijā – proti, gribēju filmēt "Kurpi".
Tā nu visu laiku pretojos tai Holivudas mašinērijai, līdz pagājušajā vasarā bija izdevība veidot mazu darbiņu Losandželosā. Strādāju kopā ar cilvēkiem, kuri strādā tajā sistēmā, un pēkšņi sapratu – kāds tas ir prieks! Jo tie ir ļoti, ļoti labi savas jomas profesionāļi!”
Bez filmām un filmēšanas Laila Pakalniņa nevar. Nekādi.
"Tā ir mana valoda. Ar kino elpoju. Un caur savām filmām runāju, tāpēc vienmēr esmu kādā filmā – rakstu scenāriju vai filmēju. Un vēl mana nelaime ir tā, ka esmu pamanījusies uztaisīt arī aktierfilmas... Jau no pirmā darba sapratu, ka man vajag abas! Nekad nevarēšu pamest arī dokumentālo kino. Vēl neveidoju vienīgi animācijas filmas,” saka režisore.
Mūzikai un kino – nē!
"Uzaugu tajos labajos, ne tik aristokrātiskajos laikos, kad mūzika vēl bija norma. Visi dziedāja koros, bet es vēl pāris gadu spēlēju kokli. Ļoti gribēju spēlēt nevis klavieres, bet vijoli. Bet vecāki atrunāja, sakot – ja kāds slikti spēlē vijoli, tas ir ļoti apgrūtinoši mājiniekiem. Neskatoties uz to, ka vēlāk, mācoties institūtā, mums bija mūzikas stundas, mūzikā tomēr esmu galīga analfabēte,” atzīstas kinorežisore Laila Pakalniņa. Iespējams, tieši tālab viņas attiecības ar mūziku ir komplicētas.
"Tas ir sarežģīts jautājums... Parasti saku, ka ienīstu mūziku, tāpēc to savās filmās nelieku,” smejas režisore, taču nebūt neiebilst, ja mūzika skan citu veidotajās filmās. Piemēram, Marģera Zariņa "Tango" no kinofilmas "Pie bagātās kundzes" Lailai Pakalniņai pat ļoti patīk.
"Labai kino mūzikai vajadzētu būt "lipeklim" – tas ir svarīgi! Un Zariņa "Tango" filmā "Pie bagātās kundzes" tāds ir."
"Ja kino taisu pati, man patiesi rodas sajūta, ka mūzika ir lieka! Iespējams, tas skan šausmīgi, taču… Manuprāt, kino kā mākslas darbs ir ļoti daudzslāņains un cilvēkam paver dažādas interpretācijas iespējas. Tieši tas pats ir ar mūziku. Un tieši tas man arī patīk mūzikā un kino – ka visu vari uztvert tieši tā, kā gribi! Jo esi brīvāks, jo labāk vari iedziļināties darbā. Ja saliek kopā divas lietas – daudzslāņainu kino un daudzslāņainu mūziku, brīžam var sanākt kas ļoti vienkāršots.
Mūzika savienojumā ar kino ir ļoti bīstama! Mūzika var kļūt manipulatīva un vienkāršot filmu. Ne jau vienmēr un visur, bet principā.
Tas ir tas, no kā baidos. Lai skatītājam atstātu vairāk iespēju baudīt filmas atmosfēru, vairāk spēlējos ar klusumu, trokšņiem. Tajā pašā laikā dzīvē bez mūzikas neiztiek pat tie, kuri ienīst mūziku, jo… viņi gluži vienkārši to dzird.”
Tāpēc Pakalniņas filmās – pat tajās, kurās neskan oriģinālmūzika, īpaši jau aktierfilmās, - mūzika skan kā dzīves sastāvdaļa. Kāds kaut ko dzied vai klausās. Un arī tā ir mūzika filmā.
"Man šķiet, kino valoda reizēm aiziet šķērsām un reti tiek izmantota pilnībā. Pasaulē lielākoties ir ilustratīvas filmas. Nav jau slikti, bet lielākoties šķiet, ka filmas tiek taisītas cilvēkiem, kuri nelasa grāmatas. Filmai nav jāpiemīt stāsta funkcijai, tai nav jābūt literārai! Kino ir daudz jaudīgāks, ja tiek iedarbināti visi šīs mākslas slāņi. Un mūzika šajā kontekstā kļūst par vienu no šiem slāņiem. Un tad tas ir kas ļoti plašs un bagātīgs.”
Režisore spriež – arī kino mūzika mēdz būt ļoti ilustratīva. Un nevar teikt, ka tā ir slikta. "Bet tas nav gluži tas, kas interesē mani. Kino mūziku var sagrupēt divās grupās – ir ilustrējošā un ir tāda, kas kontrapunktē ar to, kas ir uz ekrāna un iedod papildu dimensiju.”
Tikai divas filmas ar oriģinālmūziku
"Man ir ļoti daudz filmu, bet tikai divās skan oriģinālmūzika,” atzīmē režisore. Pirmkārt, tā ir filma "Leiputrija", kurai mūziku rakstījis pasaulē zināmais kinomūzikas autors Šigeru Umebajaši no Japānas. Otrkārt, salīdzinoši nesen uzņemtā filma "Ausma”, kurai skaņu celiņu pēc Lailas Pakalniņas lūguma radījis Vestards Šimkus.
Kāpēc mūzika tieši šīm filmām bijusi nepieciešama? "Filma "Ausma" savā ziņā ir stilizācija par padomju laiku, parodija par padomju kino – ne sliktā nozīmē. Tur ir atsauces ne tikai uz Eizenšteinu – ir arī sveicieni dažādiem izciliem krievu padomju kinorežisoriem, arī Dovženko, kas ir ukrainis,” stāsta režisore un atgādina, ka padomju filmas nav iedomājamas bez mūzikas! "Tāpēc man bija skaidrs, ka mūzika tur būs. Jautājums tikai – kāda. Spriedu tā: ja gribu izmantot tikai padomiski patriotiskajā garā, varu pielasīt – un filmā arī skan šāda tāda padomjlaiku mūzika. Taču gribējās ne tikai spēlēties ar bildi, skaņu un mūziku, bet arī kaut ko pateikt. Šai ziņā tieši mūzika ir tilts starp padomju laikiem un mūsdienām. Kā komponista un mana interpretācija, viedoklis par to, kas notiek.”
Faktam, ka Vestards Šimkus ir jauns un nav piedzīvojis padomju laiku, režisore nav piešķīrusi nekādu nozīmi. "Neskatoties uz to, ka ienīstu mūziku, sapratu, ka vajag izvēlēties komponistu. Šoreiz latviešu, nevis japāņu. Sapratu arī, ka vajag ko īpašu, nebijušu.
Nevarēju iedomāties, kuru uzrunāt, un tad vairāki cilvēki, ieskaitot manu vīru, atgādināja, ka Vestards intervijās teicis, ka labprāt rakstītu mūziku kādai filmai. Sazinājos ar pianistu, un viņš piekrita. Bet vispār – tas ir garš stāsts.
Rezultātā mums bija perfekta sadarbība.”
Ar abiem komponistiem režisori kopā savedusi nejaušība. "Šigeru Umebajaši satiku Venēcijas kinofestivālā. Viņš man uzdāvināja savas mūzikas albumu un abi vēl pajokojām – sak’, viņš komponists, es – režisore, un nākamo filmu varētu taisīt kopā. Vēl nezināju, ka viņš ir slavens…”
Mocarts Rīgas ielās
Īpašs stāsts ir par Mocartu un viņa operu "Burvju flauta". Precīzāk – Papageno un Papagenas duetu no tās. Stāsts ļoti vienkāršs. Tā ir vienīgā filma, kas Lailai Pakalniņai savulaik pasūtīta – kā daļa no Venēcijas mākslas biennāles Latvijas ekspozīcijai 2001. gadā.
Bija jāsavieno Rīga un Mocarts, kas tolaik svinēja kaut kādu gadadienu. Bet laikam jau no paradoksālām, šķietami nesavienojamām lietām reizēm rodas kas labs. Helēna Demakova, kura tolaik bija kultūras ministre, Lailai pateikusi trīs vārdus: Mocarts, "Burvju flauta" un Rīga. Viss pārējais bija viņas brīvība.
"Sāku domāt: kāpēc ar labo roku kasīt kreiso ausi? Jāiet ielās, jādod cilvēkiem klausīties Mocarts un jāfilmē, kā viņi to dara! Izlēmām piedāvāt cilvēkiem nevis ko tādu, kas viņus zemē iedzītu, bet kaut ko vieglu un demokrātisku. Ar operatoru Gintu Bērziņu izvēlējāmies konkrētas vietas un kompozīcijas, ko brauksim filmēt.
Nodomāju – šeit nu beidzot es izgāzīšos. Parasti ļauju dzīvei notikt, bet te ir koncepcija, ko tagad bāzīšu iekšā dokumentālajā kino – dzīvē. Tie cilvēki taču nestāvēs kameras priekšā un neklausīsies mūziku!
Finālā izrādījās, ka mums neatteica neviens! Katra kompozīcija tika uzfilmēta ar vienu dubli. Tur bija visdažādāko tautību cilvēki, jauni, veci, lieli un mazi...”
Kross mīnus 29 grādos
Līdzās profesionālajai šķautnei Lailas Pakalniņas lielais vaļasprieks ir skriešana. Neatkarīgi no gadalaika, ik rītu viņa noskrien pārdesmit kilometru.
"Mans personīgais temperatūras rekords bija pirms pieciem gadiem – mīnus 29 grādi. Skrienot jau pašam nav auksti, taču – kas notiek ar ķermeņa atklātajām daļām, piemēram, degunu? Tu jau to nezini. Tāpēc labprātāk skrienu mīnus 10 grādos."
Reiz viņa mēģinājusi skriet ar mūziku austiņās. "Zinu, ka cilvēki tā dara, arī olimpieši, un viņiem tas palīdz. Es tā nedaru. Ne tāpēc, ka bīstami, bet – savs laiks mūzikai, un savs laiks tam, kas notiek apkārt."
