Atspere

Latvijas Radio vadītāja Una Klapkalne: Brīvdienu rītiem piestāv lēnais fokstrots

Atspere

Aktieris un režisors Edmunds Freibergs: Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un interesanti

Toms Rudzinskis: Ir vērtīgi meklēt savas saknes un cilvēkus, ar kuriem gribi būt kopā

Process, nevis perfekcionisms. Saruna ar mūziķi Tomu Rudzinski

"Laba formula ir domāt nevis par perfekcionismu, bet par progresiju. Respektīvi, ir svarīgi katru dienu kļūt mazliet labākam, lai pēc gadiem, ja atskaties, šodien tu patiešām būtu kaut nelielu daļiņu labāks nekā toreiz. Ja šodien esi patrenējies un kaut ko sapratis, tad, pēc gadiem atskatoties, var redzēt to ceļu – attīstības līkne ir jau daudz, daudz lielāka. Tātad process, nevis perfekcionisms," uzskata saksofonists un komponists Toms Rudzinskis, kurš pēc ilgākas dzīves ārvalstīs atgriezies Latvijā, strādā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Ventspils Mūzikas vidusskolā, veido džema sesijas "M/Darbnīcā".

Pagājušajā nedēļā saņemta priecīga ziņa: Toma un Keneta Dāla Knudsena albums "Space Big Band" nominēts Dānijas džeza balvai.

Anete Ašmane-Vilsone: Kopš augusta esi pārcēlies atpakaļ uz Latviju. Pirms tam tu biji Berlīnē, Amsterdamā, īsi sakot – Rietumeiropas daļā. Kāpēc izlēmi kādu laiku atkal būt šeit?

Toms Rudzinskis: Ziemā vēl četrus mēnešus pabiju Spānijā. (smejas) Tur mums laikam vajadzētu pieķert klāt vēl "Klasikas" dienas programmu, lai izrunātu visus "par" un "pret". (smejas) Jau kādu laiku biju par to domājis.

Bet lielās līnijās – Latvija ir manas mājas: ir prieks būt starp cilvēkiem, kurus pazīstu, un ir prieks būt daļai no šīs mūziķu, draugu un radinieku saimes.

Tā ka man ir prieks būt atpakaļ. Domāju, ka šis vispār ir interesants laiks – cilvēkiem ir vērtīgi meklēt savas saknes, kontaktus un cilvēkus, ar kuriem grib būt kopā. 

Džeza mūzikas vide, kurā tu darbojies, Rīgā noteikti ir atšķirīga no Berlīnes, Amsterdamas, arī Amerikas.

Pēdējie divi trīs gadi ieviesuši savas korekcijas, viss vairs nav tik viennozīmīgi. Par ko ir mazliet žēl - Berlīne man kļuvusi mazāk interesanta. Varbūt mazāk internacionāla, mazāk cilvēki šeit iebrauc un izbrauc, arī ceļošana un plānošana ir kļuvusi sarežģītāka. [Pandēmijas] pēcgarša ir jūtama.

Parasti, ja cilvēki plāno koncerttūri, dara to parasti gadu uz priekšu, bet, ja ir neskaidri laiki, tad ir grūtāk ieplānot tādu Berlīni, īpaši ņemot vērā to, ko tradicionāli par Berlīni saka – ka tā nav vieta, kur cilvēki pelna naudu. Tas ir ļoti nedroši – gadu uz priekšu plānot [darba] piedāvājumu Berlīnē.

Ir arī izņēmumi – cilvēki brauc un Berlīnē ir ļoti daudz cilvēku, tur ļoti daudz kas notiek. Bet interesanti arī redzēt, kā ierobežojumi ir mainījuši pilsētas.

Bet tīri personīgi man bijis interesanti padomāt, kas ir tās svarīgās lietas, ko es meklēju, ko gribētu darīt un kas varētu būt tas fokuss un vieta, kur es gribētu vai varētu būt.

Vai pandēmija atstājusi arī pamatīgas sekas uz Berlīnes džeza vidi? Klubi tika aizvērti un vairs netika atvērti? Vai mazāk mūziķu brauc?

No klubiem daži atvērās, daži neatvērās, jauni īpaši nav atklāti. Kaut kas tur ir samazinājies, vide kļuvusi mazāk internacionāla. Varbūt arī mazliet mazāk cilvēku iebrauc un izbrauc. Ja gribētos tur plānot tūri un spēlēt šodien, tas būtu bijis jādara pirms gada, bet toreiz tas nebija tik vienkārši izdarāms, jo nekas nebija paredzams. Tā kā tagad ir interesanti mēģināt izvēlēties labāko scenāriju no visiem un saprast, kur gribas būt. Rīgā un Latvijā jau vienmēr gribas būt, tā ka šis ir tāds ļoti priecīgs brīdis.

Pie mums, atšķirībā no Berlīnes, gan ir atklātas jaunas džeza vietas: pandēmijas laikā tika atklāta "M/Darbnīca", bet tagad klāt nākušas pat veselas divas – klubs "Biedrība" un Jāņa Bukovska atvērtais "Blūza nams". Kāda tev liekas Rīgas džeza vide?

Tas man liekas pārsteidzoši, ka cilvēki ir tik apņēmīgi un darboties griboši! Tas mani ļoti priecē. "Blūza namā" pats vēl neesmu bijis, noteikti būs jāaiziet un jāapciemo. Prieks par šiem cilvēkiem, par viņu apņēmību un ieguldījumu gan laika, gan naudas izteiksmē – visu cieņu viņiem. "M/Darbnīca", kas tika atklāta pirms diviem gadiem, ir ļoti labs un priecīgs notikums, un man tur ir prieks vadīt trešdienu vakarus.

Jā, šie trešdienu vakari ir kaut kas jauns – "M/Darbnīcas" vadītāja Maija Moira Mazanova jau raidījumā "Džeza impresijas" par to pirms kāda laika mums stāstīja. Kāda šeit ir tava loma? Tu veido trešdienu džema sesijas pārmaiņus ar Rūdolfu Macatu. Jums gan ir atšķirīgi virzieni, man šķiet, arī to mākslinieku loks, kas pamazām tiek vests uz Latviju.

Jā, trešdienu vakarus programmējam kopā ar Rūdolfu Macatu, turklāt līdz pavasarim Mareks Ameriks, "Jersika Rekords" ierakstu leibla izveidotājs, pie mums ieraksta dzīvos koncertus ar latviešu mūziķiem: izlases formātā tas tiks izdots nākamgad.

Vai šāda prakse ir zināma arī Eiropā?

Vispār tas ir unikāli, neesmu par tādu formātu – tieši izlases formātu – dzirdējis. Protams, klubos tiek ierakstīti dzīvie koncerti, bet tie ir kādam atsevišķam māksliniekam, bet par tādu klubu izlasi patiešām neesmu dzirdējis. Tāpēc, ka tas ir laikietilpīgi, tas ir sarežģīti – jānāk uz visiem koncertiem. Daudz vienkāršāk būtu ierakstīt vienu koncertu, ko uzreiz var izdot. Tā ka finansiāli un visādi citādi tas ir patiešām sarežģīti. Bet Mareks ir ļoti apņēmīgs un enerģijas pilns. Tas ir ļoti labi, ka tiek ierakstīti latviešu mākslinieki, lai gan skatāmies arī uz dažādiem ārzemju māksliniekiem. (..) 

Kas ir tavi svarīgākie principi, plānojot un veidojot šo programmu? Pēc kā tu vadies, izvēloties gan latviešu māksliniekus, gan ārzemju viesus?

Par latviešu māksliniekiem runājot – ņemot vērā, ka izlasi veido Mareks Ameriks un viņam ir savs mākslinieciskais redzējums, kas būtu tie mākslinieki un mūzika, ko viņš gribētu dzirdēt šajā izlasē, par mākslinieku izvēli esam savstarpēji vienojušies. Bet visādi citādi – no ārzemju māksliniekiem mums ir pilnīgi brīvas iespējas izvēlēties jebko, ko vēlamies, no Maijas puses nekāda spiediena nav, esam brīvi darīt to, ko mēs vēlamies. (..)

Ar Kenetu Dālu Knudsenu esat jau kopā strādājuši, un jūsu kopīgais albums "Space Big Band" skanējis arī pie mums "Klasikā". Tagad albums nominēts Dānijas džeza mūzikas balvai.

Tas ir patiešām priecīgs notikums – kopumā uz šo balvu pretendē 180 mūziķi, kas iesūtījuši pieteikums. Bet esam džeza kategorijā. 

Kad būs zināmi rezultāti?

Decembra sākumā. Es pats tobrīd būšu arī Dānijā, tā ka varēšu uzvilkt smuku žaketi un aiziet uz pasākumu.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Un cerams, ka saņemt arī balvu! Bet mēs vēl nepieskārāmies vienai svarīgai lietai: kopš tu esi atgriezies uz dzīvi Latvijā, esi uzsācis arī pedagoga gaitas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ka tev tur sokas?

Esmu sācis strādāt ne tikai Mūzikas akadēmijā, bet arī Ventspils Mūzikas vidusskolā – katru nedēļu apceļoju Latviju. Sokas ļoti labi: ir prieks būt kopā ar jaunajiem cilvēkiem, kuriem interesē mūzika. Priecājos būt šajā vidē, jo tas tevi uzreiz iemet tādā plašākā cilvēku lokā, kuri spēlē, kuriem interesē, kuri grib darboties. Es arī ceru, ka tas prieks ir abpusējs - mums ir pozitīvs un patīkamas nodarbības.

Turklāt ilgāku laiku pēc brīvmākslnieka gaitām ir prieks pabūt šādā lomā pedagoģijā, kas ir nevis vienkārši privātstundas, bet ir arī kaut kāda plānošanas stadija, kur jāsaprot, ko cilvēkam vajadzētu, kāds ir laika nogrieznis un kā to var sadalīt, kas audzēkņiem būtu vairāk nepieciešams. Tā ir mazliet cita loma un ir prieks domāt arī šādā mērogā.

Vai šī ir tava pirmā pieredze, regulāri strādājot ar jauniem mūziķiem?

Ar jaunajiem mūziķiem regulāri esmu strādājis jau sen, bet tas vairāk bijis privāti – tiem, kuriem interesē kaut kas konkrēti. Tā ka pedagoģijas žanrs kā tāds ir zināms, bet sajūta ir mazliet citādāka: tie ir cilvēki, kuri atgriežas pie tevis katru nedēļu un ilgākā laika nogrieznī ir ļoti daudzas lietas, pie kurām var strādāt un kuras var attīstīt. 

Tev ir liela starptautiskā pieredze, esi iepazinis džeza vidi dažādās valstīs, dažādās pilsētās. Ar saviem audzēkņiem tu tagad tiecies ik nedēļu, bet ko tu izceltu kā galveno, ko tu kā pieredzējis džeza mūziķis vari nodot citiem? Kas ir svarīgākais, lai mūziķis šajā žanrā tālu tiktu un būtu arī laimīgs, ar sevi apmierināts?

Laba formula, kā vispār domāt par lietām, ir domāt nevis par perfekcionismu, bet drīzāk par progresiju.

Respektīvi, ir svarīgi katru dienu kļūt mazliet labākam, lai pēc gadiem, ja atskaties, šodien tu patiešām būtu kaut nelielu daļiņu labāks nekā vakar.

Ja šodien esi patrenējies un esi kaut ko sapratis, tad, pēc gadiem atskatoties, var redzēt to ceļu – attīstības līkne ir jau daudz, daudz lielāka. Tātad process, nevis perfekcionisms. Perfekcionisms lielās līnijās daudziem mūziķiem nav ļāvis attīstīties tik strauji, [kā viņi būtu varējuši,] jo tu vienmēr samēries ar kādu citu, nevis sevi. Bet - ja tu katru dienu strādā pie savām lietām, darbojies, tad viss beigu beigās atrisinās pats no sevis.

Tavs pirmais albums bija "Abra", kas klajā nāca 2014. gadā. Kas šo astoņu gadu laikā ir mainījies? Un vai tu pats esi mainījies?

Es ceru, ka esmu mainījies. Būtu skumji, ja nebūtu. Mēs tikko runājām par progresu, tad nu es ceru, ka astoņu gadu laikā esmu kaut kādā formātā progresējis. Bet mainījies, domāju, ir ļoti daudz kas – esmu saticis daudzus mūziķus, esmu sarakstījis daudz mūzikas, esmu sadarbojies un spēlējis dažādos sastāvos. Tā ka visa pieredze jau tomēr liek domāt par mūziku mazliet citādāk. Albumu "Abra" ierakstīju, pabeidzot maģistra studijas Amsterdamā. Tolaik biju jaunāks un nepieredzējušāks, bet nu – tur atkal ir tas jaunības entuziasms. Katram laikam ir savi plusi un savi mīnusi, bet ceru, ka šis tas ir mainījies astoņu gadu laikā un kaut kas ir kļuvis interesantāks attīstītāks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti