Benefice

Diriģentam un pedagogam Imantam Cepītim – 90

Benefice

Dzimšanas dienā! Čellistam un komponistam Donam Jaffē – 90

Marisam Jansonam 80! Jubilejas benefice

Marisam Jansonam 80! Jubilejas benefice

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 4 mēnešiem.

Šī gada 14. janvārī ir pirmā apaļā jubileja bez paša Maestro. Daudzos pazīšanās gados ar Marisu Jansonu ir tapis ļoti daudz interviju ar viņu pašu, orķestrantiem, bet šodien atklājam vēl nedzirdētas atmiņas, kas fiksētas jau pēc Maestro došanās mūžībā 2019. gada 1. decembrī, tiekoties ar mūziķiem, diriģenta uzticamības personām, draugiem un ģimeni, un šie ir ļoti personiski stāsti par darba aizkulisēm un mēģinājumu procesu, par laimes brīžiem un vistraģiskākajām epizodēm, kurām līdzās ieskanas paša Marisa Jansona balss un viedās domas.

Tas svarīgākais, kad tu spēlē koncertu un cilvēki atnāk un pasaka: divas stundas es izjutu lielu emocionālu pacilātību, tas man deva kaut ko manai dvēselei, es biju tiešām citā pasaulē. Un, ja tas ir, tas nozīmē, ka bija labs koncerts.
Mariss Jansons

Marisa Jansona dzīvē ir bijuši desmitiem koncertu, kurus mūziķi un klausītāji atceras kā pašas augstākās mākslas virsotnes. Tie notikuši gan viņa vadīto orķestru mājvietās Oslo, Pitsburgā, Amsterdamā un Minhenē, gan viespilsētās Londonā, Berlīnē, Pēterburgā, Vīnē, protams, Rīgā un daudzviet citur. Bavārijas Radio simfoniskā orķestra soloaltists Hermans Menninghauss šo panākumu atslēgu ietver dažos vārdos: “Kaislība, godīga muzicēšana, nekāda pašprezentācija, padevība (pazemība) mūzikai, un nevis apģērbs vai īpašs auto, ar ko viņš brauc. Viss bija ap mūziku, ap mēģinājumiem. Kolēģi viņu par to cienīja."

Pirmoreiz ar diriģentu viņš sastapās jau “Berlīnes filharmoniķos”, kad 1989. gadā viņi lūkoja pēc jauna šefdiriģenta, kas stātos Herberta fon Karajana vietā. Tur bija ap desmit kandidātu, no kuriem vienu viņš tuvāk nepazina – Mariss Jansons. Par galveno toreiz tika ievēlēts Klaudio Abado, kura sarakstā nemaz nebija.

Hermans Menninghauss
Hermans Menninghauss

Hermans Menninghauss: “Īsi pirms tam, 1989. gada septembrī, Jansons diriģēja Brāmsa Trešo, man tajā vakarā nebija jāspēlē, bet kolēģi teica, ka esot bijis brīnišķīgi. Un tad 1990. gadā bija koncerts, kad es biju pie pirmās pults un mēs ar kolēģi Horstu Rozenbergeru bijām tik sajūsmināti par Čaikovska Sesto – viņš teica: tas būtu mūsu šefdiriģents! Tajā brīdī mēs sākām nožēlot, jo Abado slikti mēģināja. Koncerti, protams, bija lieliski, bet mēģinājumi arī ir ļoti svarīgi. Un tad nāca Jansons, kurš kārtīgi strādāja ar skaņu, ar pūtējiem, viņš precīzi zināja, ko vēlas. Atceros koncertu 1996. gadā, vēl pirms viņa infarkta. Jansons lieliski pavadīja ķīniešu vijolnieci Sibēliusa Vijolkoncertā un spēlēja Berlioza “Fantastisko simfoniju”. Es atkal sēdēju vijolēs blakus šobrīd 84 gadīgajam Volfgangam Hercfeldam, kurš pēc koncerta teica: “Tas būtu bijis skaisti!” Visi bija sajūsmā, un pēc ģenerālmēģinājuma Mariss pateica ko tādu, kamdēļ man vēl tagad zosāda uzmetas atceroties: “Jūs esat brīnišķīgs orķestris. To, ko es šeit esmu piedzīvojis, neesmu izjutis nekur citur.” Viņš bija sajūsmā par “Berlīnes filharmoniķiem"."

Par “Berlīnes filharmoniķu” galveno diriģentu Mariss Jansons nekad nekļuva, pat tad, kad viņš tika lūgts nomainīt Saimonu Retlu. Tomēr par šī orķestra kvalitātēm viņš vienmēr izteicās ar lielu cieņu. Altists Hermans Menninghauss ar Jansonu kā kolēģi satikās jau Minhenē 1997. gadā. Arī toreiz viņš vēl nenojauta, ka Bavārijas Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents kādreiz būs Mariss Jansons, jo tolaik to vadīja Lorins Māzels.

Hermans Menninghauss: “Ar Lorinu Māzelu bija jābūt ļoti uzmanīgam. Bet Mariss Jansons atnāca sirsnīgs, cilvēcīgs, kaut kādā ziņā arī stingrāks. Viņam varēja jautāt par visu, tomēr tika saglabātas robežas, kas, manuprāt, ir labi. Tagad daudzus diriģentus sauc vārdos, man šķiet, pārāk vaļīgi. “Berlīnes filharmoniķi” ar Saimonu nošāva greizi, jo tomēr ir jābūt distancei un respektam. Atšķirībā no Lorina Māzela, kas bija perfekts, bet labprāt izrādīja sevi, Jansons vairāk līdzinājās Kubelikam, kas vairāk domāja par mūziku, sfērām, lai mūziķi spēlētu ar prieku."

Līdzīgas asociācijas ir arī vienam no Bavārijas orķestra senioriem – vijolniekam Berndam Herberam.

Bernds Herbers: “Jansons bija kā Kubeliks, tikai ar striktiem mēģinājumiem. Un arī koncertos viņš turēja diezgan ciešos grožos. Kubelikam pacēlumi bija daudz lielāki un arī cezūras, kādas tagad neviens netaisa. Ar Jansonu mums bija brīnišķīgi koncertbraucieni, itin bieži uz Vīni, jo tas viņam bija svarīgi, arī uz Japānu, kur Bēthovena simfoniju atskaņojums bija viens no maniem laimes brīžiem. Bet es Marisam būtu labprāt ieteicis tik intensīvi nemēģināt – kaut mazliet pamācīties, piemēram, no Lorina Māzela, kurš mēģinājumos bija tik relaksēts. Japānā mums nebija laika pirms koncerta izspēlēt Berlioza “Fantastisko simfoniju”, ko ilgi nebijām atskaņojuši. Vienīgais, kas interesēja Māzelu, cik tālu atradīsies oboja un kur būs novietoti zvani. Viss! Un koncerts bija sensacionāls."

Hektora Berlioza “Fantastiskā simfonija” bija arī viens no Marisa caurviju opusiem, ko viņš divkārt atskaņoja Rīgā. Bet redzam, ka pieejas un orķestrantu gaidas var būt dažādas.

Hermans Menninghauss: “Ja orķestris ir visaugstākajā līmenī, tad pie tā atnākot, ir jābūt ko pateikt. Marisam vienmēr bija ko pateikt par mūziku, skaņu. Viņam bija pavisam konkrēts priekšstats, kas jādara timpāniem, otrajām vijolēm, kontrabasam, jebkuram instrumentam, ko daudzi diriģenti diemžēl nezina."

Altists atceras, kā viņš devies pie Jansona uz Riharda Štrausa “Dona Kihota” variāciju solomēģinājumu viesnīcā “Bayerischer Hof”: “Es iegāju skaistā istabā, galds klāts ar pralīnēm, augļiem: nāciet, nāciet, cienājieties! Es turpat numurā spēlēju viņam priekšā. Un viņš detalizēti strādāja pie Sančo Pansas tēla.”

Bet Bavārijas Radio simfoniskā orķestra timpānistam Reimondam Kērfsam spilgtā atmiņā ir cerēšanās diena, kas bija kā mīlestība no pirmā acu skatiena.

Reimonds Kērfss: "Mēs viņam jautājām, vai viņš vēlētos kļūt par mūsu galveno diriģentu. Sekoja viens mēģinājums, šķiet, ar Brāmsa Pirmo simfoniju, pēc kura viņš saprata – šis ir mans orķestris. Tas bija Bādkisingenē. Starpbrīdī Mariss to pateica arī sievai, jo viņš zināja, ka mēs to vēlamies un piekritīsim."

Kas bija Marisa kvalitātes?

– Beigās – tas, ka viņš mums uzticējās un ļāva muzicēt.

Tam bija nepieciešams laiks?

– Jā, viņš taču bija kontrolfrīks. Ne negatīvā, bet pozitīvā nozīmē, visu laiku dubultā pārbaude (double checking), jo viņam bija ļoti svarīgi, ka viss funkcionē, bet pie tāda orķestra viņš varēja sākt uzticēties ātrāk.

Perfekcionists.

– Absolūti! Superprofesionāls. Viņš arī nekad nebija personisks uz skatuves. Man dažkārt bija jautājumi, nu piemēram, mēģinot “Rožu kavalieri”: “Maestro, šis timpānu sitiens, kas ir kopā ar pizzicato, tas nav oriģinālā”. “Jā, esi zinu, bet vienalga sitiet “bum”!” Pauzē aizgāju pie viņa un mēs pavisam cilvēciski parunājām. Arī par to, kā man klājas. Biju savainojis pirkstu un viņš atcerējās apvaicāties, kā jūtos. Viņš zināja arī daļu no mūsu privātās dzīves – kā tēvs vai vectēvs. Varēja just, ka orķestris Marisam ir pie sirds, un tā bija viņa godīguma privātā puse. Viņš nekad neuzspēlēja, vienmēr bija autentisks. Tāpat kā mūzikā, par ko viņu cienīja arī pasaules lielākie diriģenti."

Johans van Iersels
Johans van Iersels

“Concertgebouw” orķestra čellists Johans van Iersels Marisa atdevību mūzikai raksturo kā sava veida reliģiju.

Johans van Iersels: “Viņš bija ekstremāli prasīgs gan pret sevi, gan mums, bet ļoti cieņpilnā veidā. Uzliekot specifiskus un sarežģītus uzdevumus, viņš atzina, ka tas ir risks, bet vienlaikus vēlējās, lai mēs justos komfortabli. Mariss strādāja tik strukturēti un efektīvi, tik labi pārzināja mūziku, ka mums jau mēģinājumā bija sajūta – esam gatavi koncertam. Arī humora izjūta neizpalika, viņš jebkurā brīdī varēja pateikt kādu joku vai izstāstīt stāstu.”

Obojists Aleksejs Ogrinčuks iesmej, ka Mariss lūdzis pūtējiem spēlēt četrus piano, bet justies komfortabli. Viņš provocēja mūziķu limitus un reizēm izsita no komforta zonas, bet smalkuma ziņā – un mēs esam ļoti lokans orķestris – bija dievišķas epizodes, saka Aleksejs – gan Mālera Otrajā, gan Štrausa “Varoņa dzīvē”, daudz kur.

Aleksejs Ogrinčuks: “Viņš saprata, ko nozīmē būt top orķestra galvenajam diriģentam. Neticams cilvēks, viņā bija kaut kas labā nozīmē aristokrātisks, vienlaikus gatavs runāt ar jebkuru mūziķi par jebkuru tēmu, pavisam atklāti – augsta klase.”

No sarunas ar Marisu Jansonu:

Jūs vienmēr ar pozitīvu enerģiju ejat pie orķestra. Tas varbūt ir jūsu raksturā – labu domāt un labu gribēt, arī harizmas jautājums. Bet kā var simt dažādi domājošu cilvēku vidū iegūt autortitāti?"

"Man liekas, tikai ar to, ka jūs esat liels profesionālis un augstas klases mūziķis. Jābūt arī labam cilvēkam, lai viņi to jūt, tad viņi izturēsies pret tevi ar lielāku cieņu un dažreiz pat ar mīlestību.”

Aleksejs Ogrinčuks
Aleksejs Ogrinčuks

Bavārijas Radio simfoniskā orķetra koncertmeistars Antons Barahovskis atklāj, kas ir tas pats skarbākais, ko Mariss var pateikt mūziķim.

Antons Barahovskis: “Es domāju, ka mums ir mazas problēmas ar disciplīnu. Tad viņam nolaižas rokas un atskan: “Dāmas un kungi, nu tā taču nevar!”

No sarunas ar Marisu Jansonu:

Jūs mēģinājumā varat pateikt kaut ko asu?"

“Es varu pateikt. Pēc tam man ir kauns un es ļoti nožēloju. Bet izraujas. Ne tik rupji, kā Toskanīni, kurš esot kliedzis, bet kādreiz pasaku ko asu. Tad domāju, ak, mūziķis taču arī ir tikai cilvēks, var izdarīt kļūdu. Pareizi būtu tā – diriģents var dusmoties, konkrēti un lietišķi pasakot: “Tas, mīļie draugi, neiet cauri”. Tāda maza pātaga, ļoti maziņa! Bet nedrīkst apvainot. Ir diriģenti, kas mēdz apvainot caur savu aroganci, iedomību. Var just, ka viņš vēlas izrādīt sevi. Tas mūziķiem ļoti nepatīk. Jājūt, ka tie ir tavi kolēģi. Svarīgas ir divas lietas – psiholoģija un diplomātija."

Šķiet, ka svarīgākās lietas, kas vēlāk noderēs dzīvē, Mariss iemācījās ģimenē – no tēva diriģenta Arvīda Jansona, mammas – dziedātājas Iraīdas Jansones un auklītes Austriņas. Arī no skolotājiem – gan mūzikas skolā, gan pamatskolā. Jaukas un siltas atmiņas par šo laiku ir Marisa bērnības draudzenei, kas vēlāk kļuva par dakteri, Danielai Jāņkalnai.

Daniela Jāņkalna: “Varbūt pati pirmā ir, ka mēs ar ormani braucām salūtu skatīties uz Esplanādi. Mūsu mammas bija draudzenes vai paziņas, bet viņas nezin kāpēc runāja vāciski. Varbūt lai kaut ko no mums noslēptu, jo tie laiki jau bija – paši ziniet. Arī salūts bija par godu 7. novembra svētkiem, kurus mēs neatzinām, bet nu salūts ir salūts. Mums abiem ar Marisu bija bail no salūta, vienīgais labums, ka pēc tam gājām uz “Piena restorānu” Kirova ielā, kur tagad viesnīca “Latvija”, un ēdām štopkūkas. Tur mēs ar Marisu tā smējāmies, ka mums pūderis lēkāja, un mammas bija dusmīgas.

Viņš bija ļoti mīlīgs puika. Un kaut kādas atmiņas man ir no Dzintariem, kad dzīvojām pie jūras. Man bija drusku vecāks brālis, un viņi abi ar Marisu taisīja laivas no priežu mizām. Vienmēr bija līdzi nazītis un tās priežu mizas. Un tad jau mēs bijām skolā, kur mūs savienoja skatuve, jo divreiz mēnesī bija vecāku – mākslinieku koncerti. Un tur uzstājās Milda Brehmane-Štengele, viņas mazmeita Baiba mācījās ar Marisu paralēlklasēs. Un viņa dziedāja “Baltās diega zeķītēsi, sarkanāsi kurpītēsi” – “Kur tu augi, daiļa meita”. Mariss teica: “Nu kāpēc viņa vienreiz nevar uzvilkt tās baltās zeķes!” Tas bija 49. skolā, kas no Ulmaņlaikiem jau bija paraugskola, un tradīcijas tur tika saglabātas, jo skolotāji bija vienreizēji. Gan mani, gan Marisu pirmajā klasē audzināja skolotāja Rapa no slavenās Rapu ģimenes. Mēs nejutām, ka būtu padomju laiki.

Mariss bija par mani vienu gadu vecāks. Bet skatuve mūs savienoja – es skaitīju dzejoļus, viņš spēlēja vijoli. Atceros, ka reiz skaitīju tādu aizkustinošu dzejoli par mazo korejieti Kimu, ka viņš atnāca – māja uzspridzināta, viņš aizgāja karā. Marisam bija asaras acīs! Varat iedomāties? Jo viņš tā pārdzīvoja… vecāki uzsprāguši, divdesmit panti Pētera Sila dzejoļa…

Un viņš spēlēja vijoli un pēc tam bija dejas, pa de spagne, pianists spēlē un mēs dejojam aplītī. Pēc dejām vecāku komiteja sagatavoja atkal štopkūkas, veselu spaini ar dzērveņu limonādi, rosolmaizītes – tas visiem tā garšoja! Reizēm puikas ir tādi agresīvi, bet viņš bija ļoti maigs. Atceros, ka viņa māmiņa bija par viņu tā kā norūpējusies, ne jau kā klukste, bet gribot pasargāt. To jau bērnībā ievēroju.

Mariss mācījās 1. mūzikas skolā Sarkanarmijas ielā, bet es dzīvoju Sarkanarmijas un Krišjāņa Barona ielas stūrī un gāju uz skolu otrajā maiņā. Viņš nāca no mūzikas skolas un mēs šad tad tikāmies. Mamma vienmēr gribēja atņemt vijoli, tad viņi abi tur cīnījās par nošu mapi un vijoli.

Bet pati skaistākā epizode, ko es nevaru aizmirst – mums skolā bija eļļotas grīdas, diezgan slidenas, un es skrēju, aizķēros un nokritu. Man bija flisēti svārki un es nokritu kā balerīna. Man tā sāpēja dupsis, bet Mariss teica: “Cik tu skaisti nokriti – kā puķe!”

Mariss jau no bērnības savā ģimenē izjuta lielu mīlestību, un tāds attiecību modelis viņā tika ieprogrammēts nākamībai. Izpalīdzīgums, dāsnums bija koptās īpašības. Jau būdams dižs mākslinieks, viņš nekad neaizmirsa pateikties pat viesnīcu apkopējām, kur nu vēl draugiem, kurus apdāvināja un cienāja ar gardām konfektēm. Bet pats Mariss ir bijis spiests būt ļoti taupīgs un pieticīgs. Viņa palīdze Oslo filharmoniskajā orķestrī Marita Gāslanda atceras, ka uz nedēļu mammas sagatavotās sviestmaizes Mariss reiz ielicis vēsumā, starp logiem. Tas neesot bijis gana cieši aizvērts un kaijas dārgumu nozagušas. Mariss vairākas dienas palika neēdis, jo tie vēl bija skarbie padomju laiki – 80. gadu pats sākums.

Marita Gāslanda un Gunda Vaivode
Marita Gāslanda un Gunda Vaivode

Marita Gāslanda: “Kā jau padomju māksliniekam, viņam bija maz naudas. Rietumos viņi drīkstēja dzīvot 1. klases viesnīcās, bet dienasnauda bija ļoti limitēta. Nopirkt minerālūdeni koncertzālē viņš neatļāvās, vienmēr gāja ārā uz veikalu. Mēs to sākumā nesapratām, bet pēc tam jau sākām novietot pudeles tieši viņa istabā.

Kad Mariss bija nabadzīgs students Vīnē, viņš, izmantojot stāvvietu iespējas, gāja uz visiem “Musikverein” koncertiem un visām operu izrādēm. Viņš gāja kājām, jo nebija naudas tramvajam, kaut īrēja dzīvokli patālu Vīnes nomalē. Bet Karajans dzīvoja greznajā viesnīcā “Imperial”, un Mariss bieži pēc koncertiem stāvēja un skatījās, kā Karajans atstāj koncertzāli. Lai gan no dienesta ieejas līdz viesnīcas durvīm bija ne vairāk kā 50 soļi, Karajans tos veica savā sarkanajā sporta mašīnā. Tas viss Marisam šķita kā sapnis. Bet pēkšņi – viņš bija tur, un jau 1985. gadā diriģēja savu pirmo koncertu “Musikverein” un dzīvoja viesnīcā “Imperial”.”

"Kas jums vispirms ataust atmiņā, domājot par Marisu?"

Enerģija. Nezinu nevienu citu cilvēku, kam būtu tāda enerģija – nebeidzama. Viņš nekad nebija noguris, vismaz viņa klātbūtnē to neviens neizjuta, jo viņš strādāja visvairāk, visilgāk. Un vēl – rūpes. Viņš bija ļoti silts un empātisks cilvēks. Ja reiz pacēla balsi uz kādu, tad viņš ļoti ilgi to pārdzīvoja un kļuva pavisam bēdīgs.”

Marisa palīdzes-sekretāres-referentes visos orķestros bija vieni no pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Viņām bija jābūt ne tikai dvēseles, bet gandrīz vai miesassardzēm, kas regulē diriģenta ikdienas plānošanu, interviju plūdus vai pēckoncerta satiksmi. Viņas tuvplānā piedzīvoja visskaistākos brīžus, arī nevarību un sadzīviskās epizodes, ieskaitot iepirkšanos un maltītes.

Minhenē šāds cilvēks bija Klaudija Kreile. Vaicāta, kādi bija Jansona pirmskoncerta rituāli un paradumi, Klaudija atceras, ka līdz pēdējai minūtei viņš turēja rokās partitūru un skatījās tā, it kā nekad pirms tam to nebūtu redzējis, kaut zināja no galvas, bet vēlreiz vajadzēja kaut ko pārbaudīt. Koncertzālē viņš ieradās laikus.

Klaudija Kreile: Es vienmēr biju nolikusi drēbes tādā secībā, kādā tās jāuzģērbj. Tad kurpju lāpstiņa, uz galda mazais spogulītis, kreisajā pusē kreisā kontaktlēca, labajā pusē – labā. Reizēm, kad mēs gājām mājās, viņš teica: “Frau Kreile, es neko neredzu, katastrofa!” Bet viņš pēc koncerta vienmēr uzlika brilles, mājās ejot. Es saku: “Jansona kungs, bet jums taču joprojām acīs ir lēcas!

Es vienmēr zināju, cikos viņš izies no viesnīcas. Brīdī, kad Mariss ieradās diriģenta istabā, bija jābūt uzvārītai un jau nedaudz atdzesētai tējai. Puse zaļā tēja uzmundrinājumam, puse kumelīšu tēja nomierinošam efektam. To visu vajadzēja sagatavot īstajā laikā, lai atnākot nebūtu par karstu. Tas bija svarīgi: “Kur ir mana tēja?"

Pirms koncerta es biju vienmēr uzlikusi kādu siermaizīti, augļus, kādu banānu, bet nekad daudz, tikai, lai kuņģis būtu apmānīts. Pēc koncerta gan mēs nereti devāmies uz restorānu un tur viņš ēda. Irina vismaz divreiz atkārtoja, ka ir vēls un tik daudz nedrīkst, bet viņš izbaudīja. Viņam garšoja itāļu sarkanvīns “Barolo”. Es to vienmēr pirku, kad to vajadzēja dāvināt kādam.”

Marisam Jansonam svētki patika. Kā atceras Marisa sieva Irina, 60. dzimšanas dienu Maestro svinēja Pitsburgā, kopā ar Slavu Rostropoviču, Emanuelu Aksu, Julianu Rahlinu, Jefimu Bronfmanu: “Viņi visi sapulcējās uz vienas skatuves un muzicēja. Pēc tam svinības turpinājās klubā, un viesu vidū bija kā pitsburgieši, tā impresāriji no visas pasaules. Todien bija lidošanai nelabvēlīgs laiks, īsts putenis, tāpēc no Eiropas atbraukušos salika vienā privātlidmašīnā un no Ņujorkas aizveda uz Pitsburgu. Jurijs Temirkanovs nelidoja, bet no Baltimoras tai purgā četrās stundās atbrauca ar mašīnu. Mariss tā uztraucās, ka es domāju, nu tiešām dabūs infarktu. Viņam zobs uz zoba neturējās, bailes pārņēma visu prātu. Pēc tā es nolēmu, ka nekādas plānotas, viņam zināmas jubilejas svinības mēs turpmāk netaisīsim”.

"Kad Marisam nāca jubileja, viņš vienmēr ļoti pārdzīvoja, kā viss būs, vai viesi būs paēduši, tāpēc pēdējos gados mēs nolēmām sagādāt viņam pārsteigumus, tā, ka viņš neko pirms tam nezina."

Tā bija gan 75. jubilejā Elbas filharmonijā un 70. dzimšanas dienas svinībās Pēterburgā, gan 65. dzimšanas dienā Amsterdamā, kur svētkus režisēja toreizējā Latvijas vēstniece Nīderlandē Baiba Braže.

Marisa sieva Irina: "Baiba slepus noorganizēja viesības uz kuģīša. Kad es viņu uzaicināju uz romantiskām vakariņām, viņš to pieņēma bez īpaša entuziasma, un brīnījās, kad lūdzu viņam uzvilkt kaut ko pieklājīgu. Mums pievienojās glīts jūrnieks. Mariss jau bija priecīgs, ka nebūsim tikai divatā. Bet vismaz trijatā – nu vismaz kaut kāda kustība. Kapteinis aicināja: “Mister Jansons, sekojiet lūdzu man.” Mariss jau kļuva ieinteresētāks. – kādu jauku, senatnīgu kuģīti esmu pasūtījusi. Garastāvoklis arvien uzlabojas. Bet romantiskās vakariņas nav atceltas, esam divatā, ir tikai šampanietis un sveces. Kapteinis uzsauc – braucam? Braucam! Abi sēžam, aiz loga mainās kanālmalas ainavas. Pēkšņi viņš saausās un klusi čukst: Žurkas! Vai tad tu nezini, ka uz kuģiem ir žurkas?” Kāds no mazajā kajītē sastūķētajiem viesiem bija izkustējies. Mariss nolēma paskatīties. Līdz ko viņš piecēlās, tā no istabiņas izgāzās vesels draugu bariņš. Kāda jautrība! Tur bija Baiba ar savu komandu, daudz cilvēku. Un pēkšņi mēs lēnām piebraucam pie greznas pils, pie kuras ar visām regālijām – lentu un ķēdi – stāv pilsētas mērs. Viņš mūs laipni sagaida un aicina savā rezidencē. Tur priekšā jau gaidīja vai puse pilsētas – mūzikas draugi, orķestris… Tas bija tik negaidīti! Mariss nudien staroja laimē. Man bija tik grūti noturēties, lai to neizstāstītu pirms tam, jo man nepatīk mānīt. Mariss jau bija tik naivs un uzticīgs, ka tas bija tāpat, kā bērnu apmānīt. Bet zināju, ka prieks pēc tam viņam būs trīskārt lielāks."

 

Marisa Jansona darbagalds Sanktpēterburgā
Marisa Jansona darbagalds Sanktpēterburgā

No sarunas ar Marisu Jansonu:

"Maestro, jūsu 65. dzimšanas dienu mēs „Klasikā” nosvinējām, vēlreiz noklausoties Vīnes Jaungada koncertu. Bet jūs pats 14. janvāri pavadījāt Amsterdamā un – ne bez pārsteigumiem…"

"Pārsteigumi bija no rīta līdz vakaram, atbrauca brīnišķīgi cilvēki no Vācijas un Latvijas. Lielākais pārsteigums bija prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Tiešām negaidīju…"

Ar Vairu Vīķi- Freibergu Jansonu ģimenei bija cieņpilnas, draudzīgas attiecības daudzu gadu garumā.

"Kad jūs atceraties Marisu, kas nāk prātā – pirmie divi, trīs vārdi, kad Jūs par viņu iedomājaties?"

"Izcils mūziķis, protams, un diriģents. Un tāds, kas diezgan šaurā lokā ir iekļuvis pasaules diriģentu saimē. Man šķiet, ka mūziķiem vispār ir ārkārtīga konkurence, jo klasiskā mūzika ir starptautiska, tai ir melomāni, kas ir izkaisīti pa visiem kontinentiem. Un tie izcilnieki viņu starpā katrā paaudzē ir ierobežotā skaitā, un tur tiešām ir jābūt ļoti talantīgam. Man jau dažs labs ir teicis, ka tur ir arī citi faktori spēlē, kas palīdz iegūt atpazīstamību. Tas, ka Marisa Jansona tēvs bija diriģents, arī tas, ka ļaudis ar lielu respektu izturējās pret māksliniekiem no Padomju Savienības tolaik, zinot, ka tieši mūzikas izglītības programmas viņiem ir saglabājušās; ka Staļins nav paguvis tās iznīcināt, un ka izcilības kultivēšana, ko padomju valsts bija sapratusi, ka tas var būt arī propagandas ierocis. Līdz ar to, jā, sevišķi mūzika labā līmenī tika uzturēta, tāpat balets – kā firmas marka, ar ko varēja reprezentēties šī totalitārā un citādi brutālā un nežēlīgā valsts.

Bet mums konteksts bija tāds, ka mēs kā trimdinieki dzīvojām Monreālā tobrīd, un Monreālā laikam par godu Kanādas simtgadei bija uzcelts ļoti moderns mākslu centrs Palace des Art” ar savu koncertzāli. Kad latviešu bēgļi Kanādā ieradās kā imigranti, kultūras līmenis šeit bija ļoti, ļoti provinciāls. Un Kanāda tajā laikā turpināja progresēt, Toronto Thomson Hall” bija pirmā jēdzīgā koncertzāle. Pirms tam mani viens puisis uzaicināja uz kādu no Glena Gūlda pēdējiem koncertiem, un tas notika hokeja arēnā, jo gribētāju viņu dzirdēt bija daudz un Toronto (tagad mēs runājam par 50. gadu beigām), nebija jēdzīgas koncertzāles. Bija viena tāda kinozāle, kas tika lietota teātriem. Tā bija ļoti provinciāla pilsēta. Tagad tā, protams, sen ir kļuvusi par lielpilsētu, aizsteigusies priekšā attīstībā arī Monreālai, kas agrāk bija lielākā pilsēta Kanādā. Monreālas simfoniskais orķestris, kuram bija zināms prestižs, aicināja pazīstamus diriģentus no visas pasaules. Bet mums ar vīru, iegādājoties abonementu, nelaimējās, jo tas bija brīdis, kad atnāca Rafaels Frībeks de Burgoss, kas bija pazīstams un slavens diriģents, bet ārkārtīgi stīvs un autoritārs savā pieejā orķestrim. Aktīvi darbojās arodbiedrības, orķestra mēģinājumi bija apgrūtināti, jo instrumentālisti prasīja virsstundas par katru minūti, kas gāja pāri laikam, ja vajadzēja klavierpavadījumu kaut kādā stadijā, tad tas, kas uzstūma klavieres uz skatuves, prasīja pilnu algu par visu vakaru par savām arodbiedrības iemantotām tiesībām. Bija nemitīgi strīdi ar arodbiedrībām, un diriģents un mūziķi savā starpā nonāca ļoti naidīgās attiecībās. Rezultātā viņš vienkārši atmeta ar roku domai panākt adekvātu mēģinājumu skaitu. Es atceros koncertu, kurā tika spēlēti Vivaldi Četri gadalaiki” Rafaela Frībeka de Burgosa vadībā. Orķestranti visiem no galvas zināmo skaņdarbu vienkārši noslepkavoja”, kā francūži saka. Tas bija šausmu darbs pret Vivaldi un mūziku. Mēs nebijām vienīgie, kas atdeva savu abonementu un protestēja, bet diriģents aizbēga atpakaļ uz Eiropu, jo nevarēja izturēt. Tad tur mainījās diriģenti, bet orķestris dīvainā kārtā kļuva arvien labāks, jo vispirms bija Zubins Meta, tad Seidzi Odzava, abi savas karjeras sākumā, un tad, protams, Šarls Dituā, kas Monreālas simfonisko orķestri noveda līdz pasaules slavas augstumiem. Viņš atrada vienu Kvebekas maza ciema baznīciņu ar perfektu akustiku, kurā notika visi viņa ieraksti.

Un šajā brīdī, es nepateikšu gadu, ar vieskoncertu atbrauca Mariss Jansons – jau pasaulslavens diriģents, un strādāja ar orķestri, kas tomēr jau nostādīts uz kājām un ir spējīgs reaģēt uz tāda līmeņa un kvalitātes diriģentu. Mēs, protams,šajā koncertā bijām, citi latvieši arī, un tiešām koncerts bija lielisks. Lai būtu godīgi, orķestris jau bija stipri uzlabotā kvalitātē, bet varēja manīt, ka Jansona piesitiens un viņa sirsnīgā, sajūsmas pilnā sajūta un attieksme pret mūziku pielipa mūziķiem un mūziķi pārvērtās zem viņa zižļa, un mēs sapratām, kāpēc ir tā, ka daži diriģenti iegūst slavu, citi iegūst atzinību, ir dažādi līmeņi.

Protams, mēs vēlējāmies viņam kā tautietim pateikties. Aizejam aizkulisēs, iramies cauri milzīgiem pūļiem, visi monreālieši sajūsmā. Daļēji arī tāpēc, ka ieradies kāds no dzelzs priekškara otras puses, par kuru rietumu cilvēki domā, ka tur briesmoņi vien dzīvo. redzēt tik civilizētu un simpātisku cilvēku, kas ir tik ļoti profesionāli augsta līmeņa, bija zināms tāds ziņkārības moments arī. Bet mēs tam aizkulišu personālam sakām: Mēs viņu pazīstam! Mēs viņam īpaši gribam pateikties, mēs esam viņa tuvinieki, viņa tautieši.” Asistents aizgāja Marisam Jansonam pavaicāt, vai viņš ir gatavs tautiešus ārpus rindas pieņemt. Un mēs bijām ļoti aizkustināti, ka viņš, kā nekā pārstāvot tā laika Padomju Savienību, un mēs tādi šaubīgi elementi, kurus visādos vārdos sauca, kāpēc mēs esam aizbraukuši trimdā, viņš teica – jā, tie mani tuvinieki, lai viņi nāk. Viņš ļoti sirsnīgi mūs uzņēma, mēs izteicām viņam savu cieņu un apbrīnu un lepnumu par viņu kā latvieti."

Vaira Vīķe-Freiberga un Gunda Vaivode
Vaira Vīķe-Freiberga un Gunda Vaivode

Savas Prezidentūras laikā Vaira Vīķe-Freiberga ar Marisu Jansonu tikās vairākkārt. Īpašs notikums bija Nīderlandes karalienes Beatrikses vizīte Latvijā, uz kuru viņa ieradās ar grandiozu dāvanu: "Concertgebouw" orķestri, kas Marisa Jansona vadībā sniedza neaizmirstamu koncertu Latvijas Nacionālajā operā. Tajās dienās Maestro individuālā ceremonijā saņēma arī Triju zvaigžņu ordeni un Latvijas pilsonību. Pašā pirmajā intervijā 2004. gadā Amsterdamā, vaicāts, vai viņš šādu žestu vēlētos, diriģents atbildēja – jā, tas būtu ļoti patīkami:

"Es pateikšu atklāti: es jūtu sevi kā latvieti un visur to uzsveru. Kaut arī izglītību esmu ieguvis Krievijā un citur ārzemēs, manā raksturā tomēr ir daudz no latvieša."

Dzimis Rīgā – tas vienmēr bija rakstīts ikvienā koncerta programmiņā. Protams, Latvijā pagāja vien diriģenta pirmie trīspadsmit gadi. Viņa tēvs Arvīds Jansons tika uzaicināts uz Ļeņingradas Filharmonisko orķestri strādāt par Jevgēņija Mravinska asistentu, un Mariss ar mammu viņam sekoja. Mācības Pēterburgas mūzikas skolā, konservatorijā, stažēšanās Vīnē, otrā vieta Karajana konkursā, vēlāk darbs ar pasaules labākajiem orķestriem viņa piederību pasaulei paplašināja. Bet, atgriežoties no koncertturnejām, Marisa mājas un darba kabinets bija Pēterburgā. Tagad tur – Volkovas kapsētā “Ļiteratorskije mostki”, līdzās saviem vecākiem atdusas arī Mariss Jansons.

Atvadīšanās no diriģenta notika Sanktpēterburgas Filharmonijas lielajā zālē, kur vēl pirms dažiem gadiem kopā ar Amsterdamas "Concertgebouw" orķestri un kori “Latvija” tik pārpasaulīgi skaisti izskanēja Mālera Otrā Augšāmcelšanās simfonija. No Marisa atvadīties bija atbraukuši viņa kādreiz vadīto orķestru mūziķi, kolēģi, draugi, savas sēru telegrammas atsūtīja pasaules lielie mākslas grandi, prezidenti.

Atvadu ceremoniju organizēja Sanktpēterburgas akadēmiskā filharmoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja vietnieks Jevgeņijs Petrovskis.

"Ko visvairāk novērtējat Marisā?"

Jevgeņijs Petrovskis: "Tā ir skola, kā būt fanātiski uzticīgam profesijai, darbam. Perfekcionisma skola, kas nepieļauj – to mazliet vēlāk, tas nav tik svarīgi. Viņš visu līdz sīkumiem izstrādāja, bet tas viss bija “par lietu”. Man bija gods strādāt ar Marisu Arvīdoviču pie pēdējā Temirkanova jubilejas koncerta. Es regulāri gāju pie viņa uz mājām. Kad Mariss bija Pēterburgā, mēs skatījāmies notis, pārbaudījām partitūras, labojām daudzas taktis, izpildījuma variantus, viss tika pārdomāts līdz sīkākajai detaļai. Ne ar ko nesalīdzināma rūpīga sagatavošanās katram koncertam. Tā atziņa, ka labāk viens labs koncerts mazāk, nekā viens slikts vairāk. Ne ar vienu nesalīdzināms paraugs kā ziedoties profesijai."

"Jūs pazināt Marisu personiski?"

"Lepojos ar to, un zinu, ka arī viņš pret mani silti izturējās. Diemžēl bijām pazīstami tikai pēdējos gadus, kad viņš biežāk atbrauca ar saviem ārzemju orķestriem. Novembra pēdējā trešdienā vēl ilgi ar viņu runājām pa telefonu, vismaz kādas 25 minūtes. Viņš jautāja par nākamo programmu ar Nopelniem bagāto kolektīvu. Viņš vaicāja, kad orķestris spēlēja šo, kad to, kad Mālera simfoniju, kad Brukneru… Un svētdienā atnāk ziņa, ka viņa jau vairs nav. 1. decembris, sniegs, saule... Ceturtdien jau bija bēres filharmonijā. Es piedalījos to sagatavošanā. Tas bija ļoti atbildīgi, svinīgi, bet smagi, jo aizgājis man tuvs cilvēks."

"Kādas viņa personiskās īpašības jūs izceltu?"

"Sirsnība, dedzīgums, zināma pieticība. Ir tāds izveidojies štamps – Pēterburgas inteliģents. No cilvēkiem, ko pazīstu, es attiecinātu to uz viņu. Tas var šķist dīvaini, bet pēc dzīves vietas viņš bija pēterburģietis, vienmēr te atgriezās, lai atpūstos, gatavotos nākamajiem koncertiem, viņš pavadīja šeit daudz laika. Labākās īpašības – inteliģence, kurā prevalē godīgums, kautrība, vārda turēšana, pienākuma apziņa, ne pašreklāma, bet pašapziņa, ko cienīja arī citos – liels mūziķis."

Cik daudz no šī cilvēka prasīja pienākuma apziņa un nemitīgā vēlme sasniegt augstumus, to zināja vien ģimene, daži tuvākie cilvēki orķestros un, protams, Maestro pats. No sarunas Amsterdamā 2008. gada janvārī, kad vairākos koncertos nospēlēta Riharda Štrausa un Mālera mūzikas programma.

"Šobrīd pulkstenis rāda pāri pusdivpadsmitiem vakarā. Ap cikiem jūs varat aizmigt pēc tādiem koncertiem?

Es vispār ļoti maz guļu. Daudz strādāju, nogurstu, nevaru aizmigt, tad agri jāceļas… Pēc koncertiem parasti esmu vēl uzbudināts, ilgi mokos. Īpaši grūti ir braucienos uz Japānu vai Ameriku, kad mainās laika joslas. Pat tad, kad esmu jau mazliet pieradis, vienalga ir grūtības ar miegu. Rīt atkal desmitos ir mēģinājums, taču jāatnāk jau agrāk, jo jāpaskatās tās vietas, kas jāuzlabo Mālera Piektās ierakstam. Tā iet visu laiku.

Tas prasa milzīgu spēku. Vai daktera ieteikumi sakrīt ar jūsu neprātīgajām vēlmēm tik ļoti ziedoties mūzikai?

Man ir ļoti labi un saprotoši ārsti. Viņi saka – jūs esat diriģents, tā ir jūsu specialitāte un savu dzīvi jums nevajag mainīt, bet vajag reducēt tās lietas, kas ir ap darbu. Viņiem taisnība. Bet ir daudz jautājumu abos orķestros, kas varbūt nemaz nav tik svarīgi galvenajam diriģentam, taču es gribu dzīvot tiem līdzi. Es nevaru pateikt – eh, tas mani neinteresē. Tomēr jāmēģina sevi regulēt."

To izdarīt bija gandrīz vai neiespējami, jo pēc Jansona kāroja ne tikai paša vadītie orķestri, bet arī pārējie Eiropas grandi. Tad vēl pasaules turnejas… Jaudas visbiežāk pietika darbam, bet ne sev un atpūtai. Pat Maldivu pludmalē viņš gulējis ar partitūru rokās. Marisa palīdze Klaudija Kreile teic, ka viņš ar savu veselību spēlēja bīstamu spēli, jo atlabšanas maldināja, ka var notikt jebkas, bet viņš izdzīvos. Kā viņai tagad, pēc Marisa aiziešanas, pietrūkst visvairāk?

Klaudija Kreile (ilgs klusums, nevar parunāt):  "Mariss daudziem bija cilvēks, uz kuru visi raudzījāmies ar apbrīnu. Man tā bija liela privilēģija būt abiem tuvumā. Kopā ar Irinu mēs bijām katru dienu intensīvās terapijas palātā, mums bija speciāls apģērbs, lai tur iekļūtu. Esmu redzējusi viņu situācijā, kad viņš tikko ir palicis dzīvs, kad Zalcburgā pēc sabrukuma viņš atkal atlaba. Tas bija ārkārtīgas uzticēšanās pierādījums. Pat tad, kad Mariss palātā bija pieslēgts aparātiem, viņš gribēja strādāt. Tad man bija jāiet pie viņa un jārunā. Zini, kad cilvēks, kas nepieder pie ģimenes, ir tik tuvu pielaists… tas ir kas īpašs. Šīs brīnišķīgās attiecības ir tas, kā man šobrīd ļoti pietrūkst.

Bieži domāju, ka es Marisu, iespējams, pazīstu labāk, nekā meita Ilona. Bet, kad Mariss par viņu runāja, tas bija ar tādu mīlestību! Viņš ļoti mīlēja Ilonu, bet nebija iespējas to parādīt. Viņš ļoti nožēloja, ka tik maz laika varēja pavadīt kopā ar Ilonu, kad viņa bija maza. Bet, ja viņš dzīvotu vēlreiz, domāju, ka citādi nevarētu – atkal būtu tikai darbs."

Marisa Jansona meita Ilona Jansone atceras, ka arī viņu tētis ir neglābjami audzinājis par mūziķi, pat vasaras brīvlaikā, kad citi bērni skraidījuši gar jūru, bet viņa Jaltas kinozālē, kur bija vienīgās klavieres, bijusi spiesta mācīties uzdoto. “Papulim bija savi “kvadrātiņi”, ko mēs visi ievērojām un izpildījām”, joprojām brīnišķīgā latviešu valodā saka Ilona. Sarunā Pēterburgas iesaistās arī mazmeita Marija, kura šobrīd jau ir jaunkundze un sākusi strādāt Marijas teātrī, turpat kur mamma un vecākā māsa Nastja.

Maša: "Kad vectētiņš aizgāja, tā bija ļoti dīvaina sajūta. Ne tāda, kas līdzinās zaudējumam, bet vienkārši transformācija. Man tas laiks asociējas ar Sviridova “Puteni”, ko es tobrīd klausījos. Mūzika it kā nomierināja. Bija arī mazliet bailīgi, jo tā bija ziema, tumšs, blāva lampiņa… Ļoti neparasti."

Ilona: "Es saprotu, kāpēc šāda sajūta. Emocionāli apmēram gadu pieķēru sevi pie domas, ka viņš ir nevis miris, bet it kā aizbraucis vieskoncertos. Viņa vienkārši nav šeit. Bet tad saproti, ka nevari piezvanīt…"

Maša: "Man ir tāda sajūta, ka viņš beidzot ir nomierinājies. Sēž šūpuļkrēslā, nav nekur jābrauc, nekāda stresa..."

Ilona: "Redz, kā dažādi mēs uztveram… Kad speciāli par viņu domāju, tad saprotu, ka papa vairs nav. Tomēr līdz galam nenoticu, jo ļoti ilgi man bija sajūta, ka viņa nav vienkārši Pēterburgā. Reizēm pat iedomājos – diezin kurā valstī viņš tagad ir?"

Marisa ģimenei pēdējie gadi bija smagu pārbaudījumu pārpilni. Īpaši dzīvesbiedrei Irinai un viņas dēlam Andrejam.

Ilona, Marija un Nastja Amsterdamā
Ilona, Marija un Nastja Amsterdamā

Irina Jansone: "Pēdējā gada laikā jau bija skaidrs, ka viņš vairs nevar diriģēt. Bet viņš gribēja. Mēģināju pierunāt, lai pats atsakās no orķestra, jo viss bija acīmredzams. Ne jau tas, ka minhenieši negribētu viņu, bet es teicu: “Maris, tas nav godīgi, tu vairs nevari. Šobrīd ir spēks, pēc trim minūtēm var nebūt. Tu gribi viņiem labu, bet turnejā aizbraukt nevari, jo fiziski nav spēka.” Tā bija tāda viņa personiskā traģēdija… Šausmīgi.. “Komandieris bez armijas neesot komandieris”. Tomēr man beigās izdevās viņu kaut kā pārliecināt, ka atradīsim, ar ko viņam nodarboties: “Pusgadu pabūsim mājās, uzlabosi veselību un es Tev apsolu, ka varēsi kā brīvmākslinieks braukt uz Vīni, Berlīni, kur vien vēlies.” Viņš tam arī noticēja. Bet pati šķiršanās, pasakot orķestrim, ka viņš iet prom – vieglāk bija nomirt.

Bet kaut kā apzināti tas viss…

Jā, un šķiet, ka viņš darbojās pēc paša sastādīta scenārija. Viņš mērķi bija sasniedzis un viss. Pēdējā dienā viņš man arī teica tādu nepatīkamu frāzi: “Es negribu dzīvot tikai tāpēc, lai tu mani stieptu uz saviem pleciem.” Es jokoju, cik neesmu čemodānus staipījusi, man tas nebūs par grūtu. Bet viņam tas būtu pazemojums. Viss notika tik ātri – dienu pirms aiziešanas viņš pēkšņi vairs nevarēja paiet. Tas bija ap vienpadsmitiem vakarā, kad viņš teica, ka neizturēšot, ja man viņu būs jācilā. Varbūt viņš tiešām bija tik noguris no visa, ka vajadzēja aiziet… Jā, izskatās, ka nāve bija viņa lēmums. Un nevis kā atriebība vai “nu es jums parādīšu, kā ir bez manis”, nē, tas nebija histērisks, bet ļoti vīrišķīgs lēmums, pieņemts vienatnē.

Mariss Jansons 70. dzimšanas dienā Amsterdamā:

Jāsaka, ka pirms dzimšanas dienas daudz domāju par saviem vecākiem, un es vēlreiz sapratu, cik daudz man viņi deva, un cik laimīgs esmu, ka piedzimu šajā ģimenē. Un es varu tikai pateikties, jo viņi mani ievirzīja pasaulē un daudz deva. Un sevišķi man jāpateicas manai sievai, kura savu dzīvi veltīja man. Viņa pati ir ārste un viņa atstāja savu darbu, lai būtu ar mani un kopā braukātu pa visu pasauli. Viņa dzīvo manu dzīvi. Bet pats galvenais – man jāpasaka paldies Dievam.”

Pēdējā dienā Mariss savai sievai kā pateicību pasniedza klēpi rožu, ciemos vēl ienāca kaimiņi, atskanēja pat pa jokam, bet bija sajūta, ka Marisa tur vairs nav klāt.

Audžudēls Andrejs: “Es sāku atvadīties, mēs apkampāmies, un Maestro pēdējie vārdi bija: “Andrej, lūdzu atceries, es esmu latvietis.” Pie tam viņa sejā nebija traģēdija, bet smaids.”

Mariss Jansons: Mēs tomēr visi esam savienoti ar savu dzimteni un jo vecāks es palieku, jo vairāk mani saista jūtas un emocijas ar Latviju.”

Vaira Vīķe-Freiberga: Katrā ziņā Mariss Jansons pats sevi kā instrumentu noveda līdz augstākajam spēju līmenim. Tas viņam dārgi maksāja, bet vismaz viņam un viņa piemiņai ir tas gandarījums, un to neviens viņam nevar atņemt.”

 

Marisa Jansona kapavieta
Marisa Jansona kapavieta

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti