Dace Aperāne bija viena no pirmajiem ārzemju latviešu mūziķiem, kas Trešās atmodas noskaņās ar sirdi un dvēseli metās iekšā Latvijas mūzikas dzīvē, nesavtīgi palīdzēja kolēģiem komponistiem, organizēja mūsu mūziķu koncertus un studijas aiz okeāna, sāka rīkot starptautiskās latviešu jauno mūziķu radošās nometnes Latvijā, kuras ik pāris gadus darbojas kopš 1994. gada pirmās nometnes Jaungulbenē, un nu jau 30 gadu ir radošs, rosinošs un neatņemams ieguvums ne tikai jaunajiem, bet arī viņu skolotājiem – lektoriem un meistarklašu vadītājiem.
Vislabāk Daci Aperāni pazīstam kā smalku kamermūzikas – dziesmu un instrumentālu opusu, kā arī kormūzikas – autori. Vairumā viņas darbu dominē gaiša un maiga vai meditatīva un melanholiski rāma noskaņa, ko bieži iedvesmojušas latviešu tautasdziesmas. Kritika atzīmējusi viņas mūzikas maigi disonanto raksturu. Lielāka apjoma kompozīcijās ārēji rimto plūdumu nereti nomaina kaisma, sakāpināta izteiksme. Pati komponiste secina: "Reizēm man šķiet, ka daba, dzeja, atmiņas un noskaņas izstaro ļoti savdabīgu iekšējo mūziku. Mans kompozīcijas process sakņojas šīs iekšējās mūzikas uztverē un tālākveidē."
Pirmoreiz jaunā komponiste plašas uzmanības centrā nonāca 1976. gadā, kad viņas skaņdarbs "Iluminācijas" pūšaminstrumentu kvintetam ieņēma pirmo vietu Kanādas latviešu Sesto dziesmu svētku jaundarbu konkursā. Turpmāk viņas darbi bieži skanējuši gan amerikāņu un trimdas latviešu kamervakaros, gan dziesmusvētkos. Kopš 1989. gada viņas mūzika ir arī daudzu Latvijas interpretu repertuārā, notikusi virkne autorkoncertu Rīgā un citviet Latvijā, un šeit tā skan arvien biežāk.
Kopš 2000. gada Dace Aperāne ir Pasaules Brīvo latviešu apvienības Mūzikas nozares vadītāja, ir Latviešu kultūras biedrības "TILTS" Mūzikas nozares vadītāja, kopš 80. gadu sākuma rīkojusi koncertus, tai skaitā latviešu komponistu autorvakarus vairākās ievērojamās Ņujorkas koncertzālēs – Kārnegija koncertkompleksa kamerzāli ieskaitot. Bez atbildības pilnās darbošanās starptautiskajās latviešu jauno mūziķu radošajās nometnēs Dace Aperāne strādājusi skolās un koledžās, savu mīlestību pret bērniem un jauniešiem apliecinājusi vēl citās radošajās nometnēs. Par savu veikumu mūziķe saņēmusi neskaitāmas atzinības un apbalvojumus, tostarp Triju Zvaigžņu ordeni un Latvijas Lielo mūzikas balvu.
Rūta Paula: Esam sazinājušies ar Ameriku, ar Ņujorku, un "Klasikas" vārdā varam vēlēt daudz laimes apaļajā jubilejā komponistei Dacei Aperānei. Dacīt, esi sveicināta!
Dace Aperāne: Mīļš, mīļš paldies, Rūta, par tik skaistiem sveicieniem!
Tavs jubilejas gads ir pietuvojies kulminācijai, un šķiet, ka tas ir bijis ne mazāk trauksmains un radošs kā iepriekšējie gadi. Varbūt pat vēl trauksmaināks?
(smejas) Nu, tu labi raksturoji! Jā, viņš ir bijis trauksmaini krāšņs, ļoti skanīgs un saviļņojošs no daudziem aspektiem.
Un kādi ir bijuši šī gada un varbūt vispār pēdējā laika tādi nozīmīgākie notikumi?
Runājot par šo gadu, tas tiešām bija tik brīnišķīgi būt ar savu vīru Gundaru lielajos Dziesmu svētkos un tos piedzīvot, to krāšņumu! Mums bija laime noklausīties pēdējo, noslēguma koncertu, tas bija tik fantastiski! Mēs bijām ļoti laimīgi par šo iespēju vispār būt Rīgā pēc četriem gadiem, jo nebijām te bijuši tik ilgi! Un satikt paziņas Dziesmu svētku laikā – vai nu tirdziņā vai ejot uz koncertiem, tas bija kā tādā pasakā! Un satikt tik daudz koristu un dejotāju ne tikai no Latvijas, bet arī ārpus Latvijas. Cik daudzi bija sabraukuši! Tas bija liels, liels notikums – būt un piedzīvot.
Un, protams, šim mums visiem tik lielajam notikumam mēs noteikti varam pievienot vēl vienu notikumu, proti, kārtējos meistarkursus, kas tiek rīkoti tavā vadībā. Tie ir starptautisko latviešu jauno mūziķu meistarkursi, kas norit jau vairākus gadus un gadu desmitus. Arī tas noteikti bija interesanti. Un, kā no atsauksmēm ir dzirdēts, ļoti jūsminoši, radoši un vajadzīgi!
Sirsnīgs paldies par labiem vārdiem! Man bija tik liels prieks būt atkal Siguldā sakarā ar šiem piecpadsmitajiem meistarkursiem. Mums bija tādi virtuāli meistarkursi, piecus gadus tie nebija notikuši klātienē. Cik līdzeni tie gāja skaistajā mākslas skolā "Baltais flīģelis" – sastapt tur savus domubiedrus un darbs komandā. Tā sajūta bija neaprakstāmi gaiša, un bija ļoti liels prieks pavadīt kopā desmit dienas kopā ar 75 ļoti apdāvinātiem, jauniem mūziķiem no Latvijas un pasaules. Un tieši bija tā sajūta, ka šī tradīcija gandrīz savā veidā atjaunojās, jo daudzi nebija piedalījušies iepriekšējos meistarkursos, kā tas parasti notika, kad tie notika katru otro gadu. Bet man un visiem mācībspēkiem palika tik gaišs iespaids par šiem jaunajiem māksliniekiem – viņu radošums, jaunie komponisti sacerēja daudz jaundarbu un muzikologi strādāja, un instrumentālisti, pianisti, vokālisti...
Es pārliecinājos, ka šī jaunā mūziķu paaudze ir ļoti daudzsološa un varoša. Man bija prieks, ka arī pēc meistarkursiem viena grupiņa izlēma, ka turpinās sadarboties, un koncertēja arī citur Latvijā. Tas bija ļoti, ļoti iedvesmojoši, arī aizkustinoši, jo mans tēvs Mārtiņš Štauvers ir šīs idejas autors.
Pirmie meistarkursi iesākās 1985. gadā Kanādā, un tā sajūta šoreiz, ka kaut kā ar kopējiem spēkiem un lielu atbalstu no Latvijas un Siguldas, arī cilvēkiem un organizācijām šeit mēs varējām atkal šos meistarkursus īstenot, ka tie jauniešiem likās ļoti vajadzīgi un palīdzēja viņiem apzināties savas spējas. Un ka viņi arī mēģināja attīstīt savus talantus jaunos virzienos – tas bija skaisti! Es bieži pakavējos atmiņās par šo piedzīvojumu, ka man bija tā iespēja tur būt ar visiem saviem domubiedriem un daudz brīnišķīgiem pasniedzējiem no Latvijas un visas pasaules! Vienkārši tikties atkal un dzīvot mūzikas pasaulē, tas man bija ļoti iedvesmojoši!
Jā, tie, kas piedalās, es domāju, viņi jūtas ļoti radoši pacilāti. Tas viņiem ir liels dopings un liels stimuls visam tālākajam. Es domāju, ka dalībnieki droši vien pat nezina visu to milzīgo darbu, kas ir jāizdara tev un tavai radošajai komandai pirms tam, un arī, protams, nometnes laikā. Tas ir nemanāmi. Līdz ar to visi, kas tur piedalās, var brīvi darboties. Tev tas prasa tiešām milzīgu darbu un laiku, un atdevi. Saki, lūdzu, vai tev vispār paliek mazdrusciņ laika arī pašai savai radošajai dzīvei, komponēšanai?
Nu, es nevarētu šos meistarkursus novadīt no mākslinieciskās puses, ja man nebūtu brīnišķīgas darba komandas. Siguldā mums ir Ventis Zilberts, Agnese Egliņa un Gundega Šmite, kas man ļoti palīdz programmu veidot. Ar šiem meistarkursiem tiešām paliek mazāk laika radošam darbam, bet es tomēr varēju atrast laiku arī tam – man bija pagodinājums sarakstīt vienu jaundarbu ērģelēm solo, ko es arī izdarīju. Šo jaundarbu sauc "Dzīvības koks", un, to rakstot, es iedvesmojos no Friča Bārdas dzejoļa, kur ir brīnišķīgi aprakstītas ainavas par koku un garīgo augšanu. Es priecājos, ka amerikāņu ērģelnieks Džeimss D. Hiks to pirmatskaņoja šovasar Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Es tad nevarēju būt klāt, bet man bija liela laime šo pašu skaņdarbu dzirdēt Ņujorkā, Ņujorkas latviešu draudzes baznīcā 5. decembrī un mazliet ar Hiksa kungu piestrādāt pie dažām niansēm. Ļoti priecājos par iespēju, ka varēju dzirdēt šo skaņdarbu klātienē.
Tagad pēc meistarkursiem varu strādāt pie jaundarba – dziesmu cikla ar dzejnieces Baibas Bičoles dzejas vārdiem, un tas ir jaundarbs Guntai Gelgotei, Kristīnei Adamaitei un Lienei Denisjukai-Straupei, tā ka šobrīd intensīvu strādāju tieši pie šī skaņdarba. Biju ļoti iepriecināta saņemt pasūtinājumu no šīm brīnišķīgajām mūziķēm, tie ir bijuši mani radošie darbiņi šajā gadā.
Tātad darbiņš pēc darbiņa. Vai tev pēc lielajiem darbiem Rīgā arī izdevās mazdrusciņ atpūsties, vai tas nav iespējams?
Mums ar vīru ir diezgan daudz lietu jānokārto, bet mēs tomēr izrāvāmies uz Kurzemes pusi. Mana māmiņa ir no Aizputes, mēs paciemojāmies Aizputē un bijām arī Alsungas pilī. Tur mēs nebijām bijuši, un mums abiem ļoti, ļoti palikusi atmiņā šī ciemošanās. Tur bija fantastiska gide, kas mums stāstīja par pils vēsturi, un mēs ēdām burvīgus sklandraušus, diena bija skaista, un mēs vienkārši pabraukājām un aizbraucām arī līdz Jūrkalnei. Tur mēs vienkārši divas dieniņas staigājām pie jūras, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja izrauties no visa un skatīties burvīgas ainavas, saullēktus, saulrietus un izjust Latvijas dabu. Tas Aizputē, tad mēs pabraukājām arī pa Siguldu, tās dažas dieniņas bija ļoti vajadzīgas. Un es tās vēl atceros, kad atkal esmu mājās, šeit.
Nu jau krietnu laiku tavas saites ar Latviju ir ļoti ciešas un droši vien kļūst vēl ciešākas. Kādi sadarbības projekti ir tuvākajā nākotnē domāti vai top? Vai varbūt tomēr būs kāds atelpas brīdis?
Man tagad arī diezgan daudz sadarbības bijis, es esmu sarakstījusies ar ērģelnieci Vitu Kalnciemu, jo viņa šogad ar Egilu Upatnieku savās koncertprogrammās atskaņoja manu mūziku. Arī Diāna Zandberga atskaņoja manu klaviermūziku Amerikā un Spānijā, un Latvijā. Un Diāna ir izteikusies par radošu sadarbību arī tagad, jaunajā gadā. Tad vēl es priecājos, ka Dita Krenberga ar Ilonu Birģeli un čellisti Initu Malnaču ir atskaņojušas manus skaņdarbus, un, tik cik Krenberga stāstīja, ka jaunajā gadā viņa atskaņos manu mūziku Dzintaru koncertzālē, par ko es ļoti priecājos. Un tad vēl man ir izveidojusies ļoti laba, radoša sadarbība ar pianisti Dzintru Erlihu. Šogad viņa veltīja savu CD albumu "Serena" manai jubilejai un man – sakarā ar to, ka es viņai veltīju klavieru ciklu "Pastorāles". Un tagad jaunajā gadā ir tādas skaistas ziņas, ka viņa 9. februārī atskaņos ne tikai manu mūziku, bet arī Lolitas Ritmanes mūziku un amerikāņu komponistu mūziku savā koncertā Kārnegī koncertzālē "Carnegie Hall". Viņa man lūdza sarakstīt jaunu skaņdarbu. Tā ka es tagad strādāšu pie tā. Tādi man tie radošie darbiņi, kas stāv priekšā. Bet tad es ļoti, ļoti ceru, ka mēs varēsim atkal nākamos meistarkursus sarīkot, tur es būšu kontaktā atkal ar komandu Siguldas mākslas skolā, tātad tas stāv priekšā. Tad es arī gaidu vienkārši, kad varēšu vēl vairāk laika pavadīt ar saviem mazbērniem – man ir divi burvīgi mazbērniņi – Emīls (viņam tagad paliks pieci gadiņi, viņam patīk latviešu skolas korītī, un viņš arī mazliet sacer mazas melodijas un improvizē, tā ka es gribu ar viņu mazliet vairāk laika pavadīt) un Eliana, viņa māsiņa arī ļoti priecājas dziedāt un dejot, tā ka es negribu palaist garām šo brīnišķīgo posmu, kad mūsu meitiņai un viņas vīram ir šie skaistie bērniņi, pavadīt laiku ar viņiem.
Re, kā tā radošā stafete tiek nodota no paaudzes uz paaudzi!
Nu, redzēsim, bet vienkārši prieks ir par to!
Un laikam ir tā, ka tevi iedvesmo (un arī otrādi) tieši šīs cilvēciskās attiecības ar Latvijas mūziķiem, māksliniekiem, ka tas ir tāds abpusējs process, kas tad rada tālāk to virsvērtību un rezultātu.
Jā, tā tas ir. Un daudz gadu tomēr ir pagājuši, kopš es pirmo reizi biju Latvijā – tas bija 1989. gadā, un tagad es atrodu daudz vēstulīšu, jo tad jau cilvēki sazinājās galvenokārt ar vēstulēm. Un es arī pacilāju šīs vēstules un aptvēru, cik man ir bijusi bagāta dzīve, tik ātri tie gadi ir pagājuši, bet es vienkārši jūtos, ka tā ir bijusi tik liela dāvana manā dzīvē – sastapties ar tik fantastiskiem mūziķiem, komponistiem, vokālistiem, instrumentālistiem visu šo gadu garumā, arī būt pie jums, "Klasikā", un sadarbību ar "Klasiku" – tas ir neizmērojams prieks. Un es domāju – kad piedzimu Vinipegā, Kanādas vidienē, mums bija ļoti maza sabiedrība, bet mani vecāki bija ļoti aktīvi. Mani trīs vecvecāki visu laiku bija apkārt, un viņu tajā mazajā sabiedrībā es guvu tik lielu spēku, un cilvēki bija ļoti sirsnīgi ap mani. Mēs vēl esam kontaktā. Un es apsvēru, ka tur es varēju apgūt daudz informāciju vai sirds informāciju, kas ir Latvija, un tad beidzot būt arī Latvijā, tas bija fantastiski! Un tagad arī, kad šeit mūsu sabiedrībā, es jūtu, atdzimst jaunas sajūtas par latviešu kultūru un vajadzību mūsu sabiedrībā, paaudzē, kurai ir 30, 40, 50 gadu... Mums Ņujorkas korim bija Adventes koncerts, tas bija tik skaists! Un tā priecājos, ka Laura Padega-Zamura tagad turpina Andreja Jansona lielo darbu, un koris – tas bija vienreizēji, viņi bija tā piestrādājuši pie programmas! Un cilvēki bija atsaucīgi, bija sajūta, ka tā kora tradīcija iršeit, ka par Dziesmu svētkiem ir teikuši, ka tas viņus ir iedvesmojis, un tur bija arī skolas bērniņi. Nākamgad dziesmu svētki būs arī Kanādā. Ir tā sajūta, ka te lietas nav vienmēr vienkāršas, jo cilvēku skaits ir palicis mazāks, nekā bija agrākos laikos, bet tomēr tie, kas ir, viņi ir atsaucīgi, un nāk jaunā paaudze. Un to visu redzot, ir tādas gaišas sajūtas par latviešu kultūras un mūzikas nākotni.
Tādas cerīgas, vai ne?
Jā, tiešām. Es esmu laimīga, ka man ir bijusi tik bagāta dzīve līdz šim šajā ziņā. Tas ir vienkārši ļoti speciāli.
Cik jauki vārdi un jaukas domas! Tava dzimšanas diena ir skaistajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā, un tev, man liekas, ir tādi tā kā mazliet dubultsvētki un dubultprieks par visu. Un pēc tam, pēc Ziemassvētkiem, tad noteikti ar lielu prieku atkal gaidām gaismas atgriešanos.
Jā, mēs ļoti priecājamies – pie mums būs meita ar savu ģimenīti un arī mūsu dēls ar savu ģimeni, un mēs, kā vienmēr, tiksimies Ziemassvētku vakarā. Un es gribu arī novēlēt tev un "Klasikas" klausītājiem ļoti gaišus, skanīgus un prieka pilnus Ziemassvētkus. Man liekas, šis laiks ir tik skaists, kad gada beigās ir Ziemassvētki un varam domāt par visu, kas ir gaišs pasaulē. Un, kad ir tā nedēļa pēc tam, tā man laikam ir vismīļākā nedēļa pa visu gadu, kad liekas, ka pasaule paliek mazliet klusāka, mēs varam klausīties mūziku, būt ar saviem mīļajiem un pateikties par visu labo, kas ir dots.
Cik jauki vārdi, un paldies par novēlējumiem! Savukārt mēs vēlam tev, lai tava radošā enerģija neapsīkst un aizvien rodas jaunas idejas, un, galvenais, lai netrūkst laika un spēka to realizēšanai!
Mīļš, mīļš paldies tev, Rūta! Un paldies par šo skaisto sarunu un arī raidījumu, kas man ir ļoti, ļoti nozīmīgs!
*Raksta tapšanā izmantota Latvijas Mūzikas informācijas centra mājaslapā ievietotā informācija.
