Cikls "Pļavas" pirmatskaņojumu piedzīvoja 18. novembrī VEF Kultūras pilī – to atskaņoja orķestris "Rīga" diriģenta Valda Butāna vadībā.
"Orķestris "Rīga", veidojot koncertsēriju "Trīs zvaigznes", aicināja komponistus domāt par tādām lietām, kas šobrīd Latvijā vēl ir, bet pēc simt gadiem, iespējams, varētu vairs nebūt. Daudz domāju, kas tas varētu būt – varbūt kaut kas no kultūras, varbūt tautasdziesma, bet atgriezos atkal pie dabas," par sava darba ieceri stāsta Santa Ratniece. "Tā ir ar pļavām Latvijā –
dabīgo pļavu palicis pavisam, pavisam maz, un daudzas pļavas, kuras mēs par tādām uzskatām, patiesībā jau sen tādas nav – ir zālāji, ir iekoptas pļavas, kas tiek sētas un pļautas, bet tādu dabīgo pļavu palicis vairs tikai daži procenti.
Nodomāju, ka varētu skaņās ielikt šo pļavu smaržas, skaņas, vēju, šalkoņu, un pati ļoti ar to aizrāvos. Sāku meklēt arī zinātniskos materiālus, un atradu, ka Latvijā ir četri dabīgo pļavu pamattipi. Un, tā kā tiku aicināta rakstīt ciklisku darbu, man uzreiz bija skaidrs, ka skaņdarbam būs četras daļas, un tā tas viss arī notika."
Komponiste mīt Austrijā, tāpēc ļoti iedvesmojusies no vasarā dzirdētajiem govju zvaniem. "Ja uzmanīgi klausās, starp pirmo un otro daļu ir ļoti skaidri dzirdami govju zvani kopā ar šalkoņu, ko veido pūšaminstrumenti, bet starp otro un trešo daļu tas ir vairāk aizplīvurots ar citu mūzikas materiālu," stāsta Ratniece, kura uzaugusi Vidzemē, bet vasaras vienmēr pavadījusi Kurzemē.
"Vienmēr biju ļoti pārsteigta, cik ļoti atšķirīgas ir pļavas. Kurzemē zeme nav tik auglīga kā Vidzemē – tur vairāk ir smiltis.
Un tieši pirmajā daļā es runāju par sausajām pļavām, kas parasti sastopamas piejūras kāpu zonā, kur flora un smaržas ir pilnīgi atšķirīgas. Toties Vidzemē pļavas ir bagātīgas – tās ir mēreni mitrās pļavas, kur aug pilnīgi viss! Otrajā daļā to dzirdam ļoti skaidri, mana "pļava" te ir vairākos stāvos, tāpēc šķiet, ka ir pilnīgs biezoknis – mūzikā izmantoju orķestra tutti, skan visi instrumenti."
Autore stāsta, ka darba rakstīšana bijis ļoti interesants process, jo pirmoreiz viņa rakstījusi tikai pūšaminstrumentiem: "Man vienmēr ļoti patikuši pūšaminstrumenti, it īpaši metāla pūšamie, bet ne visi orķestri Latvijā piedāvā plašu klāstu. Šoreiz varēju pilnībā izvērsties, daudzi instrumenti bija tādi, kuriem rakstīju pirmo reizi. (..) Trešajā daļā, kas vēsta par mitrajām pļavām, ir tikai zemo instrumentu tembri. (..) Bet pēdējā daļa ir "Slapjās pļavas", un šeit iedomājos, ka pļava ir zem ūdens – šī daļa ir ļoti atšķirīga no pārējām, jo tā ir zemūdens valstība. Te visiem metālpūšamajiem ir surdīnes."
Ratniece atceras: "Kad orķestris sāka mēģināt un radās jautājumi, lūdzu, lai mūziķi ieraksta mēģinājumu – noklausījos to, un man jau uzreiz ļoti, ļoti viss patika, bija tikai nelielas iebildes par tempiem.
Biju patīkami pārsteigta, cik augstā līmenī orķestris var spēlēt mūsdienu mūziku un kā diriģents Valdis Butāns spēj iedziļināties gan sīkumos, gan detaļās, gan visā kopumā – cikls nepazaudē savu virzību, ir piepildīts un vesels.
Arī šoreiz partitūru rakstīju datorā. Darbs bija ļoti ilgs un ietilpīgs, rezultāts bija tiešām patīkams."
