Benefice

LMB 2019. Gada uzvedums: "Karmelīšu dialogi", "Vestsaidas stāsts", "Spēlēju, dancoju"

Benefice

LMB 2019. Par izcilu darbu ansamblī: Ivars Bezprozvanovs, Aigars Reinis, Mārtiņš Zilberts

Lielās mūzikas balvas laureāte par mūža ieguldījumu - komponiste Maija Einfelde

Lielās mūzikas balvas 2019 Mūža balvas ieguvēja Maija Einfelde: Māksla ir ārkārtīgi nežēlīga

“Es tikai tagad vispār aptveru, cik daudz es esmu saņēmusi no saviem skolniekiem. Labestību, sirsnību nu droši vien kādreiz kārtīgi nolamāta arī, protams.” Tā par savu radošo un profesionālo darbu stāsta Maija Einfelde, kas 25. februārī tiks godināta par mūža ieguldījumuLielās mūzikas balvas 2019” ceremonijā.

“Izcila personība, kuras skaudrā, sāpīgā, rūgtenā mūzikas valoda 70., 80. gados varbūt netika sadzirdēta un saprasta. Toties 90. gados atplauka ar jaunu skatījumu uz dzīvi un notikumiem. Maija Einfelde kļuva pazīstama ne tikai Latvijā, bet arī plašajā pasaulē.” Tā par Maiju Einfeldi saka “Lielās mūzikas balvas 2019” žūrijas priekšsēdētājs, komponists un diriģents Andris Vecumnieks.

Radošā ceļa spilgtākās satikšanās

Maija Einfelde: Manuprāt, mana sastapšanās ar Radio kori ir vislielākā veiksme. Tas notika pirmoreiz ar Kasparu Putniņu. No sākuma Kaspars teica, ka viņi būs tikai divpadsmit. Man jau patīk, ka ir daudz dziedātāju un visi dzied pilnu krūti. Bet tad es pārdomāju. Atcerējos Bendžamina Britena biogrāfiju. Viņš rakstīja tā: “Ja tev ir iedoti tikai divi vai trīs instrumenti, un tu jūti, ka nevari iekļauties, tad centies atcerēties, ka tieši tu esi izvēlējies tos instrumentus, kas tev ir iedoti, un tad tu uzreiz attiecies pret doto materiālu pilnīgi citādi.” Tā man arī bija.

Es sapratu, ka man ir divpadsmit brīnišķīgi dziedātāji, un es nevaru izvērsties ar nezin kādiem kupliem, lieliem akordiem.

Rakstot Kasparam “Pie zemes tālās”, es iemācījos vēl ko. Visvairāk mani iedvesmoja Feldhūns ar savu lasījumu sengrieķu valodā. Šī iemesla dēļ visa pirmā daļa, kas ir basam solo, tā mūzika ir citādāka, jo es no sākuma gribēju rakstīt sengrieķu valodā, bet pēc tam es sapratu, ka nav ko nezin cik augstu kāpt un sarežģīt. Bet, ja es šodien apskatos, tas melodiskais materiāls ir drusciņ savādāks nekā mani iepriekšējie darbi. Tāpat kā daudz savādākas ir tās divas mīlas dziesmas, Petrarkas soneti itāļu valodā. Jo valoda, man arī Plakidis to teica, valoda tomēr pieprasa pavisam savādāku skanējumu. Ir liela atšķirība, vai tu domā latviski vai itāliski, vai pat senitāļu valodā.

Man patīk vispār instrumentāli dziedātāji. Viņiem ir grūti, paldies nesaka bieži vien. Sigvards man kādreiz teica: “Ir taču daudz vienkāršāk, vilkt garu noti, nevis visu laiku tu tur kaut ko munsturēt.” Orķestrī jau tā pat ir – ja viņam ir garas notis, tad viņš tur snauzdams spēlē, bet visu laiku kaut kas kustās, tad viņam ir jābūt uzmanīgam. Lai cik saliedēts koris būtu, gaisa vibrācija nepārtraukti mainās. Pirmkārt, viņi stāv dažādās vietās, tātad tā skaņa nāk no dažādām vietām.

Diriģents Kaspars Putniņš par Maijas Einfeldes “balsi”

Diriģents Kaspars Putniņš: Maijas kamermūziku esmu dzirdējis, bet tas jau ir tik sen, ka neatceros, kas tieši tie bija par darbiem, bet man šķita, ka tā ir sava, īpaša balss, kas ir latviska, lai ko arī mēs ar to saprastu. Tāda, kas šķiet ārkārtīgi tuva un ļoti, ļoti saprotama, un tajā pašā laikā ar tādu kārtīgu identitātes apjomu, nevis kaut kādu uzspiestu personisku krāsu, bet gluži vienkārši nobrieduša mūziķa izteiksmīgu raksturu.

Man tas toreiz izklausījās ārkārtīgi gudri uzrakstīts un tajā pašā laikā ar dziļu sirsnību un emocionālu inteliģenci.

Kādu laiku atpakaļ dzirdēju interviju ar Maiju, un man bija pilnīgi skaidrs, ka es ļoti, ļoti gribu ar šo brīnišķīgo cilvēku kaut ko kopā darīt. Es viņu uzrunāju, pasūtinājām viņai jaunu skaņdarbu, un šis pasūtinājums izvērtās par to brīnišķīgo “Pie zemes tālās” divpadsmit balsīm, kuru mēs ar Radio koris esam atskaņojuši ļoti daudz un kas ir skanējis arī citur pasaulē.

Jāteic, ka tas pirmais darbs “Pie zemes tālās” viss izvērtās diezgan dramatiski, jo cik esmu novērojis, Maijas mūzikas radīšanas process vispār ir diezgan sāpīgs. Komponisti šinī ziņā ļoti atšķiras – viens šausmīgi mocās, citam tas viss nāk it kā relatīvi vieglāk. Atceros Maiju, nākot pie mums uz mēģinājumiem, ar tādām lielām, skaistām, tumšām acīm un bālu seju.

Viņa droši vien nebija gulējusi mēģinādama atrast to īsto, adekvāto veidu, kā tekstu iemiesot mūzikā.

Katrā ziņā mums visiem, kas bija saistīti ar šo procesu, tas bija tāds ļoti īpašs notikums. Man šķiet, ka viņu interesē tādas lielas lietas, tādi lieli triepieni, lieli žesti, dramatiski stāsti, kas runā par lieliem jautājumiem dzīvē, cilvēka attiecībās pašam ar sevi un pasauli. Es domāju, ka tas ir tas, kas viņai ir svarīgi, to viņa arī risina savā mūzikā. Es kādreiz esmu dzirdējis par viņu runājām, ka viņa ir drusku kā 19. gadsimtā cilvēks. Tādā nozīmē, ka viņai nepiestāv mūsdienu skriešana, mazās formas un fragmentētā uztvere. Man šķiet, ka tas tiešām tā arī ir. Viņai ir svarīgs gan tādas lielākas līnijas un ilgāka uzmanība mūzikā. Savā ziņā varbūt viņā ir tāds 19. gadsimta cilvēku ideālisms, neskatoties uz to, ka dzīve jau nav viņu lutinājusi, tāda vēlīnā romantisma liesma viņas darbos ir jūtama. Nav tā, ka mēs ar Maiju ļoti bieži tiekamies, bet es vienmēr esmu uzskatījis viņu par savu draugu, un, kaut arī mēs vēl aizvien esam uz jūs, pēc visiem šiem daudzajiem pazīšanās gadiem, man vienmēr ir tādas dziļas un būtiskas sarunas ar viņu tad. Tā vienkārši ir bijusi milzīga privilēģija un prieks vienmēr ar viņu satikties, runāt par mūziku un darīt kaut kādas lietas kopā. Esmu pateicīgs viņai un pateicīgs liktenim par to, ka mēs esam savesti kopā.

Prasīgā skolotāja

Koris Latvija arī ir dziedājis Jūsu darbus.

Maija Einfelde: Mums ar Māri ir diezgan sarežģītas attiecības. Es ļoti mīlu Māri, viņš ir brīnišķīgs mūziķis, bet viņš man nevar piedot to, ka es, toreiz pat nemaz negribot cauri nest, pēdējā brīdī “Rīta liturģijā”, pieliku beigās kaut kādu kliedzienu. Tagad apdomāju to – nu nevajadzēja man tā darīt, tagad es negribētu tā darīt.

Arī skolniekiem, šad tad tā iznāk, es gribu publiski lūgt tiem bērniem, kuriem ir nācies manis dēļ raudāt, lai viņi man piedod.

Bet par ko gan? Jūs bijāt stingra?

Jāsaka tā, es bieži vien nebija pārāk izvēlīga savos apzīmējumos. Man viena no mīļākajām skolniecēm Dzintra Kurme ir ļoti apdāvināta. Es nezinu, kā lai es viņai lūdzu piedošanu. Viņa ir man ļoti mīļa skolniece, bet viņa nesaprata, ka es viņu devu projām pie labāka skolotāja, bet es taču viņai nevarēju teikt... pašcieņa neļāva teikt, ka es viņai nevarēju tik labi iemācīt kā Tamāra Kalna.

Mārtiņš Viļums noteikti nav raudājis.

Mārtiņš drīzāk mani saraudināja ar savu solfedžo. Viņam tik šausmīgi nepatika un beigās es teicu labi, lai iet, jūs tiekat cauri, ielieku jums trijnieku. Bet nu kompozīcijā, viņa izdoma bija pilnīgs vulkāns, brīnišķīgi! Un vispār, kā cilvēks viņš ir brīnišķīgs.

Es tikai tagad vispār aptveru, cik daudz es esmu saņēmusi no saviem skolniekiem. Labestību, sirsnību nu droši vien kādreiz kārtīgi nolamāta arī, protams.

Bet, ja jūs tagad atpakaļ paskatītos, kuri bija tie jūsu skolotāji, no kuriem jums tika vērtīgas mācības?

Es jau biju liela raudātāja, lielpinkšķe. Liepājā mana klavierskolotāja bija Aleksandra Vikmane, tāda īsta dāma. Iedomājieties, ja 13 gadu vecs cilvēciņš sāk spēlēt klavieres, kas tur var iznākt? Un tomēr, 17 gadu vecumā es jau biju Mūzikas vidusskolā, pirmā kursa pianistos. Trijnieks, vairāk nekas. Ja Kaijaks mani nebūtu izglābis, tad es nebūtu augstāko izglītību dabūjusi.

Kā Jānis Kaijaks jūs glāba?

Līcītis viņam teica: “Tu paņem to meiteni, viņā kaut kas ir.” Kaijaks mani veselu gadu mācīja. Pilnīgi nesavtīgi. Es esmu viņam ļoti pateicīga. Ivanovs bija brīnišķīgs komponists, bet es nebiju gatava pie viņa mācīties, es vienkārši nebiju tā sagatavota. Tur vajadzēja pilnīgi citus pamatus, man viņu nebija.

Atmiņas par ģimeni

Maija Einfelde: Man arī bija vēl tāda lieta, ka man nebija māju vispār. Es visu laiku dzīvoju kopmītnēs, arī vasarā. Tikai tad, kad apprecējos, tad tikai vīrs paņēma pie sevis. Pēc tam es izšķīros, un atkal nonācu kopmītnēs, strādnieku Bolderājā. Tas vispār ir kaut kas šausmīgs, neiedomājami.

Šo stāstu zinot, pavisam citādi skan jūsu skaņdarbs “Manas bērnības mājas”.

Jā. Nu man jau, paldies Dievam, bija tas lielais mīļums. Es biju mammai, vismīļākā meita, jo biju vismazākā, un es vienmēr biju pie svešiem. Tad es skatījos uz savām mājām un sapņoju, jo tie svešie jau nebija slikti pret mani, bet viņiem jau bija pilnīgi vienalga, vai man sāp, vai man salst. Es atceros, ziemā man bija cauras zeķes, kuras es lāpīju.

Ziniet, kā svešs bērns, faktiski gandrīz Dikensa variants. Līdz ar to daudzi cilvēki mani vispār nevar saprast, un es arī nevaru prasīt, lai saprot.

Nē, es biju paēdusi. Mammai pašai nebija mājas. Kā nodega viss kolhozs, mūs ziemā vienkārši izmeta no mājām ārā. Mums vajag jūsu ēkas un viss. Kurš grib ņemt savā dzīvoklī ģimeni ar pieciem maziem bērniem? Pie tam puikas bija palaidņi un es pati nemaz nebiju tik godīga. Tad vienkārši iznāca izdalīt visus bērnus, lai bērni būtu paēduši. Tāda bija tā dzīve, ne šāda, ne tāda, bet mēs zinājām, ka mums tā mammas mīlestība ir milzīga, un es domāju, tāpēc bija tās “Manas bērnības mājas”.

Māsīca Lilija paņēma mani uz Liepāju. Viņa bija beigusi kordiriģentus un aizbrauca uz Rīgu stāties konservatorijā, bet netika toreiz. Tad viņa bija atbraukusi uz Viļķeni apciemot radus. Viņa konstatēja, ka man ir laba dzirde un Liepājā viņi paņēma mani pusgadā. Tur bija grūti nokārtot dokumentus, jo Liepāja bija aizliegtā zona. Es domāju, ka viņai tas bija milzīgs upuris. Viņai bija ļoti maziņa aldziņa, bija grūti. Es viņai esmu ļoti pateicīga, diemžēl viņa ir aizsaulē. Tad pusotru gadu mācījos pie Vikmanes un tad, kad manai māsīcai pašai vajadzēja ģimeni dibināt, viņa mani atsūtīja atpakaļ un es dzīvoju Limbažos, internātā. Vidusskolā pēc 10. klases es kolhozā lasīju ķiršus. Dzīvoju pie vienas saimnieces, ļoti jaukas, kas ceturto daļu no ķiršiem atdeva lasītājiem.

Man tā jaukā saimniece aiznesa tos ķiršus pārdot uz tirgu Limbažos, un man iznāca ceļa nauda uz Cēsīm, kur es iestājos mūzikas vidusskolā.

Ko brāļi un māsas teica par savu mazo māsu Maiju, kas komponēja?

Es jau arī dzejoju un aizsūtīju uz rajona avīzi savu dzejoli. Tad man rajona avīze zolīdi atsūtīja ziņu, ka viņi publicē tikai pazīstamu dzejnieku dzejas. Ak kungs, kādam tad izsmieklam es tiku pakļauta, šausmas! Mani vecākie brāļi, viņi gan mani mīlēja, gan man arī visvisādi zobojās. Es jau nevarēju aizsargāties. Domāju: “Kad es izaugšu liela, tad es jums visiem parādīšu!”, bet tik un tā, kad izaugu, visi bija lielāki par mani un arī gudrāki.

Jūsu dēls, Jānis Einfelds, vai nebija doma arī viņu mūzikas skolā stūrēt?

Nē, viņam īpaša vēlēšanās nebija. Es viņam piedāvāju, ka varētu viņš klarneti spēlēt, bet tomēr nevēlējās. Viņš pie Ilzes Tenisones dziedāja korī vienu gadu, bet tad bija armijas laiks. Tad viņu sakropļoja, invaliditāti viņš dabūja. Bet mūzikā viņš atšķir, kas ir laba un kas ir slikta mūzika, es par to priecājos.

Maija Einfelde dzīvē un mūzikā

Muzikoloģe Baiba Jaunslaviete: Mana pirmā saskarsme ar Maiju Einfeldi bija jau bērnībā, kad es mācījos Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolā. It kā tā nebija cieša saskare, jo viņa nevienu priekšmetu man nepasniedza, nebija skolotāja, bet es zināju, ka viņa darbojas citās klasēs gan kā solfedžo skolotāja, gan dažiem bērniem māca kompozīciju.

Viņa man šķita tāda skolotāja, pie kuras es ļoti gribētu mācīties. Man likās, ka viņa vienmēr ir mundra un arī bērni viņai var uzticēties, gandrīz vai līp pie viņas.

Protams, es vēlāk arī dzirdēju, ka viņa ir bijusi stingra skolotāja. Ar šo šķautni man neizdevās saskarties. Bet kā komponisti es viņu iepazinu krietni vēlāk. Tur jāpateicas manai pasniedzējai mūzikas akadēmijā Valdai Kalniņai, kura labprāt arī savus klavieru nodaļas audzēkņus iesaistīja dažādos koncertos. Tad man bija tā iespēja spēlēt klavieru partiju Maijas Einfeldes “Sonātei meditācijai” kopā ar Ilzi Kļavu, kas toreiz arī bija studente. Tas man bija tāds atklājums, un tā viņas mūzikas mīlestība arī sākās. Ļoti skaistā, savdabīgā harmonija, kas ir vesela pasaule priekš manis. Tā tas arī turpinājās. Sākumā bija daži raksti, te viens te otrs, un kaut kādā brīdī radās ideja par grāmatu. Vairāku gadu laikā, ar pārtraukumiem tā arī tika izstrādāta. Maija pati bija ļoti atvērta un arī cilvēki, kas par viņu stāstīja, arī viņas radi ļoti daudz interesanta pastāstīja. Līdz ar to, es domāju, ka grāmatā ir interesanta ne tikai mūzikai veltītā, bet arī biogrāfiskā sadaļa.

Lielā mūzikas balva, kas tagad Maijai Einfeldei piešķirta, tas ir novērtējums. Un tomēr Maijai un vispār komponistiem noteikti ir sajūta, ka vislielākais novērtējums ir tad, ja viņu mūziku pazīst, atskaņo, mīl. Kā Jums šķiet, vai šāda novērtēšana ir Maijas Einfeldes mūzikai?

Es domāju, ka noteikti ir. Protams, kā viņa pati saka, viņa varbūt nekad nav bijusi pie tādiem komponistiem, kas ir ļoti plašai publikai pazīstami un tuvi, lai gan, ja mēs atceramies viņas “Miega ziloni”, tas vispār ir arī kaut kas interesants un parāda, ka viņa varēja arī citā šķautnē izpausties.

Es domāju, ka tas klausītāju loks, kas Maijai ir, ja arī tas nav ļoti plašs, tas tiešām patiesi un no sirds izjūt šo mūziku, un tie nav tikai latviešu klausītāji,

bet mēs zinām, ka visievērojamākajās ārzemju koncertzālēs viņas darbi skan un gūst ļoti atzinīgas atsauksmes.

Varbūt Jums ir kādi ieteikumi, uz ko vērst uzmanību mūzikas mīļotājiem, klausoties Maijas Einfeldes mūziku?

Uz balsu saspēli, tembru, telpas izmantojumu. Interesanti, ka viņai diezgan bieži ieskanas tādi kā dejiski motīvi. Es to saucu par tādu kā smeldzīgo deju, kur ir sajūta, ka viņa it kā grib ļauties kaut kam ļoti gaišam, lidojošam, bet tomēr tur ir arī skumjas cauri jūtamas. Var pievērst uzmanību tam, kā viņa dažādi apspēlē savu monogrammu E-F-D-E mūzikā. Viņai ir arī ļoti noslēpti, bet ir dažādi citāti, gan autorcitāti, gan viņai tuvu komponistu kaut kādas zīmes viņu mūzikā, kas ļauj vairāk nojaust zemtekstus, ko viņa ir gribējusi pateikt. Viņa pati arī atzīst par vienu no saviem mīļākajiem komponistiem Šostakoviču, kuram, kā mēs zinām, arī monogramma daudz par viņu stāsta. Tajā pašā laikā, protams, viņas mūzika ir ļoti sievišķīga. Es, protams, ļoti priecājos un apsveicu Maiju ar šo apbalvojumu, ko viņa noteikti ir vairāk nekā pelnījusi, un novēlu, lai tas dod arī radošu pacēlumu, veselību un jaunus skaņdarbus.

Ceļā

Kāda izskatītos Jūsu pasaules karte, kurā nozīmīgie punkti būtu atzīmēti ar karodziņu, kur jūs esat bijusi, varbūt pat neesat bijusi, bet tā vieta ir svarīga?

Maija Einfelde: Grūti pateikt. Pirmie braucieni laikam bija uz Leņingradu. Atceros, braucu ar autostopu. Divreiz, jo nezinu kāpēc, es gribēju iestāties Ļeņingradas konservatorijā. Paldies Dievam, ka neiestājos, neko vairāk es nebūtu iemācījusies. Man bērnībā ļoti gribējās aizbraukt uz Austrāliju. Un tad, kad es sadraudzējos ar Andru Dārziņu, tad varbūt, ja mēs abas divas būtu sadarbojušās, varbūt, ka viņa kaut kādā veidā man būtu varējusi palīdzēt uz turieni tikt, bet man pēkšņi vairs negribējās, jo es jau biju izklejojusies pirms tam.

Visbrīnišķīgākais, protams, ceļojums bija ar Radio kora autobusā cauri visai Anglijai.

Mēs braucam uz Hadersfīldas festivālu, kur sanāca tā, ka es praktiski gandrīz pusi Anglijas arī esmu redzējusi. Tas bija brīnišķīgs brauciens. Nu un tad visvairāk pārsteidza Dace Aperāne. Viņa mani izvadāja pa visu Ameriku

Jūs esat braukusi ne tikai ar Radio kori, bet arī ar Jāni Bulavu un Larisu Bulavu.

Tas bija burvīgi! Divi koncerti bija. Viņi vingrinājās, un man nebija ko darīt. Es vienkārši staigāju pa  Švarcvaldi. Tur augšā bija baznīciņa. Man likās, kad es tur iegāju, es esmu tuvāk Dievam. Vai cik skaista tā Švarcvalde!

Viegli būt viņas izpildītājam

Ērģelniece Larisa Bulava: Kopš atmodas laika sākuma, kad faktiski Maija tikai sāka rakstīt ērģelēm, viņas darbi ir bijuši neatņemama mana repertuāra sastāvdaļa. Es esmu to spēlējusi ne tikai Latvijā, bet arī vairākkārt ārzemēs, un gribētu tiešām uzsvērt to, ka Maijas mūzika vienmēr klausītājus ir ārkārtīgi aizkustinājusi. Nu pirmām kārtām viņas skartā tematika. Ja, piemēram, atceramies viņas pirmo nozīmīgo ērģeļdarbu “Crucifixus”, ko viņa uzrakstīja 90. gadu sākumā, kur viņa kā moto lika citātu no Marka evaņģēlija par to, kā tiek mesti kauliņi pār Jēzus Kristus drēbēm, kurš kuru dabūs pirms viņa sišanas krustā, un, protams, Maija šo citātu attiecināja uz Latviju. Un tas ārkārtīgi uzrunāja cilvēkus, tas bija tik nepārprotami un tik dziļi un tik pamatīgi un skaudri. Un faktiski tas ir tas, kas pie Maijas mani ļoti saista.

Tas, ka es viņai kā komponistei ticu absolūti visam, vismaz tam, ko es esmu spēlējusi. Viņa ir bezgala patiesa, varbūt skaudra, bet vienmēr īsta.

Es nevaru apgalvot, ka vienmēr viņas darbi ir tik ērti izpildāmi, tur diezgan bieži varētu vēlēties ērģelniekam ērtāk, taču muzikālais segums ir tik ārkārtīgi pamatīgs un tik dziļš, ka tas atsver jebkādus mīnusu, ja arī tāds piemīt.

Kā izpildītājs es varu teikt, ka Maija vienmēr ir ļoti mierā ar saviem izpildītājiem. Viņa uzskata, ka viņi zina labāk, kā viņas mūzika jāspēlē, un, ja gadījumā kaut kas nav tā, tad drīkst mainīt tempu, un tā ir labāk. Tas ir ļoti simpātiski, un tāpēc ir ļoti viegli būt viņas izpildītājam. Vienmēr bijuši daudz jautājumi pēc koncertiem par komponistu, un viņa pat tika uzaicināta reiz uz festivālu tieši šajā sakarā. Viņas mūzika pirms tam bija skanējusi un atstājusi ļoti lielu iespaidu.

Viņas mūžs nekādā gadījumā nav bijis viegls.

Viņa ir ārkārtīgi līdzjūtīga, pret citu sāpēm, bet varbūt visas nācijas sāpēm, pret lielu traģēdiju, notikumiem.

Man arī tāds ļoti nozīmīgs darbs no manas daiļrades ir viņas “Trīs jūras dziesmas”. To nekad nevajadzētu uzskatīt kā veltījumu, vai jebkādā sakarā ar Estonia traģēdiju, tā vienkārši bija tāda sakritība, ka tad, kad Maija pie šī darba strādāja, notika šī traģēdija. Tas, ko Maija tajā ir ielikusi caur sižetu no Līvu leģendas, tas atkal ir tik bezgala dziļi un sirdi plosoši, kaut gan tur patiesībā ir arī apgarots miers un apskaidrotība. Maija ir ārkārtīgi daudzveidīga un mani nekad neatstāj vienaldzīgu. Par to es viņai tiešām esmu bezgala pateicīga.

Maijai es vēlētu vispirms veselību, izturību, drosmi, radošu un, cik iespējams, dzīvesprieku un prieku. Patiesībā viņa vienmēr teikusi, ka viņa ļoti mīl visus savus izpildītājus, viņa mīl savus draugus, un es to arī viņai ļoti, ļoti novēlu, lai tas viņai sagādā, cik iespējams, daudz prieka.

Paslēpto mezglu atšķetināšana

Diriģents Sigvards Kļava: Maijas mūzikā kaut kur ir paslēpti mezgli, kurus mūziķiem ir jāspēj atraisīt vai atrisināt. Un tas ir saistīts ne tikai ar tehniskām komplikācijām, bet arī ar muzikālās saprašanas lietām. Es to izceļu tāpēc, ka, mēģinot atraisīt mezglus vai mēģinot atbildēt uz kaut kādiem jautājumiem, kāpēc ne viss tik viegli tur notiek, mēs esam spiesti vairāk iedziļināties, mēs esam spiesti ilgāk dzīvoties ar šo mūziku. Tā ir viena no mūslaiku diezgan diskutablām lietām. Profesionālisms un varēšana pašlaik mūziķiem ir tik augsts, ka mēs visu varam izdarīt ārkārtīgi īsā laikā un daudzas lietas notiek ar ļoti, ļoti mazu mēģinājumu skaitu.

Taču ar ātro darba tempu mēs laupām to ilgās dzīvošanās svarīgo lietu, kas ir vajadzīgs, lai tu ieraudzītu arī kaut ko, kas ir aiz tām notīm, starp tām notīm, un galu galā notis jau nav mūzika. Maijas gadījums ir noteikti tāds, ka vispirms ir tehniskās lietas un tad ir tie mezgli. Manuprāt, pilnīgi visos skaņdarbos, ar ko esmu strādājis, tie mezgli taisās vaļā, pie tam nevis uzreiz, bet ļoti lēnām un tā mūzika katru reizi no jauna atskaņojot, atrod kaut kādu savu jaunu izpausmi. Tā ir ārkārtīgi augsta kvalitātes zīme, ka mūzika spēj būt dzīva un tajā mēs atrodam aizvien jaunus un jaunus dziļumus un kvalitātes.

Nav nekāds noslēpums, ka bieži vien mēs savā mūzikā vai mākslā sludinām tos ideālus, kas mums pašiem trūkst. Es nevarētu iedomāties, ka Maijas gadījumā šīs abas puses – cilvēks un viņa māksla –, ka viņi kaut uz mirkli spēj būt atrauti viens no otra.

Man liekas, ka Maija ir tik ārkārtīgi godīga savā radošajā un arī ikdienas dzīvē, ka viņa arī, neko neslēpjot, var tā pateikt, ka tagad rakstās un tagad nerakstās.

Tāpēc, manuprāt, Maijas radošās dzīves devums tomēr ir ar milzīgu godīguma zīmi. Būšu godīgs arī savās sajūtās – es ārkārtīgi vēlu Maijai visu skaisto. Ļoti vēlu Maijai veiksmi, ļoti vēlu Maijai daudz, daudz gaismas un ļoti vēlu Maijai možu garu, jo tas, ko pēc tam viņa dod mums, mēs visi no tā ļoti barojamies, un es nekad nevarēšu pateikt lielāku paldies, kā tikai to, ka man ir liels gods un lepnums, ka mums ir Maija Einfelde.

Nežēlīgā māksla

Maija Einfelde: Es gribu pateikt tā. Māksla ir ārkārtīgi nežēlīga. Es esmu vairāk nekā 50 gadus mācījusi skolēnus. Viens – rotaļādamies, šā tā, pa roku galam izdara pilnīgi ģeniāli, otrs – strādā vaiga sviedros, pūlas, pūlas, pūlas un nav, un nav. Bieži vien iesākumā viņš nepazīst tādas skarbākas harmonijas, bet viņš saka, ka Bēthovenam taču tur ir vienkāršas arpēdžijas. Bet Bēthovenam ir kaut kas vēl bez tām arpēdžijām. Tajā vijoļkoncertā viss ir tik vienkārši, un tomēr ir tas ģeniālais klāt, kurš būs tikai un vienīgi Bēthovenam. Vai tas nav brīnums? Līcītis kādreiz teica: “Dievs dod, lai nesavairojas ģēniju pa daudz” Viņš nedod visu vienam. Viņš kaut ko noņem. Vai nu kaut kādu sajūtu, vai uzcītību noņem vai kaut ko noņem, bet kad nu ir viss, tas ir ļoti reti, vai ne?

Taču ir daži, kas tik ļoti mīl, bet viņiem nav dots un viņš pat nesaprot, to, ka viņš nevar, viņš nejūt, un es domāju par to nežēlību.

Nē, man ir vienkārša, normāla dzīve, bet es nedomāju, ka man būtu kaut kādas superspējas. Tas viss ir šausmīgs darbs. Es domāju, ka mans pluss ir tā lielā emocionalitāte, kas dažiem nepatīk. Plakidis teica, ka viņam vienkārši tas kaitina.

Kāda dzīve, tāda mūzika.

Jā, bet, piemēram, pēdējā laikā man diezgan grūti ir klausīties Šnitki.

Vai Šostakoviču Jums šodien patīk klausīties?

Mazāk nekā Prokofjevu, daudz mazāk. Kādreiz es viņu dievināju, bet viņam ir tādas solo vietas, nu pilnīgi tavs sirdi rauj ārā, cik tas ir skaisti, bet viņš tevi plosa un tu gribi bišķiņ mieru. Nē, man pietiek. Vienkārši vispār vairs negribas. Man ļoti gribētos kaut kādā veidā ar mūsu mūziķiem sarunāt vienu koncertu. Pērnavas baznīcā ir mana tēva būvētās ērģeles. Man ļoti gribētos tur, ja kāds man palīdzētu, kaut kādā veidā palīdzētu sarīkot koncertu.

Bet es laikam ērģeļu tembru esmu izsmēlusi. Es jau jūtu, ka nevaru, man nav spēka. Ir laikam tomēr tie gadi arī bišķiņ par daudz.

Visa šitā lielā, lielā laime, kad beidzot tu esi laimīgs, tad nemaz tik viegli neraisās tās domas. Tad gribas vienkārši sēdēt un neko nedarīt. Tā ir!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti