Liene Jakovļeva tikās ar Lolitu Ritmani sarunā par aktuālo profesionālajā darbībā, lai atsauktu atmiņā prestižās ''Grammy'' saņemšanas mirkļus un iezīmētu komponistes sajūtas šodienas pasaulē.
Liene Jakovļeva: Latvijas Radio 1. studijā jūs tagad gaida spraiga un droši vien ilgi un rūpīgi gatavota ierakstu sesija. Ko iecerēts paveikt?
Lolita Ritmane: Esmu ļoti laimīga par sadarbību ar režisoru Danielu Kreicbergu pie animācijas īsfilmas "Thalequah the Whale: A Dance of Grief". Viņš bija noklausījies gan "Women Warriors", gan filmas "Dvēseļu putenis" mūzikas ierakstus, kuros spēlē burvīgi Latvijas mūziķi, un viņam bija skaidrs, ka vēlas, lai arī šajā filmā ir orķestris un to ierakstītu Rīgā.
Danielam šķita, ka šie mūziķi tik izteiksmīgi izpilda manu mūziku, ka gribēja, lai arī viņa filmai būtu klāt kaut kas tik dvēselisks.
Nākamgad jau ir iecerēta filmas pirmizrāde?
Jā, tā jau ir iesniegta dažos festivālos ar pagaidu mūziku, kurā skan mana sintezatora versija tam, kas ar īstu orķestri izklausīsies vēl labāk.
Atsaucu atmiņā sarunu ar Jums vēl pirms "Dvēseļu puteņa" pirmizrādes, kad atcerējāties pirmos satikšanās mirkļus ar orķestri Rīgā un to nelielo baiļu un šaubu sajūtu. Vai tagad ir pārliecība un drošība, ka viss būs labi?
Neteikšu, ka būtu pārliecība, bet drošības sajūtu rada skaņu režisors Varis Kurmiņš, kurš ir izcils savā jomā. Varis ar savu komandu visu tik perfekti un profesionāli nokārto, ka man nekad nav jāuztraucas. Es zinu – ieiešu studijā un viss būs gatavs. Protams, paldies arī Mārim Briežkalnam par studijas noorganizēšanu un Edgaram Saksonam, kurš mums noorganizējis lielisku orķestri. Man vairs nekad nav nervozitātes, pat drīzāk ir skumjas, domājot – tagad sāksies šī ieraksta diena, un tās beigās viss būs galā un atkal būs jāgudro nākamais projekts.
Es gandrīz vai esmu atkarīga, man vienkārši vajag vēl šo Latvijas orķestri! Es varētu vienkārši dzīvot kādā istabiņā te, komponēt un katru dienu strādāt ar šiem burvīgajiem mūziķiem.
Esam redzējuši Varim Kurmiņam piešķirto "Grammy" balvu, arī fotogrāfijas no pasniegšanas ceremonijas. Kādas bija izjūtas, saņemot "Grammy" balvu? Tas bija pārsteidzoši?
Nedomāju, ka tas bija tik [pārsteidzoši], jo šis projekts to noteikti bija pelnījis, nevis es esmu to pelnījusi. Projekts bija ļoti daudzpusīgs, un tajā tika ieguldīts ļoti daudz darba un mīlestības, un diriģentes Eimijas Andersones vīzija rezultējās tieši ar to, ko cilvēki vēlējās dzirdēt. Ļoti daudzi kolēģi vēl pirms balsošanas sazinājās un teica, ka šis esot vienkārši fantastisks ieraksts. No praktiskā viedokļa – Eimijai bija jāizdod ļoti daudz līdzekļu, lai radītu publicitāti, jo "Grammy" tomēr nav automātiski par to, kas ir vislabākais, it kā vispār to būtu iespējams tā novērtēt. Bet brīdī, kad viņi paziņoja rezultātus un atskanēja Eimijas vārds, man kā akmens novēlās no sirds, es biju tik laimīga! Es tādā pussapnī uzkāpu uz skatuves, tad mūs veda fotografēties, piedāvāja kokteiļus un dāvanas – es jutos kā maza lauku meitenīte, nonākusi sapņu pasaulē. Mani bērni bija telefonos filmējuši televīzijas tiešraidi, un tie viņu kliedzieni, kas atskanēja, kad paziņoja mūsu uzvaru, mani padarīja tik ārkārtīgi priecīgu.
Toreiz, kad iekļuvu "Oskara" balvas nominācijas pretendentu sarakstā, bet nesaņēmu, ļoti pārdzīvoju, ka esmu pievīlusi Latviju, esmu tikai labāko piecpadsmitniekā, nevis dabūju balvu, tagad visi būs dusmīgi un bēdīgi.
Bet, saņemot "Grammy", varēju atviegloti uzelpot un nodomāt – paldies Dievam. Es savu balvu tagad paņēmu līdzi rokas bagāžā no Losandželosas, jo mēs gribējām ar Vari kopā uztaisīt bildi. Tas nav par ego, bet vairāk piemiņai, jo man tik ļoti žēl, ka Varis nevarēja būt tur klātienē balvas pasniegšanas brīdī, tas būtu bijis burvīgi.
"Grammy" ir ļoti nozīmīga balva, bet tā nav pirmā jūsu balvu klāstā. Kur tās visas atrodas?
Man ir neliels plauktiņš, uz kura ir notis un balvas, "Lielā Kristapa" balva sēž blakus "Emmy" – viņi tā mīlīgi sadzīvo. Tās nav aizliktas aiz stikla un izgaismotas – tās tur vienkārši dzīvo, un es uz tām īsti pat neskatos.
Bet strādājot tās noder?
Kad pie manis ierodas klienti, balvas nevar uzreiz pamanīt. Viņi ienāk, paskatās pa kreisi – tur ir ģimenes bildes, tur ir klavieres un sintezators, tad redz arī plauktiņu – o, "Emmy" un kaut kāds vīriņš. Tad es pastāstu, kas tas "Lielais Kristaps" tāds ir. Tagad tur atrodas arī "Grammy" balva. Neliegšos, tas mazliet nostiprina publisko atzinību, bet arī zināmā mērā rada stresu, atbildību un vēlmi pēc kaut kā augstāka. Balvas, protams, ir ļoti subjektīva lieta, un man ar tām ir ļoti palaimējies.
Man tagad ir laiks sākt trešo cēlienu savā dzīvē, un mēģināšu arvien vairāk rakstīt to, ko jūtu savā sirdī un dvēselē un vēlos parādīt pasaulei.
Kādas ir šī brīža sajūtas tur, pāri okeānam, šajā trakajā gadā, kad visa pasaule vārās kara šausmās?
Kad karš Ukrainā sākās, tad tas bija viss, ko ziņās rādīja no rīta līdz vakaram. Tagad tā vairs nav, un es par to skumstu, jo man šķiet, ka cilvēki pierod pie tā, it kā būtu normāli, ka kaut kas tāds notiek. Bet, protams, ir arī cilvēki, kas visu laiku strādā, lai palīdzētu Ukrainai. Šis ir ļoti nedrošs posms visai pasaulei. Domāju, ka pasaule ir ļoti polarizēta, un cilvēkiem jāsaprot, ka tas, kas ir tur uz austrumiem no šejienes, ir ļoti biedējoši un ļoti tuvu Latvijai. Mēs lidojām no Losandželosas uz Stambulu, lai no turienes dotos uz Rīgu, un šis milzīgais apkārtceļš, kas bija jāveic, lai nelidotu pāri Ukrainai, man iecirta kā ar nazi. Tā ir milzīga zeme, kur cilvēki mirst, cilvēkus nogalina un notiek vardarbība. Mums jāpalīdz Ukrainai un tās cilvēkiem un jādara viss, lai nekas tāds nenotiktu arī Latvijā.
