Mana pieredze Latvijai

Mana pieredze Latvijai II. Vācija

Meistars Knehts

Karš Ukrainā un krievu kultūra pasaulē: atcelšanas un aizliegšanas jautājumi

Mana pieredze Latvijai III. Francija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija un vēl, un vēl...

Kā ir būt brīvmāksliniekam, un cik no tevis iekasē aģenti? Latvijas mūziķu pieredze darbā ārzemēs

No brīvmākslinieku paradīzēm līdz lieliem nodokļu slogiem – ārzemēs strādājošo Latvijas mūziķu pieredzes atšķiras. Tomēr daudzu apvaicāto domas sakrīt ar diriģenta Andra Pogas teikto, kurš, salīdzinot mūziķu atalgojumu citur Eiropā, situāciju Latvijā raksturo kā "kliedzoši netaisnīgu".

Gatavojoties Saeimas vēlēšanām, Latvijas Radio 3 "Klasika" ciklā "Mana pieredze Latvijai", izvaicājot ārzemēs strādājošos latviešu mūziķus, jau pētījusi Lielbritānijas un Vācijas praksi, bet šoreiz uzmanības centrā ir Nīderlande, Norvēģija, Francija, Zviedrija un vēl citas valstis.

Lasi par mūziķu pieredzēm:

Piedzimt Latvijā – tā tiešām ir veiksme. Kristas Auderes pieredze

Jau septiņus gadus Nīderlandē dzīvo Krista Audere. Viņa absolvējusi Rīgas Doma kora skolu kā kordiriģente. Bakalaura studijas pabeidza pie Andra Veismaņa, studēja diriģēšanu Štutgartes Mākslu augstskolā, bet pilnu maģistrantūras kursu pabeidza Amsterdamā. Pirms nepilna gada Krista ieguva prestižo Erika Eriksona kordiriģentu konkursa galveno balvu. Šobrīd viņai ir 33 un ļoti veiksmīgi attīstījusies līdzšinējā karjera. 

Gunda Vaivode un Krista Audere

Gunda Vaivode: Kāds šobrīd ir tavs radošais statuss?

Krista Audere: Joprojām esmu brīvmāksliniece. Kādreiz man bija vairāk amatieru koru, šobrīd ir tikai divi – Universitātes koris Amsterdamā un Utrehtas jauktais kamerkoris, bet man ir vēl divi ļoti labi amatieru kori, kuri mani sauc par savu pirmo šefu. Nīderlandes profesionālos korus – Radio kori "Cappella Amsterdam" un Nīderlandes kamerkori – diriģēju gan solokoncertos, gan esmu tiem repetitore uz vietas, bet

Eriksona konkursa balvas dēļ man ir pavērušās plašāks iespējas: katru mēnesi braucu tādā kā "randiņu servisā" ar visiem iespējamiem koriem, kurus baudu un izbaudu.

Mēs viens otru mēģinām saprast nedēļas vai divu laikā. Tā ka esmu tāds ceļojošais trubadūrs ar vienu kāju vienā vietā, bet muzikāli – paralēli ļoti daudzās vietās. 

Brīvmāksliniece – tas nozīmē, ka savu radošo dzīvi plāno tu pati un šobrīd neesi nekur tā ļoti "piesieta".

"Piesieta" esmu Nīderlandē, kur ir mana ģimene, un es ļoti cenšos visam neteikt "jā". Cenšos vienā vietā pabūt ilgāku laiku. Bet muzikāli esmu ļoti laimīgā pozīcijā: nāk piedāvājumi, un es daru to, ko gribu darīt, un saku "jā" tikai tam, kas ir visinteresantākais. Šobrīd tā ir Eiropa.

Vai tev ir arī savs aģents?

Pagaidām nav, un es ļoti ceru, ka vēl ļoti ilgu laiku man to nevajadzēs. 

Kāpēc?!

Tāpēc, ka gribu būt pati sava laika un iespēju noteicēja. Jāatzīst arī, ka tā nav orķestra diriģēšana. Kormūzikas pasaules un Eiropas līmenis, tāpat cilvēki, kas tajā visā ir iesaistīti – man liekas, ka viņu kļūst aizvien mazāk un mazāk. Studējot man likās, ka tas ir ļoti liels pūlis ar cilvēkiem, kurus ir jāiepazīst un koru ir tik ļoti daudz... Bet izrādās, ka tā tomēr ir tāda maza, maza taciņa, kuru var pats mierīgi mīt un iet savu ceļu. Ja negribi visu darīt visās valstīs paralēli, tev nav vajadzīgs aģents – to pēc savas pieredzes varu teikt.

Bet ja pēc Eriksona konkursa tev nāk tik daudz piedāvājumu: tev pašai bija projekti jāraksta un kaut kur jāpiesakās, lai realizētu savas radošās ieceres?

Nē, šai ziņā arī esmu diezgan "izlaistā" pozīcijā bijusi jau ilgus gadus Nīderlandē, jau ļoti sen man nav bijis jāraksta neviens projekts... Tā tiešām ir liela balva, kuru novērtēju.

Esmu padzīvojusi vairākus gadus dažādās zemēs, strādājot ar dažādiem koriem, un es tiešām novērtēju to, kādā pozīcijā šobrīd sēžu.

Cenšos visu darīt pēc labākās sirdsapziņas un izbaudīt to situāciju, kurā es šobrīd esmu.

Kas ir tavs lielais sapnis kā kora diriģentei, uz kuru tu labprāt virzītos?

Mana ļoti lielā vēlme ir tuvāko piecu gadu laikā saprast, kurā valstī es varētu kļūt par profesionālu kordiriģenti un māksliniecisko vadītāju.

Tas būtu mans lielais sapnis – desmit gadus strādāt ar kādu radio kori kādā valstī. Ceru, ka es kaut kādā veidā uz to lēnām virzīšos. 

Vai šobrīd tu esi Nīderlandes nodokļu maksātāja?

Jā, ļoti daudz maksāju nodokļus Nīderlandē, diemžēl ne Latvijā. 

Cik draudzīga māksliniekiem ir Nīderlande?

Manuprāt, diezgan draudzīga. It īpaši tad, kad es šeit atbraucu un tikko, tikko sāku savu "firmu": pirmos trīs gadus valsts ļoti nāca pretī, un man nodokļi gandrīz vai nebija jāmaksā – visu, ko nopelnīju, varēju pati apēst un samaksāt rēķinus. Tagad, protams, ir tā: jo vairāk pelni, jo vairāk arī maksā. Tā vienkārši ir, un tā tam arī jābūt.

Un kādas ir sociālās garantijas? Mēs zinām, ka bija pandēmijas laiks un daudz kas nenotika. 

Man vispār bail runāt par šo visu tāpēc, ka esmu privileģētā pozīcijā... Mani amatierkori aiz bailēm, ka es viņus varētu pamest, turpināja man maksāt arī tad, kad es vispār neko nedarīju. Jo visi amatierkori Nīderlandē maksā diriģentam. 

Varbūt mazliet paskaidro šo niansi, jo Latvijā tas varētu izklausīties diezgan neparasti. 

Nīderlandē visa amatierkoru kustība tiek sponsorēta no pašiem dziedātājiem: tas nozīmē, ka viņi maksā par savu vaļasprieku.

Un tad tā atbildība par savu darbu kordiriģentam ir pilnīgi cita, jo tu zini, ka tas soprāns, kurš sēž savā rindā, tevi algo. Man ir jādod viņiem serviss, kas viņus apmierina, citādi nākamajā sezonā viņi mierīgi var izvēlēties citu diriģentu. Nekas nav uz palikšanu, nekas nav pašsaprotami. Bet tās ir tādas ļoti demokrātiskas attiecības.

Vai tev, zinot abas valstis un abas pieredzes, nešķiet, ka doma ieviest Latvijā ko līdzīgu varētu beigties ar mūsu Dziesmu svētku zaudēšanu?

Jā, tā ir liela sāpe, bet ir jāsaprot, ka mēs nevaram salīdzināt: valsts, kurā ir Dziesmu svētku kultūra, un valsts, kurā nav nekādas kopīgas muzicēšanas prakses, izņemot Baha Mateja pasiju, kas tiek atskaņota katru gadu martā. To nevar salīdzināt!  Es nesaku, ka mēs viens no otra kaut kādā veidā nevaram mācīties, bet domāju, ka šādu praksi ieviešot Latvijā, mēs zaudētu kaut ko ļoti būtisku.

Nīderlandē katrs kolektīvs dara, ko grib. Tur nav kopīgas kultūras, nav kopīga repertuāra, nav kopīgas iespējas satikties, un arī kori izvēlas dziedāt to, ko viņi, piemēram, dzird radio.

Tās ir nesalīdzināmas lietas. Es tikai domāju, ka varbūt mēs varam viens no otra kaut kādā veidā pamācīties, jo Nīderlandē ir arī ļoti daudz labu lietu: dziedātāji nāk ar ļoti lielu degsmi nevis tikai repertuāra dēļ, bet arī sava laika ziedošanas dēļ, jo viņi ir nolikuši diezgan lielu naudu par to, lai viņi būtu konkrētajā korī. Viņi ir aizdegušies par to, kādu repertuāru viņi vēlas dziedāt, jo viņi ir tie, kas to izvēlas. Viņi arī izvēlas, kurš dzied ar viņiem kopā un kurš šo kori diriģē, arī to, kurā vietā būs koncerts. Tas viss ir personīgāk.

Kas bija tas labais, ko tu ieguvi Rīgā? 

Pilnīgi viss bija labs!

Mans pedagogs Ferijs Millers – viņš bija tieši tas, kas manā dzīvē bija vajadzīgs, un bez Rīgas Doma kora skolas vispār nebūtu iespējams tas, ko es tagad, 33 gadu vecumā, daru. Nevienā Rietumeiropas valstī tādi diriģenti nenonāk tik fiksi pie šāda līmeņa, jo man ir tāāāda bagāža ar tehnisko un māksliniecisko pieredzi…

Dziedāt pie Māra Sirmā "Kamēr..." un strādāt ar Airu Birziņu – mums ir vairāk nekā izcila kultūra! Tobrīd es pat īsti nevarēju novērtēt, cik tas ir ļoti nozīmīgi. Bet, tikko pabāz savu degunu ārpus Latvijas, saproti, cik mēs esam priviliģētā pozīcijā. Arī tie studenti, kas šobrīd vēl studē Mūzikas akadēmijā, tie koncertmeistari, kas mums katram bija katru stundu, laiks ar pedagogu – tā ir nesamaksājama izglītība! Protams, mūsu kultūra, mūsu dziesma, mūsu vokālās bagātības – pilnīgi saprotams, kāpēc visi ir stāvā sajūsmā un joprojām dzied latviešu mēlē. Principā visās valstīs, kur es aizbraucu, varētu diriģēt tikai latviešu mūziku. Nākamos trīs gadus dziedāt tikai Pēteri Vasku. (..) 

Bez Latvijas es vispār nekā! Tāpat kā bez saviem vecākiem. (..) Piedzimt Latvijā – tā tiešām ir veiksme.

Būtu labi, ja mēs tiem pedagogiem varētu vēl atlīdzināt.

Par naudu vienmēr ir sāpīgi runāt, jo atalgojums beigu beigās kļūst arī par darba novērtēšanas skalu. Un tu nevari justies novērtēts, ja tev nemaksā adekvāti.  

Priecīgā brīvība. Lauras Polences pieredze 

Laura Polence  jau piecpadsmit gadus dzīvo Nīderlandē. Arī viņas muzikālais ceļš sākās Rīgas Doma kora skolā, turpinājās Amsterdamas Mākslu augstskolā, kur viņa mācījās džeza vokālu, pēc tam kompozīciju un aranžēšanu. Izceļojusies pa Ziemeļameriku un Meksiku, šobrīd kā mūziķe strādā gan Nīderlandē, vadot improvizācijas kori, veicot ierakstus, gan ar dažādiem projektiem Latvijā.

Laura Polence

Laura Polence: Šobrīd esmu brīvmāksliniece un darbojos pati savās interesēs, kas man pašai ļoti patīk. Tas man dod brīvību sadarboties gan ar ļoti daudzām dažādām organizācijām, gan citiem māksliniekiem, gan arī žanriski ļoti brīvi darboties. 

Tas nozīmē, ka pati sev esi arī producente?

Jā, un tas ir diezgan liels darbiņš, kas nāk klāt – rakstīt projektus, lai dabūtu finansējumu. Ja ierakstu albumu, tad pati arī to producēju. 

Bet kur tu ņem finansējumu šiem albumiem? 

No citiem saviem muzikālajiem projektiem. Tāpat kā Latvijā ir Valsts kultūrkapitāla fonds, kur var iesniegt projektus, arī Nīderlandē ir šāds atbalsta fonds mākslām, ko izpilda uz skatuves. Līdz šim man ir veicies, mani projekti tikuši atbalstīti. Tagad ir tāda situācija, ka rakstīšu mūziklu, kas tiks uzvests Latvijā: Valsts kultūrkapitāla fonds iedeva pusi no prasītā finansējuma. Tas, protams, ir ļoti jauki, ka ir iedota puse, bet viss process – sākot no komponēšanas, aranžēšanas un beidzot ar uzlikšanu uz skatuves, ir milzīgs! 

Latvijā mūziķiem, kuri raksta līdzīgus projektu pieteikumus, ir kāds pastāvīgs ienākumu avots – vai nu pilnas slodzes vai pusslodzes darbs. Vai tev arī tā ir, vai arī tu spēj nodrošināt sevi tikai kā brīvmāksliniece?

Mans brīvmākslinieces statuss man ļauj izvēlēties muzikālos projektus, kuros piedalīšos. Šobrīd esmu nolēmusi vismaz kādu laiku nemācīt, kas kādu brītiņu man bija pastāvīgo ienākumu avots. 

Ko tu mācīji?

Mācīju kordiriģēšanu – tur man ļoti noderēja Rīgas Doma kora skolā iegūtās zināšanas kordiriģēšanā. Individuāli bērniem mācīju arī dziedāšanu, bet tagad man pašai ir sava mazā "audzēkne" – mana meita, pie kuras man gribas palikt biežāk, tāpēc šobrīd komponēju, aranžēju un dziedu, un mans regulārais un ļoti jaukais darbs ir rakstīt mūziku vairākiem latviešu bērnu televīzijas raidījumiem "Tutas lietas", tagad arī "Ukulelei", jauniešu seriālam "Emī un Rū". 

Tavs ienākumu avots ir arī autortiesības?

Jā, to es tikai tagad sāku just! Ja sakārto visas lietas kā mākslinieks, mūzikas autors ar AKKA/LAA un LaIPA, tiešām var just starpību. 

Cik draudzīga ir nodokļu sistēmu Nīderlandē un Latvijā? Tu esi Latvijas nodokļu maksātāja?

Nodokļus maksāju Nīderlandē, un tas manu sadarbību ar Latvijas organizācijām, kuras ir reģistrētas kā nodokļu maksātājas, dara ļoti patīkamu, jo mums ir nodokļu atlaide – pievienotās vērtības nodoklis nav jāmaksā, jo Eiropas Savienība grib veicināt sadarbību starp dažādām Eiropas Savienības valstīm. Man gan arī jādarbojas kā uzņēmumam, nevis kā individuālajai personai.

Nīderlandē, piemēram, koncertu honorāra nodoklis ir deviņi procenti, savukārt Latvijā tie ir vairāk nekā 30 procentu. Par stundu pasniegšanu Nīderlandē – 21 procents.

Vai pandēmijas laikā jums bija kāds īpašs atbalsts no valsts arī tad, ja koncertu nebija?

Mums neveicās tik ļoti kā Vācijā dzīvojošajiem, kuriem bija konstants pabalsts. Mums bija 1000 eiro pabalsts, bet, ja tu nopelnīji naudu, tev tas bija jāatdod atpakaļ. Un tad sanāca tāda dīvaina situācija, ka cilvēki mēģināja tieši nestrādāt, jo pabalstu jau tāpat iedod...

Kas, tavuprāt, Latvijā šobrīd ir labs un funkcionē?

Latvijā ir ļoti spēcīgi izglītoti jaunie mūziķi, kuri ir ļoti varoši un dziļi. Viņiem visas durvis būs vaļā, vienalga, kur viņi brauks. Izglītība ir ļoti laba. Bet atalgojums, ko saņem pasniedzēji... Zinu, cik saņem mani kolēģi kordiriģenti Latvijā un ko es kā kordiriģente saņemu Nīderlandē – tā starpība ir aptuveni septiņas reizes... Man samaksa par vienu mēnesi ir septiņreiz lielāka!

Man vienkārši ir neērti teikt, cik es saņemu par mēģinājumu, jo atalgojums Latvijā ir tik mazs, ko saņem visi brīnišķīgie mūziķi, mani kolēģi...

Es tikai klausos, kā visi skrien vāveres ritenī. Nezinu, kāda būtu pareizā atbilde. Katrā ziņā ne tāda, ka lai mums būtu mazāk mūziķu, kuri saņem labāku samaksu.

Tā sakot, atlaižam darbiniekus un pārējiem palielinām algas?

Jā, tāda ideja vienu brīdi bija Nīderlandē – ka būs mazāk koncertu, lai visiem var maksāt 300 eiro par katru koncertu. Tās arī ir šausmas, protams. Es domāju, ka jautājums varētu būt par to, kāds ir mākslas dialogs ar sabiedrību, kā mākslinieki var satikt savus klausītājus, skatītājus, vērotājus un kā to padarīt vairāk iekļaujošu. Mums kaut kā jāmēģina atrast veidus, kā to kopt.

Varbūt arī izglītības ziņā – nevis ka ir tikai dažas elitāras skolas, kurās ir mākslas vai mūzikas izglītība, bet ka tas nelielā mērā atgriežas visās skolās – ka bērniem ir mūzikas nodarbības. Jo tas bērna attīstībai un abām smadzeņu puslodēm dod ļoti daudz.

Atliek tikai muzicēt! Santas Vižines pieredze

Santai Vižinei Nīderlandē ir pastāvīga valsts apmaksāta darbavieta: viņa šobrīd ir slavenā Amsterdamas "Concertgebouw" orķestra altu grupas koncertmeistare; šajā postenī, izturot pamatīgu konkursu, viņa nokļuva pēc četru gadu spēlēšanas altu tutti. Solo vieta bija aizņemta kopš 90. gadu sākuma. Konkursā piedalījās ne vien puse no orķestra altu grupas, bet arī ārzemju mūziķi. Bija jāspēlē klasiskais koncerts, romantiskais koncerts un gari "palagi" ar dažādu grūtību solofragmentiem no simfoniskajām partitūrām. Uzvarēja Santa. Arī jaunajā amatā viņai ir astoņu mēnešu pārbaudes laiks. Bet kolēģu atbalsts ir milzīgs, jo cilvēks jau arī zināms un sevi pierādījis. 

Santa Vižine

Gunda Vaivode: Orķestra sastāvs, kā zināms, ir patiešām daudznacionāls. Atceros, ka Marisa Jansona laikā viņš teica, ka tajā ir vairāk nekā divdesmit tautību mūziķi. Bet tu esi vienīgā latviete un laikam jau arī jebkad pirmā latviete, kas spēlē šajā orķestrī.

Santa Vižine: Mūsu orķestrī šobrīd ir pat divdesmit sešas tautības, un es tiešām esmu vienīgā latviete... Un vienīgā ne tikai no Latvijas, bet vienīgā arī no Baltijas. Arī no Skandināvijas neviena nav. Es ar prieku to daru un ļoti gaidu, kad kāds man pievienosies.

Gunda Vaivode: Tu šobrīd esi štata mūziķe, bet ko paredz tavs līgums? Koncertmeistaram, šķiet, ir mazliet brīvāks režīms.

Jā, koncertmeistaram ir brīvāks režīms, tagad no jaunās sezonas, man liekas, ka tie ir kādi 75 procenti laika, ko strādāju orķestrī, un pārējo laiku es gatavoju programmas un spēlēju kamermūziku, jo mēs, mūziķi, taču neesam normāli cilvēki, mēs taču nevaram neko nespēlēt brīvajās nedēļās. (smejas

Santa Vižine, Guntis Kuzma un Agnese Egliņa

Vai viens izcila orķestra koncertmeistars ar savu noslodzi un atalgojumu orķestrī var sevi pieklājīgi uzturēt?

O, jā! Man ir gana salīdzinājumu, lai es paliktu tur, kur esmu. Un tas ir bēdīgi, jo Latvijā ir fantastiski mūziķi – ne velti mūsu valsts vārds ir tik tālu aizceļojis pasaulē tieši caur mūziku un mākslu, kas ir diezgan apbrīnojams fakts.

Vēl vairāk apbrīnojami, par kādu atalgojumu šie cilvēki strādā.

Nezinu, kāpēc cilvēki nesaprot, ka mūziķis no piecu gadu vecuma mācās darīt to, ko dara, bet to uztver kā izklaidi, sauc par muzikantu un "kas tev tur uz muguras karājas, nu, uzspēlē kaut ko"! Visbiežāk jau tas nenāk no publikas, bet no valdības. Un, lai cik arī es stipri es mīlētu savu valsti un mēģinātu tur biežāk uzturēties, es palikšu šeit, dodot priekšroku šai dzīves kvalitātei.

Bet ne tikai – arī tavai vietai orķestrī, jo tas jau būtu neprāts, ja šādu pozīciju neizmantotu. Jo tā ir tikšanās ar izciliem diriģentiem, spēlēšana izcilā koncertzālē. Bet kādas garantijas vēl sniedz orķestris? Piemēram, kādas ir sociālās garantijas?

Vispār mums orķestris dod ļoti daudz. Pirmkārt, ja tu izbrauc no savas valsts uz Nīderlandi, viņi apmaksā šo pārcelšanos. Otrkārt, viņi apmaksā valodas skolotāju – holandiešu valodu var iemācīties par brīvu. 

Tu jau varbūt runā holandiski?

Mazliet jā, sāk iet aizvien labāk un labāk.

Vēl orķestris piedāvā psihologa pakalpojumus – ja tev dzīvē iet slikti, vari aiziet un parunāties.

Mūziķiem tiek piedāvāta arī fizioterapija, masieri, mums ir savs zobārsts, savs ģimenes ārsts, kuram var zvanīt jebkurā laikā, ja esi slims un tavs ģimenes ārsts tajā brīdī ir aizņemts.

Protams, arī apģērbu koncertiem, instrumentu apkopi un tā tālāk. Mums ir ļoti liels instrumentu fonds, no kura es šobrīd spēlēju Grančino altu – labāku altu savā mūžā neesmu turējusi rokās! Orķestris palīdz arī ar instrumentu un lociņu iegādi. Atliek tikai muzicēt!

Francija – brīvmākslinieku paradīze. Magdalēnas Gekas pieredze 

Cikla "Mana pieredze Latvijai" otrajā raidījumā jau pieskārāmies labvēlīgajai kultūras atbalsta situācijai Francijā, un to apstiprina arī vijolniece Magdalēna Geka, kura Parīzē dzīvo jau kopš 2009. gada. Viņu izvaicājusi Anna Veismane.

Magdalēna Geka

Magdalēna Geka: Francijā brīvmāksliniekiem ir diezgan unikāla sistēma, kas atbalsta radošās mākslas darbiniekus un tehniķus, kam darba specifika ir tāda, ka dažreiz tev ir daudz koncertu vai citādu projektu, bet dažreiz ir maz. Līdz ar to visiem honorāriem ir ļoti augsts nodokļu slogs – nodokļos un sociālajos maksājumos aiziet vairāk nekā 50 procentu no tā, ko samaksā darba devējs. Bet labā lieta ir tā, ka

atkarībā no tā, cik iepriekšējā gadā esmu nostrādājusi un cik esmu nopelnījusi, tajās dienās, kad man nekāda darba nav, respektīvi, kad es gatavojos nākamajiem projektiem, man valsts maksā dienas naudu.

Un šī dienas nauda ir vienmēr!

Ja nemaldos, gadā jābūt nostrādātām 44 darba dienām, piemēram, tie ir 44 koncerti gadā, bet tās var būt arī mēģinājumu dienas, tikai tām jābūt oficiālām darba dienām, par kurām nomaksāti nodokļi.

Līdz ar to Francijā kā brīvmāksliniece varu brīnišķīgi dzīvot tikai no saviem koncertiem. Jau diezgan ilgu laiku nodarbojos tikai un vienīgi ar solo un kamermūziku, un ar nopelnīto man pilnīgi pietiek. 

Ja arī dažos mēnešos sanāk mazāk, starpību principā sedz valsts. Latvijā, cik zinu, cilvēkiem, kas nodarbojas ar ko līdzīgu, šāda situācija nav iespējama, jo visiem mūziķiem obligāti nepieciešams strādāt algotu darbu ar cieto mēnešalgu – vai tas ir pedagoģiskais darbs vai darbs orķestrī. Nezinu nevienu mūziķi Latvijā, kas varētu atļauties dzīvot tikai no koncertiem. Bet tas arī atspoguļojas mūziķu honorāros Latvijā: tā kā visi zina, ka visiem mūziķiem tāpat ir alga un algots darbs, par kamermūzikas koncertiem un līdzīgiem projektiem samaksa ir tāda, ka izdzīvot īsti nevar.

Tāpēc katru reizi, kad braucu uz Latviju, man obligāti jāsakārto vairāki koncerti, jo citādi man vienkārši neatmaksājās braukt.

Sagatavot vienu kamermūzikas koncertu ar veselu jaunu programmu, kas nav spēlēta, – tas ir vismaz viena mēneša darbs. Man nekad tā nav bijis, ka Latvijā par vienu koncertu man samaksātu tik daudz, lai es varētu no tā dzīvot.

Anna Veismane: Un kā ir ar birokrātisko slogu, piemēram, projektu rakstīšanu – cik tas ir vienkārši vai sarežģīti?

Man pašai jānodarbojas ar to papīru sakārtošanu, kas ir saistīti tieši ar manis kā brīvmākslinieces aktivitātēm – katru mēnesi man jāatskaitās, cik esmu nostrādājusi un nopelnījusi, par to jābūt attiecīgiem papīriem. Bet kopš marta es strādāju kvartetā un mums ir administrācijas kompānija, kas ar to nodarbojas – kas raksta projektus, kas dabū papildu finanšu līdzekļus no dažādiem fondiem, līdz ar to tā ir liela veiksme, ka tas man pašai nav jādara.

Savukārt Latvijā, ja gribu aizbraukt koncertos uz dažādām Latvijas vietām, pašai jāatrod administratīvā iestāde, no kuras varu iesniegt projektu – vai tā ir biedrība vai kas cits, un tad pēc tam arī pašai jāraksta līgumi, grāmatvedei – "Excel" tabuliņas un tā tālāk, kas principā aizņem ļoti daudz laika.

Zviedrijā nodokļu slogs ir liels. Ivetas Cālītes pieredze

Salīdzinājumam vēl Zviedrijā labu laiku dzīvojušās pianistes Ivetas Cālītes vērojumi.

Iveta Cālīte

Iveta Cālīte: Francijā tā sistēma ir ļoti īpaša. Ja godīgi, nezinu nevienu citu valsti, kura ir tik dāsna.

Zviedrijā tā gluži nav. Brīvmāksliniekiem nodokļu slogs ir ļoti liels, un liela daļa mūziķu papildus arī kaut kur strādā. Protams, algas un honorāri par koncertiem ir lielāki.

Varbūt pluss ir tāds, ka nav jāraksta projekti, vismaz man tas nekad nav bijis jādara, jo ir vairāki reģioni valstī, kur projektu vadītāja aicina mūziķus veidot koncerttūres. Ar visu melno darbu, kas ir liels un sarežģīts – līgumi un viss –, nodarbojas tieši viņi un attiecīgi par to saņem algu. Jā, Zviedrijā nodokļu slogs ir liels. Vienīgais, ka izdevumu sadaļa ir ļoti elastīga: ja Latvijā varam noņemt 50 procentus no tā, ko tu nopelni, tad Zviedrijā tu vari noņemt nost dažreiz pat zobārsta izdevumus – ja esi dziedātājs un tev uz skatuves vajag labu smaidu, tu izdevumus par zobārstu vari atņemt nost no summas, ko tu iekasē par honorāriem. Viss ir par un ap tavu darbības sfēru. Tas viss ir elastīgāk. Latvijā līdz šim es arī esmu strādājusi papildus, jo tikai muzicēt – tas diemžēl nav bijis iespējams.

Varbūt tas bija vairāk iespējams pirms pandēmijas, bet ar to tas viss izbeidzās. [Pēc tam] bija jāņem lielākas slodzes, lai varētu finansiāli izdzīvot.

Daži mani kolēģi Zviedrijā pat pārstāja spēlēt un sāka strādāt citus darbus, jo vienkārši koncertu nebija. Atbalsta sistēma nebija laba, un daži šajā laikā ar mūziķu algām vienkārši neizdzīvoja.

Magdalēna Geka un Iveta Cālīte

Būt komponistei Norvēģijā. Sabīnes Ķezberes pieredze

Ar komponisti Sabīni Ķezberi, kura 13 gadus dzīvo Norvēģijā, Gunda Vaivode tikās Oslo. Šoreiz vēl par dažiem radošās dzīves finansiālajiem aspektiem.

Sabīne Ķezbere: Stipendijas dabūt patiesībā ir diezgan liela iespēja, ir dažādi fondi, kas atbalsta.

Gunda Vaivode: Ir arī kaut kas līdzīgs mūsu Kultūrkapitāla fondam?

Jā, ir, Norvēģijā pat vairāki. Bet problēma ir tad, kad jāmeklē izpildītājmākslinieki. Jo viena lieta ir tad, kad mani atbalsta kā komponisti, bet, ja vēlos, lai manus darbus atskaņo, māksliniekiem jāmaksā bezmaz vai no savas kabatas, jo neviens no fondiem, cik esmu painteresējusies, nesedz pilnus izdevumus izpildītājmāksliniekiem. Visi fondi prasa iesniegt budžetu, kur ir jau kāds pamatfinansējums – kaut vai no manas kabatas. Ir tikai kaut kāds procents, kas tiek atlicināts. Es tagad to visu vēl tikai apgūstu. 

Tas nozīmē, ka Norvēģijā esi pašnodarbinātās personas statusā?

Jā, es strādāju sev. Esmu nodibinājusi firmu – vienas personas uzņēmumu, ko saucu par savu skolu. 

Skola – tas nozīmē, ka tu strādā arī par pasniedzēju? Ko tu māci?

Klavierspēli. Mācu gan Oslo, kur gan vairs nedzīvoju, tāpēc ceļā japavada pusotra stunda, gan kopā ar kolēģiem darbojos privātajā mūzikas skolā. Visi esam pašnodarbinātie, bet zem viena nosaukuma.

Vai tu kā jauna un vēl maz pazīstama komponiste varētu šādā veidā sevi uzturēt Norvēģijā? Vai tomēr tas iespējams tikai ar ģimenes atbalstu? 

Pašlaik mēģinu to saprast. Vēl man ir papildu darbs, strādāju par skolotāja asistenti – tas ir tāds kā pedagoga palīgs klasē ar bērniem. Tas ir tāds papilddarbs pēc izsaukuma – man zvana tad, kad vajag aizvietot kādu skolotāju. Tas ir papildu ienākums.

Saskaitīju, ka kopumā pašlaik man ir sešas darbavietas. Vienu brīdi pat bērnudārzā strādāju, arī pēc izsaukuma. Kad piedzima bērns, sapratu, ka nu jau ir par daudz. 

Tu esi Norvēģijas nodokļu maksātāja? 

Jā. Bet tavs jautājums ir labs – vai komponists šeit var sevi nodrošināt tikai ar komponēšanu... Tad ir jāvelta ļoti daudz laika tikai komponēšanai. Jo visas organizatoriskās lietas paņem enerģiju un laiku: komponists jau pats sev ir arī kā menedžeris un grāmatvedis. 

Norvēģiem ir sava Komponistu savienība. Vai tu arī tajā varētu iekļūt, un vai tam būtu kāda jēga?

Šobrīd uz to eju, bet lieta tāda, ka tad man ir jāatsakās no Latvijas Komponistu savienības biedra statusa, jo nevar būt abās Komponistu savienībās. Es ilgu laiku tā kā briedu uz to, jo es saprotu, ka tīri praktiski man būtu izdevīgāk būt Norvēģijas Komponistu savienības biedram, jo tad būtu lielāka piederība [komponistu saimei], varētu arī dabūt finansiālu atbalstu skaņdarbu atskaņošanai, braukt uz semināriem, satikties ar citiem komponistiem un es kļūtu zināmāka šeit, būtu iespējas kādu pasūtinājumu dabūt. Uz to šobrīd eju, esmu iesniegusi iesniegumu. Jāgaida atbilde. Ja mani uzņems, diemžēl būs jāatvadās no Latvijas Komponistu savienības.

Situācija Latvijā – kliedzoši netaisnīga. Andra Pogas pieredze

Mūsu mūziķi spēlē vairākos skandināvu orķestros – gan Somijā, gan Norvēģijā, vairāki no viņiem – Bergenas filharmoniskajā. Bet no šīs sezonas par Stavangeres simfoniskā orķestra galveno diriģentu ir kļuvis mūsu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra bijušais galva un šobrīd mākslinieciskais padomnieks Andris Poga.

Andris Poga

Gunda Vaivode: Andri, kāds šobrīd ir tavs mākslinieka statuss Latvijā un arī ārzemēs?

Andris Poga: Esmu pašnodarbināta persona, reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs un maksāju nodokļus gan Latvijā, gan arī ārzemēs, jo vismaz Eiropas valstīs noteikumi ir tādi, ka tu kā ārzemju mākslinieks, konkrētās valsts nerezidents, veic savus darba pienākumus, saņem par to honorāru un atkarībā no konkrētās valsts likumdošanas no tava honorāra tiek atvilkts ienākuma nodoklis, kas paredzēts tieši ārvalstniekiem, un parasti tas nodoklis ir mazlietiņ mazāks, nekā tas būtu konkrētās valsts rezidentam. Un tad nu starpība man jāmaksā šeit, Latvijā.

Kāds ir tavs salīdzinājums ar Latviju šajā nelielajā periodā? 

Stavangeres orķestris lielā mērā ir ieguvējs tāpēc, ka tam ir brīnišķīga koncertzāle, kura tā māksliniecisko darbību ļauj plānot ļoti ilgu laika periodu uz priekšu – ja mēs šobrīd, piemēram, plānojam 2024. un 2025. gadu, tad Latvijā mēs vēl liekam fināla akcentus 2023. gadam, jo ir neskaidrība, kur koncerti varēs notikt; tāpat katram izaicinošam projektam jāgaida papildu finansējums, piemēram, no Kultūrkapitāla fonda vai no citiem avotiem, kas top skaidri īsākā termiņā. Līdz ar to bieži vien nākas vai nu pieņemt ļoti riskantu lēmumu un iet uz priekšu ar kādu ambiciozu projektu, kurā ir ļoti dārgs solists vai viesdiriģents un vienkārši paļauties uz to, ka atbalsts būs, vai nu arī rezultātā paliekot mīnusos.

Kā mēs zinām, orķestra mākslinieciskajai darbībai, kas vispār ir Latvijas iezīme, atbilstoša budžeta mākslinieciskajai darbībai faktiski nav. Līdz ar to jāpaļaujas uz projektu finansējumiem vai kādu ieinteresētu un bagātu sponsoru. Tas tiešā veidā attiecas uz turnejām, kuru sakarā mēs esam ļoti pateicīgi Kultūras ministrijai –

ja mums ir ārzemju turneja, tad ministrija ļoti lielā mērā mūs atbalsta un dod papildus naudu, jo katra turneja izmaksā [krietnus finanšu līdzekļus] ne tikai tam, kurš to rīko, bet arī kolektīvam, kurš brauc turnejā. Atšķirība, piemēram, ar Norvēģiju un konkrēti Stavangeri ir tāda, ka Stavangeres orķestrim ir noteikts gada budžets, kas zināms vismaz gadu vai divus iepriekš, un šī budžeta ietvaros ir iespējams darboties. Piemēram, ja mēs zinām, ka mums ir viens koncerts, kur mēs tiešām gribam pasaules klases megastāru, tad jāsaprot, kā mēs to izbalansēsim, piemēram, ar nākamās nedēļas vai nākamā mēneša plāniem. Tas ir absolūti iespējams. Tas gan ir arī pilnīgi visiem skaidrs, ka Norvēģija valsts ekonomikas ziņā ir daudz, daudz, daudz labākā pārticības līmenī nekā Latvija, un tas ir tikai loģiski, ka mums te nepietiek finansējuma praktiski nevienā nozarē. Bet tas ietekmē orķestra plānošanas darbu un ikdienu. Un rezultāts, ko redzam orķestrī – ka tie, kuri ir jauni un konkurētspējīgi mūziķi, viņi arvien vairāk un ar lielāku sparu vienkārši emigrē nepieredzētos apjomos, bet tie, kuri dzīvo šeit uz vietas… Visu cieņu viņiem, ka viņi izvēlējušies palikt šeit, izveidojuši arī ģimenes – viņi ir spiesti rauties pa vairākām darbavietām, pa vairākiem orķestriem – pirmkārt, lai tie spētu funkcionēt, otrkārt, lai paši mūziķi spētu nodrošināt kaut kādu iztiku savai ģimenei.

Tā ka mans nevis vēlējums, bet gan absolūti kategoriska prasība – ka mūziķu algas ir jāpaaugstina.

Un jāpaaugstina nevis par pieciem vai desmit procentiem, bet jāpaaugstina tā, lai mēs būtu konkurētspējīgi vismaz Rietumeiropā. Es nerunāju par Skandināvijas valstīm, kur labklājības līmenis ir ievērojami augstāks, bet šobrīd situācija ir vienkārši kliedzoši netaisnīga.

Tu kā diriģents sadarbojies ar aģentūru – ja skatāmies tavā mājaslapā, tad atkarībā no koncertu vietām mainās arī valstis un aģentūras sadalās tālāk vismaz piecās sīkākās aģentūrās. Kāda tev ir šī sadarbība, un cik tu daudz pats vari noteikt savu radošo dzīvi, un cik to nosaka aģents?

Man ļoti paveicies ar visiem aģentiem. Kopumā man ir sadarbība ar piecām aģentūrām, no kurām [galvenā ir] "Productions Sarfati" – tā ir neliela aģentūra, kas atrodas Parīzē, līdz ar to sajūta ir ļoti personiska, jo mākslinieku nav daudz, arī administratīvajā jomā cilvēku nav ļoti lielā skaitā. Zinu kolēģus, kuri strādā ar lielajām Londonas aģentūrām vai kādām citām ļoti lielām aģentūrām – tur tā konveijera sajūta ir daudz lielāka nekā manā gadījumā. Nav arī tādas konkrētas robežas, kurā kaut kas tiek noteikts, jo vienmēr ir dialogs, un man vienmēr ir izvēle pateikt "nē".

Bet es arī nekad nespēlēju dīvu, kas vienkārši kaut ko neakceptē…

Ja skaidri jūtu, ka šim orķestrim ir ļoti skaidrs konceptuāls redzējums un mūziķi grib tieši konkrēto solistu konkrētajā programmā vai tieši to skaņdarbu konkrētajā programmā, tad es saku – jā, labi, esmu gatavs to iemācīties, bet, lūdzu, pārējā programmā dodiet man radošo brīvību.

Tā faktiski ir ar visām aģentūrām, kuras mani pārstāv reģionāli. Ja tā ir Vācija un vāciski runājošā Šveice un Austrija, tad tas ir vācu menedžeris, vēl ir Skandināvijas valstis, Itālija, Japāna un Amerika plus Kanāda.

Andris Poga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris

Vai tiesības organizēt un izplānot koncertus Latvijā notiek bez starpniekiem, bez aģenta? Tās ir tavas tiesības?

Jā. Un tas bija punkts, ko es pašā sākumā, 2011. gadā, kad noslēdzu līgumu ar "Sarfati" aģentūru, lūdzu speciāli ielikt – es teicu, ka vēlētos radošu brīvību Latvijā. Protams, man ir pienākums paziņot viņiem pietiekoši laicīgi, kad šie koncerti Latvijā notiek. Bet to es vispār gribētu rekomendēt – ja nu kāds no maniem jaunākajiem kolēģiem ir noslēdzies līgumu ar kādu aģentūru vai tikai vēl plāno sākt sadarboties –

noteikti atstājiet dzimtās zemes tirgu jeb dzimtās zemes kultūras apriti savā noteikšanā, jo jūs būsiet tikai ieguvēji no tā.

Nav noslēpums, ka aģentūras no jums, māksliniekiem, dzīvo. Cik procentuāli lielu daļu tava aģentūru paņem par tavu koncertu? 

Absolūts industrijas standarts – divdesmit procentus. 

Ir dzirdēts arī mazāk.

Jā, lokālajiem menedžeriem šie cipari ir mazāki, bet ģenerālmenedžmentam tie ir divdesmit. 

Tu minēji arī, ka jānomaksā attiecīgie nodokļi katrai valstij. Tu orientējies tajā birokrātijā, un vai tu to dari pats? 

Latvijā es to daru pats, bet ārzemēs, protams, to automātiski dara vai nu orķestri, vai aģentūra, kas mani pārstāv – viņi zina visas nianses, jo tur katram orķestrim ir mazliet savs juridiskais statuss, līdz ar to kādam ir jāmaksā PVN, kādam jāmaksā vēl kāds cits nodoklis. Vācijā, ja esi mākslinieks, vari pieteikties atbrīvošanai no daļas no nodokļiem. Tā grāmatvedība ir pietiekoši sarežģīta. Godīgi sakot – tajā brīdī, kad reģistrējos kā pašnodarbināta persona – jo Latvijā bija autoratlīdzības nodokļa izmaiņas, piezvanīju Valsts ieņēmumu dienestam, lai noskaidrotu dažas lietas, kas man personīgi interesē.

Ņemot vērā, ka tā mākslinieku daļa Latvijā, kas darbojas starptautiski, ir pietiekoši neliela, varbūt mums vajadzētu apvienoties un atrast kādu spējīgu grāmatvedi, kas visas nianses varētu izskaidrot, jo es pilnīgi nemaz nebrīnos, ka, pašiem uz savu galvu darbojoties, mēs droši vien samaksājam vairāk.

Pienākums – dot labumu savai valstij. Elīnas Garančas pieredze  

Pasaulslavenajai latvietei Elīnai Garančai no visiem runātājiem ir visilgākā pieredze, darbojoties starptautiskajā mūzikas laukā. Saruna šoreiz par mākslas pragmatisko pusi.

Elīna Garanča

Kāds šobrīd ir tavs radošas personas statuss?

Elīna Garanča: Dziedātāja-brīvmāksliniece, kura dzied tur, kur viņu aicina. Un faktiski, nedaudz atskatoties uz pagātni, plāno beigu sākumu.

Tu biji labā aģentūrā – "Askonas Holt". Kāpēc izvēlējies mainīt aģentūru?

Pirms tam bijušas arī citas aģentūras, ar kurām sastrādājos. (..) Arī daudzi sadarbības partneri, kuri vienkārši paši pienāca klāt un strādāja uz atsevišķiem projektiem.

Bet šo aģentūru nomainīju tāpēc, ka pēc zināma laika perioda dziedātājam parādās arī savas intereses – sievietei ir ģimene un bērni, arī pārdomas, cik daudz laika esi gatavs tērēt biznesam vai cik daudz laika jāiegulda, lai vispār pati par sevi parūpētos.

Protams, kovids ieviesa ļoti daudz izmaiņu, un arī abi ar vīru (diriģentu Karelu Marku Šišonu red.) skatījāmies, kas notiek ar aģentūrām, cik daudz cilvēku no aģentūrām cīnās par saviem dziedātājiem. Ļoti daudzi sadega. Daudziem beidzās sadarbība, un viņi paši sevi pārgrupēja. Arī "Brexit" ļoti daudz ko izmainīja. Un arī tā vīzija...

Ja diriģents karjeru var veidot, kamēr vien viņš var pacelt zizli, dziedātājam ir savs nobeiguma termiņš, un man likās, ka tas, ko es vēl gribu paspēt, īsti neatbilda tai vīzijai, ko saskatīja "Askonas Holt".

Tas nenozīmē, ka aģentūra ir slikta, vienkārši katram kādā brīdī ir sava vajadzība.

Jā, sava vajadzība, savs mērķis un sava vīzija, ko viņš vēl grib paspēt. Aģentūra nav slikta, un katra no šīm aģentūrām arī savā periodā ir ļoti vajadzīga un nepieciešama.

Cik bieži tu esi bijusi spiesta pretoties kādām aģentu vēlmēm, kad jūti, ka tas ir vairāk tāds peļņas variants, kas īsti nenāk ne tavai balsij par labu?

Manā gadījumā tā faktiski gandrīz nekad nav bijis. Māksliniekam arī ir jāsaprot, ka viņam ir zināmas vēlmes, dzīvē vajadzīgs zināms komforts, lai tu varētu gatavoties tam, kuram tu velti sevi mākslinieciski. Man arī liekas, ka labam, gudram dziedātājam jeb māksliniekam ir jāsadala tas, ko viņš dara ikdienā: ir lietas, ko tu dari ar pilnu sirdi un atdevi, un tā ir mākslinieka izaugsme; ir lietas, kuras tu dari karjeras dēļ un kuras tev vienkārši ir nepieciešamas – konkrētas debijas, varbūt sadarbība ar dažiem partneriem. Un tad ir elementāra komforta zona – visi mēs zinām, ka šad un tad ir jāizdara darbiņš, par ko labi samaksā, lai pēc tam tu vari vai nu atpūsties vai gatavoties un darīt to, kas tev tiešām ir sirdij vajadzīgs.

Arī es vienmēr tā esmu saplānojusi savas uzstāšanās: ir tā saucamie naudas koncerti, kuri notiek ārtelpās, kas ir domāti lielām cilvēku masām – pieciem, astoņiem tūkstošiem cilvēku. Tur, protams, honorārs ir savādāks. Un tad ir, kā es tos saucu, svētās mūzikas koncerti, kas notiek ''Musikverein'' vai Kārnegī zālē, kur honorārs salīdzinoši ir ļoti mazs, bet tu kā māksliniece dāvā savu vīziju, savu balsi, savu repertuāru, savu būtību.

Un tad, protams, ir teātra izrādes, uz kurām nāk fanātiķi, uz kurām tu vari būvēt arī koncertdzīvi. Jo tikai ar koncertiem karjeru uzturēt arī nevar un tikai ar operu izrādēm arī ir grūti starptautiski izsisties, jo

tieši daudzveidība, manuprāt, skatuviskajai izaugsmei ir ļoti nepieciešama.

Arī skatītājiem ir interesanti sekot tev līdzi, ja tu nevis atkārto tikai vienu un to pašu lomu kādā operas izrādē, bet attīsti un parādi  sevi visdažādākajās formās.

Elīnas Garančas solokoncerts Latvijas Nacionālajā operā.

Cilvēks no malas, kurš mākslinieku uz skatuves redz visā viņa spožumā, droši vien nodomā – jā, viņš saņem lielu honorāru un var dzīvot zaļi. Bet no tā honorāra taču tēriņos aiziet ļoti daudz: kaut vai tie paši procenti aģentam. Kāda daļa apmēram tā ir no tava honorāra?

Ir dažādi – ir aģenti, kas strādā par desmit procentiem, ir aģenti, kas strādā par divdesmit procentiem. Mums lielākoties honorārus maksā bruto, un no tā mēs noskaitām visu iespējamo: kā brīvmāksliniekiem mums pašiem jāapmaksā veselības apdrošināšana, kas ir ļoti dārga, katrā attiecīgajā valstī arī nomaksājam ārzemnieku nodokli, apmaksājam viesnīcas, lidmašīnas, dzīvokli – tie visi ir mūsu tēriņi. Tad, protams, vēl ikdienišķās nepieciešamības – pianists, koučs.

Pirms ļoti daudziem gadiem, kad dziedātājus aicināja uzstāties, apmaksāja viņiem gan viesnīcu, gan lidojumus. Tas vairs nav iespējams. Operteātriem vispār tas neinteresē un arī nav vajadzīgs. Un dziedātājs kaut kā sitas.

Kā labam un pieprasītam brīvmāksliniekam dzīve var būt ļoti spoža: salīdzinot ar tiem, kuri strādā teātros, mēs, protams, saņemam daudz lielāku algu, bet attiecīgi ir arī ļoti, ļoti daudzi izdevumi, kas pašam ir jānosedz.

Honorāru lielums, protams, ir noslēpums, bet vai dziedātāji dalās atalgojuma līmeņos?

Līdz ar to, ka esmu mecosoprāns, nevaru būt pasaulē dārgākais dziedātājs.

Un kuri ir? 

Tenors un soprāns. Viņiem arī vienmēr ir visi vadošie mīlas dueti, uz viņiem patīk skatīties. Viņiem ir arī tās saldsērīgās ārijas un dueti, kuros viens otra rokās parasti nomirst… (..) Vienmēr jau liekas, ka basam, baritonam un mecosoprānam bišķiņ vairāk jāpastrādā nekā tenoram un soprānam. Bet kategorijas ir sadalītas, jā.

Daži draugi, kas strādā teātros kā līguma devēji, saka – ir aptuveni 25 vadošie dziedātāji, par kuriem visi pasaules teātri cīnās. 

Tu esi to skaitā! 

Tā viņi man teica... Un acīmredzot tāpēc laiks ir saplānots tik ļoti uz priekšu. Tagad tiek plānota 2026. gada sezona – ja grib dabūt tos divdesmit piecus, nākas sacensties, kurš kurā laikā vēl atradīs kādu brīvu posmiņu.

Gunda Vaivode un Elīna Garanča

Dažādās valstīs ir arī dažādas nodokļu politikas. Kuras valstis māksliniekiem šajā ziņā ir visdraudzīgākās? 

Es uzskatu, ka neviena. Tāpēc, ka katrai valstij ir savi principi, kā viņi skatās uz dziedātāju. Kādreiz bija tā saucamās nodokļu paradīzes. Piemēram, Šveice. Ļoti ilgu laiku daudzi mākslinieki tur palika, bet pēc tam laidās projām, jo psiholoģiski to nevar izturēt, visiem tomēr gribas sauli un draudzīgākas attiecības. Kādreiz bija speciālās nodokļu rezidences. Tāpat kā šeit, Latvijā, kur tika nopirkti īpašumi, kas tagad stāv tukši, tāpat bija arī Austrijā – pirms desmit, piecpadsmit gadiem ļoti daudzi dziedātāji ieguva Austrijas pases, viņiem bija lielāki atvieglojumi nodokļos, bet arī tas lielā mērā ir beidzies.

Bet tu pati esi Latvijas nodokļu maksātāja?

Jā. Tāpēc, ka Latvija ir Latvija, un, ja no savas puses varu dot savai valstij kādu labumu ne tikai muzikālajā un vārda nešanas pasaulē ziņā, tad es arī to daru. Uzskatu, ka tas ir zināms pienākums. Nu jau būs kādi piecpadsmit gadi, kopš es to daru. 


Pilna intervija ar Elīnu Garanču, kurā viņa sniegs labus padomus jaunajiem māksliniekiem, "Klasikas" ēterā skanēs 18. septembrī pulksten 9.30.

Par aptaujāto mūziķu diagnosticētajām problēmām divos diskusiju raidījumos "Kultūra Latvijā" 19. un 26. septembrī pulksten 18.00 runās jomas profesionāļi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti