Šajā raidījumā tiekamies ar čellisti Kristīni Blaumani, koncertējošu mākslinieci, čellu grupas koncertmeistari Londonas Filharmoniskajā orķestrī, Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas profesori, pianisti Diānu Ketleri, pianistu Reini Zariņu un vijolnieci Kristīni Balanas. Mūsu sarunas dalībnieki ir arī šobrīd studējošie jaunie mākslinieki: čellists Silvestrs Juris Kalniņš un sitaminstrumentālists Vilhelms Patriks Skābardis – abi Londonas Karaliskās mūzikas koledžas studenti, kā arī akordeoniste Alise Siliņa, kura šogad turpinās mācīties Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas 2. kursā.
Katram mūziķim ir sava, īpaša emocionāla un radoša pieredze, ar ko pilnībā varēsit iepazīties "Klasikas" vakara programmās – mākslinieku "Londonas stāstos".
Tagad piecreiz padomātu. Diānas Ketleres stāsts
Koncertējošā māksliniece, pianiste un Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas profesore Diāna Ketlere Lielbritānijā dzīvo jau 30 gadus.
Inta Zēgnere: Bijāt viena no pirmajām mūziķēm, kas aizbrauca studēt uz ārzemēm, pēc tam kļuvāt par mācībspēku, un tagad jau no 2003. gada esat profesore.
Diāna Ketlere: Profesora statuss Londonā ir atšķirīgs. Pasniedzu arī Ženēvas mūzikas augstskolā, un, protams, tur tas statuss ir mazliet citādāks nekā Londonā.
Ar ko šie statusi atšķiras?
Galvenā atšķirība ir algas apjoms.
Nav nekāds noslēpums, ka Lielbritānijā, izņemot darbu divos, trijos orķestros, viss, kas saistīts ar mūziku un mākslu, ir ļoti slikti apmaksāts.
Tāpēc arī daudziem maniem kolēģiem ir vēl viens darbs kaut kur Eiropā.
Kāpēc tas tā? Lielbritānija taču ir bagāta valsts!
Domāju, ka tas ir tāds Amerikas modelis. Džuljarda skolā ir tieši tas pats. Ja vien neesi katedras vadītājs, tad esi algots darbinieks. Visi pārējie strādā tikai uz stundām: cik tev stundu, tik tu arī saņem.
Vai pastāv kaut kāda kvalifikācijas pārbaude? Piemēram, pedagogiem.
Nekā tāda. Ja tu šādā institūcijā strādā, tas nozīmē, ka tev ir superkvalifikācija. Nav jābūt nekādiem grādiem. Tas man Latvijā šķiet mazliet birokrātiski – šeit liela nozīme tiek pievērsta papīriem. Bet pat tādās valstīs kā Vācijā un Šveicē – ja ir grādi, tas ir labi, vai tad arī jābūt mākslinieciskam ekvivalentam: piemēram, ja esi mācījies kaut vai tikai četrus gadus konservatorijā, bet esi jau slavens izpildītājs ar lielu vārdu un tevi grib kā pasniedzēju, nevienam papīri neinteresē. Pat Vācijā, nerunājot par Angliju.
Tas ir tieši tas, ko varbūt varētu šeit pamainīt un padomāt, ka tas papīrs tomēr nav pats galvenais. Varētu piesaistīt arī starptautiskus māksliniekus, neskatoties tik daudz uz birokrātiju.
Paskatījos Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas mājaslapā, kur rakstīti ļoti iedvesmojoši vārdi, aicinot studentus iestāties akadēmijā: gan par to, ka tā ir viena no vecākajām mūzikas augstskolām, kas pastāv jau divsimt gadu, ka tai vienmēr bijis starptautisks raksturs un jaunieši laipni aicināti studentu pulkā. Seko arī izmaksas, ar kādu mēneša budžetu jārēķinās. Ja vēlaties dzīvot kopā ar citiem studentiem kādā mājā, tad īre ir 600 mārciņu, [komunālie] rēķini – simt, ēdiens – 150, ceļošana – 97, socializācija – 150 mārciņu, tad seko kancelejas preces, koncertu apmeklējumi – starp citu, ļoti pieticīgi – 50 mārciņas. Un tad vēl, piemēram, veļas pulveris, šampūns, dušas želeja, drēbes. Tas viss ir mājaslapā, ieskaitot frizieri. Kopējā summa ir 1197 mārciņas mēnesī.
Plus 27 tūkstoši mārciņu gadā par pašām mācībām.
Eiropas studenti pirms tam maksāja deviņus tūkstošus gadā, un viņi arī bija shēmā, kas paredzēja banku aizdevumus. Anglijas studentiem joprojām tie ir, bet Eiropas studentiem tagad tā vairs nav, viņi tagad ir starptautiskajā kategorijā, un jāmaksā 25 līdz 28 tūkstoši mārciņu gadā.
Tātad ap 30 000 eiro gadā. Protams, mums ir stipendijas – ja ir izcils cilvēks. Uz klavieru nodaļu pērn mums bija seši simti kandidātu – pagājušogad klausījāmies viņus visu decembri. Paņēmām divdesmit. Un no tiem divdesmit varbūt pieciem ir pilna stipendija. Studenti var arī strādāt – visi mani studenti pasniedz skolās, strādā privāti. Vai – ja ir milzīgs talants, var mēģināt stāties un cerēt, ka dabūs lielo stipendiju.
Mani pārsteidz studentu skaits – seši simti, kas vēlas turpināt pianista karjeru. Tātad joprojām mūzika ir vilinoša profesija?
Protams! It īpaši tie ir Āzijas studenti. Ja paskatāmies lielos konkursus, visi, kas šobrīd uzvar, ir korejieši. Viņiem ir superskola, superiespējas, un viņi, protams, grib studēt arī Anglijā vai – jo īpaši – Amerikā.
Mani arī ļoti pārsteidz jūsu teiktais, ka Lielbritānijā mūziķa profesija ir slikti apmaksāta.
Ļoti slikti! Visi mūziķi Anglijā ir brīvmākslinieki – arī orķestros, izņemot Karaliskās operas orķestri, kura mūziķi saņem algu, un BBC simfonisko orķestri. Visi pārējie ir projektu orķestri. Tas nozīmē, ka pandēmijas laikā viņiem bija minimāls atbalsts no valsts, bet algas viņiem nemaksāja.
Domāju, ka braukt uz Angliju studēt – tā ir super ideja, bet palikt tur pēc tam un dzīvot kā brīvmāksliniekam – tā gan ir ļoti slikta ideja.
Man vienkārši paveicās, ka strādāju lielā institūcijā. Vai arī – ja esi, piemēram, milzīga orķestra koncertmeistars, tad viss kārtībā. Bet vienkārši gaidīt kādus labumus – tur nekas labs neiznāks. Tāpēc arī saviem studentiem vienmēr saku – jums jāskatās uz Eiropas pusi. Latviešu studentiem, kas grib mācīties Anglijā, ir ļoti labi jāsaprot, ka tas ir liels solis arī finansiāli: būs jāstrādā, būs varbūt kāds jāmāca, un pēc tam tomēr būs jādomā, kas dzīvē svarīgāk.
Es pati Anglijā dzīvoju jau trīsdesmit gadus. Ja man būtu vēlreiz iespēja kaut kur braukt studēt un dzīvot, vispirms piecas reizes labi padomātu. (smejas)
Ja runājam par mūsu Mūzikas akadēmiju: kas ir tas, kas nāktu par labu mūsu mūzikas izglītības sistēmai?
Es mēģinātu piesaistīt mācībspēkus. Students iet mācīties pie konkrēta pedagoga – tā tas pašlaik ir visur. Protams, jāpaliek visiem tiem superpedagogiem, kas tur tagad ir, bet domāju, ka pedagogu varētu būt arī vairāk un tad varbūt būtu vairāk arī studentu. Zinu, ka problēma ir nepilna slodze, bet tas ir tāpēc, ka studenti nebrauc. Bet ir, piemēram, arī Ķīna, kur ir četrdesmit miljoni studentu, kas pašlaik studē klavierspēli – viņi taču arī labprāt noteikti brauktu. Bet viņi arī skatās, pie kā varētu mācīties. Manuprāt, vajadzētu piesaistīt pedagogus no ārvalstīm, rīkot konkursus uz pedagogu vietām.
Ne reizi neesmu redzējusi, ka Latvijas Mūzikas akadēmija meklētu profesoru un lūgtu pieteikties šai vakancei pedagogus no visām pasaules valstīm.
Tas tiešām tā ir – ka viens cilvēks no ārpuses varētu piesaistīt, piemēram, desmit studentus no ārvalstīm, kuri turklāt maksātu. Ja arī akadēmija uzskata, ka nevar maksāt pedagogam piecus tūkstošus mēnesī, tad situācijā, ja viņš piesaistītu, piemēram, divpadsmit studentus, viņam varētu maksāt šādu algu. Ja paņemtu, teiksim, kādu ļoti labu pedagogu no Parīzes, piemēram, viņam būtu studenti, sakari un tā tālāk. Esmu pārliecināta, ka akadēmijas rektora Guntara Prāņa vadībā tas viss iet ļoti labā virzienā.
Tikai mīlestība. Kristīnes Blaumanes stāsts
Jau kopš 90. gadiem tieši Lielbritānija ir viena no iecienītākajām vietām, kur mūziķi no Latvijas devušies papildināt savu meistarību. 1996. gadā, uzvarot speciāli Baltijas valstu studentiem rīkotajā konkursā, uz Gildholas Mūzikas un drāmas augstskolu Londonā devās arī čelliste, šobrīd starptautiski pazīstamā māksliniece, soliste un Londonas filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistare Kristīne Blaumane.
Inta Zēgnere: Vai tevi kā mūziķi apmierina dzīvesveids un situācija, kas šobrīd eksistē Apvienotajā Karalistē?
Kristīne Blaumane: Nevarētu teikt, ka mani apmierinātu viss – tā sajūta mazliet ir, ka esam uz salas. Kaut kas manī ir izmainījies – piederība Eiropai un kontinentam. Man liekas, ir labi atstāt kādu "koridoru" brīvu, kurā šobrīd man nav obligāti jāizlemj un jāpasaka – āmen, un tā tas būs. Bet
man ir ļoti svarīgi, ka esmu kolektīvā, kurš man ir tuvs. Es tur jūtos labi, un tas ir pats galvenais.
Atverot Londonas filharmoniskā orķestra mājaslapu un atrodot sadaļu par tevi, parādās arī tāda rindiņa kā "Chair supported by Stuart and Bianca Roden".
Anglijā tas ir ļoti izplatīti. Protams, orķestris saņem zināmu atbalstu no valsts vai "London Arts Council", bet lielāko daļu naudas tas saņem no privātajiem atbalstītājiem. Viņi var atbalstīt dažādas orķestra vietas – piemēram, dažādus krēslus. Protams, viņiem tas krēsls asociējas ar konkrētu cilvēku. Bet tas nenozīmē, ka atbalsts nāk man personīgi – tas ir orķestrim, bet caur manu krēslu un caur manu vārdu.
Vai šī prakse būtu pārņemama Latvijā?
Domāju, ka šī ideja ir ļoti skaista – tas ir personīgs kontakts. Jā, tas, protams, ir atbalsts orķestrim, bet tieši tas, ka ir personīga saite ar konkrētu mūziķi, rada īpašu sajūtu arī tam cilvēkam, kurš dod naudu.
Gandrīz visiem mūziķiem Londonā ir pašnodarbinātā statuss, izņemot valsts organizācijas BBC un Londonas Karaliskās operas darbiniekus – viņiem ir alga.
Visiem pārējiem Londonas simfoniskajiem orķestriem – Londonas filharmoniskajam, Karaliskajam filharmoniskajam, Filharmonijas orķestrim – visiem šo orķestru mūziķiem ir pašnodarbinātā statuss. Tas nozīmē, ka tiek maksāts par "izsaukumu". Respektīvi, gada ienākumi ir atkarīgi no nostrādāto darbu skaita. Tam ir savi plusi un mīnusi. Tie, kuri saņem algu, ir daudz vairāk piesaistīti konkrētajam kolektīvam. Ja šādam mūziķim piedāvā, piemēram, solokoncertu Vigmora zālē, viņu var arī nepalaist, jo līgums paredz to un to. Tādā orķestrī kā manējais ir lielāka brīvība: ja man ir piedāvājums kādam solo projektam, varu izgrozīt tā, ka nespēlēju ar orķestri – vienkārši par šīm nedēļām nesaņemu atalgojumu, bet tā ir mana izvēle.
Tas arī nenozīmē, ka, piemēram, ja mūziķim no pašnodarbinātā orķestra kaut kas atgadās, viņš paliek bez nekā. Jo mēs visi pārvaldām savu orķestri – paši veidojam savu labklājības fondu, kurā paši regulāri iemaksājam kaut ko no mūsu ienākumiem.
Tā ir konkrēta summa mēnesī. Katrs no šiem lielajiem kolektīviem ir izveidojis šādu sistēmu tieši tādēļ, lai pasargātu sevi no situācijām, ja kaut kas notiek.
Tā vien šķiet, ka šī pašnodarbinātības prakse nu galīgi Latvijā nebūtu ieviešama, jo mūziķim tas diez vai nozīmētu iespēju izdzīvot.
Jā, protams! Londonā tam ir milzīgas tradīcijas, tie ir arī pilnīgi citi resursi. Visiem orķestriem izveidojušies ļoti profesionāli fondus meklējošie ofisi.
Cik lielā mērā Brexit ir izmainījis tavu dzīvi, orķestra dzīvi un mūziķu dzīvi vispār?
Kur mēs pirmo reizi taustāmi ieraudzījām, ko tas tiešām nodarījis – tās ir koncertturnejas uz dažām valstīm. Piemēram, bieži spēlējam Spānijā, mums pat Madrides Auditorio zālē ir rezidence. Bija paredzēts koncerts Madridē un Barselonā, bet līdz ar Brexit visiem, kuriem ir britu pases, nācās iet uz Spānijas vēstniecību un veikt ļoti, ļoti nepatīkamu un garu darba vīzas noformēšanu. Mūsu orķestrī, par laimi, daudzi ir Eiropas Savienības pārstāvji ar Eiropas Savienības pasēm, mēs vienkārši braucām, kā vienmēr braucam. Bet runājot par konkursiem uz mūziķu vietām orķestros, vēl joprojām ir atvērtas arī Eiropas Savienības valstis. Nav tā, ka britiem būtu priekšroka. Man liekas, tā būtu pilnīga nāve īstam pasaules redzeslokam un labāko spēlētāju atlasei, ja sāktos šāda šķirošana. Pavisam nesen par mūsu orķestra mūziķi kļuva arī latviete Lāsma Taimiņa.
Kāds, tavuprāt, ir mūziķu un viņu sniegtā ieguldījuma novērtējums salīdzinājumā ar citām profesijām, kuras ir līdzīgi vai labāk atalgotas, bet kuras tomēr nav jāsāk apgūt no piecu gadu vecuma, nemitīgi vingrinoties, pārvarot grūtības un piedaloties konkursos? Kādā vērtē ir tas, ko savai valstij spēj dot mūziķis un cik adekvāti tas tiek novērtēts?
Tas ir jautājums cilvēkiem, kuri dod finansējumu.
Cik es, piemēram, samaksāju, aizejot pie friziera Anglijā? Par frizieri nemācās divdesmit gadus. Ja es nospēlēju, teiksim, koncertu orķestrī, es ne tuvu nesaņemu to, ko samaksāju par matu krāsošanu...
Šis jautājums man prātā nāk ļoti bieži – kāds vispār ir šis balanss pasaulē un kāpēc tā notiek. Arī vecāki domā, kāpēc virzīt bērnu mūzikā, zinot, kāda viņam būs dzīve.
Tad kāda ir motivācija kļūt par mūziķi, izņemot to, ka tu mīli mūziku un ka tu bez mūzikas nevari?
Man liekas, ka jebkurā gadījumā mūziķim citas motivācijas nav... Neviens nav sācis mācīties par mūziķi tādēļ, lai saņemtu "baigo piķi". Tā nekad nav bijis, nevienā valstī. Man cilvēki to ļoti bieži saka, piemēram, kāds runātīgs taksometra vadītājs vai kāds cits, ieraugot čellu, saka – ak, tu esi mūziķe? Ai, kāda tev skaista dzīve! Un tev par to maksā? Un tu brauc pa visu pasauli? Tas taču ir super! Un es viņam saku – jā, bet tur ir tik daudz sviedru, asiņu un asaru, sevišķi bērnībā. Un viņš nosaka – tad tu laikam to ļoti mīli...
Bet tas ir vienīgais, citādāk nav vērts to darīt, jo pārāk daudz upuru. Tikai mīlestība uz mūziku – protams, citādāk tas nevar būt. Cita lieta – cik daudz uz šī mīlestības pamata [tu vari pieciest].
Tas ir jautājums, kas adresēts valstij un cilvēkiem, kas lemj par finansējumu tieši klasiskajiem mūziķiem. Jo tieši klasiskie mūziķi mācās savu instrumentu divdesmit gadus. Neviena cita profesija tik ilgi to nemācās. Pat ārsti tik ilgi nemācās. Piedodiet, es ļoti cienu ārstus, bet nu – tas ir fakts.
Maza skudra miljonu pilsētā. Reiņa Zariņa stāsts
Katram no māksliniekiem ir sava Londonā uzkrātā pieredze, un tāda ir arī pianistam Reinim Zariņam, kura dzīve ar Lielbritāniju bija saistīta desmit gadus, bet kurš tomēr kopā ar ģimeni nolēma atgriezties Latvijā. Zariņš ar spožiem panākumiem studēja Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, pavadot trīs gadus akadēmijas labvēlīgajā gaisotnē.
Inta Zēgnere: Tev Londonā bija brīnišķīgs iesākums. Pagāja studiju gadi, pagāja vēl divi gadi ar īpašo sponsoru atbalstu, bet kas notika tālāk?
Reinis Zariņš: Manā pieredzē tā bijusi kā auksta duša un diezgan liels šoks, kas pamazām tikai tiek aptverts – ka visas labās lietas bijušas saistītas tieši ar Karalisko Mūzikas akadēmiju un notikušas šajās sienās, pateicoties tiem cilvēkiem, kas tur ir.
Kad students šo skolu absolvē, visas lietas, ko uzskatām par pašsaprotamām, pēkšņi tiek atņemtas, ieskaitot telpas, kurās strādāt. Tai brīdī saļogās visa dzīves struktūra.
Citi pa vakariem, kad tur neviens tā īpaši neskatās, turpina iet un vingrināties, turpina bārā tusēties, cits varbūt uzraujas uz kādas kontroles, sabīstas un vairs nenāk, bet nu – ja tu vairs neņem vēl vienu grādu un tad vēl vienu, vienā brīdī tas ir jābeidz. Un pamazām notiek izstumšana. Tu aizej ciemos, pastaigā pa gaiteņiem, tad gadās uzskriet kādam pedagogam, kurš brīnās – ko tu te dari?! Tu taču te vairs nestudē, te tev vairs nav jābūt. Ko tu te meklē? Kādu klasīti, kuru izmantot? Bija diezgan skarba sajūta…
Nomainās arī tie, kas sēž pie ieejas un sargā durvis – tie vairs tevi nepazīst, līdz ar to šī kļūst par svešu vietu – tu šeit nestudē, un tev te vairs nav ko darīt. Un pēkšņi tu esi viena maza skudra astoņu miljonu pilsētā. Ej nu un sities pats...
Vai tas ir labvēlīgi, vai tas ir veselīgi – tas atkarīgs no paša cilvēka personības. Jo vienu lielās grūtības sagrauj, citam tieši tās iesper pa pēcpusi un dzen uz priekšu, liek viņam cīnīties. Bet grūtības tās ir viennozīmīgi – kad tiec no tā drošā burbuļa ārā. Un es teiktu, ka labāk tikt ātrāk. Jo kaut kad ar realitāti ir jāsastopas. Pieļauju, ka vairumam tas paņem laiku – aklimatizēties situācijā, kā tad īstenībā ir, ka tevi vairs nesargā no visām pusēm un ka tev vairs nav drošā tā lietussarga virs galvas.
Man nav sajūtas, ka laiks, ko pavadīju Londonā, bija ļoti veiksmīgs – tā bija tāda cīnīšanās.
Arī tas, ko kolēģi man ir stāstījuši un ko pats esmu redzējis, kā viņiem ir gājis – mēs visi tur tā ļoti cīnāmies: citam ir vairāk iekšā, citam mazāk. Jā, Londona ir brīnišķīga vieta – tur ir visas lielās aģentūras, un šķiet – ja es tur būšu tuvumā, tad noteikti kaut kas notiks. Un tiešām – tos cilvēkus var satikt visos lielajos koncertos, viņi sēž tajās pašās rindās, kur tu, sejā tu viņus vari redzēt, ar viņiem pat var parunāties, ja ļoti gribas. Bet tas ir paradoksāli: tas, ka viņi tur ir, gandrīz nekad nenozīmē to, ka tu kaut ko labu no viņiem sev dabūsi!
Gadiem ejot, novēroju, ka aģentūras savā paspārnē ņem cilvēkus, kas dzīvo nevis Londonā, bet citās valstīs, lai gan pati aģentūra atrodas Londonā.
Tā ka – lai izdzīvotu, neizbēgami jāveido tā sauktā portfolio karjera, kurā tu dari dažādas lietas. Mēs dodamies uz Londonu, cerēdami kļūt par stāriem un koncertpianistiem, bet reāli līdz tam tiek tikai pavisam, pavisam maz cilvēku, kas no tā var dzīvot. Pārējiem nākas visu laiku darīt visādus mazus darbiņus, un ik pa laikam viņi dabū arī kādu koncertu – varbūt tas ir tas, kādēļ viņi dara visu pārējo.
Daudzi pamatā pasniedz, bet nu – tas ir tāds klusais darbs, lai nomaksātu rēķinus. Varbūt arī labu naudu tā var nopelnīt, bet – tas ir klusais darbs, un tiem, kas sapņoja pēc zvaigžņu stundām...
Pianistiem ir vajadzīga strādāšana operā, strādāšana baletā. Dažs instrumentālists pat spēlē uz ielām, bet pianistiem tas īpaši nespīd.
Kādi bija tavi darbi? Dzīvodams Londonā, tu neapšaubāmi esi bijis koncertpianista statusā – tev bijuši koncerti arī Vigmora zālē. Atceros, runāju ar Džonu Gilhūliju 2018. gadā, kad "Trio Palladio" spēlēja Vigmora zālē. Viņš teica – jā, viņam ir plāni Reini Zariņu aicināt vēl. Tā ka tu jau tajā vidē nebiji nekāds svešinieks. Tāpat kad nospēlēji Mesiāna ciklu "21 skatiens uz jaundzimušo Jēzus bērnu", britu presē bija brīnišķīgas recenzijas. Tavā biogrāfijā ir, ar ko lepoties. Vai tas nozīmē, ka tik un tā tev kā koncertpianistam nebija iespējams nodrošināt sevi un ģimeni?
Patiešām biju tikai koncertpianists, praktiski nenodarbojos ar pedagoģiju vai ko citu. Man bija finansiālais atbalsts no privāta sponsora un citiem avotiem. Taču Londonā un vispār Anglijā man bija ļoti maz koncertu, lai gan es tur dzīvoju.
Daži koncerti, kā tu minēji, patiešām bija ļoti labās vietās un ļoti labi apmaksāti, taču tie bija ļoti reti, viens no otra tālu stāvoši notikumi. Vigmora zālē esmu spēlējis daudzas reizes, bet tikai pēdējās reizēs tie bija tādi koncerti, kādiem tiem arī vajadzētu būt.
Iepriekšējie bija tādi kā iekšējie konkursiņi, kuros galvenā balva ir solokoncerts Vigmora zālē, par ko mākslinieks neko nenopelna. Varbūt izdevumiem viņam iedod kādu dzeramnaudu, dažreiz viņš saņem recenziju, no kuras varbūt kādu teikumu varēs nocitēt savā sociālajā tīklā. Un tas arī pilnībā viss. Ja 365 dienās Vigmora zālē notiek 500 koncertu, tad kas ir tas viens koncerts? Tā viena skudra pilsētā – viņa tik nāk un iet, un nākamā jau brauc, un katrs cenšas sevi kaut kā parādīt un kaut ko dabūt no tā. Tā ir tāda ilūzija. Jo realitātē tajos gados visvairāk spēlēju tieši šeit, mūsu pašu Latvijā, un pateicoties kādiem kontaktiem – arī Amerikā, Kanādā, mazāk kaut kur citur Eiropā.
Tu minēji aģentūru pārstāvjus, kas parasti sēž pirmajās rindās un var pazīt sejā. Vai tas kaut ko būtu mainījis, ja tev būtu aģentūra, kas par tevi rūpējas? Un vai tu meklēji aģentu?
Nepagurstoši sūtīju informāciju par sevi aģentūrām. Pamatā vienmēr tās atbildes bija – jā, paldies, mums rokas pilnas ar jau esošajiem māksliniekiem. Bet turpiniet sūtīt! Un tu turpini sūtīt, un vienmēr atbilde ir tā pati – paldies, mūsu rokas ir pilnas.
Kādreiz ir iespēja satikties ar kādu, parunāties. Ir pienācis laiks, kad jācenšas pašam būt aģentam un pašam par sevi rūpēties. Menedžeri ir tikai pavisam, pavisam mazai elitei. Tie pat nav pieci procenti no visiem performējošajiem mūziķiem, kuriem ir aģenti, kas parūpējas par viņu māksliniecisko dzīvi. Tas viss kādā mērā palīdzēja beigt visu laiku pēc tā dzīties un uzskatīt, ka tas ir vienīgais veids, kā funkcionēt. Šķiet, tas man bijis veselīgi – dzīvot uz priekšu, nevis gaidīt kādu mistisku izrāvienu, kas nāk, nāk un neatnāk. Jo
ceļā gadās arī citi "aģenti", no kuriem jāuzmanās – tādi asinssūcēji turpina pastāvēt un vienmēr pastāvēs. Asinssūcēji-vidutāji vienmēr būs visās jomās. Viņi saka – jā, es par tevi rūpēšos, bet tev ir jāmaksā man ik mēnesi tik un tik, lai tavs vārds būtu manā sarakstiņā.
Kad tu ar lielām cerībām viņam sāc maksāt tos simtus ik mēnesi, paiet mēneši, paiet gads, bet tev nav neviena koncerta. Un viņš saka – es pie tā strādāju, es strādāju! Un tu tikai turpini viņam maksāt un nekas nenotiek...
Bet tu uz tāda neuzrāvies?
Divas reizes gandrīz uzrāvos, un tas ir saistīts ar cerību – tev šķiet, ka noteikti ir jādabū aģents, jo citādāk nekas pa īstam nenotiks.
Bet tas viss ir atkarīgs no cilvēka. Jo visas šīs grūtības ir fakts: dzīves dārdzība ir fakts, tas, cik ļoti metropole no tevis izsūc enerģiju, cik daudz laika un spēka tā paņem, vienkārši pārvietojoties no punkta A uz punktu B, ir fakts. Taču tas, ko cilvēks ar to dara, tas gan nav fakts – tas atkarīgs no katra indivīda.
Arī tas, ka mūsu laikos viss ir kļuvis ļoti vizuāls, ieskaitot neredzamo klasisko mūziku: kādam ir vienkārši labs ķēriens sevis reklamēšanā sociālajos medijos un visa vizualizēšanā un konceptualizēšanā. Un viņam pašam, pat bez tās milzīgās mašinērijas palīdzības, ir iespējams kaut ko sasniegt, ilgi cīnoties. Tā ka tas nav viennozīmīgi pasakāms.
Tas nozīmē – ja esi spožs, ekstraverts, labi izskaties un tev vēl ir ķēriens darboties sociālajos tīklos un nemitīgi spēt sevi pasniegt, tavs reitings un iespēja kaut kur spēlēt kļūst plašāka un pamanāmība kļūst lielāka?
Jā, jo sākumā mums visiem uz saviem koncertiem nākas aicināt klasesbiedrus un ģimenes locekļus, ja viņi tur arī dzīvo. Publika ir ļoti maza, un jautājums, vai, gadiem ejot, mēs nenogurstam no tā, ka īpaši strauji tas viss parasti neaug.
Bet galvenais iemesls, kāpēc jūs tomēr nolēmāt, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju?
Pa šiem gadiem visvairāk koncertēju Latvijā – šeit man izveidojusies tāda klausītāju bāze, kuriem, šķiet, ir vajadzīgs tas, ko daru, kuri mani zina un kuri arī regulāri nāk uz koncertiem. Ir tāda sajūta, ka šeit no tā visa ir lielāka jēga.
Esmu laimīgs šeit būt kopā ar savu ģimeni. Ja runājam par studentiem, kuri domā par braukšanu kaut kur mācīties.
Jā, tas ir svarīgi – mācīties ārzemēs. Bet par dzīves kopējo kvalitāti runājot, arī neskatoties uz pandēmiju un visu citu – šeit, Latvijā, mums kā latviešu ģimenei ir daudz labāka dzīves kvalitāte, nekā tā bija Londonā.
Risinājums ir vienmēr. Kristīnes Balanas stāsts
Cik dažādi ir mūsu mākslinieki, tik dažādi arī viņu radošie ceļi. Ja Reinis Zariņš kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā, tad vijolniece Kristīne Balanas, kura absolvējusi Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju, īsi pirms Brexit par savu dzīves un studiju vietu izvēlējās Berlīni. Tomēr savu Londonā pavadīto laiku atceras ar iedvesmu.
Kristīne Balanas: Pirmā ierašanās Londonā bija liels kultūršoks… Kā pusaudze iekāpju vilcienā un saprotu, ka man kabatā daudz naudas vairs nav palicis, zvanu tētim un saku – tēti, vilciena biļete šeit maksā trīsdesmit mārciņu, bet man līdzi ir tikai tik un tik, un es nezinu, kā tikšu atpakaļ uz mājām!
Dzīves līmenis tur ir pilnībā cits, dzīves kvalitāte – cita, un arī finansiāli tur ir daudz grūtāk izdzīvot.
Piedalījos meistarklasēs pie profesora Džordži Pauka, kurš meistarklašu noslēgumā uzaicināja mani mācīties Londonā, apsolīja stipendiju un arī palīdzēja man iekārtoties. Tādā ziņā man bija ļoti liels atbalsts. Gribēju mācīties Karaliskajā Mūzikas akadēmijā, un turpināju mācības tur.
Inta Zēgnere: Un kā ar dzīvošanu?
Stipendija bija uz četriem gadiem, bet, protams, stipendijas lielums nenosedza visu dzīvošanu.
Spēlēju uz ielas un turpināju sevi atbalstīt, kā vien varēju. Tā bija pilnīgi cita pasaule ar miljoniem cilvēku, biju ielēkusi kā pilnīgi citā kosmosā...
Pamazām atklāju vislabākās vietas, kur spēlēt uz ielas, un tad es tā – soli pa solim – pati strādāju: spēlēju visās iespējamās vietās – kāzās, bērēs, stīgu kvartetos, orķestros, dzimšanas dienas ballītēs. Visur. Jo, kad spēlē uz ielas, cilvēki tev arī piedāvā darbu. Tas bija tāds mazais bizness. Ļoti liela izdzīvošanas skola. Ja vari izdzīvot Londonā, vari izdzīvot jebkur pasaulē.
Un tad uz Londonu atbrauca arī tavs brālis un tava māsa. Tu jau mācījies maģistrantūrā, viņi iestājās bakalauros, un tad droši vien bija tas saulainais periods, kad jūs jau kopā varējāt īrēt veselu māju.
Jā, tieši tā – mums bija ļoti, ļoti forši! Kad mācies Londonā, ir ļoti daudz fondu un turīgu cilvēku, kas grib atbalstīt jaunos māksliniekus un mūziķus. Tā nav problēma – atrast ir vienkārši, tikai jāmeklē.
Kāda ir mūziķu dzīve Apvienotajā Karalistē? Kāds ir mūzikas tirgus, pieprasījums, iespējas spēlēt un arī sevi uzturēt ar savu spēli?
Ir ļoti daudz iespēju tur spēlēt, koncertēt. Protams, pelnīt ar to ir nedaudz grūtāk.
Londonā ir ļoti daudz mūziķu, un problēma arī tāda, ka daudzi no viņiem par savu spēlēšanu neprasa neko – daudzi spēlē tāpat, sava prieka pēc, un ar viņiem ir jākonkurē.
Es pati gribēju ļoti daudz spēlēt tieši koncertos – akadēmijā pieteicos uz visām iespējām, kur varētu spēlēt ar orķestri.
Tas bija akadēmijas laiks. Kas notika tālāk?
No sākuma bija neliels apjukums. Jo sešus gadus tu mācies drošā vidē, visu laiku ir pieejama ēka, kurā tu vari mēģināt un ierakstīt. Kamēr mācījos, man jau bija piedāvājumi no dažām mazām aģentūrām, un viena no tām man rekomendēja spēlēt kopā ar Londonas filharmoniķiem. Arī akadēmijas laikā spēlēju ar vairākiem profesionāliem orķestriem.
Citiem vārdiem sakot, dzīvojot Londonā, tu varēji, būdama mūziķe, sevi nodrošināt?
Jā, protams!
Bieži koncertēju privātos koncertos – pieņemsim, ģimene grib paklausīties Bēthovena sonātes. Vai arī ir kāda atklāšana, vakariņas, un tur cilvēki vēlas Baha sonātes. Pieprasījums ir liels, tā arī var izdzīvot ļoti labi. Vācijā ir mazliet citādāk.
Tomēr tu nolēmi pārcelties tieši uz Vāciju. Kāpēc?
Pirmkārt, sāku mācīties pie Koļas Blahera – izcila vijolnieka un skolotāja. Gribēju arī pamainīt vidi un Bēthovenu un Brāmsu mācīties vācu tradīcijās. Man iznāca pārcelties tieši divus mēnešus pirms Brexit, visi smējās, ka es esot zinājusi, ka būs Brexit un laicīgi aizmuku. (smejas) Kad pārcēlos, pēc pāris mēnešiem mani draugi no Londonas saka – mēs arī braucam uz Berlīni. Ļoti daudzi mani bijušie klasesbiedri tagad dzīvo Berlīnē.
Tu esi soliste. Cik nozīmīgi ir tas, ka tagad esi zem aģentūras "Askonas Holt" spārna? Tā ir aģentūra ar senām tradīcijām un izciliem mūziķiem. Kā tas notika?
Tas notika ļoti pēkšņi. Viņi man uzrakstīja. Atnāca uz manu koncertu, pagāja neliels laiks, un viņi teica, ka gribot mani savā aģentūrā. Tā ka es pati nezinu, kas notika.
Bet tas man bija ilgi gaidīts mērķis – es cerēju, ka viena no aģentūrām mani pamanīs. Tā liktenis iekrita, un, jā, esmu ļoti laimīga un arī atvieglota, ka šī aģentūra mani pieņēma pie sevis.
Kādi ir plusi?
Jūtu viņu atbalstu, viņu pieredzi, man vienmēr ir, pie kā vērsties. Jo iepriekš visu organizēju es pati. Tagad viņi palīdz un varu vairāk fokusēties uz mūziku. Viņi piedāvā koncertus, organizē lietas.
Viņi piedāvā, un tu vari pieņemt vai atteikties? Cik brīvas ir tavas rokas?
Cik vēlos!
Tas nozīmē, ka tu pati vari arī izvēlēties savus koncertus? Un vai tev ar aģentūru jāsaskaņo tie koncerti, kurus esi pati atradusi?
Jā, protams, es visu saskaņoju ar viņiem, bet viņu atbalstu jūtu arī tajā ziņā, ka mani kā solisti respektē vairāk.
Ja esmu vienkārši Kristīne, kā sievietei mūzikas industrijā ir grūti. Bet ja aiz muguras ir šāda liela aģentūra ar savu reputāciju, respekts ir uzreiz.
Tev ir arī savs konkrēts aģents?
Jā, man ir ļoti jauka menedžere Reičela Berto, arī menedžeres asistents un aģentu direktore – trīs cilvēki, ar kuriem es sadarbojos, kuri man palīdz un ar kuriem visu organizēju.
Ko tu varētu ieteikt jaunajiem mūzikas censoņiem Latvijā, kuri ir starta pozīcijās un šobrīd skatās uz vienu vai otru valsti?
Mans padoms būtu vispirms meklēt skolotāju, profesoru, ar kuru ir ļoti laba saskaņa, kurš ir prasīgs un ar kuru ir ļoti laba sadarbība. Jo, manuprāt, pilsētai nav tik lielas nozīmes. Vissvarīgākais ir, pie kā tu mācies.
Tāpat arī svarīgs ir ieguldītais darbs, jo mūsdienās tevi var pamanīt no jebkurienes – ir internets, ir sociālie tīkli, tu vari ielikt ierakstu un kāds tevi dzird un redz – vienalga, Amerikā vai Austrālijā. Tā kā es ieteiktu pašiem cīnīties, daudz strādāt un nepadoties pie pirmajiem šķēršļiem, jo risinājums ir vienmēr.
Sapnis, kas piepildījies. Alises Siliņas stāsts
Cerams, ka jau pieredzējušu mākslinieku padomi būs noderīgi arī tagadējiem studentiem, kas šobrīd apgūst mācības Londonas augstskolās, un jo īpaši aizkustinošs ir akordeonistes Alises Siliņas stāsts. Viņa izturēja pamatīgu konkursu un pagājušajā gadā tika uzņemta Londonas Karaliskajā akadēmijā, bet Latvijā viņai nebija iespējams iegūt galvojumu studiju kredītam un viņas sapnis par studijām varēja ātri beigties. Tomēr tas piepildījās.
Alise Siliņa: Sāku mācīties mūziku, jo vienkārši sirdī bija ļoti liela vēlme un nevarēju tai pretoties – man vienkārši vajadzēja iestāties mūzikas skolā! Nezinu, no kurienes, bet aptuveni pēc sešiem gadiem pēkšņi uzradās ideja par Londonu. Ilgi dzīvoju ar šo domu, un, kad nāca jau vidusskolas gadi, domāju, ka vienkārši ir jāmēģina.
Jo zināju: ja neiestāšos, protams, būs ļoti skumji, bet ja nemēģināšu, tad visu mūžu sekos tāda vainas apziņa – kā būtu, ja būtu.
Saņēmu visus spēkus, drosmi un vienkārši stājos. Atnāca ļoti pozitīvi iestājeksāmenu rezultāti ar augstu vērtējumu, un es arī iestājos. Bet uzreiz nāca lielais pārbaudījums – nauda. Biju ļoti tuvu sapnim par Londonu, es jau biju iestājusies, bet neredzēju nekādu iespēju, kā varētu samaksāt tik lielu mācību naudu. Eiropas studentiem vairs nav finanšu atbalsta, arī studiju maksa ir pavisam cita. Tā kļuva daudz lielāka – no deviņiem tūkstošiem uz 24 tūkstošiem gadā.
Ko tu darīji tālāk?
Lasīju par iespējām, kur iegūt finansējumu. Rakstīju daudzus e-pastus, mēģināju atrast kādu sponsoru, bet neveiksmīgi. Un tad,
kad likās, ka viss – vairs nav nekādu iespēju, mani uzrunāja manas Cēsu Svētā Jāņa baznīcas draudzes locekļi, kuri teica – mums ir ideja: varētu veidot kampaņu, mēģinot uzrunāt cilvēkus, jo mums šķiet, ka tas ir pavisam reāli.
Sākumā pat neticēju, bet tas viss aizgāja lielā virpulī, cilvēki ļoti gribēja mani atbalstīt un ļoti daudz palīdzēja gan ar labiem vārdiem, gan ar finansēm, un beigās šis sapnis arī tika piepildīts.
Tev jau pirmajā gadā piešķīra septiņus tūkstošus mārciņu lielu stipendiju, bet 18 tūkstošus, tāpat arī dzīvošanas maksu, tev vajadzēja iegūt caur ziedojumiem. Un tas izdevās.
Un tas izdevās...
Vai nemēģināji vērsties pie Latvijas valsts iestādēm, lai iegūtu kredītu studijām ārzemēs?
Studiju kredītu nekādi nevarēja iegūt bez procentiem. Daudz par to lasīju un pēc tam arī žurnālisti zvanīja un jautāja – nonācu pie secinājuma, ka kredītu nav iespējams paņemt.
Tu savāci naudu pirmajam gadam. Kāds bija šis pirmais gads?
Aizraujošs. Man bija visdažādākās iespējas izmēģināt daudz jauna, ko iepriekš nebiju darījusi, un tas pats
pirmais šoks bija tad, kad mani iekļāva Karaliskās akadēmijas operas orķestrī. Nekad nebiju spēlējusi ar diriģentu – tikai kā soliste, bet tas ir pilnīgi citādi. Pirmie mēģinājumi bija pavisam grūti – bija ļoti liels stress, rokas trīcēja. Nezinu, kā tiku ar to visu galā…
Septiņos no rīta biju skolā un spēlēju līdz vienpadsmitiem vakarā, kamēr visu izdarīju, un tad kaut kā pēkšņi vienā mēģinājumā viss atvērās un kļuva skaidrs.
Kas ir tavs pedagogs?
Akordeona nodaļā mums visiem ir tikai viens pedagogs, viņa vārds ir Ouens Marijs (Owen Murray). Ar viņu vienmēr var parunāties, var arī izraudāties, un viņš vienmēr dos padomu.
Visu gadu mani nomāca sajūta, ka tas varbūt būs mans vienīgais gads, un bija diezgan grūti ar to dzīvot, jo zināju, cik daudzi mani ir atbalstījuši – bija atbildības sajūta.
Bet, jo tuvāk nāca gada beigas, jo vairāk sapratu, ka principā esmu tādā pašā situācijā, kādā biju pirms gada – naudas nav, ziņu par stipendiju arī nebija, un cerība pazuda.
Tas nozīmē, ka katram nākošajam gadam – kopā tie ir četri gadi – tev būtu vajadzējis atkal savākt šos 24 tūkstošus mārciņu. Tavs gadījums tiešām ir brīnumains, jo no Karaliskās Mūzikas akadēmijas esi ieguvusi pilnu stipendijas apjomu visiem trijiem gadiem! Kādi varoņdarbi jāpaveic, lai notiktu kaut kas tāds?
Vienīgais, ko varu pateikt –
ir ļoti daudz jāstrādā un sevi jāpierāda, jāizcīna šī uzticība, jo man tika uzticētas ļoti lielas lietas un man vienmēr viss bija gatavs. Bez liela darba arī nekā nebūtu.
Ir daudzi ļoti talantīgi cilvēki, kuri vēlas studēt konkrētā augstskolā vai pie konkrēta pedagoga, bet tas nav Latvijā. Kā tu pārliecinājies, šādā gadījumā valsts nedod galvojumu kredītam. Kā tev šķiet, vai būtu iespējami kādi nosacījumi, lai nākotnē tas mainītos? Esmu gan dzirdējusi tādu argumentu – jā, mēs ieguldām savu nodokļu maksātāju naudu, bet pēc tam šie talantīgie jaunieši pārsvarā paliek ārzemēs. Bet varbūt ir iespējama kāda vienošanās? Piemēram, tik un tik koncertu tev jānospēlē Latvijā. Protams, no tevis nevar pieprasīt, lai savus koncertus visa mūža vai vismaz piecu gadu garumā atstrādātu tikai Latvijā, bet var taču būt dažādi nosacījumi. Kā tev šķiet, kādi tie varētu būt?
Viens no tiem noteikti varētu būt šie koncerti, bet vēl viena ļoti laba lieta būtu, ja šie cilvēki, kuri ir ieguvuši izglītību ārzemēs, varētu doties uz Latvijas Mūzikas akadēmiju un dalīties ar savām zināšanām – sadarbojoties ar pedagogiem, pastāstot par to, kāda ir pieeja mācību priekšmetiem, sniedzot meistarklases un strādājot ar studentiem.
Tas nav domāts visiem. Vilhelma Patrika Skābarža stāsts
Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā nu jau maģistrantūrā studijas turpina sitaminstrumentālists Vilhelms Patriks Skābardis, kurš Londonā dzīvo nu jau astoņus gadus un šajā laikā ir spējis parūpēties arī par finansiālo pusi.
Vilhelms Patriks Skābardis: Strādāju ļoti daudz: mācu gan klavieres, gan sitaminstrumentus – man ļoti patīk mācīt! Spēlēju arī daudzos koncertos ar orķestriem. Šobrīd esmu koledžā, tikko pabeidzu maģistrantūras pirmo kursu, paliek vēl viens gads un tad arī beigšu. Bakalaura programmā saņēmu stipendiju, neliela bija arī maģistrantūrā. Bet lielākā lieta, kas palīdz nomaksāt īri un citas lietas, ir fakts, ka par darbu šeit maksā vairāk, nekā citviet. Londonā viss ir daudz dārgāks, bet par darbu tu arī saņem vairāk.
Sitaminstrumentālisti ir pieprasīti?
Jā. Biju pieprasīts visādos orķestros, arī pieprasījums mācīt sitaminstrumentus ir ļoti liels.
Tātad tev nebija jājautā palīdzība nekādiem fondiem, vienkārši tu dzīvoji tikai no stipendijas?
No stipendijas un no darba. Strādāju ar trim dažādām aģentūrām, dažreiz arī atrodu studentus. Ja ir vēlēšanās un vajadzība, darbu var atrast. Ir ļoti daudz pieprasījumu pasniegt klavierspēli, arī bungas. Manuprāt, cilvēki šobrīd vairāk saprot, cik daudz labu lietu bērni saņem no mūzikas mācīšanās.
Tu esi pašnodarbinātais. Ko tas nozīmē Lielbritānijā – būt par pašnodarbināto?
Pašam jāskaita savi nodokļi. Ir dažādi veidi, kā izdzīvot, un man tas ļoti patīk.
Uz ielas kādreiz esi spēlējis?
Nē. Bāros gan, un tas ir diezgan forši. Tur ir ciešāka saskarsme ar cilvēkiem, jo arī tīri fiziski esi viņiem tuvāk.
Vai spēle bāros un pabos tev devusi arī kādus jaunus darba piedāvājumus?
Jā, spēlēju, piemēram, kāzās.
Tu gan nekad nezini, cik saņemsi par savu darbu – piecdesmit vai simt mārciņu, bet tas arī nav svarīgi. Jo nauda nav vienīgais, ko tu dabū no šī darba: kad tu šo darbu dari, tev ir izredzes dabūt vēl kādu darbu no citiem cilvēkiem, kas vienkārši tajā brīdī ir klāt un redz, kā tu spēlē.
Vai arī tas pats cilvēks tevi vēlreiz pasauks, ja esi atstājis labu iespaidu. Tas ir vislielākais bonuss, vislielākais spēks no tādas vides Londonā, kur visi ir tik aizņemti.
Bet tas nav stresaini, ka tu īsti nevari plānot savu dzīvi piecus gadus uz priekšu? Visu laiku jātver gadījums, jābūt atsaucīgam.
Nē, tas tiešām nav domāts visiem – tas ir grūti, bet, ja patīk, tad tas ir svarīgākais – tu to darīsi ar prieku. Pedagoģiskais darbs man ir visstabilākais. Man tas ir tāds balanss. Jo pārējie piecdesmit procenti ir tas, par ko es nekad nezinu, kas var notikt. Un man tas ļoti patīk.
No virtuves uz koncertu. Silvestra Jura Kalniņa stāsts
Londonas Karaliskās koledžas maģistrantūrā šobrīd studē arī čellists Silvestrs Juris Kalniņš, kuru "Klasika" satiek starp divām izrādēm Anglijas Nacionālajā operā, kur jaunais mākslinieks ir uzaicināts piedalīties mūzikla "Mana skaistā lēdija" izrādēs.
Silvestrs Juris Kalniņš:
Anglijā ir ļoti laba sistēma studiju kredītiem, jo tas principā nav jāatmaksā līdz brīdim, kad tu sāc strādāt un pelni diezgan nopietnu naudu – tikai tad no tā jāsāk atmaksāt mazs procents.
Līdz ar to es paņēmu studiju kredītu mācību maksai. Mācību maksas stipendiju lietoju savai dzīvošanai, tādā veidā vienkārši apmainījos ar naudām. Protams, arī vecāki palīdzēja un dažādi fondi. Londonā sāku dzīvot pirms Brexit. Tagad tas būtu diezgan neiespējami, bet tai pat laikā vienmēr ir iespējams dabūt pilnu stipendiju un atbalstu – ir tikai jācenšas, jāraksta visiem un jācer.
Kāda ir viena gada mācību maksa un kāda ir stipendija?
Kad atbraucu, man bija jāmaksā deviņi tūkstoši mārciņu gadā, bet tagad, šķiet, ir 25 tūkstoši. Ja tagad kāds no Eiropas, kurš pirms tam nav dzīvojis Anglijā, brauktu un stātos akadēmijā, arī viņam būtu jāmaksā 25 tūkstoši gadā.
Vai tas nozīmē, ka jaunais students nevarētu cerēt uz to, ka viņš saņems kredītu?
Jā, tas to nozīmē. Bet ir iespēja saņemt pilnu stipendiju, kas man, piemēram, ir. Es nemaksāju nekādas studiju maksas. Vienkārši ir jāprasa un jāpamato, kāpēc vajag. Londonā iemācījos to, ka jābūt tiešam par visām izmaksām – ja vajag palīdzību, tā ir jāprasa.
Vai no kredīta tev vēl nav jāmaksā nekādi procenti?
Nē, jo es vēl joprojām esmu students. Kad pabeigšu studijas, tas sāks kļūs aktuāli, bet tās ir minimālas summas – tikai deviņi procenti no starpības, kas nāk pāri 25 tūkstošiem gadā, ko cilvēks nopelna. Piemēram, ja pelnu 30 tūkstošus gadā, man būs jāatmaksā deviņi procenti no pieciem tūkstošiem. (..) Tā ka tas īstenībā tiešām ir pārsimt mārciņu gadā. Un tad, ja to izdala ar 12 mēnešiem, īstenībā sanāk, ka jāmaksā kādas 50 mārciņas mēnesī. Man liekas, tagad "Netflix" ir dārgāks. (smejas)
Protams, pirmie gadi bija diezgan sarežģīti. Spēlēju visus koncertus, ko vien varēju, mēģināju nopelnīt visur. Tagad aizgājis tā, ka man ir koncerti, par kuriem ir normāla samaksa.
Tieši caur maģistrantūru man arī iznāca sākt strādāt ar visiem orķestriem Londonā, jo koledža sniedz ļoti daudz iespēju pieteikties uz orķestru akadēmijām – var spēlēt brīnišķīgās koncertzālēs! Tagad jau kādus divus gadus iesaistos orķestra akadēmijās: spēlēju Anglijas Nacionālajā operā, ar Filharmonijas orķestri un ar Londonas simfonisko orķestri. Pašlaik konkursā ieguvu vietu – uz pārbaudes laiku – Londonas simfoniskajā orķestrī, vēl joprojām spēlēju ar BBC simfonisko orķestri un Birmingemas simfonisko orķestri.
Kā īsti tas notiek? Tev vienkārši piezvana Anglijas Nacionālā opera un saka – tā, mums tu esi vajadzīgs piecpadsmit izrādēs jūlijā?
No sākuma tā, protams, nenotiek. Kamēr esi students, uz koncertiem tevi aicina tikai pēdējā brīdī – ja kāds mūziķis ir saslimis vai netiek citu iemeslu dēļ. Pirms gada bija tā, ka
mājās taisu vakariņas, man pēkšņi zvana un saka – vari atnākt un šovakar nospēlēt koncertu? Labi! Izslēdzu plīti un eju uz koncertu. Ir jāpiekrīt šādiem piedāvājumiem, jo tieši tādā veidā arī tu satiec vairāk cilvēku: ja tu viņiem iepatīcies, viņi tevi aicina vairāk un vairāk.
Pašlaik tā ir ar visiem orķestriem – mani aicina jau trīs vai četrus mēnešus uz priekšu. Piemēram, esmu nospēlējis jau piecdesmit mūzikla "Mana skaistā lēdija" izrādes, un opera uz tām visām mani uzaicināja jau iepriekš. Spēlējam arī "Bohēmu", septembrī, oktobrī un novembrī mums ir "Toska". Tagad jau ir tā, ka zinu, kas man būs piecus mēnešus uz priekšu.
Ko tu ieteiktu tiem jaunajiem mūziķiem, kas grib turpināt mācīties ārvalstīs?
Vissvarīgākais ir atrast savu profesoru. Ja tu tiešām vēlies mācīties pie konkrētā skolotāja konkrētajā skolā, ja tev ir tāds sapnis, tam vajag sekot un to arī piepildīt.
