Ja dziesmas vārdi pielīp, tad vismaz lai tas ir lietderīgi. Saruna ar mūziķi Arstarulsmirus

Aprīļa sākumā albumu “Skatu punkti” publiskoja mūziķis Arstarulsmirus. Albums ir pirmais no gaidāmo četru “Vēlējuma dziesmu” albumu sērijas, kurā katrs no albumiem metaforiski atspoguļos kādu no četrām stihijām – ūdens, zeme, uguns, gaiss. “Skatu punkti” stihija ir ūdens. LSM.lv izjautāja mūziķi gan par albumu, gan par viņa attiecībām ar pagātni un nākotnes iecerēm.

Arstarulsmirus plašāku atpazīstamību ieguva kā reperis, producents Gustavo, un savu vārdu Latvijas populārās mūzikas vēsturē ierakstījis gan kā grupas “Fact” dalībnieks, gan ar savu veiksmīgo solo karjeru – izdoti četri albumi un nospēlēti gan lielāki, gan mazāki koncerti, tajā skaitā koncerts “Arēnā Rīga”. Mūziķa atgriešanās notiek pēc nosacīti deviņus gadus ilgas skatuves pauzes (iepriekš Arstarulsmirus uzstājās, piemēram, 2017. gada festivālā “Playground”.)

“Daži vārdi atkārtojas, bet vēstījums ir cits. Daži ritmi atkārtojas, bet temps jau mums ir cits,” izskan dziesmā “Citādi”. No tiesas, lai arī ir mainījies mūziķa vārds, dzīves vērtības, Arstarulsmirus  albumā “Skatu punkti” joprojām ir arī daļiņa no tā Gustavo, kādu klausītāji viņu iepazina albumos “Trešā elpa”, kur jau ir dzirdamas pirmās vēlējuma dziesmas, un “Pilsētas portāls”, kur mūziķis izmēģina jaunus aranžējuma veidus.

Albums “Skatu punkti” ir saturiski nopietns, vārdi daudz simboliskāki.

Tā, piemēram, dziesmā “Viļņos” tiek risināts jautājums par to, kā mēs pārmantojam pieredzi no savas ģimenes: “(..) kad palieku vērīgāks, pamanu, tur gan mātes cerības, gan viņas vecāku ilggadējas ilgas, kas līdzi vilkās man sen (..)” – to atzīstot un novērtējot, varam dziļāk iepazīt sevi. Savukārt dziesma “Īsts prezidents” stāsta par piederības jūtām savai tautai, bet “Gaismu Augstu Metu”- saskatot ēnu, par tiekšanos vairot labo ilgtermiņā. (Jāatzīst, ka no iepriekšējiem albumiem nedaudz pietrūkst mūziķa asprātības, kurā ar smaidu viņš atklāja dažādu ikdienišķu notikumu paradoksus.) Albuma tituldziesmas “Skatu punkti”  tēma – kopainas ieraudzīšana, bija attīstīta arī mūziķa agrākā laika dziesmā “Pluss Mīnuss”.

Paralēļu ir daudz, jo īpaši, uzmanīgi ieklausoties vārdos.

Muzikāli Arstarulsmirus necenšas sekot aktuālajām tendencēm. Albumu papildina vokālistu kvintets, kas dažās (piemēram, “Vēlējuma Dziesma”, “Citādi”)  dziesmās rada asociācijas ar “New Age Music” skanējumu, ko raksturo pozitīvas, atslābinošas un iedvesmojošas emocijas. Albuma vidū, līdz ar dziesmu “Īsts Prezidents” noskaņa apmet “kūleni”, vedot klausītājus uz dziļākiem “ūdeņiem” par dzīvē jautājumiem, atrisinoties dziesmā “Turpinājums”, kuras attīstībai dinamiku piešķir Mārča Auziņa veiklā ģitārspēle.

Mūsu telefona sarunā ar Arstarulsmirus krustojas pagātne, tagadne un nākotne. Kā saka, no sevis neaizbēgt, tomēr katrā laikā cilvēks atklājas citādāk, bet kas šos atšķirīgo laiku cilvēkus vieno?

Aiga Leitholde: Albuma "Skatu punkti" kompozīcijas par hiphopu vairs nenosaukt.

Arstarulsmirus: Jau gadus septiņus, astoņus gadus esmu pārstājis ticēt žanru rāmjiem. Man liekas, ka mūsdienās tā ir vispārēja tendence – mūziķi kāpj pāri žanru uzliktiem rāmjiem, jo šie rāmji visbiežāk ir izdomāti. Jebkurš žanrs ir attīstījies pateicoties cilvēkiem, kas savulaik ir mēģinājuši eksperimentēt un nebūt tādi, kā visi pārējie. Tā ir attīstījies roks, džezs, un daudzi citi mūsdienu žanri, tostarp arī hiphops. Es ļoti ceru, ka albumu "Skatu punkti" muzikālās formas ziņā varētu nosaukt par kaut ko eklektisku. Viena no manām vērtībām ir oriģinalitāte, kuru man sanāk panākt reizēm mazāk, reizēm vairāk. Oriģinalitāti iegūstu caur dažādu žanru sakausējumu, kas man kā autoram nāk prātā. Saturiski tas ir nodefinēts virziens, kuru es saucu par "Vēlējuma dziesmām", ko perspektīvā es ļoti ceru turpināt un vairot.

Ar kādiem mūziķiem kopā strādāji pie albuma?

Jā, strādāju ar vokālistiem, kam albumā ir gan savas atsevišķas partijas, gan viņi ir dzirdami piedziedājumos. Tie ir Laima Dimanta, Madara Orola, Jevgēnija Krupenkina, Lauris Valters un Rihards Bērziņš.

Kad vēl tikai attīstīju "Vēlējuma dziesmu" idejas, sapratu, ka vēlos dziesmās vairot melodisko un harmonisko pusi, atstājot ritmisko daļu otrajā plānā.

Lai to darītu, jāliek lietā viens no spēcīgākajiem instrumentiem – vokāls. Man nav tādas vokālās dotības, tādēļ iedomājos, ka šo uzdevumu varētu veikt kvintets. Man bija interesanti šo kvintetu savākt nevis kā bekvokālistus, bet tieši kā solistus, kuri varētu gan sadziedāties, gan spilgti izpildīt solo partijas. Pirmā no dziedātājiem mūsu komandai pievienojās Laima Dimanta, kura ne vien izpilda vokālās partijas, bet ir arī daudzu skaņdarbu vokālo partiju aranžējuma autore, kā arī vienas dziesmas piedziedājuma melodijas līdzautore. Ar viņas palīdzību tikai pieaicināti arī pārējie četri vokālisti.

No instrumentālistiem albumā piedalās arī taustiņinstrumentālists Elvis Lintiņš, kurš arī ir piedalījies kā līdzaranžētājs, ģitārists Linards Šveklis, ar kuru es sadarbojos vairākus gadus, un arī Mārcis Auziņš. Ar Mārci kopā tapa kompozīcija "Turpinājums", ko izziņojām kā jaunāko, trešo albuma singlu. Atsevišķas kompozīcijas ir iespēlējis skaņu režisors, mans draugs un kolēģis Sergejs Laletins, kurš ir arī atbildīgs par visu albuma ierakstu. Atsevišķu kompozīciju vokālo aranžējumu līdzautors ir arī Romans Faļkenšteins, ar kuru es biju sadarbojies jau iepriekš – viņš bija aranžējis albumu "Pilsētas portāls". Vēl jāpiemin basģitārists Staņislavs Judins, kurš piedalās dziesmā "Mans ieradums".

Arstarulsmirus

Kopš tava iepriekšējā albuma izdošanas ir pagājis pietiekami ilgs laiks. Vai tas ir likumsakarīgi? Vai tomēr albums varēja iznākt agrāk?

Teorētiski laika atstarpe varēja būt mazāka, bet praksē, acīmredzot, tas tā nedarbojas. Paralēli muzikālai darbībai es nodarbojos arī ar izglītības projektiem. Tad man bija periods, kurā intensīvi strādāju pie pašpilnveidošanās, saistībā ar dažādu ieradumu maiņu un jaunu lietu apgūšanu. Tas viss kopā paņēma ļoti daudz, līdz ar to mana produktivitāte mūzikā kļuva lēnāka.

Man gribas parunāt par taviem iepriekšējiem albumiem, kas ir kļuvuši jau par zināmu klasiku. Piemēram, manā gadījumā "Viesības Viesnīcā", kas ir spilgta tā laika liecība un tajā pašā laikā arī albums, kas nenoveco. Kā tu jūties tagad pēc šādiem slavas augstumiem sākt ko pavisam jaunu?

Toreiz, kad bija sasniegts zināms augstākais punkts, es izdarīju radikālu izvēli – nolēmu muzikālajā daiļradē paņemt pauzi.

Kāpēc es tā izdarīju un kāpēc joprojām to uzskatu par labu izvēli? Tāpēc, ka es tolaik kā personība, kā cilvēks ļoti daudzās dzīves plaknēs neattīstījos.

Savas dzīves patstāvīgā administrēšanā, cieņpilnām attiecībām un spēju sevi mobilizēt un ievirzīt jaunās lietās, paplašināt savu redzesloku – man šajos jautājumos bija tukšumi. Atskatoties atpakaļ, domāju, ka to visu varēja darīt pakāpeniski, turpinot muzikālo darbību, bet realitātē, man šķiet, tas vienkārši nedarbotos. Lai es toreiz spētu nonākt lūdz rezultātam, muzikālā darbība paņēma visu manu laiku un iekšējos resursus. Tāpēc nolēmu paņemt pauzi un mani neviens nespieda to darīt. Psihe ir ļoti daudzslāņaina – jau pieņemot šādu lēmumu par pauzi, viena daļa no manis saprata, kādas tam visam būs sekas, bet bija arī daļa manis, kas to nesaprata. Šķita, ka pēc pauzes varēšu turpināt no tā paša punkta, kur biju apstājies. Nebija domas, ka būs jāsāk no sākuma ar mūziku kas paredzēta citai auditorijai. Būs kāda daļa no maniem iepriekšējiem klausītājiem, kuriem arī šis būs saistoši. Uzsākot šo projektu ar jaunu debijas albumu, man šķiet, mans iekšējais kodols, stabilitāte, zināšanas, darba kultūra, jaunu prasmju un zināšanu apgūšanas kultūra ir krietni augstākā līmenī nekā tolaik.

Šķiet, tava karjera arī ir piemērs situācijai, kad klausītāji pieprasa mūziķim attaisnot viņu cerības un tad viļas. Vai esi kaut ko šādu izjutis?

Protams, tas neatnāca pēc Gustavo perioda, bet jau agrāk. Kad izdevu otro albumu "Pa pāris pantiem / Viesības Viesnīcā", man teica, ka tas vairs nav Gustavo. Albums "Beidzot" – tas ir Gustavo! Kad es izdevu trešo albumu, tas arī nebija Gustavo. Šāda attieksme ir bijusi klātesoša visu laiku. Cik zinu, arī "Prāta Vētra" pēc albuma "Veronika" ar šādu attieksmi sāka saskarties.

Šķiet, šāda tendence piemīt faniem, kas atzīst konkrēta laika posma darbu par labu esam un cer, ka tas turpināsies, "ies pa tām pašām sliedēm".

Un tad vēl ir citi cilvēki, kas saka – beidz, tas ir tas pats, tur nav nekā jauna! Un autors-izpildītājs dreifē pa vidu šiem abiem viedokļiem. Mani jau kopš pašiem "FACT" laikiem interesē transformācija – mainīšanās. Man padarītais nekad nav pilnība, tas nav solījums vai apņemšanās. Tas ir eksperiments!

Tajā pašā laikā, klausoties "Skatu punktus", var saklausīt līdzības ar tavu iepriekšējo daiļradi.

Jā, tieši tā! Kas "Skatu punktos" attiecas uz manu izpildījuma rečitatīvu, tur ir ļoti daudz līdzību. Albums atšķiras saturiski. Tajā pašā laikā – mana izpildījuma stilistikas ziņā, jā, paralēles var saklausīt.

Runājot par šo brīdi – esam interesantā laikā, kad dzīve nav paredzama un neko uz priekšu plānot nevar. Albuma prezentācijas koncerttūre ir pārcelta. Kā tu jūties šobrīd? Kā aizpildi savu laiku?

Es jūtos ļoti labi! Man šis laiks ir ļāvis sevī atklāt papildu radošumu un fokusēties uz jauniem radošiem risinājumiem. Vienā brīdī sapratu, ka jāizlaiž jauns singls, vajadzēt uzfilmēt videoklipu, ko nevar darīt, jo neviens nevar tikties. Man vairāki režisori ieteica – uzfilmē pats! Tad es sāku pētīt, ko ar telefonu var izdarīt un kā rezultāts varētu izskatīties. Tā pavadīju pirmās divas pašizolācijas nedēļas. Šobrīd, pēdējās divas nedēļas, rakstu jaunu mūziku. Attiecībā uz koncertiem – tie visi ir jāpārplāno, un saprotu, ka tas var notikt ne vienu reizi vien, ņemot vērā šīs situācijas neskaidrību. Kamēr koncerti ir atlikti, paralēli ir ko darīt.

Vai tevis veidotais videoklips jau ir apskatāms?

Jā, līdz ar albuma izdošanu mēs publicējām šo video dziesmai "Turpinājums". Videoklips tika nofilmēts mājās ar telefonu un daļēji mēģināju attālināti pildīt režisora darbu, aicinot pārējos kolektīva dalībniekus nofilmēt savas daļas. Piedziedājums kā reizi vēstī par to: "Kad galvā tie griezti tiek griezti arvien uz riņķi kā ziņģu krājums. Tad var sanākt tie griezti ir vienas sienas turpinājums." Mājas, dzīvokļa atmosfēra videoklipa filmēšanai bija ļoti atbilstoša vide.

Mēs dzīvojam tādā kā DIY (dari pats) laikmetā, kad cilvēki labprāt izpaužas dažādos veidos. Ja talants ir, tad tam robežas uzliek pats cilvēks.

Man pašam šķiet, ka mēs dzīvojam laikā, kad prasme mācīties ir akūti svarīga.

Informācijas “apdeits” attiecībā uz dažādām prasmēm un nodarbošanos nākotnē būs jāveic arvien biežāk.

Tehnoloģijas attīstās, līdz ar to mainās arī tām piesaistītais arodu klāsts un cilvēku ieradumi. Protams, tas ietekmē arī mūzikas veidošanu. Piemēram, šādi videoklipa veidošanas instrumenti tagad ir pieejami ikkatram. Tā gudrība ir spēja ātri iemācīties un prasmīgi izmantot to, kas apgūts. Mācīšanās man ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa, tā ir viena no manām pamatvērtībām. No otras puses, ikreiz saskaroties ar mācīšanos, jūtu, cik daudz iekšējo resursu tas prasa, cik lēnāks kļūst process, kad jāmācas samontēt videoklips. Attiecībā uz mūziku ir jauni “plug-in”, kas ir jāapgūst, un tie radošo vektoru ievirza citā virzienā. Šī albuma gadījumā, piemēram, piesaistot kvintetu, arī bija daudz kas jāapgūst pieslīpējoties citādai pieejai. Katra jauna albuma radīšana man vienmēr ir bijis mācību process.

Atgriežoties pie jaunā albuma, gribu jautāt par mērķi. Kā tu redzi albuma "Skatu punkti" mērķi? Varbūt to nemaz nevajag definēt.

Uz šo jautājumu var atbildēt no dažādām pusēm. Kā autoram mani interesē, lai šīs dziesmas aiziet tautās. Šīs dziesmas esmu rakstījis ar iekšēju motivāciju uzrakstīt ko tādu, ko es novēlētu cilvēkiem klausīties un dziedāt līdzi. Vārdi, kurus es novēlētu cilvēkiem teikt savā starpā. Zini kā, popmūzika bieži vien tiek rakstīta, lai tā ir lipīga. Un nereti tie piedziedājumi, kas mums pielīp, ir tādi, ka tev ir jājautā – kāpēc es galvā “drillēju” šos vārdus? Atceros, vēl repera laikos piefiksēju komisku situāciju, kad man galvā skanēja "I'm a Barbie Girl". Es domāju, kāds tam ir sakars ar mani? Bet piedziedājums autonomi turpina skanēt manā galvā.

Albuma "Skatu punkti" gadījumā vārdi ir rakstīti ar domu, ja tie pielīp, tad vismaz tas ir lietderīgi.

Tāpēc mani interesē, lai albuma dziesmas aiziet tautās. No radošās realizācijas skatu punkta, šis albums jau ved uz nākamajām iecerēm, idejām. Radošā attīstība – noteikti ir vēl viens no šī albuma mērķiem. Ja par koncertiem, tos plānots veidot tādus, kuros cilvēki var atnākt, apsēsties un nepiespiesti pavērot. Mūzikā ir daudz dažādu elementu, kuri dinamiskākā vidē var arī paslīdēt garām. Tādi būtu galvenie mērķi. Es varētu ilgi turpināt par mērķiem stāstīt (smejas.)

"Vēlējuma dziesmas" – dažkārt šķiet, ka mums vēl ir jāmācās vēlēt – teikt tostus, rakstīt kartītes. Vai tu pats raksti dzimšanas dienas apsveikumu kartītes?

Jā, rakstu novēlējumus. Pēdējo gadu laikā esmu ierunājis daudz video novēlējumus. Bija arī brīdis pirms septiņiem gadiem, kad apzināti trenējos teikt tostus un, spriežot pēc atsauksmēm, to darīju ļoti labi. Man tas šķiet būtiski.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti