Priekpilnais duets „Happy we”, šķiet, ir vispazīstamākā melodija no Georga Frīdriha Hendeļa 1718.gada operas „Aciss un Galateja”, kas vēsta par nimfas Galatejas un gana Acisa mīlu un ciešanām.
„Tā ir viena no nedaudzajām Hendeļa operām, kur katrs skaņdarbs ir hits. Pilnīgi,” - tā „Collegium Musicum Riga” mākslinieciskais vadītājs Māris Kupčs - viens no kaislīgākajiem 17. un 18.gadsimta mūzikas pētniekiem un atskaņotājiem Latvijā, un tieši viņa vadībā „Aciss un Galateja” 25.aprīļa vakarā skanēs Sanktpēterburgā.
„Man ļoti patīk tas, ko viņi ir izdarījuši, bet kas mums vēl pagaidām nav izdevies. Mums ir Vāgnera zāle, kas būtu izcils baroka teātris, bet tur nekas pagaidām nenotiek. Bet baroka orķestrim, tādai grupai kā mēs – ar kori, dejotājiem un solistiem, kas mums patlaban ir ļoti labā līmenī, pašu audzināti – būtu vienkārši nepiedodami neizmantot šādu iespēju, jo Pēterburgā ir rekonstruēts privāts baroka teātris. Tāpēc es esmu vienkārši laimīgs,” turpina Kupčs.
„Aciss un Galateja” skanēs Sanktpēterburgas pirmajā starptautiskajā kameroperu festivālā, kurā piedalās arī mākslinieki no Polijas un Igaunijas. Latvieši uz Krieviju vedīs iestudējumu, ko pirms pieciem gadiem citam festivālam Krakovā tieši šim sastāvam uzveda Laura Groza-Ķibere. Galvenās lomas tajā dzied Monta Martinsone, Rinalds Kandalincevs, Sergejs Martinovs un Elīna Šimkus, kurai šajā izrādē jāiejūtas pavisam neparastā – ganuzēna Damona – tēlā.
„Kā jebkura baroka opera, arī šī atšķiras no klasiskās, romantiskās operas – Verdi, Pučīni. Tā ir tā klusinātā emocija, mežģīņainā mūzikas faktūra. Emocija ir intīmāka un distancētāka, te nevienam nav jāpierāda, kurš var pārdziedāt orķestri vai nevar, kurš var piedziedāt zāli vai nevar. Baroka mūzika vispār tev dod ļoti daudz iespēju muzicēt, izpausties mūzikā, atrast nianses un pie tām nemitīgi strādāt. Jo tu tiešām vari domāt tikai par mūziku un tikai par muzicēšanu,” stāsta Elīna Šimkus.
Orķestris „Collegium Musicum Riga” spēlē tikai vēsturiskos instrumentus, un arī koris un solisti būs tērpti īpaši viņiem darinātos hercoga Bīrona laika tērpos, kas tapuši Rundāles pils kostīmu darbnīcas Jeļenas Forstes vadībā.
„Improvizējam, bet pamatā vienmēr skatāmies, protams, uz tā laika zīmējumiem un oriģināliem. Bet uz tā pamata mēs varam pieskaņot kaut ko tieši konkrētajam tērpam. Piemēram, tērps, ko es nupat demonstrēju, tam galvenais musturs ir no oriģinālā auduma gabala, kas atrodas Rundāles pils kolekcijā. Es to nofotografēju, pārzīmēju, un varu teikt, ka tērps ir ļoti tuvu tam laikam,” skaidro Forste.
Latvijā šo „Acisa un Galatejas” uzvedumu tuvākajā laikā nav plānots izrādīt tā dārdzības dēļ, atzīst diriģents Māris Kupčs.
„Mēs biežāk uzvedam tos mazos Rundāles uzvedumus, kuros jau tīri vēsturiski nav vajadzīgs tik liels kolektīvs un vieglāk var atrast finanšu līdzekļus. Bet šis ir liels uzvedums, un tādu jau var uzvest daudz retāk, vēl ar visu scenogrāfiju un tērpiem,” saka Kupčs.
