Ingvilda Strautmane: Ne tikai laikmetīgā kameropera "Tagadne", bet arī ļoti daudz citas lietas ir būtiski iemesli, lai gada beigās satiktos. Vai sāksim ar "Tagadni"?
Jānis Šipkēvics: Sāksim ar "Tagadni". Ar prieku!
Tas jums bija īpašs notikums, vai ne?
Pilnīgi noteikti, jā. Es ne ar ko tamlīdzīgu dzīvē nebiju saskāries. Un tas nav varbūt žanrisku vai stilistisku iemeslu dēļ, bet darbs kā tāds, kā kopums. Tas lielums, tas blīvums un tas tukšums vienlaikus, kas tur ir un, es teikšu atklāti, arī sarežģītības pakāpe, ar kuru es saskāros un kurā sākotnēji es tiešām gāju iekšā ar lielām pārdomām un bažām, vai es to varu izdarīt.
Dažādi murgi man rādījās pa nakti līdz tam, kā es uzeju uz skatuves un saprotu, ka es nezinu, kur esmu nokļuvis. Bet, kad tev īsti nav izvēles, kad esi pateicis "jā" – tu dodies iekšā. Kaut kāda intuīcija man teica, ka es to varēšu,
ka es to jaudāšu. Galvenokārt jau uzticēšanās no abiem Dzudzilo brīnumdariem un arīdzan no Krista Auznieka, ar kuru, patiesību sekot, mums jau izsenis bija doma, ka kaut ko vēlamies darīt kopā. Tā forma gadiem mīņājās turpu šurpu, un tad tas viss sanāca tādā kopīgā zvaigznājā ar Kristu un Reini Dzudzilo. Tas viss vienkārši notika pēkšņi un vienā gabalā.
Jūs ar Kristu Auznieku pirmo reizi sadarbojāties?
Jā, tā bija mūsu pirmā sastapšanās mūzikā. Bet tīri cilvēcīgi mēs šo saikni jutām jau izsenis. Es viņu biju saticis pēc koncerta Cēsīs (līdzīgi kā abi Dzudzilo). Pienācu klāt Kristam un teicu, ka mani šī mūzika pilnīgi pārņēma, un es pat nezinu, ko teikt, bet vienkārši gribu, lai tu zini, ka tas, ko tu dari, man ļoti daudz nozīmē. Tad mēs atradām kopīgu valodu – daudz runājām par mūziku, staigājām pa mežu, kad Krists bija šeit, vēlāk satikāmies arī Ņujorkā. Tas bija laika jautājums, ka tas kaut kad īstenosies – šie vārdi darbos. Tas, protams, notika ar uzviju. Un šī brīnišķīgā atzinība vispār ir milzīgs pārsteigums. Teātra jomas apbalvojums – tas ir liels, liels gods man!
Šis notikums, kas bija "Hanzas peronā", vai tas ir unikāli un vairs jūs to nekur nerādīsiet, nespēlēsiet? Vai tomēr ir doma kaut kur vēl?
Es ļoti ceru, ka mēs to vēl spēlēsim! Protams, šis laiks ir izaicinājums, lai to ceļotspēju šāda mēroga darbiem varētu nodrošināt. Bet tas viss ir iemūžināts gan skaniski, gan vizuāli. Es ceru, ka tas ir laika jautājums, kad atkal tā kustība pasaulē atsāksies. Šī izrāde ir absolūti gatava, lai dotos uz jebkuru vietu pasaulē. Un nav arī tik sarežģīti tādā loģistikas ziņā īstenojama. Es uz šo skatos kā uz ilgtermiņa notikumu, nevis kā uz vienu mirklīgu brīnumu.
Saņemt balvu "Spēlmaņu naktī" un būt teatrāļu vidū – kāda ir tā sajūta? Tā arī ir jūsu vide?
Es ļoti, ļoti mīlu teātri. Esmu liels teātra baudītājs. Apbrīnoju to, ko dara aktieri, režisori un scenogrāfi. Mani katrā ziņā ļoti vilina šī joma. Un
tās dažas reizes, kad man ir bijusi tā laime rakstīt teātrim, es to ļoti esmu izbaudījis.
Gan pati pirmā satikšanās ar Māru Ķimeli un "Aspaziju" ["Aspazija. Personīgi"] pirms vairākiem gadiem Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) un tagad "Zemdegas" ar Dmitriju Petrenko, kam es rakstīju mūziku – tie abi man ir ļoti svarīgi punkti dzīvē un manā muzikālajā darbībā. Tā ka nejūtos, ka es būtu "autsaiders", bet tajā pašā laikā domāju, ka daudzi teātra ļaudis šo apbalvojumu noteikti ir pelnījuši daudz vairāk nekā es, kas varbūt ir tādāa brīnumainā brīdī dzīvē tam pieslēdzies, un noticis ir šis brīnums. Šo balvu ir pelnījuši Krists Auznieks un Reinis un Krista Dzudzilo, un Elīna Gediņa – "Tagadnes" komanda. Tas ir mūsu kopīgs [nopelns]. Es jūtos ļoti priecīgs, pārsteigts un pateicīgs par šo apbalvojumu.
Kāda šajā laikā ir bijusi jūsu mūziķa dzīve? Tas trakākais, ko es esmu dzirdējusi (tas gan bija no baleta sfēras) – ka balerīna laiko tērpu "Zoomā".
Es domāju, ka baleta cilvēkiem vispār tā ir milzīga karjeras daļa, kas aiziet secen. Tas ir savādāk nekā jebkurā citā radošā sfērā, kurā laiks bieži vien pat strādā tavā labā. Baletā tas pulkstenis tikšķ daudz, daudz skaļāk.
Manā gadījumā – es teiktu, ka šis gads dalās divās daļās. Pirmā daļa ir tā joprojām dīkstāves daļa, bet arī spīta daļa, kad es biju pats ar sevi, ik pa laikam augšup, lejup, kaut kad bēdīgs, priecīgs, apņēmīgs, padevīgs un bezcerīgs, un visāds. Uz lapas sāku fiksēt visas tās lietas, ko es kādreiz esmu vēlējies īstenot. Sapratu, ka
šis laiks ir vienīgā iespēja, lai to noķertu, lai atdotu to parādu sev, daudzām idejām, kas vienmēr paliek kaut kur otrā plānā, jo vienmēr nāk kaut kas absolūti aktuāls, kaut kas, kur ir iesaistīti citi.
Izrādās, šie arī ir bijuši tie laiki, kad man tas ir jāīsteno. Es gāju pirtī, pēc pirts nācu ārā, un ar tādu pilnīgi apskaidrotu prātu rakstīju uz lapas visu, ko es vēlos īstenot. Tiešām bija diezgan apjomīgs saraksts, no kura liela daļa mērķu arī ir īstenojušies: tādi sen atliktie sapņi, kā izdot albumos, piemēram, bērnu operu "Zenīts", Blaumaņa poēmu "Tālavas taurētājs", ko mēs ar MAREUNROL'S reiz veidojām. Es ceru to kaut kad izdot arī vinila platē. Tāpat es esmu uzrakstījis Aspazijas kora dziesmu ciklu, kas bija sens sapnis kopš "Aspazijas" izrādes JRT. Tas ir gatavs, pabeigts, un koris "Kamēr" to ir apņēmies atskaņot nākamgad. Es esmu uzrakstījis mazu kora operu ar Marta Pujāta libretu "Babītes baobabs" Babītes jauniešu korim "Maska". Tie ir brīnišķīgi mīlestības darbi, kas varēja tapt tieši tāpēc, ka bija šāda apstāšanās.
Un, protams, tas trakais augusts, kas pienāca ar Jura Strengas un manu sastapšanos Frīdriha Nīčes "Zaratustrā" ["Tā runāja Zaratustra"] Dailes kanona ietvaros, "Instrumentu" koncertu Mežaparkā, "Tagadni" un manis paša solo albumu, kas laikam ir vissenākais lolojums, kas ir visvairāk atbīdīts. Tādā ziņā es beidzot esmu atdevis to parādu sev – albums ir ierakstīts, un tas gaida savu pirmatskaņojumu pavasarī. Savukārt nākamgad rudenī varētu būt lielāki koncerti saistībā ar manu dzimšanas dienu, arīdzan saistībā ar albumu. Kaut kā tas viss ir loģiski sanācis, man pašam dzīvē ieejot jaunā desmitgadē.
Mēs arī ceram, ka Dailes kanona vakarus varēs vēl dzirdēt. Kāda bija sadarbība ar Juri Strengu?
Maģiska. Pilnīgi pamatoti Juris Strenga ir tas, kas viņš ir – šī milzīgā leģenda ar absolūti unikālu harismu, asu prātu un asprātību.
Man prieks, ka mēs atradām kopīgu valodu uz diezgan sarežģītas platformas. Jo divatā ieiet Nīčes "Zaratustras" milzīgajā darbā un no tā izspiest esenci, kura ir izstāstāma stundā pusotrā, ir sarežģīts uzdevums.
Es vēl jo vairāk pārliecinājos, ka man ļoti patīk sadarboties ar cilvēkiem, kas ir no citas paaudzes un, jo tālāka tā paaudze (abos virzienos), jo man interesantāk. Man šobrīd ļoti patīk sadarboties ar tiem cilvēkiem, kas ir savos divdesmit – piemēram, Toms Harjo no JRT jaunā kursa, ar ko man ļoti patīk strādāt kopā, veidojot video manam albumam. Viss šis JRT jaunais kurss ir tāda paaudze, kam es absolūti ticu. Es redzēju televīzijā "Kalpa zēna vasaru", un vienkārši priecājos, ka viss būs kārtībā. Tie ir tādi cilvēki, kādus es gribu redzēt nākotnes Latvijā.
Interesanti, ka jūs pieminējāt JRT jauno kursu. Mums ir plāns, ka 31. decembrī būs saruna ar Vili Daudziņu un ar vismaz četriem no šī kursa, tai skaitā Tomu Harjo, par veciem, jauniem, citādiem "Latviešu stāstiem".
Es jau daļu no jaunajiem [stāstiem] arī esmu redzējis. Tā ir tik brīnišķīga pārmantojamība. Atceros, tad es biju divdesmitgadnieks, kad skatījos "Latviešu stāstus" JRT. Noskatījos pilnīgi visus un daudzus arī vairākas reizes. Jā, tā ir tik neparasta sajūta, ka tagad jau ir pilnīgi jauna JRT paaudze. Šķiet, ka nekas nav pazudis, viss tiek nodots mantojumā, par ko milzīgs prieks un cieņa gan pret Alvi Hermani, kurš ir tādu misiju uzņēmies, gan arī pret viņa trupu, kas ir tāda vesela katedra, vesels ansamblis – ļoti devīgs un dāsns visās savās izpausmēs.
Ir mainījušās tehnoloģijas un iespējas, kā fiksēt to, ko cilvēki stāsta, bet laikam tā būtība patiešām ir nodota pēctecībā. Vismaz man arī ir tāda sajūta. Jūs pieminējāt savu darbu sarakstu. Tas saraksts tagad būs tāds vēsturisks, kurā varēs rakstīt klāt vai pierakstīt – jā, tas ir izdarīts. Tā ir tāda privātā fiksācija šim laikam.
Man, protams, par šo sarakstu daudz svarīgāks ir tas, ka tie darbi tiešām notiek. Jo neviens darbs, kurš ir tavā prātā, neskaitās, tā darba nav. To arīdzan esmu sapratis, ka
ir tik daudz ideju vai domu, kuras es ilgi nesu sevī, bet, kamēr tās nesastop nevienu citu, principā šo ideju nav.
Tāpēc es tomēr esmu arī pateicīgs šim laikam, jo kādu brīdi esmu bijis izolācijā ar savām domām un esmu sapratis, ko no šī visa man [daudz] jādabū ārā no sevis. Es gribu tikt vaļā no tām idejām, un tas ir īstenojies par 90 procentiem.
Idejas, skaņas vai vīzijas – tās tā kā grūstās pa galvu, ja?
Tā kā rindā, kura būs pirmā?
Jā, viena otru mazliet bīda šurpu turpu.
Bīda, protams. Un tad dažkārt nāk kaut kāds pēkšņs impulss, iedrošinājums, ka tagad ir jādara tas. Pēkšņi izrādās, ka kāds kaut ko tādu ļoti man prasa, tas ir nepieciešams. Tad tas ir ļoti labs stimuls un dzinulis. Bet
visam ir savs laiks. Esmu sapratis, ka dažkārt ir idejas, kas ne par velti bijušas inkubācijas periodā. Ir bijis jāpaiet laikam.
Piemēram, lai šo Aspazijas dziesmu krājumu izveidotu – ir pagājuši gandrīz desmit gadi kopš izrādes, un man šobrīd ir ļoti skaidrs, kas no tām idejām, kas toreiz radās, ir varbūt tādi eksperimenti un pelavas un kas savukārt man joprojām šķiet vērtīgas un gatavas, un kopš tiem laikiem vienkārši gaidīja brīdi, kad atrast īsto komplektu, ar ko startēt.
Jūs pats sev esat tāds, labā nozīmē, cenzors un eksperts? Vai arī jūs uzticaties kādam vēl, pirms laižat tālāk kādu darbu?
Pirmais cilvēks, ar ko es runāju, ir mana sieva, kas ir visu laiku man blakus un kam es esmu milzīgi pateicīgs par visu šo gadu, ka es to esmu spējis izturēt. Brīžos, kad mana ticēšana pašam sev ir zemākajā punktā, viņa vienmēr ir mans stiprākais iedrošinājums. Un, protams, mani draugi, ar kuriem es ne par velti daru tik daudz kopā. Tas mani stiprina un ļauj izdarīt vislabāko un varbūt savās spēju robežās sajust, ka viņu klātbūtnē es varu izdarīt visvairāk, visspēcīgāk. Tie visbiežāk ir Reinis Sējāns un Gatis Zaķis, bet arīdzan mans domubiedru loks – "Nepāriet" biedri: Miķelis Putniņš, Matīss Čudars, Rūdolfs Dankfelds un Kārlis Josts. Jā, visi "Nepāriet" cilvēki un, protams, tagad arī Dzudzilo pāris un Krists Auznieks – tie ir mani šīgada cilvēki ar lielo burtu.
Vai decembris jums šobrīd ir aizņemts laiks? Tie ir koncerti vai tāda koncentrēšanās pirms gadu mijas?
Tas neizbēgami ir iekšējs inventarizācijas laiks, kad es mēģinu saprast, kas no izdarītā ir tiešām labi izdarīts, kas ir izdarīts pamatoti un kas varbūt ir tāds, kur es esmu inerces pēc aizskrējis līdzi un iztērējis laiku ne pārāk lietderīgi. Saka, ka dzīve ir gara, bet mūžs ir īss. Mēs nedrīkstam arī pārāk tūļāties. Man vairs nav arī astoņpadsmit vai piecpadsmit. Protams, vēl ļoti daudz ko var izdarīt, un es šobrīd jūtos tādā ļoti labā brīdī, kad varēšana, spēks, enerģija un prasmes ir labā korelācijā. Tāpēc
izjūtu pienākumu, ka man ir jādod, šobrīd jādara maksimāli, lai es varētu pēc tam atskatīties ar prieka sajūtu par to, ka ir tādi ražīgi augļi radīti.
[..] Es negribu šobrīd sākt retrospektīvi vētīt kaut ko, bet tiešām dzīvot šodienā. Pat arī ne tik ļoti nākotnē, cik šajā brīdī.
Jūs pieminējāt, ka ir labi un aizraujoši strādāt ar cilvēkiem, kas ir citās paaudzēs gan uz vienu, gan uz otru pusi. Vai bērni arī varētu būt tie, ar kuriem būtu interesanti sadarboties?
Absolūti. Man ir tā laime gandrīz katru rītu un vakaru sadarboties ar diviem šīs paaudzes pārstāvjiem, no kuriem vienam ir pusgadiņš un otram tūliņ būs trīs. Tas ir super interesanti. Nav vienkārši to visu savienot kopā, man jāsaka godīgi, bet tā ir lielākā laime būt tai visā spēlē iekšā. Viņu klātbūtnē tu esi daudz vērīgāks par to, cik jēdzīgi piepildi savu laiku. Kad esmu ar viņiem, es tiešām ļoti cenšos būt tur, un tas ir ļoti jēgpilni vienkārši spēlēties ar mašīnītēm vai kaut ko brucināt, vai būvēt.
Piedzīvot to brīvību, kādā dzīvo bērns – bez jebkādas izlikšanās, bez jebkāda statusa meklēšanas vai kaut kādas plānošanas, kaut kādas sentimentālas atskatīšanās uz kaut ko bijušu –, tas ir tas, ko es visvairāk mācos.
Nākamā gada sarakstā man ir vismaz divi bērnu albumi padomā. Centīšos pie tā pieturēties. Es to šobrīd esmu pateicis, un atpakaļceļa vairs nav. Tā ir vēl viena lieta, ko es ļoti esmu mācījies ar bērniem, – turēt savu vārdu. Es esmu iemācījies cienīt laika telpu.
