Sadaļas Sadaļas

Pa ceļam ar Klasiku

Par 24. Latviešu mūzikas svētkiem Madonā stāsta Oskars Bokanovs un Arvīds Kazlausks

Pa ceļam ar Klasiku

Raimonds Tiguls: Tāds vēriens Tiguļkalnā vēl nav piedzīvots

Ar kosmosa izjūtu. Par "Dailes kanonu" stāsta Viesturs Kairišs un Juris Vaivods

Ja ir kanoniskas vērtības, tad tie ir mūsu aktieri. Par «Dailes kanonu» stāsta Viesturs Kairišs un Juris Vaivods

"Vērojot, kā notiek mēģinājumi, ir lieliski redzams, cik ekvāli ir šie talanti, ko nozīmē sadarbība starp diviem kosmiskiem lielumiem, starp diviem kosmosiem. Te tiešām var izjust to, ka aktiermāksla ir Augstā māksla – tas ir kaut kas liels, noslēpumains, grūti sasniedzams. Skatītājiem jāsaprot, ka tas būs vienreiz – tagad, augustā un septembrī. Mēs tās nerādīsim kā [repertuāra] izrādes. Tās jāskrien, jāskatās uzreiz. Manā skatījumā tā ir vērtība, kurai ir patīkami vienkārši pieskarties, klausīties, skatīties, klāt būt," – tā projektu "Dailes kanons" raksturo Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. 

No 3. augusta Dailes teātris aicina uz septiņu koncertu ciklu "Dailes kanons", lai brīnišķīgu pianistu atskaņotas klaviermūzikas pavadībā dotos noslēpumainā poēzijas un mākslas pasaulē, kuras centrā mirdzēs galvenā "Dailes kanona" vērtība – izcilie Dailes teātra aktieri. 

Lai plašāk uzzinātu par šo projektu, Latvijas Radio 3 "Klasika" uz sarunu aicinājusi šī projekta idejas autoru, Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu un muzikālo konsultantu Juri Vaivodu.

Signe Lagzdiņa: Dailes kanons – vai tas ir mēģinājums sakārtot vērtības?

Viesturs Kairišs: Varētu tā teikt, kaut šis gadījums ir tik acīmredzams, ka mums pat nevajag ārkārtīgi censties. Tā ir tāda kā ironiska parafrāze par kultūras kanonu, kuru mēs labi saprotam: Daile taču ir tik kanoniska vērtība! Kultūras kanonā ir Martas Staņas ēka, Kultūras kanonā ir Eduarda Smiļģa teātris, Kultūras kanonā ir Pētera Pētersona teātris, Kultūras kanonā ir Arnolda Liniņa teātris – Dailes teātris ir burtiski pārblīvēts ar kultūras kanoniem, un mēs domājam – ko gan tas nozīmē? Un tad sapratām, ka

mums ir arī savi kanoniskie aktieri, no kuriem trīs savas studiju gaitas sākuši pie paša Eduarda Smiļģa. Tāpēc mums bija pārliecība – ja nu ir kanoniskas vērtības, tad tie ir mūsu aktieri, kuri sevī nes visu teātra vēsturi un iznesuši Dailes repertuāru gadu desmitiem.

Un tad mums likās, ka visprecīzāk viņu lielumu varēsim novērtēt, ja saliksim kopā ar atzītām kultūras vērtībām – šajā gadījumā, pirmkārt, ar mūzikas izpildītājmākslu. Skaidrs, ka mūziku tādā ziņā ir vieglāk novērtēt – tā ir starptautiski konvertējama, un tur mums uzreiz ir mazākas iekšējas šaubas, kā jau tādiem pazemīgiem latviešiem...

Šobrīd, vērojot, kā notiek mēģinājumi, ir ārkārtīgi lieliska iespēja redzēt, cik ekvāli ir šie talanti, ko nozīmē sadarbība starp diviem kosmiskiem lielumiem, starp diviem kosmosiem. Te tiešām var izjust to, ka aktiermeistarība, aktiermāksla ir Augstā māksla – tas ir kaut kas liels, noslēpumains, grūti sasniedzams.

Tādā ziņā Dailes kanons ir vienreizējs pasākums. Skatītājiem jāsaprot, ka tas būs vienreiz – tagad, augustā un septembrī. Mēs tās nerādīsim kā [repertuāra] izrādes. Tās jāskrien, jāskatās uzreiz. Manā skatījumā tā ir vērtība, kurai ir patīkami vienkārši pieskarties, klausīties, skatīties, klāt būt.

Olga Dreģe un Edgars Cīrulis

Te būs sastopami intriģējoši pāri, lielie aktieri. Olgas Dreģes sabiedrotais uz skatuves būs pianists Edgars Cīrulis. Juri, kā šos pārus – pretpolus vai polus – likāt kopā, kā meklējāt? Kā var iedomāties, piemēram, Olgu Dreģi salikt kopā ar Edgaru Cīruli?

Juris Vaivods: Jā, šis ir interesants jautājums no tāda aspekta, ka man tomēr vajadzēja uztaustīt temperamentu saderību. Vai arī to, kā tieši viņi viens otru varētu papildināt ar savu iekšējo pasauli.

Man likās – tieši Edgars Cīrulis būs tas, kurš Olgas Dreģes ugunīgo, verdošo temperamentu mazdrusciņ appušķos ar maziem, sīkiem muzikāliem ziediņiem.

Un tieši pēc tāda paša redzējuma mēģināju veidot pārējās kompozīcijas, domādams, lai izvēlētā vārda materiāla atlase būtu sazobē ar interesantām muzikālām lietām. Un lai pianisti, kuri šobrīd būs aktieru lielie palīgi, jo viņi viens otru papildinās, viens ar otru kopā elpos – lai viņu rokraksti būtu ļoti atšķirīgi. Edgars Cīrulis ir pasakains džeza pianists ar savu jau izkoptu stilu, viņš ar savu ausi un acīm skatīsies mazdrusciņ savādāk uz Imanta Kalniņa mantojumu. Jo mēs gribējām pieskarties arī Imantam Kalniņam kā leģendārai personībai, kurš arī bija saistīts ar Dailes teātri – jau ar Viestura minēto Pētera Pētersona laiku, kaut vai "Motociklu", "Zilais putns" un "Idiots". Cita kombinācija ies klasicisma virzienā. Reinis Zariņš savukārt meklēs mūsdienu mūzikas atsauces, jo ies sazobē ar izcilo latviešu modernisti Montu Kromu, kuru lieliski ir atslēgusi Lilita Ozoliņa.

Juris Bartkevičs cīnīsies – gribu minēt tieši šo vārdu – kopā ar Platonu Buravicki vienā pasakainā performancē, kura pamatu veido Jāņa Rokpeļņa dzeja un Platona paša uz vietas radītās improvizācijas.

Šīs izrādes noteikti būs atšķirīgas ar kaut ko, tās ir vienkārši jāredz. Agnese Egliņa būs kopā ar Lidiju Pupuri, kura brīnišķīgi lasa Zentu Mauriņu un arī Aspazijas un Raiņa dzejoļus – es Lidiju uzskatu par vienu no paraugiem, kā muzikāli vajadzētu pieskarties dzejai un arī prozai. Agnese [viņai blakus] ar savu temperamentu pasvītros šo stipro sieviešu pasauli. Te skanēs arī brīnišķīga latviešu mūzika – Lūcija Garūta, Imants Zemzaris, un vēl un vēl. Vestards Šimkus ar savām improvizācijām būs kopā ar Rēziju Kalniņu un Raiņa dzeju.

Esmu ļoti priecīgs, ka Rēzija izvēlējās Raini, kura vārds bijis ilgus gadus saistīts ar Dailes teātri. Kad ienācu teātrī, tā nosaukums bija Raiņa Dailes teātris.

Tad arī Raimonds Pauls, Ausma Kantāne un Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar "Visi koki Dieva doti". Šoreiz mēs tam piešķirsim mazdrusciņ citas krāsas. Ausma Kantāne neskaitījās dziedošo aktieru saimē, bet Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai ir brīnišķīgs talants arī skaisti nodziedāt dziesmas, un mēs šo skaisto kompozīciju, kura savulaik ieguva ne tikai Teātra balvu, bet arī Lielo mūzikas balvu, papildināsim ar lieliskajām Maestro dziesmām, kuras viņš rakstījis ar Vizmas Belševicas dzeju. Tiešām, kā Viesturs teica – tās ir vienreizējas izrādes, kuras nav paredzēts paturēt repertuārā, bet kurās mēs ātri un spilgti parādām tās personības, bez kurām nevaram iedomāties Dailes teātri un bez kurām nevaram iedomāties arī šābrīža muzikālo dzīvi Latvijā.

Vēl viens pāris, ko manu sarakstā, ir Juris Strenga un Jānis Šipkēvics.

Juris Vaivods: O, jā, tā ir mūžīgā vērtība! Frīdrihs Nīče un "Tā runāja Zaratustra" un Jura viedums un performances gars, ko viņš lieliski izkopis savā Klapkalnciemā ar dažādiem tautas iestudējumiem... Tas jauki sasummēsies "Zaratustras" lasījumā. Un man ir prieks, ka

Jānis Šipkēvics piekrita radīt oriģinālmūziku – viņš arī brīnišķīgi dziedās Nīči oriģinālvalodā.

Tā ka arī tas būs kas vienreizējs un pilnīgi jauns, turklāt arī tulkojums ir jauns – nevis Viļa Plūdoņa veikums, ko labi pazīstam, bet Igora Šuvajeva nesen veiktais tulkojums. Pilnīgi jauns skats uz šo tekstu!

Viesturs Kairišs: Varu Juri tikai papildināt, ka tiešām –

brīdī, kad domājām, kuru autoru piedāvāt Jurim Strengam, sapratām – ne vairāk, ne mazāk kā Nīče un "Zaratustra". Ka tas būtu perfekti – un viņiem arī pašiem tas ļoti patika.

Te vēl man jāpiebilst, ka "Dailes kanons" vienlaikus ir arī nepabeigts un plūstošs – tāpēc mums ir arī dažādi "miksi", bet tur ir dziļa saistība. Piemēram, Rēzija Kalniņa, kurai mēs bijām paredzējuši jubilejas koncertu, kas pandēmijas dēļ izjuka, runās Raini no krājuma "Tālas noskaņas zilā vakarā", kas bija viņas mātes Helgas Dancbergas mīļotais dzejoļu krājums. Helga Dancberga kā reiz bija arī Smiļģa Dailes studijā, viņa faktiski ir Dailes studiju beigusī aktrise, un tas būs ļoti personisks stāsts.

Tāpat man ir milzumliels prieks, ka Ausma Kantāne pēc milzīgām iekšējām pretrunām un šaubām, kā mēģinājumā redzējām – absolūti nepamatotām – tomēr piekrita piedalīties, un viņa būs kopā ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu – sapludinām kanoniskos aktierus ar tiem, kas ir mūsu dzīvības sula šobrīd. Tāpat Ieva Segliņa – viņa līdzdarbosies Jura Bartkeviča un Platona Buravicka darbā kā mūsdienu Daile. Jo kas ir aktieri?

Pirmkārt, jāsaprot, ka aktierus ir tikai jāmīl – viņus grūti ietekmēt, un redzot, ko viņi paši ir piedāvājuši, kā viņi to dzeju ir atslēguši, saprotu, ka šī mīlestība ir ļoti pamatota. Jo tiešām – tur kaut kas ir!

Skaidrs, ka aktieri spēlē dažādas lomas dažādās režijās, bet šeit viņu aktiermeistarībai ir cita mēraukla – dzeja un mūzika. Tas ir liels uzdevums. Bet ar kādu prieku viņi to dara, cik viņiem tas ir svarīgi – ieklausīties vārdā...

Man patīk, cik tas ir stindzinoši – starp oldskūbu un mūsdienīgo Dailes neonu. Tas ir vērtīgs žanrs, kurā nav ārkārtīgais obligātisms,

bet vienlaicīgi tie ir ļoti autentiski darbiņi – par koncertiem mēs tos nevaram nosaukt, bet tas ir kaut kas ļoti labs.

Juris Vaivods: Tās ir koncertizrādes. Paši sev par pārsteigumu konstatējām, cik tas ir viengabalains, dramaturģiski vienots darbs, kurā viens otru gan respektē, gan ieklausās, gan arī sadarbojas, līdzīgi kā sportā, viens otram piespēlējot. Viengabalainība, manuprāt, ir līdz šim veiktā darba lielākā vērtība.

No kreisās: Juris Vaivods, Signe Lagzdiņa un Viesturs Kairišs

Man šķiet, ka Dailes teātrim tas kanons ir vēl plašāks, nekā tieši šie aktieri. Nav neviens apvainojies?

Viesturs Kairišs: Ļoti jauks jautājums, varētu teikt – nedaudz provokatīvs, kā jau žurnālistikas labākajās tradīcijās. (smejas) Nē, to mēs nezinām, jo aktieri jau vienmēr ir par kaut ko apvainojušies, tas arī ir jāsaprot – nekad nebūs kaut kāda vienlīdzība, brālība, mīlestība, piedošana. (smejas)

Juris Vaivods: Varbūt Juris Žagars...

Viesturs Kairišs:

Jā, Juris Žagars, man liekas, staigāja, uzmetis lūpu, bet mēs teicām – Juri, piedod, citādi visi teiks, ka tu izmanto savu administratīvo resursu... (smejas)

Nē, man liekas, te ir zināma vecuma robeža un pienesuma smagums, kuru nospraudām un respektējām. Domāju, ka galvenā atziņa – "Dailes kanons" nav obligāti jāpārtrauc, katram ir iespēja pēc kāda laika veidot atkal jaunu ciklu.

Juris Vaivods: Katram ir iespēja sevi kanonizēt.

Viesturs Kairišs: Bet ar kanonu ir tā, ka tam tiešām jābūt mazliet nepabeigtam, jo kanonizēts ir miris – tas jau ir piemineklis. Bet šie ir ļoti radoši, urdoši cilvēki, neviens te vēl nav pārklāts ar bronzu.

Juris Vaivods: Mēs jau varam atklāt – žēl, ka veselības apsvērumu dēļ dažas ieceres mums nerealizējās, bet ceru, ka dzīve iekārtosies tā, lai īstenotos arī tās.

Mana sirds sastinga, kad Olga Dreģe tieši "Dailes kanona" sakarā kādā intervijā minēja – nu jā, mēs jau esam aizejošā tagadne. Ko jūs Olgai atbildētu?

Viesturs Kairišs: Ka viņa ir Dailes teātra nākotne – tas ir pilnīgi skaidrs!

Beidzot skatītājiem parādīsiet arī tās izrādes, kas it kā jau piedzīvojušas pirmizrādi, bet skatītājus satikušas vēl nav?

Viesturs Kairišs: Nu, nē – pirmizrādi tās piedzīvos tikai tad, kad tiešām satiks skatītājus! Līdz tam tās vienkārši ieliktas plauktiņā. Tūlīt paralēli "Dailes kanonam" jau nākamnedēļ sākam ar "Zemdegām", kas ir Dmitrija Petrenko režisēts kanonisks modernās psiholoģiskās prozas paraugs, Regīnas Ezeras šedevrs – romāns "Zemdegas", manuprāt, pirmo reizi būs uz skatuves.

Ārkārtīgi stilīgs un stilizēts darbs par viena padomju laika ciema dzīvi – ne tik drastiski kā slavenā "Tvinpīka", bet ar melodramatiskām un dažādām interesantām intrigām vērpts darbs ar brīnišķīgi stilīgu Jāņa Šipkēvica oriģinālmūziku.

Man liekas ļoti interesanti, domāju, uzreiz tam būs piekrišana. Lauras Grozas režijā būs skatāma mūsdienu britu dramaturģija – ļoti skaudra luga ar Daini Grūbi, Maiju Doveiku, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Mārtiņu Upenieku: ārkārtīgi intensīvs, interesants materiāls.

Tad iznāks mana pirmā izrāde Dailes teātrī – "Smiļģis": Māras Zālītes luga, kas ir ļoti liels izaicinājums režisoram, māksliniekam un visiem Smiļģiem.

Un tad būs Ežēna Jonesko "Degunradzis", ko pie mums iestudējusi ļoti interesanta, uzlecoša Eiropas režijas pārstāve Ildiko Gaspara no Ungārijas ar Reiņa un Kristas Dzudzilo vizuālo tēlu – scenogrāfiju un tērpiem. Tas būs kaut kas neredzēts latviešu teātrī. Būs arī Regnāra Vaivara iestudētie "Trīs draugi", kurus jau redzēja skatītāji. Vājprātīga sezona! (smejas)

Tā ka domāju – tie, kuri nav vakcinējušies – un es saprotu jūsu cīņu par savām tiesībām, lai arī iluzorām – tomēr skrieniet, izdariet to.

Jo mēs jauki patērējam laiku diskutējot, tomēr dzīvosim sabiedrībā, kas paļaujas uz zinātnē balstītu medicīnu. Vienosimies, ka gribam šajā sabiedrībā dzīvot, pieņemsim ētiskus un morāli atbildīgus lēmumus un izbeigsim visu šo lielo, jauko spēlēšanos ar demokrātiju – manā skatījumā tā ir pārprasta demokrātija. Atgriezīsimies pie dzīves, vienkārši vakcinēsimies un nāksim skatīties.

Dailē nelaidīsim nevakcinētos, jo mēs gribam strādāt visu sezonu – negribam jau rudenī atkal visu vērt ciet. Tā ir mūsu stingra politika, kuru mēs noteikti ievērosim. Un es uzskatu, ka tā ir atbildīga politika.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt