Lai arī karjeras sākumā Dons labprāt piekritis dažādiem projektiem, tagad tos sācis arvien ciešāk izvērtēt. "Laiks tomēr ir pats būtiskākais. Tā ir valūta, kas mums ir visdārgākā," atzina Dons.

Par projektiem – jauniem un senākiem, kā arī saviem sapņiem un to piepildīšanu viņš stāstīja raidījumā "Kultūrdeva".

Henrieta Verhoustinska: Tu sāki ar citātu par ceļu pie sevis. Ko tu īsti ar to domā? Man allaž šis uzstādījums – ka kādam ir jāmeklē ceļš pie sevis – liekas pārsteidzošs, jo mēs jau it kā esam savā ādā, kāds vēl ceļš pie sevis?

Dons: Mēs atklājam sevi. Ik dienu.

Kas ir bijis tavs jaunākais atklājums par sevi?

Nu, tās jau tādas ikdienišķas lietas. Kad tu paslavē sevi brīžos, kuros parasti uzsprāgsti – iebraucot bedrē, piemēram. Un tu redzi – O! Mēs augam! Attīstāmies.

Mēs nekliedzam.

Nu, bet nāk nākamā diena, un tu jau atkal sāc kliegt. Tad es saku – nu, skaidrs. Ir jāpastrādā. Tādi mazi sīkumi.

Tava dziesma, kas uzvarēja "Supernovas" finālā un kas man arī šobrīd, godīgi sakot, skan ausīs – "Hollow", ir ļoti līdzīga dziesmai "Lauzto šķēpu karaļvalsts". Tā ir it kā viena un tā pati dziesma, bet divās dažādās valodās, bet tu tomēr esi uzsvēris, ka tās ir divas atšķirīgas dziesmas.

Divi atšķirīgi stāsti. Kaut kur ir kaut kas vienojošs, protams, bet es redzu tās bildes atšķirīgas. Latvijā man patīk dziedāt savā valodā, bet Eirovīzijā labāk dziedāt angliski. Var jau arī dziedāt savā valodā, bet "Hollow" bija oriģinālā dziesma, un "Lauzto šķēpu karaļvalsts" tapa tikai pēc tam.

Kas ir šis tukšums, par ko dziedi angļu versijā?

Tas vairāk ir tāds liela smaguma izspiests caurums tavos plecos vai dvēselē. Kad tu piekūsti. Un viss, kas ir vajadzīgs, ir šis pēdējais cerību stars, lai tu saņemtos un atkal ieelpotu līdz nākamajam brīdim.

Tie kalniņi augšā un lejā mums katram jau būs līdz pašam pēdējam elpas vilcienam. Un tas, kādi tie būs – tas jau rakstīts debesīs.

Dziesmai ir arī ļoti izteiksmīgs Toma Harjo veidots videoklips, kurā ir šie daudzie tavi dubultnieki, kas ir kā dažādas tavas personības šķautnes. Un tev ir jāpārvar nepārtraukti šķēršļi – šie uzbērumi un kalni. Kā noritēja filmēšana?

Tā bija ļoti interesanta diena. Ļoti izaicinoša, bet mēģināju maksimāli izpildīt visas prasības, kas nāca no režisora. Paldies Tomam un visai viņa komandai. Neiztikām arī bez zilumiem...

No tiem akmentiņiem?

Jā. Un interesanti, ka tie zilumi ir tādi maziņi un daudz. Nu, mana labā kāja līdz pat potītēm no gūžas.

Bet man patīk šie fiziskie izaicinājumi, tādas mazas skrambas piešķir rokenrola sajūtu tam visam. Ir sajūta, ka tu dari tiešām pa īstam. Ja sāp, tad pa īstam, un, ja lamājos – tas ir pa īstam.

Kad viņi plēš manas drēbes un ādu, tas viss arī notiek pa īstam. Es dzirdēju, ka ārvalstu žurnālisti un apskatnieki izteicās par to aktierspēli – bet man sāpēja pa īstam, es neesmu aktieris. Ja man sāp, tad tas tā arī izskatās.

Šī dziesma tapa kopā ar veselu autoru kolektīvu – pie dziesmas norādīti četri vai pat pieci autori.

Pie "Lauzto šķēpu karaļvalsts", jā.

Dziesma tapa radošajā nometnē Spānijā. Vai tā tev ir ierasta pieredze – apvienoties kopā ar ārzemju kolēģiem un kopīgi radīt skaņdarbu?

To es sāku tā koncentrēti darīt pirms diviem gadiem. Tā nebija mana pirmā reize šajā konkrētajā nometnē Spānijā. Bet es atceros to dienu, kad mēs uzrakstījām "Hollow". Tā bija īpaša diena, joprojām atceros pilnīgi konkrēti, kad un kur es atrados pie noteiktām dziesmas daļām.

Teiksim, piedziedājuma – Liams (dziesmas producents Liams Gedess – red.) sēdēja iekšā, mums nebija piedziedājums. Un es sēdēju ārā. Un pēkšņi man ir šis te lēciens. Es pilnā rīklē iebļaujos, un Liams pasaka: "O! That’s the one!" (O, šis ir!).

Jā. Un es atceros sākumu… pirmais jautājums ir – kādā virzienā mēs ejam? Kas ir references dziesma? Un tā references dziesma manā galvā bija Hozier "Take me to church" un "Human" no Rag’N’Bone Man. Un viņš (Liams) saķer galvu un saka: "Nē, ak mans Dievs, lūdzu nē!".  Jo viņš kaut ko citu grib rakstīt.

Bet izrādījās, ka tas arī bija tas. Liams uzlika pirmo akordu un… aiziet!

Diezgan interesanti iet cauri šīm balss ieraksta ziņām, jo, lai nepazaudētu ideju, tu visu laiku raksti iekšā. Tur mums ir saglabājies tas, kā mēs nonākam līdz tai melodijai, kāda ir ierakstā.

Mareks Ameriks, kurš ir ne tikai mūzikas izdevējs, bet arī spēlē bungas grupā "Rīgas Modes" un "Satellites", uzsvēra, ka latviešiem lielākas izredzes ārzemēs ir kaut kādā nišas žanrā, nevis globālajā popmūzikā. Vai tu vari viņam piekrist?

Ir visādas prognozes par to, kā būtu, ja būtu, vai kā būs. Mēs nezinām, un tas ir tikai pieņēmums. Es gan novēlētu, lai arī popmūzikas scēnā no Baltijas vai Latvijas tiešām kādam tas izdodas, un jātur par to īkšķi.

Tika runāts arī par valstisku atbalstu popmūzikai, kas pamazām sāk parādīties, jo ilgus gadus popmūzika bija atstāta pilnīgi novārtā. Kā tu saredzi šo sadarbību ar, teiksim, Valsts kultūrkapitāla fondu vai kādām citām finansējošām institūcijām? Kam būtu jānotiek, lai būtu šis atbalsts?

Man šķiet, ka būtu jāpaskatās, kā to dara mūsu kaimiņi tepat Skandināvijā. Es dzirdēju vārdus Makss Mārtins (zviedru mūzikas producents un autors – red.) un Avicii (zviedru mūzikas dīdžejs, miris 2018. gadā – red.), kuri pārstāv Zviedriju, un viņiem tiešām ir atbalsts valstiskā līmenī.

Tas, kādas tad būtu tās īstās programmas, ko piekopt? Vajag paskatīties un papētīt, kā viņi to dara. Protams, tas nebūs tāds mērogs, jo mums tās naudiņas ir mazāk, noteikti mazāk nekā zviedriem. Bet jebkurā gadījumā tas ir balstīts uz entuziasmu. Lai tas notiktu vēl nākamajā līmenī – tur ir bišķiņ jāpaspēlējas un jādomā stratēģiski dekādi uz priekšu.

Mums ir talantīgi jaunieši, ļoti talantīgi jaunieši, jo, pabraukājot apkārt pa Eiropu, strādājot ar jaunās paaudzes producentiem – tiem, kuriem šobrīd ir starp 20–25, var redzēt, ka mēs neatpaliekam.

Ja mēs viņus varētu pastutēt un iedrošināt vairāk, tad es pieļauju, ka tā nākotne mums varētu būt daudz spožāka, nekā domājam. Laikmets tāds ir, ka mums ir iespējas ar viņiem kontaktēties jebkurā pasaules malā uzreiz un pa tiešo, kas dod savus plusus. Bet ir jābūt kaut kādam fundamentam skolās iekšā, tas ir jādzen iekšā.

Ja tev būtu šāds atbalsts, uz kuru vari paļauties, vai tu savā daiļradē būtu eksperimentālāks?  Vai, veidojot savas dziesmas, tev iznāk nedaudz rēķināties ar iespējamo auditorijas atbalstu, jo tev tomēr ir jāsavāc tas stadions Daugavā?

Man ir palaimējies, ka mans iekšējais filtrs un radars ir tāds, kāds tas ir.

Kas uzrunā plašu auditoriju?

Jā, varētu pat tā to formulēt. Nu, ka tas klausītājs ir ar mani un man nav jāiet pret savu pārliecību par to, kā dziedāt. Jo man jau pašam tas ir jādzied, un mans pirmais filtrs ir – vai es pats jūtos ar to komfortabli. Un tikai pēc tam dziesma tiek apstrādāta un izdota.

Bet vai es eksperimentētu, ja man būtu lielāks atbalsts? Nezinu, man nav atbildes uz šo jautājumu, jo ir tā, kā ir. Tas ir tikai pieņēmums.

Ko tu uzskati par saviem galvenajiem skolotājiem, kas ir tava galvenā izglītība, kas ļāvusi kļūt par to, kas tu esi?

Noteikti jāsaka paldies maniem vecākiem, jo viņi man deva šo brīvību. Es biju ceturtais bērns ģimenē, līdz ar to tā brīvība noteikti bija vairāk nekā pirmajiem. Un tas arī uzlika to drosmi vienkārši sapņot.

Un tas sapnis arī ir tas komētas stars, kuram grūtā brīdī, kad gribas visu mest pie malas, pieķerties un lidot tālāk.

Jā, vecāki noteikti ir tas lielākais pakāpiens visā.

Bet, piemēram, tavs vokāls – tas ir ļoti stabils, ļoti jaudīgs, ļoti spēcīgs. Tu kaut kā esi to profesionāli slīpējis, bez šaubām.

Jā, neapšaubāmi. Ir vairāki skolotāji bijuši, un ir joprojām tādi, pie kuriem es pieslīdu, piestaigāju, pastrādāju. Arī tie žanri – teiksim, pagājušajā vasarā "Parīzes Dievmātes katedrālē", ietikt kaut kur, kur tu neesi nekad bijis.

Izjust to, esot kopā ar kolēģiem – un tie ir akadēmiskie mūziķi – viņiem ir cits piegājiens tajā. Tad tu skaties un salīdzini, izvērtē, kaut ko pasmelies.

Arī katrs no popmūzikas skatuves māksliniekiem pieiet tai lietai citādāk, un cits citu mēs tā brālīgi un draudzīgi stutējam. Mēs esam kā viena liela ģimene.

Dziesmu konkurss ir viena tāda dzīves šķautne, bet tev ir gaidāmi atkal lieli izaicinājumi – jauns albums, arī lielkoncerts stadionā "Daugava". Vai šis jaunais albums ir likumsakarīgs turpinājums jau iepriekš iesāktajam, vai arī tas būs kas pilnīgi negaidīts?

Nu, vienkārši – ceļojums turpinās. Bet šis albums būs ar ļoti daudzām sadarbībām tīri dziesmu radīšanas procesā, jo es diezgan daudz izbraukāju Eiropas nometnes un iepazinos ar cilvēkiem, sāku braukāt pie viņiem uz studijām un strādāt.

Tas paņem diezgan daudz laika, un mēs sarakstījām kaudzi ar dziesmām. Tam seko atlases process, kas jau ir noticis. Mēs plānojām izdot albumu pavasarī, bet esmu to atlicis uz augusta sākumu, jo Eirovīzijas priekšnesums ir šobrīd pats svarīgākais, tur ir jāiegulda ļoti liels darbs.

Vai tas nozīmē, ka dziesmas tajā būs angļu valodā?

Nē, šeit nē. Kā es teicu, latviešu valoda ir jākultivē, ja mēs paši to nedarīsim, tas pats no sevis nenotiks.

Jaunajai programmai tu esi devis nosaukumu "Laiks". Vai šis filozofiskais nosaukums ir kaut kādā ziņā saistīts ar to, ka tev tuvojas tāda liela jubileja, kas zināmā mērā ir arī robežšķirtne?

Varētu arī tā savilkt, jā. Bet, manuprāt, es nedomāju par saviem gadiem vai mēnešiem, cik esmu nodzīvojis.

Laiks tomēr ir pats būtiskākais. Tā ir valūta, kas mums ir visdārgākā. Kā mēs to tērējam? Kā mēs to pavadām?

Es sāku par to domāt – vai es labprāt pavadīšu laiku, skrienot kaut kur nezināmajā? Reizēm to vajag darīt, bet reizēm vajag arī vienkārši sēdēt pidžammā pie televizora un restartēties. Reizēm vajag pasēdēt meža vidū kaut kur. Un tad tu sāc to laiku plānot, jo tas tomēr mums ir limitēts.

Vai tu izjūti to, ka tu vairāk novērtē to laiku, ko ieguldi sevī? Salīdzinot ar laiku, kad biji jauns un labprāt atsaucies uz visiem piedāvājumiem, varbūt leci līdzi visām skaņām.

Jā, tas ir tas, ko teicu iepriekš – tu sāc izvērtēt to, kur vēlies investēt savu laiku. Jo tā ir investīcija, principā.

Kādreiz tas laiks likās tik daudz, tagad tā sāk pietrūkt. Un vajag dozēt. Un varbūt nevajag skriet pakaļ katram projektam un katru ideju realizēt.

Tā kā autobuss, kas piestāj ik pa desmit minūtēm. Un tu skaties – labi, šī ideja ir laba, to var nolikt. Ja būs lemts, varbūt aizbrauksim. Varbūt pagaidīsim citu autobusu. Tas resurss ir tik, cik tas ir.

Par resursu un par laiku mēs visi aizdomājāmies šonedēļ, saņemot ļoti skumjo ziņu par izcilā komponista, mūziķa Jura Kulakova aiziešanu mūžībā. Ar ko tev saistās Juris Kulakovs, kas tev pirmais nāk prātā, izdzirdot viņa vārdu?

Oriģinalitāte. Mākslinieks ar lielo burtu. Juris ir tāda kolorīta personība, sarakstījis ļoti, ļoti skaistas dziesmas. Es atceros vienu nometni Rīgā, kur strādājām ar vienu igauņu puisi, rakstījām dziesmu.

Un pēkšņi no nekurienes ienāk Juris Kulakovs vienkārši paskatīties, ko mēs te darām. Tas bija ļoti mīļi.

Viņš apstaigāja visas istabas, paklausījās un pat neteica nekādus komentārus. Neko. Es tajā momentā sapratu, ka viņam vēl joprojām interesē šis radošais process, ka tas nekad nebeidzas. Tas mani ļoti iedvesmoja, es sapratu, ka tas ir pa īstam.

Un viņš bija pa īstam, tāds, kāds bija. Tāpēc arī oriģināls.

Juris Kulakovs ir daudz rakstījis arī ārpus dziesmu repertuāra, un arī tu esi darbojies ārpus tādas tradicionālas popmūzikas, piemēram, Kvazimodo "Parīzes Dievmātes katedrālē". Mēs visi arī atceramies brīnišķīgo mūziklu "Adata", kurā tu arī kļuvi tāds īpaši populārs pēc tā dziesmas "Ja tu man esi". Joprojām atceros, jo tā narkomānijas tēma, kas Andrai Manfeldei bija ļoti personiska, šajā mūziklā bija ļoti spēcīga. Gatavojoties raidījumam, noskatījos arī tavu uzstāšanos simtgades dziesmu svētkos ar Zigmara Liepiņa rokoperas "Lāčplēsis" varoņa mūziku. Ko tev nozīmē šie eksperimenti? Pirms brīža teici, ka neesi aktieris, bet patiesībā jau esi, jo visās šajās jomās tev ir nācies izpaust arī aktiermākslu.

Jā, sadarbība ar Zigmaru… Es to uzskatu par vienu no savas dzīves lielākajām veiksmēm. Un arī par pagodinājumu. Viņš ir viens no tiem, kuri mani vispār ievilka mūzikā ar multfilmu "Ness un Nesija", ar "Pasaciņu" Mirdzas Zīveres dziedājumā.

Tas bija kaut kas tāds! Uzrunāja tieši tas rokraksts. Un, kad nāca šis piedāvajums, tas bija kā sapnis. Tā, ka jāiekniebj sev, lai saprastu, vai tas tiešām notiek pa īstam.

Izrāde "Adata" nebija viegls uzvedums. Tur atstātas diezgan daudz emocijas. Man nācās nospēlēt 33 izrādes. Kopā bija septiņdesmit izrādes, bet Egils Melbārdis arī bija Artūra lomas atveidotājs.

Par to aktierspēli – nevarētu teikt, ka es kaut ko tēloju. Es vienkārši gāju tajā sajūtā iekšā. Es neesmu izgājis Kultūras koledžā aktieru kursus. Es viņiem teicu – es nevaru nospēlēt.

Man tas viss ir jāielaiž sevī, lai es dabūtu ārā savas emocijas. Un aktieri man ieteica labāk to nedarīt. Un divdesmitajā izrādē pēc fināla dziedājuma, kur asarām ir jābūt un tās ir pa īstam, un tu sēdi un raudi… man pienāca klāt kāds aktieris un teica – nedari tā. Tu spēlējies ar uguni un asmeņiem.

Bet es teicu – es citādi nevaru. Un varbūt tāpēc es esmu no kādiem projektiem atteicies, jo bail, ka sevi pazaudēšu vai sadegšu.

Tu dosies uz Malmi. Saistībā ar tavu Lāčplēša lomu man ienāca prātā patriotisma tēma tavā dzīvē. Vai Malmē tu primāri pārstāvi šo jūsu autoru kolektīvu, kur ir arī ārzemju autori, radīto dziesmu un sevi? Vai tomēr tu pārstāvi Latviju un brauc ar domu, ka pārstāvi mūsu valsti?

Latviju, viennozīmīgi. Un es aicināšu pēc iespējas vairāk cilvēku braukt ciemos pie mums. Tas sarkanbaltsarkanais uzliek lielu atbildību, bet tai pašā laikā – lielu sparu. Ka mēs varam! Jā, mēs varam!

Mēs neesam nekādi peramie zēni. Mēs esam šeit, mēs esam ļoti daudz un ļoti talantīgi. Tāpēc noteikti, primāri es pārstāvu Latviju. Pārējais ir tam pakārtots, bet sarkanbaltsarkanais iet pa priekšu.