Rīgas mākslinieku grupas portretista Valdemāra Tones darbi – ar iekšēju emocionālu spriegumu

Valdemārs Tone nāk no Zemgales, zemnieku ģimenes, mācījies Rīgas pilsētas mākslas skolā, pēc tam Penzas skolā Krievijā. 1924. gadā Vilhelms Purvītis kopā ar Konrādu Ubānu un Ģedertu Eliasu viņu uzaicināja strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā par pasniedzēju. Sākuma gados Tone maz gleznoja, jo daudz uzmanību veltīja pasniedzēja darbam. Tas savukārt deva materiālu pabalstu, un viņam nevajadzēja gleznot saloniskus portretus. Ugas Skulmes atmiņās teikts:

"Tone ar Ubānu jutās kā kundziņi, kas nonākuši starp pašpuikām. Ja mēs bijām pret tā laika vecīšiem asi, tad viņi ne."

Ubāna un Tones draugu lokā iekļāvās tēlnieks Teodors Zaļkalns, mūziķis Jūlijs Sproģis, rakstnieki Valdemārs Dambergs, Viktors Eglītis un Edvarts Virza.

Mākslas vēsturniece un izstādes "Rīgas mākslinieku grupa – 100" kuratore Dace Lamberga stāsta par Valdemāra Tones radītajiem portretiem: "Daži no tiem vīriešu portretiem, ko viņš ir radījis, – tie ir viņam tuvi, labi pazīstami cilvēki. Tas ir tēlnieka Teodora Zaļkalna tēvs, ko viņš vairākkārt gleznojis, tas ir Rīgas grupas daudzu biedru draugs – mūziķis Jūlijs Sproģis. Tad ir dažādas kundzes un jaunkundzes, ko Tone ir gleznojis. Vispār viņš bija ļoti iecienīts dāmu vidū. Ir saglabājušās vēstules, kur viņam raksta daudzas un ir ārkārtīgi poētiskas." Nav gan zināms, ko Tone ir atbildējis, jo viņš neesot bijis liels vēstuļu rakstītājs.

Par viņu pat Jāzeps Grosvalds esot sūdzējies, ka Tone tikai kādu kartiņu ar dažiem vārdiem uzraksta.

1924. gadā Valdemārs Tone kopā ar Konrādu Ubānu izstājās no Rīgas mākslinieku grupas, ļaujot sevi pārvilināt uz Latvijas Mākslas akadēmijas apvienību "Sadarbs". Tone pat ticis ievēlēts par šīs apvienības priekšsēdētāju, taču jau pēc gada abi no tās izstājušies. Rīgas grupā tā arī vairs oficiāli neatgriezās, bet tās izstādēs turpināja piedalījās.

Anšlavs Eglītis, Valdemāra Tones biogrāfs, ir teicis:

"Tone savā būtībā ir divdabis.

No vienas puses, viņš ļoti cienī pilnīgi analītisku un aukstu pieeju glezniecībai. Ne tikai visu ārējo efektu, bet arī izjūtu, noskaņu, emociju, iekšēju izkalkulēšanu. No otras puses, viņš vēl biežāk strādā pilnīgi intuitīvi, atļaudamies acumirkļa iejūtām." Tieši tas parādās sieviešu portretos.

1930. gadā akadēmijas ballē Tone satika studenti Annu Ozoliņu, kura vēlāk apprecēja Emīla Dārziņa dēlu Volfgangu un kļuva par Annu Dārziņu. Annas gleznojumi ir kļuvuši par ne tikai Tones, bet arī latviešu 30. gadu portretu glezniecības simbolu. Mākslas vēsturniece Dace Lamberga, rakstot grāmatu par Toni, sazinājās ar Annu Dārziņu, kas tajā laikā dzīvoja Sietlā un bija jau krietni gados: "Viņa man atrakstīja – kad Tone gleznoja pirmo Annu, es vēl nebiju viņa klasē. Viņš mani noskatīja kādā skolnieku vakarā. Mēs, studentu padome, vienreiz gadā rīkojām profesoru pieņemšanu. Tās bija trakas viesības akadēmijas telpās. Pēc pirmās pusstundas Purvītis vai Burkards Dzenis pieprasīja liepu ziedu tēju. Tā bija tēja ar krietnu spirta piedevu." Viņa kā jauna meitene visā tajā noskatījusies, bet iznāca tā, ka Tone viņu pavadīja uz mājām."

Pēc tam Anna tika uzaicināta pozēšanai. Pirmais bija portrets "Anna" ar sarkanu lakatu uz pleciem.

"Mums saskanēja domāšana. Mēs jutāmies ērti, kopā strādājot, jo īsta draudzība var būt tikai tur, kur divi cilvēki jūtas labi klusējot.

Dažreiz pagāja stunda, kad nebijām pārmainījuši ne vārda. Tones mājā ieejot, tu juties kā svētnīcā. Tur bija Tones gars. Es klusēju un sapņoju, un Tone gleznoja. Tās bija skaistākās stundas manā dzīvē," raksta Anna Dārziņa. 

Laikabiedri uzskata, ka Anna ir bijusi ārkārtīgi sievišķīga, tāpēc Tone viņu nemitīgi gleznoja, meklējot sievietes ideāla tipu. Anna arī it kā atbilda tam – ar iegarenu seju, mati tumši ar celiņu pa vidu, sevī iegrimis skatiens. Laikabiedriem viņa atgādinājusi Leonardo un Džordžones tēlus. Tad Tone esot teicis, ka

labā portretā ir jāredz cilvēks, kāds viņš ir bijis, kāds viņš ir un kāds varētu būt nākotnē.

Un, viņaprāt, "Annas" nav portreti, bet tās ir gleznu kompozīcijas ar cilvēku, ko veido krāsas ar gaismām un ēnām.

Izstādē "Rīgas mākslinieku grupa – 100" ir apskatāms "Annas" portrets dzeltenā. Dace Lamberga skaidro, ka Tone to nav atzinis par portretu – viņam tā ir glezniecības krāsu un formu saskaņa, kas, pēc dažu kritiķu domām, tuvojas tīrai mūzikai. Raksturīgs portrets Tonem ir vertikāla kompozīcija ar sievietes figūru pie loga, gaisma krīt no aizmugures tā, ka seja ir ēnā. Fonā iezīmējas lielpilsētas kailie mūri, it kā abstrakts fons, iekšējs emocionāls spriegums – tas raksturo Tones portretus.

Rīgas mākslinieku grupas pirmajā izstādē Valdemārs Tone izrādīja darbus, kas bija tapuši līdz 1920. gadam. Dace Lamberga min tos, kas eksponēti arī izstādē "Rīgas mākslinieku grupa – 100": "Piemēram, tāds kubistisks portrets – "Sieviete ar putnu". 1919. gadā gleznota, kur seja ir tikai iezīmēta. Tones skolnieks tajā laikā bija Mariss Vētra, nākamais dziedātājs. Viņš raksta, ka viņu šokējis, ka viņa skolotājs glezno portretus bez deguniem. Tad ir "Divas sievietes", jaunu meiteņu kailfigūras, kas ir no 1915. gada."

Ar Annu beidzās Tones Latvijas posms. Viņš vairākkārt ir gleznojis savu sievu Ainu gan kara laikā, gan arī pēc kara, dzīvojot Anglijā.

"Bet tā vairs nav tā apgarotība, tās emocijas, viņš ir jau cits cilvēks. Anglijā dzīvojot, smagi slimoja, vairs nav tās emocijas kā agrāk.

Ir vēl tāds modelis – Edīte, mākslinieka Sigurda Vīdzirkstes māsa. Edīti viņš ir gleznojis vairākkārt tieši Vācijā. Var just, ka Edītē Tone saskata to, ko Annā – to sievietes apgarotību," piebilst Dace Lamberga.

Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 2022. gada 2. janvārim skatāma Rīgas mākslinieku grupas simtgadei veltīta izstāde, kas rāda ne tikai mākslinieku novatoriskos meklējumus un pirmo izstāžu darbus, bet šī mūsdienās radītā izstāde atspoguļo arī grupas biedru darbību vēlākā posmā 20. gadsimta 40.–60. gados, izejot cauri mākslinieku radošajai dzīvei un ceļam.