Rīgas mākslinieku grupa
Rīgas mākslinieku grupa bija viena no aktīvākajām mākslinieku grupām, kas vietējā mākslas dzīvē iedibināja modernisma tradīciju.
Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" stāstu ciklā apskatīti seši mākslinieki no Rīgas mākslinieku grupas, atklājot tās personību dažādos rokrakstus un novatoriskos meklējumus glezniecībā – Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Valdemārs Tone, Uga Skulme un Leo Svemps.
Leo Svemps ir nācis no zemnieku ģimenes, Vidzemes austrumu puses. Audzis ciešā saskarē ar dabu, Svemps izveidojās par izsmalcinātu cilvēku, kuru laikabiedri dēvēja par estētu. Viņa ģimene bija pareizticīgie, līdz ar to Leo Svempa pirmā izglītība saistās ar Rīgas garīgo semināru. Kā stāsta mākslas zinātniece Dace Lamberga, Svemps ieguva labu humanitāro izglītību. Tajā laikā viņam ikonas glezniecību pasniedza mākslinieks, kas bija beidzis Pēterburgas mākslas akadēmiju, bet viņu pašu saistīja tā laika laikmetīgā māksla, tāpēc svētdienās viņš audzēkņiem mācīja gleznošanu un zīmēšanu.
Pirmais brauciens uz Maskavu bija īpašs – varēja aplūkot krāšņās baznīcas, Tretjakova un Rumjanceva galerijas, kas īpaši patika Svempam, jo tur viņš pirmo reizi redzēja Rembranta darbus, kas viņam likās ļoti moderni.
Vecāki tomēr nolēma, ka Leo ir jākļūst par juristu, un viņu aizsūtīja uz Maskavu.
1917. gadā Svemps sāka studēt universitātē, bet paralēli mācījās Iļjas Maškova darbnīcā. Maškovs pārstāvēja grupu, kas bija orientēta uz franču glezniecību. Svemps ir izteicies, ka Maškovs nostādījis viņa glezniecības izpratni, atvēra acis, palīdzēja saprast tās vērtību.
1919. gadā Leo Svemps atgriezās Latvijā. Rīgas kolēģi, vērtējot Svempa darbus, uzskatīja, ka šī izglītība devusi priekšrocību. Dace Lamberga uzsver, ka Svemps atgriezās dzimtenē kā jau nobriedusi personība. Viņu iespaidoja Rīgas mākslinieku grupas pirmā izstāde, un viņš devās pie Romana Sutas parādīt savu sniegumu. Suta savās atmiņās rakstīja, ka
“plānā mētelī ar Maskavas universitātes studenta atlokaino cepuri galvā pie manis ieradās kalsns, izstīdzējis students, kas gribēja parādīt savus darbus.
Tajās dienās šāds apmeklējums nebija neparasts, jo toreiz daudzi rakstīja mūsu presē par modernisma mākslas jautājumiem.”
Redzot gleznas, Suta secināja, ka jaunais mākslinieks stāv pāri parastam līmenim un ka Svempa personā bija kaut kas nenosakāms. Viņa uzskati izraisīja patiesas simpātijas. Tā Svemps kļuva par Rīgas mākslinieku grupas biedru, studēja Latvijā universitātē jurisprudenci un jau 1923. gadā sarīkoja izstādi Latvijas valsts mākslas muzejā, ko Suta savukārt raksturojis:
“Liels, nemierīgs temperaments bez disciplīnas. Paļaujas vienīgi uz intuīciju un laimi. Vienīgais, kas pie viņa var valdzināt ir smagās, melanholiskās zemes krāsas, burvīgi patiesais dziļums.”
Izstāde deva ienākumus, darbus pirka, un 1924. gadā Svemps devās uz Parīzi. Viņš pats ir rakstījis atmiņās: “Es skrēju kā traks pa muzejiem un galerijām un gribēju pat Parīzē palikt, jo tā likās patiesais mākslas centrs. Kas gan tur viss nebija noticis pēdējo 50 gadu laikā!”
1925. gadā Svemps beidza universitāti un sāka strādāt kā zvērināts advokāts. Viņam patika vienmēr pieminēt, ka viņš pats sev ir kā mecenāts, ka viņam nav jāpakļaujas pircēju gaumei. 1934. gadā viņš pats organizēja latviešu mākslas izstādi Maskavā, Jaunās Rietumu mākslas muzejā. Dace Lamberga stāsta, ka no tā laika Krievijā ir palicis viens viņa darbs – portrets, kas tagad, pēc tīmeklī atrodamās informācijas, atrodas Ermitāžā.
Savukārt 1935. gadā notika liela glezniecības izstāde Pasaules izstādes ietvaros Briselē. Tur Svempa glezniecība guva ievērību, jo Beļģijas Karaliskais mākslas muzejs no 400 darbu vērienīgās izstādes, nopirka četrus – divus beļģu, vienu franču un vienu Leo Svempa kluso dabu.
Dace Lamberga min, ka sākumā Leo dzīvoja Vecrīgā mazā istabiņā līdzīgā cellei, bet ar laiku pārcēlās uz darbnīcu Tērbatas ielā. Viņam attīstījusies nevaldāma kaislība uz skaistām lietām – dažādi paklāji, Dancigas skapis, Ampīra un Bīdermeijera mēbeles, angļu, ķīniešu un holandiešu porcelāns, sudraba trauki. Daudzus no šiem priekšmetiem viņš ir izmantojis savās klusajās dabās.
Pēc Otrā pasaules kara Leo Svemps sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā. Rektors bija Oto Skulme, un viņš savus grupas biedrus uzaicināja uz akadēmiju. Tomēr ātri vien Svemps darbu zaudēja.
Leo Svempa lielā nozīme, kā uzsver Dace Lamberga, ir tā, ka līdz ar viņu latviešu glezniecībā ienāca klusā daba.
To viņš pārņēma no sava Maskavas pedagoga Iļjas Maškova.
Svempa pirmās klusās dabas ir tumšas, smagnējas. Arī lietas, ko viņš izvēlas gleznot – rupjmaize, klinģeri, āboli, gumijkoks, avīzes, pudeles. Pēc 1924. gada ceļojuma uz Parīzi viņa palete kļuva gaišāka, un ienāca dzeltenie un sarkanie akcenti, izzuda tumšās kontūras, un izteiksmīgi mainījās priekšmetu atlase – arbūzi, ananasi, vīna pudeles, bumbieri. Klusās dabas kļuva krāšņākas.
1924. gadā Anšlavs Eglītis, kuram tolaik bija 18 gadi, noklausījies, ko viņa tēvs Viktors Eglītis, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns sprieda, un dienasgrāmatā ierakstījis:
“Svempam forma ārkārtīgi neprecīza. Ja viņš vairāk izstrādātu savus darbus, tad viņš būtu daudz sliktāks, jo zaudētu savu īpatnību švunku, kas glābj viņa vājo tehniku. Talants jau viņš ir, tas ir nenoliedzams, bet kur viņš aizies šitā smērēdamies?”
Tomēr, kā stāsta Lamberga, Svemps arvien vairāk atraisījās, un šī “smērēšanās” turpinājusies ļoti iespaidīgi. It sevišķi Svempu iespaidoja Jānis Tīdemanis, kurš atgriezās no Beļģijas un kurš ļoti brīvi gleznoja ar lazējošām krāsām. Svemps esot gājis pie viņa uz darbnīcu un skatījies, kā Tīdemanis glezno.
Dace Lamberga skaidro, ka tieši tur Svemps atrada savu rokrakstu, ko sauc alla prima – gleznojumu, ko veic vienā piegājienā, panākot īpatnēju svaigumu, dzīvīgumu.
Zīmējums viņam palika otršķirīgs. Ļoti daudz viņš gleznoja puķes. “Ar tām puķēm man ir gan laime, gan nelaime. Es nemaz nebūtu ar viņām aizrāvies, bet dzīve pati ievirzīja. Kad es otro reizi aizbraucu uz Parīzi, es sapratu, ka visa māksla iet uz krāsainību. Impresionismam un fovismam jau vajadzēja atstāt savas pēdas. Un pēc tam man radās tās krāsainās klusās dabas ar augļiem, kēksiem, pudelēm. Nu un tad vienreiz es iedomājos uzgleznot arī tādu vienu raibu franču buķeti,” raksta mākslinieks. Kolēģu vidū bija slavens Svempa teiciens –
“Ja gribi pārbaudīt gleznotāju, dod viņam uzgleznot rozes, un cauri ir!”
Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 2022. gada 2. janvārim skatāma Rīgas mākslinieku grupas simtgadei veltīta izstāde, kas rāda ne tikai mākslinieku novatoriskos meklējumus un pirmo izstāžu darbus, bet šī mūsdienās radītā izstāde atspoguļo arī grupas biedru darbību vēlākā posmā 20. gadsimta 40.–60. gados, izejot cauri mākslinieku radošajai dzīvei un ceļam.
