Rīgas mākslinieku grupa
Rīgas mākslinieku grupa bija viena no aktīvākajām mākslinieku grupām, kas vietējā mākslas dzīvē iedibināja modernisma tradīciju.
Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" stāstu ciklā apskatīti seši mākslinieki no Rīgas mākslinieku grupas, atklājot tās personību dažādos rokrakstus un novatoriskos meklējumus glezniecībā – Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Valdemārs Tone, Uga Skulme un Leo Svemps.
Jēkabs Kazaks un Uga Skulme dzimuši vienā gadā – 1895. gadā.
Pēc Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka smagā zaudējuma, nākamajā, 1921.gadā, Rīgas mākslinieku grupai pievienojās jauni biedri – Aleksandra Beļcova, Jānis Liepiņš, Emīls Melderis, Leo Svemps, Sigismunds Vidbergs un arī Uga Skulme.
Līdzās Romanam Sutam, kas jau bija kļuvis par grupas runasvīru un nākamo līderi, arī Uga Skulme kļuva par grupas ideologu.
Kā stāsta Aija Brasliņa – Uga Skulme bija rakstītājs. Arī Suta rakstīja, bet Uga Skulme kļuva par tādu kā Rīgas grupas biogrāfu. Brasliņa īpaši izceļ žurnālu “Daugava”: “No šī žanra – viena mākslas darba stāsts vai viena mākslas darba apcere, mēs ārkārtīgi daudz uzzinām ne tikai par Rīgas mākslinieku grupas biedriem, bet arī par visiem tā laika māksliniekiem un mazliet agrākiem klasiķiem, kā arī par laikmeta mākslas dzīvi. Interesanti ir sekot viņa spriedumam, mākslas darbu analīzei, jo Uga Skulme ir arī, varētu teikt, modernistu uzskatiem balstīts formālists.”
Uga Skulme dzimis Jēkabpilī un nāk no slavenās Skulmju dzimtas. Viņa vecākais brālis Oto Skulme jau bija Rīgas mākslinieku grupā kopš tās dibināšanas. Aija Brasliņa palīdz izprast Ugas tapšanu par mākslinieku:
“Vecākais brālis Oto iesākumā mazliet šo ceļu uz mākslu bija aizšķērsojis, jo divi mākslinieki daudzbērnu ģimenē varēja šķist par daudz.
Sākumā šo pievēršanos mākslas pasaulei, kurā tomēr Otis bija tie vārti un atslēga, Uga slēpa no vecākiem.”
Uga Skulme 1913. gadā apguva glezniecības iemaņas Jūlija Madernieka studijā Rīgā, kur saticis Strunki un Sutu. Īsu brīdi Skulme arī mācījies arhitektūras fakultātē Pēterburgas Mākslas akadēmijā, bet Pirmā pasaules kara laikā viņu iesauca dienestā, kas studijas padarīja fragmentāras. Pēc demobolizācijas 1918. gadā Skulme atgriezās Pēterburgā un turpināja studijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā Petrova-Vodkina studijā.
Otrais kubisma posms Rīgas mākslinieku grupai ir brīvvalsts laiks. Uga Skulme bija viens no dedzīgākajiem Pikaso piekritējiem.
Mākslas vēsturniece Aija Brasliņa stāsta, ka vēlāk, kad tēlnieks Melderis brauca uz Parīzi un tikās ar māksliniekiem un žurnālistiem, tad rakstīja, ka francūži saucot Ugu Skulmi par Pikaso dēlēnu.
Tiklīdz pavērās robežas, gandrīz visi Rīgas mākslinieku grupas biedri devās Parīzes virzienā. Uga Skulme tur nonāca 1922. un 1923. gadu mijā. Viņš devās apskatīt muzejus un kreisā krasta galerijas, un arī viņa mākslā šos atspulgus var manīt. “Uzņemoties šo ordeņbrāļu paklausību un nostājoties uz Pikaso ceļa,” kā teicis Uga Skulme, tad nu arī latviešu mākslinieki vēlīni gan, bet tomēr kubisma iespaidu izplatību ir pastiepuši no Parīzes ziemeļaustrumu virzienā. Bet te gan ir jāmin, ka
Uga Skulme aizrāvās ne tikai ar kubismu, kubizāciju un ģeometrizāciju, viņš bija vienīgais, kas izmēģināja arī Pikaso neoklasicismu un modernizēto neoklasicismu.
“Sēžot izstādes “Rīgas mākslas grupa – 100” zālē, varam redzēt, ka tur ir gan antikizācija, kaut kas no Lažē mašīnisma un kaut kas no Pikaso masīvo, deformēto formu paraugiem pārradīts Ugas Skulmes manierē. Visvairāk ieraugam šo sekošanu franču paraugiem un Pikaso. Uz viņu skatoties, es vienmēr esmu izjutusi to, ka Uga Skulme ir bijis arī labs zīmētājs. To rāda gan viņa meti, gan skices, gan “Nabagu Bībeles” lapas, kas nes šo Pikaso zīmogu, bet ir arī ļoti individuāli, interesanti stilizētas un izstrādātas, tikai nelielos formātos ar grafīta zīmuli. Tādu citu Latvijas grafikas vēsturē nav,” uzsver Aija Brasliņa.
Mākslas vēsturniece turpina par vēlāko periodu: “30. gados, kad visa glezniecības attīstība virzās gleznieciskas ekspresijas virzienā, Ugam joprojām ir šis te smagnējais kolorīts, dobjas ēnas un gaismēnu pretstati, kas no cietās formas aiziet triepienu ekspresijā, kas ir līdzīga tādai autoritātei modernistu acīs kā Voldemāram Zeltiņam.”
Bet viena lieta, ko min Aija Brasliņa, kuras personīgi viņai pietrūkst šajā izstādē un arī saistībā ar Ugu Skulmi, ir bērnu grāmatas, jo Rīgas grupas mākslinieki 1924. gadā uzsāka arī bērnu grāmatu sēriju. Viens no sērijas izdevumiem ir Ugas Skulmes ilustrētā “Palaidnīgie puikas”.
20. gadsimta 30. gados Rīgas mākslinieku grupa kļuva par izstāžu apvienību, tomēr tās biedri augstu turēja profesionalitāti, secina Brasliņa. Visaktīvāk izstādēs piedalījās Liepiņš, Svemps, Ubāns un arī Uga Skulme, kurš Rīgas mākslinieku grupā bija līdz tās likvidēšanai 1940. gadā, kad domubiedru apvienība beidza pastāvēt.
Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 2022. gada 2. janvārim skatāma Rīgas mākslinieku grupas simtgadei veltīta izstāde, kas rāda ne tikai mākslinieku novatoriskos meklējumus un pirmo izstāžu darbus, bet šī mūsdienās radītā izstāde atspoguļo arī grupas biedru darbību vēlākā posmā 20. gadsimta 40.–60. gados, izejot cauri mākslinieku radošajai dzīvei un ceļam.
