Elita Patmalniece ir multimāksliniece, kura rada gan gleznas, gan izšuvumus, gan tekstilijas, un viņas stils ir viņas pašas izveidots un nemaldīgi atpazīstams jebkurā diennakts laikā. Savukārt Jānis Deinats ir fotogrāfs ar milzīgu pieredzi, fotogrāfs-mākslinieks, un viņa radītās fotogrāfijas lielākoties tālu pārsniedz tikai dokumentālu fiksāciju: tās nes gan laikmeta iezīmes, gan arī ļoti spēcīgu, vizuāli skaistu kodu, neatkarīgi no tā, vai tās būtu ainavas, portreti vai kombinēti caurspīdīgi darbi. Jānis Deinats fotografē jau kopš 1989. gada. Sarīkojis daudzas personālizstādes, tāpat arī Elita. Arī pašlaik abiem ir personālizstādes.
Mākslas jau nav
Kaspars Zariņš: Elita, iesildīšanās pēc pastāsti, kur pašlaik ir tava izstāde, un kas pašlaik tevi interesē?
Elita Patmalniece: Mana izstāde ir radīta telpa galerijā "Putti". Tā bija rotu galerija, bet līdz ar to, ka mēdzu tur taisīt izstādes, tā nodota manā rīcībā un tad nu man tur ir izstāde "Mirklis", kas man jau vienreiz bija, bet tagad tā ir krāsaina un tur vēl ir gleznas – tā ir tāda telpa, kur cilvēks var ienākt, nofotografēties, padomāt.
Tu esi ne tikai izlikusi atsevišķus darbus, bet apgleznojusi arī galerijas sienas.
Elita Patmalniece: Apgleznoju sienu, un tad datorā pieveidoju arī griestus. Visu telpu – vēl tur ir kastes un spogulis.
Esi padomājusi par to, lai skatītājs kā bērnībā – ielien skapī, un tad ir viss, ko vien var paņemt.
Elita Patmalniece: Kāpēc – kā bērnībā? (smejas) Es domāju – varbūt labi, ka sākumā ir arī tie spoguļi, spoguļu kubs. Tagad ir instagrama laikmets, kad visi fotografējas, tāpēc domāju, kā izveidot to telpu – lai nav tikai tā, ka izliec tikai gleznu, bet kā visu pārveidot, lai cilvēks ienāk kā citā pasaulē.
Jāni, tagad tu pastāsti par savu jaunāko izstādi!
Jānis Deinats: Arī tev, Kaspar, šobrīd ir izstāde, un tu varētu mums pastāstīt par savējo! (smejas) Mana izstāde ir mākslas galerijā "MuseumLV" ar nosaukumu "Laiki. Tik salda" – tur izstādīti portreti.
Elita Patmalniece: Manējā jau nav, vai ne?
Jānis Deinats: Šo tekstu es gaidīju... Bet tur nav ļoti daudz portretu.
Kas bija tavi kritēriji? Lai bilde, ko tu izliktu, primāri tavā vērtējumā būtu kā mākslas darbs? Kas ir tas kritērijs, kāpēc tu izvēlējies tieši tās, kas tur ir?
Jānis Deinats: Nu, redzi: lai arī divos stāvos, telpas ietilpība ir limitēta. Bilžu gan ir vairāk nekā simts, kuras tur esmu izkārtojis.
Principā mākslas zinātniece Diāna Barčevska jau sen man mācās virsū ar domu, ka vajag izstādīt portretus: visu laiku atteicos, atteicos, bet šoreiz viņa mani pielauza.
Katrā telpā ir pēc kāda atsevišķa principa izstādīti portreti – tur grūti būtu bijis ielikt kādu nejaušu bildi. Vienā telpā man ir pandēmijas laikā tapušās lielformāta fotogrāfijas. Bet arī – ja sērijā ir vairāk nekā simt attēlu, es tur varēju knapi divdesmit ielikt. Tā ka tur ir tikai neliela daļa no visas sērijas. Gluži tāpat kā Elzas Radziņas gadījums. Man nācās viņai izbrīvēt veselu telpu, jo, gatavojoties šai izstādei, arhīvā atradu šo filmiņu – 90. gadu sākumā biju Elzu Radziņu fotografējis, bet attīstīšanas laikā bija sabojājusies emulsija. Tas, ko es ieraudzīju pēc 30 gadu nostāvēšanas... Patiesībā varēju izstādīt tikai Elzu Radziņu.
Es tavu izstādi redzēju, un man tā ļoti patika. Arī iepriekšējo atceros – tā bija fon Stricka villā, un tajā bija ainavas, no kurām tu kaut kādā veidā izvilini vairāk par lapām un kokiem, ko redzam: tur ir gaisma, noskaņa… Bet mans mūžīgais jautājums – kas jūsu izpratnē ir vizuālā māksla, un kam tā ir domāta? Jāni, tu jau sāki šo domu...
Jānis Deinats: Jā, man bija tāda sajūta, bet es to nekādā veidā nebiju formulējis – un tad pirms vairākiem gadiem izlasīju krievu kultūrfilozofa Jampoļska rakstu par to, ka mākslas nav. Jā. Un es sapratu. Es aptuveni tā esmu jutis, bet tur bija pamatoti secinājumi. Ka ir tikai personiskās prakses. Tu, Elita, esi gleznotāja. Bet kurš tad dod to vārdu – mākslinieks? Agrāk visi bija amati.
Mākslinieks faktiski ir pasaules redzējuma sajūta. Jo iemācīt jau mākslu nevar.
Jānis Deinats: Esmu bijis saskarē ar to – ikdienā redzu jaunākos mākslas darbus, un man ir skaidrs, ka es ar to nenodarbojos. Tādā attieksmē pret mākslu ziņā. Es to daru citādāk.
Elita Patmalniece: Manā izpratnē māksla ir kaut kas, kas ir pāri ikdienišķajam. Tas ir kaut kāds brīnums, ka tu to radi un kaut kas piesaista – kaut kas ne jau augstāks, bet kaut kas īpašāks par mūsu ikdienu.
Jānis Deinats: Tieši otrādi! Mani interesē visikdienišķākās lietas.
Elita Patmalniece: Bet tu tās pasniedz kā mākslas darbu!
Jānis Deinats: Nē, es tās nepasniedzu kā mākslas darbu.
Elita Patmalniece: Tu pasniedz tā, kā tu tās redzi. Tu saskati tā, ka tas ir kaut kā īpaši pasniegts: kaut vai tavi atspulgi ūdenī. Tas ir kaut kas īpašāks nekā vienkārši zaļa egle, kas nobildēta redzama diapozitīvā. Tādā ziņā jebkas var būt māksla un nekas nav māksla.
Galvenā vērtība – vienkāršās lietas
Jautājums jums abiem: jūsu nerealizētais, izsapņotais sapnis, kuru jūs labprāt gribētu realizēt un pēc kā jūs visu mūžu gribētu tiekties?
Elita Patmalniece: Tā jau arī ir tā dzīve, māksla – tu kāp, kāp pa tām trepēm, un secini, ka ir jau aizgājusi visa dzīve: tu dari, taisi izstādes, izvirzi lielus mērķus.
Jānis Deinats: Galvenā vērtība jau ir tā vienkāršā dzīve.
Tās vienkāršās lietas, kuras tu kaut kādā ziņā daudz vairāk novērtē tikai tad, kad to nav. Ūdens nav, mammas nav. Tad tu saproti, ka tā bijusi vērtība.
Jo visu laiku tev tā vienkārši bijusi pieejama. Tāpēc es saku – man ārkārtīgi patīk darboties ar lietām, kas ir ļoti vienkāršas.
Bet kā tu nonāci līdz tādai atziņai – dzīvot vienkārši? Viegli pateikt, bet ko tas nozīmē – dzīvot vienkārši?
Jānis Deinats: Nedomāt sevišķi par to – tas pirmām kārtām. Jo kaut kas sākas, kaut kas beidzas… Tu jau saproti, ka ir vielas nezūdamības likums, bet – kur un kā mēs pēc tam pārvietojamies? Tas nav no mums vairs īsti atkarīgs.
Ko jūs novēlētu Latvijas māksliniekiem? Un kādus jūs vēlētos redzēt savus skatītājus? Kas būtu nepieciešams Latvijas mākslai kā kopainai?
Jānis Deinats: Kas būtu nepieciešams? Ir dažādi aspekti, no kādiem tu skaties. Elementāri: kamēr es nodarbojos ar savām bildēm, pats par sevi taisu attēlus nosacīti nevienam. Tad es tās kādam parādu...
Bet principā tu taisi tos sev?
Jānis Deinats: Jā. Tiklīdz ir saskare ar publiku, kā tu pats saproti, strādā uzreiz citādāki noteikumi, tai skaitā arī finansiāli.
Ja jūs gribat, lai jūsu darbi nosacīti ietu tālāk par izstādēm, ir vajadzīga labklājīga valsts. Pirmkārt, lai cilvēkiem elementāri būtu doma par mākslas darbu mājās, vajadzīgs nekustamais īpašums, kur to varētu novietot.
Lai tas viss būtu, jābūt stabilitātei, nosacītam mieram, lai cilvēki ārpus saviem ikdienas darbiem varētu padomāt par vēl kaut ko citu – aiziet uz sporta sacensībām, uz teātri, apskatīties kādu izstādi, varbūt kādu nieku iegādāties sev, ko likt pie sienas, un pēc kāda laika varbūt nomainīt. Patiesībā tā ir normāla, labklājīga dzīve.
Elita Patmalniece: Liekas, ka pasaulē dzīve cilvēkiem ir grūta, viņi pat nedomā par mākslu un liekas – viss ir piesārņots ar visādiem štruntiem un tā dzīve iet, kā iet. Bet Latvijā cilvēki tomēr novērtē mākslu un ir diezgan izglītoti – iet uz izrādēm, piemēram, bet ne visi var iegādāties mākslas darbus.
Krāsas un melnbaltais
Tavi darbi ir diezgan krāsaini...
Elita Patmalniece: Par daudz krāsaini!
Bet pati tu ģērbies melnbaltās drēbēs vai neitrāli. Kas tev ir svarīgāk – krāsa, vai arī tu vari izteikties pilnīgi melnbalti?
Elita Patmalniece: Protams! Man melnbaltā arī ļoti patīk, tas ir pamats. Arī šajā izstādē krāsu ir diezgan daudz, bet tās savienotas ar melnbalto.
Uzreiz var atpazīt, ja meitenes ģērbušās tevis radītajos tērpos. Jo to pašu kodu tu ieliec savos izšuvumos un to pašu kodu – arī savās gleznās. Un viss, kas tev ir apkārt, kļūst par Elitu Patmalnieci. Kā tev tas izdodas?
Elita Patmalniece: Nujā.
Dažas sievietes saka, ka mans tērps viņām dod spēku. Vai ka jābūt spēcīgai, lai uzvilktu manu tērpu. Nav jau tas vienmēr jāvelk, bet atsevišķās reizēs var uzvilkt un sajusties priecīgs.
Vai tev ir gadījies kādu par to pārliecināt – ka tas ir labi? Vai arī visi, kas pie tevis nāk, jau paši ir pietiekoši spēcīgi?
Elita Patmalniece: Viņi jau ir nobrieduši – viņi redz manas kleitas un grib "kaut ko no Elitas".
Varētu uzšūt arī uzvalkus?
Elita Patmalniece: Esmu jau šuvusi – gan uzvalkus, gan melnbaltos krekliņus vīriešiem.
Jāni, kā tev ir ar krāsu? Tu labāk izsakies melnbaltajā vai krāsainajā foto?
Jānis Deinats: Atkarībā no tā, kādu uzdevumu esmu sev devis konkrētajā gadījumā, jo es jau sev dodu uzdevumus, un tie var būt dažādi. Varbūt vienā un tajā pašā gadījumā te es izpildu šo uzdevumu, tad pagriežos uz otru pusi un strādāju citādāk. Un tie var būt diametrāli pretēji uzdevumi.
Vai tev ir bijusi diena, kad tu nefotografē?
Jānis Deinats: Noteikti! Kad esmu kaut kur aizbraucis uz ārzemēm.
Bet kamera taču tev ir līdzi?
Jānis Deinats: Nav!
Elita Patmalniece: Jānis neņem [kameru līdzi]. (smejas) Reiz bija kolosāli sniegota diena, mēs [visi kopā braucām], bet viņš "nefočēja.
Jo parasti ar ārzemēm ir tā: tu safotografē, bet bilde tik un tā neatspoguļo to, ko esi redzējis.
Jānis Deinats: Jau gadiem uz svešām zemēm braucu vai nu darīšanās vai atpūsties.
Un kā tu atpūties?
Jānis Deinats: Neko tādu jau nedaru. Šad tad esmu makšķerējis. Bet dažkārt man tiešām vienkārši patīk fotografēt. Bet tas arī ir ar mērķi.
Vai jums ir sekotāji? Tie, kuri cenšas kļūt tikpat stipri cik jūs vai atrast savu vizuālo kodu.
Elita Patmalniece: To jau tā nevar...
Jā, daudzi mācās zīmēt, bet kā es saku – tas ir amats. Tu iemācies uzzīmēt portretu vai gleznot, bet māksla jau veidojas kaut kā savādāk – kad tev ir savs stils...
Man ir daudz sekotāju. Braucu uz skolām, laukiem, tiekos ar cilvēkiem, un tad nu viņi pēc fotogrāfijām vai kartītēm zīmē un ir man dāvinājuši savas bildes – viņi arī taisa tādas krāsainas. Nu, interesanti. Daudz ir to, kuri grib.
Bet skulptūras tu neesi taisījusi?
Elita Patmalniece: Neesmu, bet jau sen gribu uztaisīt. Domāju tikai, kādā veidā: vai vispirms no plastilīna, tad atliet un tad 3D?
Un tad Rīgas pilsētas vidē ielikt milzīgu skulptūru. Lai piepildās! Jāni, tu negribi taisīt skulptūras?
Jānis Deinats: Es par to neesmu domājis...
Elita Patmalniece: Varbūt gribi atgriezties pie teātra? Tu taču biji aktieris. 1989. gadā Jānis bija indiānis – tik skaists, gariem matiem, tāds lokans un dejoja. Un pēc tam sāka fotografēt. Es atceros to brīdi.
Tevi toreiz vairāk interesēja analogais foto vai tomēr mūsdienu digitālais?
Jānis Deinats: Katram ir savas īpatnības.
Mani fascinē, kā tu fotografē kāzu pūli. Esmu redzējis arī, kā tu fotografē individuālus cilvēkus. Tavi norādījumi ir absolūti precīzi, kurus nevar neizpildīt.
Jānis Deinats: Tāpēc, ka attēlā ir svarīga katra līnija, katrs punkts. Svarīgs ir pilnīgi viss! Manā rāmī ir manis radīta kārtība. Ja tās nav, tā jāpiekoriģē. Tev kā gleznotājam ir palete: tu paņem tādu krāsu, tādu paņēmienu, tādu otu, tādu špakteli... Mana palete ir viss, kas apkārt. Es to veidoju tur, tajā rāmī. Mana palete ir viss, kas tur atrodas. Varbūt kaut ko var ielikt iekšā, varbūt kaut ko var izņemt laukā, kādam palūgt pagriezties. Visas kustības veido to mazo algoritmu, kas man ir galvā.
Mode ir māksla
Elita, vai tu, veidojot gleznas, attēlus, izšuvumus, [gatavo] attēlu jau redzi savā galvā, vai arī tas rodas darbojoties?
Elita Patmalniece: Tā kā es [vispirms] zīmēju, tad domāju, kāds tas būs gatavā veidā – piemēram, tad, kad tas būs izšūts. Vai arī ja gleznoju – piemēram, taisu galvu -, tad tas ir procesā un viss rodas darbojoties. Tad jau arī saprotu, ka ir jau gatavs vai nav vēl gatavs.
Par modi ir viens ģeniāls Oskara Vailda teiciens – ka mode ir visneiedomājamāko, neglītāko lietu kopums, tāpēc tas jāmaina katru pusgadu. (smejas)
Elita Patmalniece: Tā jau nav... Skaties, kā mākslinieki taisa modes skates!
Kaut arī vienmēr ir strīdi, vai mode ir māksla vai nav, domāju, ka tomēr ir – tu tomēr pārsteidz to skatītāju ar to, ka izveido kaut ko, un viņam rodas asociācijas. Pēc tam no tā rodas ikdienas apģērbs, jā, bet uzskatu, ka mode arī ir māksla.
Katrā ziņā, tā arī ir viena vizuāla izpausme, kas prasa radošumu.
Elita Patmalniece: Un kas tāpat nes vēsti – kā glezna.
Arī fotogrāfijā ir māksla. Un domāju, ka mūsdienās jau tās robežas mākslas jomā ir nojauktas. Kaut gan tās joprojām ir. Interesanti, vai fotogrāfiju var viltot?
Jānis Deinats: Var!
Man ir bijuši pasūtījumi: lūk, šeit ir fotogrāfijas oriģināls, bet, lai mēs to izmantotu, tas ir šausmīgi dārgi. Vai tu nevarētu uztaisīt to pašu, izmainot sīkas detaļas?
Darbs un darbošanās, kas sagādā prieku
Vai jūsu darbs jums sagādā prieku?
Elita Patmalniece: Protams! Bez tā mēs nevaram dzīvot! Tā ir dzīve.
Jānis Deinats: Tu saki – darbs... Tā ir darbošanās! Kurā brīdī tas ir darbs, kurā tas nav darbs.
Jo gleznotājam gleznošana var būt arī atpūta, kas no galvas izdzen ārā muļķīgas domas.
Elita Patmalniece: Kad darbojies, tu jau tajā brīdī nedomā – tagad es te nopelnīšu naudu…
Jānis Deinats: Pasarg’ Dievs!
Elita Patmalniece: Vienkārši tu to dari tāpēc, ka nevari nedarīt. Kaut ko veido, veido, un tad jau kaut kas sanāk. Bet tas nav kā baigais bizness.
Ja nopērk tavu gleznu un tu par to vari nopirkt māju… Tad ir vareni.
Varbūt pienāks laiks, kad arī jūs par pāris saviem darbiem varēsiet nopirkt māju.
Elita Patmalniece: Es gaidu, kad tas pienāks... Tas ir mans nerealizētais sapnis - ka gribētos, lai var par darbu nopirkt māju vai mājvietu.
Jums ir mājvieta?
Elita Patmalniece: Tikai īrēta. Man pašai savu māju nav.
Jānis Deinats: Man ir mājvieta...
Dzimtenes mākslinieks
Latvija jums ir mīļa mājvieta? Jūs gribētu dzīvot kaut kur citur?
Elita Patmalniece: Nē. Nē! Negribētu.
Jānis Deinats: Redzi, es par to ikdienā nedomāju. Tagad tu man uzdod jautājumu, un man jāsāk atbildēt, vai es mīlu dzimteni...
Elita Patmalniece: Skaidrs, ka mīli – tu taču te darbojies.
Jānis Deinats: Man patika, kā kuratore Inga Šteimane vienreiz formulēja – ka Deinats ir dzimtenes mākslinieks. Es par to nebiju domājis, jo ārpus Latvijas man nemaz neinteresē fotografēt.
Acīmredzot tāpēc, ka tava sirds pieder šejienei.
Elita Patmaniece: Man reizēm saka, ka es tā kā neesot latviete. Tāpēc, ka visu ko krāsainu zīmēju vai taisu. Bet es arī mīlu Latviju.
Kā jūs nonākat līdz jaunai idejai? Jūs taču rokaties tajā nezināmajā pasaulē un meklējat?
Jānis Deinats: Bieži vien tā, ko tu meklē, ir kļūda.
Tieši tā, jo no kļūdām tu mācies daudz vairāk – ja vispār mācies.
Jānis Deinats: Redz, lai tu kļūdītos, tev ir ļoti daudz jādara.
Elita Patmalniece: Kad tev ir kāds pasūtījums vai kas tāds, ko tev negribas darīt, bet tas ir jāizdara, tas tevi aizved atkal pie cita: tu izdari to un uzzini, ka, izrādās, ir arī kaut kas tāds. Vai arī kaut kas tev nesanāk, bet tu taču vari iet atkal tālāk, jo tev radies kaut kas jauns. Katrs jauns uzdevums noved pie nākamā.
Slinkums un disciplīna
Vai jūs sevi mēdzat šaustīt?
Elita Patmalniece: Visu laiku!
Jānis Deinats: Jā.
Jums ir pletne?
Jānis Deinats: Pletnes nav, bet doma, ka nekas neizdodas un varbūt jāmēģina darīt kaut ko citu, ir katru otro rītu.
Un kā tu tiec tai pāri?
Jānis Deinats: Nezinu, vai esmu ticis.
Elita Patmalniece: Aiz slinkuma tu atkal dari to pašu.
Slinkums ir nepieciešams?
Jānis Deinats: Noteikti! Lai nesāktu darīt kaut ko citu, ir vajadzīgs slinkums. Ar laiku, kamēr tu tam briesti, notiek daudzas svarīgas lietas. Jo, ja tu būtu ķēries klāt un sācis darboties, varbūt arī nekas nenotiktu.
Elita Patmalniece: Tam darbam ir arī jānobriest. Sak', nu, ņem un izdari – to nevar. Tu domā, staigā riņķī, nevari pieķerties. Un tad, kad pienāk īstais brīdis, tad saproti, kā to izdarīt. Bet visu laiku mokies...
Vai māksliniekam ir jābūt disciplinētam?
Jānis Deinats: Absolūti!
Elita Patmalniece: Jābūt disciplinētam. Es visu laiku sevi piespiežu celties, iet, katru dienu kaut ko darīt.
Jānis Deinats: Pat tajos darbos, ko radu sev, ir dzelžaina disciplīna! Jo bez koncentrēšanās to vienkārši nevar izdarīt. Tas ir šķitums, ka fotografēt – tas ir "čik-čik", vienkārši. Pilnīgi otrādi!
Elita Patmalniece: Šajā dzīvē nekas nav vienkārši. Bet vajag jau, lai cilvēks nejūt to grūtumu.
Ko jūs novēlētu viens otram dzīvē vēl izdarīt?
Jānis Deinats: Tik daudz kas jāpaspēj! Novēlu tev, Elita, visu to paspēt, bet atstāt vēl bišķi laika sev.
Elita Patmalniece: Tur tā lieta – ka vajag atstāt laiku sev. Ka nevar plānot visu tā – vienu pēc otra. Novēlu mums abiem, lai ir tā laime – būt ikdienā, būt noderīgiem un iepriecināt cilvēkus.
