Izstādes recenzija: Jaunās erotikas arhīvs

Vilna un zīds, raupjais un maigais, vīrišķais un sievišķais – Janas Kukaines un Rasas Jansones Rīgas Fotomēneša ietvaros kūrētā izstāde “Vilna un zīds. Jaunā erotika” veltīta sieviešu seksualitātei, vēršoties pret to tradicionāli aptverošajām varas formām, stereotipiem un uzspiestajām lomām.

Izstāde bez aplinkiem vēršas pret patriarhāli fallocentrisko seksualitātes un seksuālo attiecību traktējumu, kam mūsu kultūrā principā joprojām ir pašsaprotamības statuss. Lai gan izstādes autores par to runā daudz plašākā kontekstā, ekspozīcijā par šo dekonstrukcijas teritoriju kļūst tieši attēla kultūra, kurā ekspluatācijas un apspiešanas metaforas parasti izpaužas visspilgtāk.

Dramaturģiski izstāde sadalīta vairākās tematiskās sadaļās, pievēršoties ļoti dažādiem motīviem, tostarp šķietami nejaušiem (piemēram, mēnešreižu asinis), un arī plašam un neviennozīmīgi vērtētam jautājumu lokam (prostitūcija un pornogrāfija). Kā ekspozīcijas veidošanas izejas punkts izmantoti Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma materiāli, kuros meklēti gan piemēri tradicionālajai izpratnei par sievieti kā seksuālas iekāres objektu, gan neparastas atkāpes no tās, izveidojot dialogu ar mūsdienu autoriem, kuri šīs stratēģijas izmanto apzinātākos veidos.

Aktīvā krājuma pārskatīšana izstādi padara arī par t.s. “arhīva drudža” piemēru, jo aktualizē tos kolekcionēšanas un atlases kritērijus, kas institucionalizē sievietes ķermeni.

Autoru, tēmu, stratēģiju un tēlainību loks ir patiesi plašs, un droši vien kuratores to būtu spējīgas paplašināt arī līdz enciklopēdiskiem apmēriem labvēlīgākos laika un telpas apstākļos.

Izstādē atlasītos materiālus apvieno vēlme izcelt to, kas seksuālajā sfērā uzskatīts par marginālo, izcelt to, ko tradicionālā kultūra apspiež un konstruē kā ārpus normām esošu. Šajā ziņā izstāde ir dažādos līmeņos veiksmīgs, nozīmīgs un arī drosmīgs projekts, jo atver telpu daudz reālistiskākai dzīves pieredzei mākslā un runā par “neērto” – izstādi negribas dēvēt par šokējošu vai provokatīvu, taču tā ir ļoti margināla attiecībā pret to, kas Latvijas kultūrā šķiet uzmanības un apspriešanas vērts.

Kaspars Beķeris. Klusā daba, 2016

Runāt par nenormatīvajām seksuālajām praksēm un pieredzēm vizuālās mākslas valodā automātiski nozīmē arī centienus leģitimizēt to visu kā dabisku kultūras daļu (protams, paturot prātā, ka jebkurš dabiskums ir tikai kārtējā mākslīgā konstrukcija).

Piedāvājot savu jaunās erotikas versiju, kuratores ir kārtīgi izrevidējušas veco, ko definē kā heteroseksuāli patriarhālo erotiku, kas virzīta uz heteroseksuāla vīrieša baudas gūšanu – sievietei šajā sistēmā ir instrumentāla nozīme (komiski trāpīgs ir Raimonda Renča radītais akts, kurā redzama sieviete bez galvas ar ūdens krūku rokās).

Evija Gruzna. No sērijas "Iekaisums". 2004

Izstādes darbos konceptuālais atskaites punkts ir sievietes attiecības ar savu seksualitāti tajos aspektos, kuros tā ir neatkarīga no vīrieša klātbūtnes. Šo uz sevi vērsto, pieklusināto erotiku izteiksmīgi ilustrē Andas Magones polaroīda fotogrāfiju sērija – ārpus izstādes konteksta šīs fotogrāfijas varētu šķist piederīgas ikdienišķas vizuālās dienasgrāmatas žanram. Tiesa, tas nenorāda uz to, ka sievišķā erotika ir obligāti apvaldīta un klusa, drīzāk runa ir par introspektīvām attiecībām ar sevi iepretim klajai un demonstratīvai seksualitātei, kas masu medijos tiek trivializēta līdz lietas un pakalpojuma statusam.

Jana Kukaine izstādi pavadošajā esejā norāda, ka "jaunās erotikas vārdnīcā kā svarīgi šķirkļi iekļauti tādi jēdzieni kā empātija, atbildība, rīcībspēja, rūpes, subjektivitāte un taisnīgums”. Šāds formulējums un pats vārdnīcas princips neraisa erotiskas asociācijas, jo erotisko ir ierasts skatīt kā instinktu, dziņu, dabas likumu utt., kas nepakaļaujas sistematizēšanai un artikulācijai.

Viens no jauno erotiku precīzāk definējošajiem darbiem šķiet Reiņa Hofmaņa fotogrāfija no sērijas “Human Nature” (2013), kurā redzams kails, rokās sadevies smaidošs pāris pludmalē, viņu nesamākslotajām pozām iemiesojot vienlīdzību attiecībā vienam pret otru.

Taču citu darbu gadījumā brīžiem rodas disonanse starp ļoti tiešajiem tekstuālajiem formulējumiem un vizuālo materiālu, kas par šīm tēzēm runā no mazliet citiem, ne tik apzinātiem skatpunktiem.

Izstāde “Vilna un zīds” strādā ar jaunām seksuālajām normām gan mūsdienu, gan pagātnes kultūras ietvaros, tās intonācija ir ironiski kritiska, taču dažbrīd traucē tas, ka viss tiek skatīts caur hetero-patriarhālo prizmu, un, lai arī izstāde paredzēta tās dekonstruēšanai, vīrieša skatienam tajā joprojām ir nozīmīga vieta.

Lando Jansone. Neredzamās lietas. 2015

Izstāde kā vizuālu liecību apkopjums ir trāpīga un saistoša, taču, veidojot jauno erotiku (vai jebkuru citu jaunu vērtību sistēmu iepretim vecajai), pastāv risks kļūt par jaunu apspiešanas mehānismu tiem, kas nespēj ar jauno identificēties līdz galam.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti