Upe vēžu zupas krāsā. Jāzepa Grosvalda ceļojumi

Jāzepa Grosvalda darbu izstādes mākslinieciskā iekārtojuma autore Ieva Stūre atminas kādu mākslinieka dienasgrāmatas ierakstu, rakstītu laikā, kad viņa ģimene vēl domāja, kur sūtīt dēlu mācīties pēc vidusskolas. Tajā Jāzeps prāto par zilajām debesīm, kas paveras pāri viņa ģimenes vasarnīcai Dzintaros, un spriež, ka tām daudz vairāk par Latvijas priedēm un netīrajām skujām piestāvētu cipreses un dzelteni mūri. Pāris gadus vēlāk, 19 gadu vecumā, viņš nonāks Venēcijā, kur viņu pārsteigs dienvidu košie toņi, krāsas un raksturi, ko viņš jau nojautis kā savam raksturam piestāvošus. 

Ceļojums uz Venēciju, kurš, izstādes kuratores Ievas Kalnačas pārliecībā, ir viens no nozīmīgākajiem Grosvalda dzīvē, tomēr nav pats pirmais mākslinieka solis ārpus Latvijas teritorijas. Jau kopš bērnības viņš regulāri devies braucienos ar ģimeni uz Maskavu, Sanktpēterburgas muzejiem, Somiju, Vāciju, Franciju, Itāliju, Šveici… Viņa ģimene bija turīga un varēja atļauties ceļot – Jāzepa tēvs bija advokāts Frīdrihs Grosvalds. Tēvs gan lielākoties ceļojis darba vajadzībām, bet māte un jaunākās māsas itin regulāri devušās atpūtas braucienos uz Džersijas salu, kur baudīja tēva apmaksātu bezrūpīgu dzīvi. Pieaugdams Jāzeps sāka ceļot atsevišķi, pēc pilngadības tikai retumis atgriezdamies dzimtajā Latvijas teritorijā. 

Dzīvodams Venēcijā un vēlāk Parīzē, Jāzeps daudz laika veltīja ne vien apkārtējās vides un kultūras aplūkošanai, skicēšanai un gleznošanai, bet arī vecmeistaru darbu iepazīšanai. Parīzē viņš nokārtojis speciālu atļauju, kas devusi tam iespēju katru dienu apmeklēt Luvru, lai tajā varētu gleznot. Apmeklēdams Spāniju, Grosvalds atklāja Goiju un Ticiānu – arī savā dienasgrāmatā sajūsmināts rakstījis, ka redzējis "trīsdesmit Ticiānus – un visi tik labi".

Viņu ārkārtīgi iedvesmojuši El Greko darbi, pēc kuru aplūkošanas viņš uzgleznojis savu Taledo ainavu ar El Greko debesīm. 

1918. gada sākumā Jāzeps Grosvalds iestājas angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās izlūkgājienā uz Mezopotāmiju un senās Persijas teritoriju. Gājiens cauri senās Persijas teritorijai tika veikts kājām, un brīžam vairākas nedēļas no vietas gājēji uzturējās apmetnēs, kas deva Grosvaldam iespēju veikt smalkus un precīzus apkārtējās vides novērojumus, kurus viņš fiksēja savā skiču blokā. Ieva Kalnača stāsta, ka, uzlūkojot atsevišķus Grosvalda darbus, varētu likties, ka krāsas ir pārspīlētas un dabas formas eskaltētas, tomēr, "nonākot Irānā un braucot pa šo zemi, visu laiku gribējās iesaukties – re kur Grosvalds! Gandrīz nekas nav mainījies. Arī sievietes diemžēl izskatās tāpat – melnos tērpos tērptas. Bet arī gaisma ir tāda pati un kalni arīdzan."

Sevišķi fascinējošas Jāzepam šķita krāsas un īpašie toņi, ar kuriem viņš saskārās Austrumu pārgājienā. Ieva stūre stāsta, ka viņam pietrūcis apzīmējumu toņiem, un tā radušies tādi izteicieni kā "Upe vēžu zupas krāsā", "Kalni ka mēness ainavas", "Dievs, šķiet, tikai vakar zemi atdalījis no debesīm". "Ja pavēro karagājiena skices, ir grūti pateikt, ka tas ir karagājiens, ka dzīvība varētu būt apdraudēta, jo skicēs dominē skaistas krāsas, sieviešu tērpi, veči, kas dzer tēju. Pavirši skatoties, tas varētu šķist kā izpriecu brauciens." Tas ir skatiens no cilvēka, kurš ir iedziļinājies, – pārliecināta ir arī izstādes kuratore.

Grosvaldu dzimtas gaitām caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem sekot var arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projektā "#Grosvaldi":

Vēsture

Vēsture

Vēsture

Vēsture

Vairāk