01.12.1912. – 31.12.1912.
1. decembris
#Grosvaldi1922/1912
Digitālais projekts vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi, sākot no 1919. gada tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Šis ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projekts, atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
Decembra pirmā diena paiet mierīgā garā – gatavojot Ziemassvētku dāvanu mīļajai Margarētei. Vien vakarā neliela iziešana, kas beigusies diezgan jautrā garā.
Džo dienasgrāmata (1912)
1.
Svētdiena, kuru nosēdēju mājās, pabeigdams Māsiņas žurnālu. Vakarā pie Méurge bij jocīgs franču advokāts, ar kuru vecais M. Kungs lieliski sarunājās par poēziju [..] Vēlāk šis pats advokāts, paresns sarkanģīmīgs vīriņš, spēlēja paškomponētus valseru un polkas – esmu stipri smējies. Viņi dienu priekš tam pie mums bij uz tēju bijuši.
2. decembris
Džo raksta vēstuli brālim un sirsnīgi pasakās par viņa dāsnumu [atsūtīto naudu, lai nosvinētu brāļa pirmo algu] – viņi ar Līnu dosies uz teātra uzvedumu, kā arī gardi pirms tam ieturēsies ar austerēm, vistu argentīniešu gaumē utt., ko pavadīs vīns un šampanietis.
2 decembrī
Mīļo Ogier,
ļoti sirsnīgi pateicos par delikāto uzmanību - steigšos izpildīt Tavus nodomus šo ceturtdien, kura vispārīgi solās būt svinīgs atgadījums, jo mēs divos komfortablos fautenils d’orchestre [orķestra krēsli] (NN 12 et 14) apbrīnosim L’habit Vert* - lielisko Flers** un Caillavet*** novitāti, ar Max Dearly****, Prince, Lavalliere***** un visu nepārspējamo ensemble. Priekš tā nu tad ieturēsim izmeklētu maltīti (grenailles sautees, poulet a l'Argentine [sautēti kartupeļi, vista argentīniešu gaumē]) pie Vian, kur uz Tavu veselību sev atļaušu iebaudīt pusducīti marennes [austeres], labu, labu Bourggogne un puspudelīti putojošā. (Zināms neliegšu sev arī to elizeisko prieku, priekš tam pie Grand Hotel coiffeura [friziera] likt apstrādāties… Ar vienu vārdu - prieka diena pilnā vārda nozīmē!
Kas attiecas uz rēķinu, tad Tu vari pārliecināties, ka viss tas labi iznāk:
10 roubles - 26 frcs.
½ douz. de Marennes 4 fr.
½ bouteille de Bourgogne extra vieux 6 fr.
½ bouteille de Champagne 12 fr.
22 fr.
restent même 4 francs!
-
* "L'Habit vert" ["Zaļais mētelis"] – dramaturgu Robert de Flers un Gaston Arman de Caillavet luga, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 1912. gada 17. novembrī "Théâtre des Variétés" Parīzē. Tā ir komēdija par sociālām tēmām, kas momentā ieguva lielu publikas piekrišanu un mīlestību.
**Robert de Flers (1872–1927) – franču dramaturgs, operu libretu autors, žurnālists
***Gaston Arman de Caillavet (1869–1915) – franču dramaturgs
****Max Dearly (1874–1943) – franču teātra un kino aktieris
*****Eve Lavalliere (1866–1929) – franču teātra aktrise
3. decembris
Džo turpina vēstuli Ogier – runājot par kažokiem, par dāvanu Margarētai (ko jau mazliet aplūkojām dienasgrāmatas ierakstā), par sevis paša analīzi mākslinieciskā kontekstā. Viņš vēlas veidot pats savu stilu, sakausējot no vecmeistariem ņemto, no citu kultūru ornamentiem noskatīto un pasniegt to savā individuālā veidā. Džo ierosina brālim kopā izdot kādu grāmatu – Ogier tulkojums un viņa ilustrācijas…
Gaidu garāku vēstuli no Tevis, lai dzirdētu, kā Tev iet. No Mamiņas dabūju dzirdēt, ka Tev esot jauns kažoks - vai labs? Es savu veco esmu no Bon Marche atpakaļ dabūjis, kur viņš bij glabāšanā un viņu vēl šo ziemu labi varēšu valkāt. Esmu šinīs dienās diezgan daudz zīmējis un starp citu Māsiņai kā Ziemassvētku dāvanu uztaisījis smuku žurnālu Femina garā. Sāku atkal lēnām saprast, ka nevajadzīgā kārtā padaudz dzenos pēc visādām Matisse garā sastādītām kompozīcijām un negližēju savu līdzšinējo darba lauku - zīmējumus, kuros izlietoju visādus smukus motīvus no modes, muzeju t.i. antikvitātu lauka. Jo kāpēc tad cilvēks tik daudz būtu sakrājis visādu dekoratīvu motīvu, kostumu, ornamentu un mēģinājis sasmalcināt garšu, ja to uzreiz sāk mest pie malas un zīmēt un gleznot lapidaras un pseudo naivas lietas! Dabūšu atļaujas priekš Louvre, Cluny un Carnavalet muzejām un strādāšu tur. Man ir nupat ideja, nozīmēt Cluny muzejā smalkos musturus (puķu ornamentus, kas vienmēr noslēgti telēķa riņķī) no persiešu telēķiem un to tā iztaisīt smukus ornamentus, kurus varētu lietot kādas austruma grāmatas izpušķošanai. Vai Tu negribētu tulkot ko tamlīdzīgu (Hafis dzejas jeb pāris pasakas no 1001 nakts) latviešu valodā, kuru tad kopā varētum smuki izdot? Nemaz ne peļņas dēļ, bet lai ko pastrādātu! Nepieķeros nemaz pie šīs idejas, bet mēģini tak vispārīgi ko tulkot - izdosim tad kopā - tas jau mūsu vecais nodoms. Varbūt smuku, īsu monogrāfiju par Parīzi?
Džo ar Līnu bijuši uz izstādes atklāšanu – pēc viņu drauga, spāņu mākslinieka Gosē aicinājuma, jo izstādē eksponēti arī viņa darbi. Pēc tam piedzīvotas dažādas izklaides un piedevām redzēta kāda īpaša paziņa… Elysee pilī tiek dzerta tēja, bet pēc tam Džo konstatē, ka pansijā apmetušies jauni ļaudis.
Džo dienasgrāmata
3.
Pēcpuzdienā bijām uz izstādes "Comedie Humaine" Vernissage, kur bij daži smuki Gosé darbi – viņš mums biļetes bij piesūtījis. Interesanta publika. Pēc tam bijām aizbraukuši uz Bois. Te nu atkal reiz tipiskākais hazard. Gribējām dzert tēju Armenonvillā un tāpēc varējām braukt uz Porte Maillot jeb Porte Dauphine. Pirmo jau biju nospriedis, kad pēdīgi joka pēc teicu – brauksim uz Porte Dauphine! Un kā mēs esam pāris soļus pa labo roku alejā iegājuši, nāk pretim divas garās sievietes ar kungu, kuras pavisam tuvu nācis, pazīstu - Simone ar viņas māti! Sveicināju un pagāju garām – vēlāk apdomāju, vai nevajadzēja pēc adreses prasīt, bet labāk tomēr ir tā – lai hazards arī tāļāk spēlē savu lomu šai lietā! Jo negribu viņu īsti satikt, nezinādams, kādu formu šī satiksme varētu pieņemt. Un kur lai notiek viss tas, tagad, kur nedzīvoju vairs viens pats? Viņa izskatījās diezgan smuka – tikai ļoti mākslīga. – Pēc tam neatradām Armenonvillā neviena cilvēka, bijām Elysée Palace’ā uz teju, un pēc tam vēl nostaigājām Champs Elysées. Pansijā divi jauni ļaudis, itāliets, Анна Мих. draugs, un jauna zviedriete.
4. decembris
Džo vēstule brālim turpinās – ar stāstiem par apmeklētajām operām un drīzumā plānotajām, piemēram, "Mizantrops" ar lielisko aktrisi. Tāpat viņš stāsta Ogier dažādus jaunumus – labākus un sliktākus – kurš ar ko apprecējies, kurš kā izmainījies, bet kurš – nonācis trakomājā. Runa ir par grieķu mākslinieku (ko ļoti labi pazina Gustavs Šķilters, Parīzē dzīvojot!) Dragoumi.
Bijām reiz iekš Opera Comique uz Madame Butterfly - laba izrāde ar ļoti smukām dekorācijām. Kaut gan man Tosca vairāk patīk, jo tur vairāk meldijas un tīru akordu, kamēr te bieži manāmi Debussy’a netīrie toņi. Nākamā nedēļā laikam aiziesim uz Misanthrope ar Cecile Sorel* (Comedie Francaise). Šinīs dienās pie mums bij Massots, kurš vēl vienmēr uz matu tāds pats, kā bijis. Viņš stāstīja visādas jaunas lietas, tā ppiem. Anglade ir apprecējis M-lle Martini, savu skolnieci, tāpat Labarta esot apprecējies un viņam esot bērns. Par pēdējo viņš bij diezgan nelaimīgs un stāstīja, ka viņš esot ļoti pārmainījies un špīserīgāks palicis. Tad vēl viena bēdīga ziņa - Dragoumis** atrodas trako namā Neapolē! Viņš esot, jau Provencē dzīvodams, zaudējis prātu un sācis reiz dzīties pakaļ saviem līdzpilsoņiem Graverson’ā ar flinti rokā! Tad viņu ir kā nebūt aizgādājuši uz Grieķiju (kur viņa tēvs tagad ir iecelts par Krētas gubernatoru). Un tad nezinu īsti, kādā kārtā, tēvs viņu aizgādājis Neapoles trako slimnīcā. Viņš tiešām neesot normāls - Verfolgungswahn… [vajāšanas mānija]
Pie Ernesto šinīs dienās aiziešu, lai redzētu, ko viņš dar. Citu pazīstamu te pagaidām nav - Michels un Cohens nav vēl pienākuši, arī no Jardona neesmu nekā dzirdējis.
Ceru drīz no Tevis vēstuli saņemt,
Ar sveicienu,
J.
*Cecile Sorel (1873–1966) – franču komēdiju aktrise
**Nikolaos Dragoumis (1874–1933) – grieķu mākslinieks, gleznotājs (postimpresionists), saukts par "grieķu Van Gogu"
Džo ar Līnu aktīvi uzņem ciemiņus un dodas viesos paši, pie viņiem bijis jau iepriekšpieminētais itāļu mākslinieks Ernesto, savukārt apciemots cits latvietis – Jānis Kuga. Tāpat Džo dienasgrāmatā uzskaita (visai kolorīti) pansijā dzīvojošos ļaudis.
Džo dienasgrāmata (1912)
Pēcpuzdienu dzēra tēju pie mums Ernesto, kas taisa noklīdušu iespaidu. Viņš pārāk nopietns un mistisks palicis. Vakarā bijām pie Kugas*, kas te dzīvo atelierā ar sievu, neveiklu lauku meitenīti, kas nerunā franciski. Viņam diezgan smuki darbi.
Te pansijā ļaudis visi caurmērā patīkami – resnais Pēterburgā dzimis Roberto Spics, vāciets, papirosfabrikanta (Лафермъ) dēls – mākslinieks, kas zīmē Chopina preludes, zināms vācu gars, bet labsirdīgs cilvēks, ar kuru Līna var izrunāties, mazais anglis Jones, kurš man ir kompaņons priekš angļu dziesmu dziedāšanas un abi francūži, ar kuriem var daudz runāt. Vecā, jocīgā Mademoiselle, royaliste.
*Jānis Kuga (1878–1969) – latviešu gleznotājs un scenogrāfs, tiek uzskatīts par vienu no latviešu scenogrāfijas pamatlicējiem; no 1912. līdz 1914. uzturējās Parīzē
5. decembris
Jāzeps arī dienasgrāmatā apraksta nesen piedzīvoto izcilo dienu – teātra apmeklējums, frizieris, izcili gardas pusdienas (austeres, vīns, šampanietis, deserts…).
Džo dienasgrāmata (1912)
Bijām uz slaveno Habit Vert, iekš, Théatre des Varietés. Olgerds man no savas pirmās algas bij atsūtījis 10 rub, pa kuriem bij kas labs jādar. Atļāvu sev papriekš elizejisko prieku likt sev apstrādāt pie Grand Hotel Coiffeura, tad satiku Lina hall’ā un paēdām lieliskas puzdienas pie Vian – marennes vertes, lielisks Bourgogne un glāzīte putojošā pie saldā ēdiena. Pēc tam noskatījām lielisko lugu, kur katris vārds spirituels un lieliskais ensemble (Guy, Dearly, Brasseur, Prince, Jeaune Granier, Lavalliere) pārspēj sevis pašus. Sēdējām labā fantenils d’orchestre – laba publika. Gosé pēcpuzdienā atnāca un stāstīja, ka Michels Parīzē.
6. decembris
Jāzeps raksta Oļģerdam atklātu vēstuli – viņam žēl, ka izjukušas brāļa attiecības ar kādu meiteni, tāpat viņš runā par senāku laiku diskusijām, kas bijušas starp abiem. Tāpat Džo izsaka savas domas par Līnu, Margarētu (Māsiņu) un Mamiņu, kas viņam ļoti rūp.
Piektdien, 6 dec.
Mīļo Ogier, nupat pēc ilga laika atkal saņēmu ziņas no Tevis. Varu tikai noskumt par šo rupture, jo arī man šis meitens ļoti patika un vienmēr loloju cerības, ka tomēr galu galā kas iznāks. Nestādi viņu vienā rindā ar Vilma un Anna Mihailovna: viņa bij pavisam kas cits, labāks un vērtīgāks. Lai šīs divas sievietes arī būtu viss, ko Tu gribi - inteliģentākas, ar drošāku garšu - tad tomēr viņām abām īsta m**** (piedodi stipro vārdu!) dvēsele… Man Tevis ļoti žēl. -
Ja tu runā par veciem pārpratumiem un strīdiem mūsu starpā, tad laidi man Tev vēlreiz apgalvot, ka man visu aso vārdu ļoti žēl, ko esmu jebkad lietojis. Kas varbūt bij Tava vaina - esi pārliecināts, ka je ne t’en veux pas le moins du monde [es tevi nevainoju ne mazākajā mērā]. Ar laiku mācās saprast tik daudz lietas… Vai tā nav visidiotiskākā lieta pasaulē, ka jaunāks ar vecāku nekad īsti nesapratīsies, vienkārši tāpēc, ka pirmajam vienmēr atkal "jāsadedzina pirksti, lai manītu, ka uguns ir karsta"? Esmu nupat ļoti lielā krīzē un gribu labprāt līst kādā peles caurumā, tā sevi sāku nīcināt - bet laikam arī šis dvēseles stāvoklis ir tikai pakāpiens. [..] Tomēr instinktīvi manu, ka tas tikai pārejas stādijs. N’en parlons plus [Beigsim par to runāt]. - Mēģinu mazāk domāt par sevi un gādāt par to, ka Līna priekš galīgās stagnation, kura viņai, kā jādomā, Krievijā būs par likteni, vēl dabon izdzīvoties. Viņai te daudz labu domu sāk rasties un esmu pārliecināts, ka pēc šīs šķiršanās viņai ar Mamiņu būs pavisam cita satikšana. Arī Māsiņai tagadējais laiks ir no liela svara. Viņa pēdējā laikā bij ļoti egoiste palikuse un vienmēr tikai domāja par sevi un savām skolas lietām. Tagad viņa uz reizi ir palikuse viena pate, viņai ir ļoti daudz jaunas raizes (jāapmierina Mamiņa, jāstrādā saimniecībā) un pēc manām domām viņa paliks enerģiska un patstāvīga - pieauguse un apzinīga, saprasdama, ka skola nav tik svarīga, kā viņai agrāk likās. Nabaga Mamiņa - cik viņa tagad vientule, to nemaz nevar īsti iedomāties… Esi, lūdzu, pret viņu vārīgs un nelieci atkal uznākt tādiem nevajadzīgiem konfliktiem, kā šai rudenī, kad Tu viņai ilgu laiku nekā nerakstīji! Tu esi tuvāk un vari vislabāk viņu iepriecināt.
7. decembris
Vēstules turpinājumā Džo skaidro brālim radušos pārpratumu saistībā ar viņa dzīvesveidu un paradumiem – kāds, šķietami, piegādājis Ogier nepatiesas ziņas. Džo stāsta, ka viņam nav nekādas vēlmes bojāt savu veselību un ka viņš Parīzē dzīvo veselīgu dzīvi. Bet – ir vēls – jāiet gulēt, saka Jāzeps.
Tagad pāris vārdu par šo savādo stāstu ar coco un "šokolādi". Pa savu dienasta laiku en effet esmu divas reizes coco ņēmus un varbūt četras reizes šokolādi – ne vairāk, nudien! Pēc tam vairs neesmu pat domājis par ko tamlīdzīgu un arī uz priekšu goda vārdu dodu, Tev katru reizi paziņot, ja tas notiktu – bet apdrošinu Tev, ka tas nenotiks. Jo nejūtu tiešām ne mazākās vajadzības postīt savu veselību, jo vairāk, ka man abi šie līdzekļi ļoti maz liek baudīt. Tātad tavas bailes veltīgas – nemaz nesaprotu, ka Tev tādas domas nopietni var nākt! Esmu veselīgs un трезвый [prātīgs] karakters, to Tu jau zini, un tikai aiz snobisma esmu šīs lietas darījis šai garlaicīgā dienasta ziemā, jo dzert nevarēju, miesa vienkārši nepanesa. Tā bij, tīri atklāti sakot, poze – lai padarītu ssev interesantāku šo dumjo cilvēku acīs: quelle ambition vaine [kādas veltīgas ambīcijas]! Nevaru labi iedomāties, ka Tev to varēja stāstīt – varbūt caur Kovalenskij jeb Maksimu? Vai Tu negribi man to pateikt? Jo kas attiecas uz ļauno slavu, tad es, ar parasto jaunības bezbēdību, m’en foute pas mal [man vienalga]…
Par mūsu dzīvi, lielisko maltīti pie Vian, "Habit Vert" un šejienes ļaudīm Tev rīt rakstīšu lietišķu vēstuli – šodien šī abstraktā biezputra. Jūtu Tev līdz un paliku pie galda tīri bēdīgs, kad biju pirmos vārdus no Tavas vēstules izlasījis. Jāiet gulēt – pulkstens jau viens!
Tavs
J.
Džo ar Līnu atkal ticies ar Jāni Kugu, tāpat ar vēl vienu agrāku laiku paziņu – Eduardu Pulpi, vienu no pirmajiem latviešu lidotājiem.
Džo dienasgrāmata (1912)
Pie mums uz tēju bij Kuga ar savu sievu, vēlāk vēl atnāca Pulpe, agrākais Maskavas students un Dubultu skolas skolotājs. Pēdējais ļoti aktīvs tips – laikam liels sieviešu medītājs ("garš deguns"). Mācās kādā Ecole d’Aviation teoriju un vēlāk laidīsies.
8. decembris
Džo "atskaitās" brālim par visu, ko ēduši un dzēruši smalkajās pusdienās par godu brāļa jaunajam amatam un pirmajai algai. Vēstules beigās arī ļoti cienīga pateicība no māsas Līnas.
Sestdien, 8 dec.
Cher Ogier,
sirsnīgi un padevīgi Tev pateicamies par jauko un sirsnīgo maltīti, ko uz Tava rēķina un veselību ieturējām pie Vian, komponētu no:
Marennes Vertes [austeres]
Potage St. Germain [Santžermēnas zupa]
Chablis Monopole 1901 (4 fr. la demi-bouteille) [puspuedele 1901. gada šablī]
Foies de volaille grillés [grilētas vistas aknas]
Poulet à la commerce [vista…]
Pommes frites [cepti kartupeļi]
Champagne [šampanietis]
Tarte aux cerises [ķiršu kūka]
Cafe [kafija]
Viss tas kopā priekš mums abiem iztaisīja ne daudz vairāk, kā summu, kuru Tu šim nolūkam veltīji, tā kā mēs Tev ļoti pateicamies par šo jauko prelūdiju, kura mūs cienīgi sagatavoja uz "L’habit Vert".
Joe
Veuillez agréer, cher monsieur, l’expression de ma reconnaissance la plus profonde [Lūdzu, pieņemiet, cienījamais kungs, manas visdziļākās pateicības izpausmi].
Lina
Jāzeps ar Līnu bauda labo laiku un brīvdienu – pastaigas pa Bois de Boulogne, paziņu satikšana, Gosē un citi draugi, no kuriem vienu (Michel) Džo tomēr nespēj īsti saprast. Tomēr viņi bijuši Spānijā (kur Jāzeps dosies jau nākamā gada septembrī) un atveduši suvenīrus.
Džo dienasgrāmata (1912)
Ļoti jauks laiks – svētdiena. No rīta ar Līna smuki izstaigājāmies pa Bois, kur uz Avenue d’Acacias liela dzīve un elegance. Pēcpuzdienā aizgāju uz 2rue Rotrou, kur atradu Mulju un Michel; pirmā stipri pārvērtusies, bet enerģiska, kā vienmēr. Cohens gulēja, pat sešos vēl, un tad aizlaidās viesībās. Bij vēl Gosé, ar pilnīgi aizsmakušu balsi, un kāda savāda aktrise – rakstniece M-lle Deroxe, ar kuru viņi tais noce. Michels vienmēr tas pats – taisa idiotiskas illustrācijas priekš Also sprach Zarathustra un atkal ne approuvē manas nodarbošanās – viņš gan kādreiz var garlaicīgi cilvēku sadusmot, kad pašam pāris acumirkļu liekas, ka tiešām nekā laba nedar. Zināms tā tikai momentāna sajūta. Viņi Spānijā bijuši un atnesuši smukas lietas.
9. decembris
Jāzeps dodas uz Academie Vitti un ir nolēmis vienu mēnesi mācīties pie fovista Kīsa van Dongena. Tāpat viņš ir devies slidot kopā ar māsu un jaunajiem paziņām – t.sk. nesen iepazīto zviedrieti; viņš spriež, ka šādas iziešanas būtu jāveic biežāk.
Džo dienasgrāmata (1912)
No rīta pirmo reizi aizgāju uz Academie Vitti – strādāšu vienu mēnesi pie Van Donghen*, lai šo lietu izmēģinātu. Interesants akts: priekšā nēģeriete, un aiz viņas balts models. Pēcpuzdienā bijām uz Skating Rink St. Didier, ar Jones un jauno zviedrieti, kas ne me déplait pas [pret kuru man nekas nav pretim]: esam pāris vakarus ar viņu parunājuši un labāk iepazinušies. Smuks un diezgan inteliģents meitens. Jaunais anglis ļoti vienkāršs un patīkams jauneklis. Darīšu tagad biežāki tādas iziešanas – Līnai tak drusciņ jaamizējas.
*"Kees" van Dongen (1877–1968) – flāmu/franču gleznotājs, viens no vadošajiem fovistu kustības pārstāvjiem, daudz gleznojis dejotājas, dziedātājas, maskarādes, teātri
Vēstules turpinājumā Džo brālim vēlreiz apliecina, cik lielisks bijis redzētais teātris. Īpaši viņu (no aktieriem) uzrunājusi Jeanne Granier, kas tēlojot kādu hercogieni no ASV, kā arī kopējā publika.
Cik lielisks bij Habit Vert, par to man gan Tev nevajaga stāstīt, jā Tu zini, ka visi kritiķi viņu nostāda blakus slavenam "Le Roi" (ar no Flers un Caillavet). Luga tik spirituela, ka katris vārds ir zelta vērts un no smiekliem netiek nemaz ārā. Un pa šiem slaveniem aktieriem grūti ir ko jaunu teikt. Sevišķi smalka šai lugā ir Jeanne Granier, kas tēlo una duchesse d’origine transatlantique [hercogieni no aizjūrām], un runā ar ļoti smuku amerikāņu izrunu. Publika, zināms, ar bij laba - neredzēja neviena krāsaina uzvalka, tikai frakas.
Gosē’s ir izstādījis kādus desmit smukus zīmējumus iekš "Comedie Humaine". Viņš aizvakar te bij un teica, ka Michels jau te esot - aiziešu šodien apskatīt, kā viņiem iet.
10. decembris
Džo arī brālim pastāsta, ka ciemos bijis gan Kuga ar jauno sievu – savu skolnieci, gan Pulpe, kurš mācās par kara lidotāju un lidmašīnu inženieri. Tāpat viņš iedrošina Ogier darboties un rakstīt – savā stilā, nebaidoties.
Bez tam pie mums bij trīs tautieši: Kuga ar savu kundzi un Pulpe (vai Tu vēl atceries? Viņš Maskavā studējis un bij vienu laiku Dubultos par skolotāju). Kuga ir apprecējis kādu savu skolnieci – klusu meitenīti – un nu te tagad gribot pāris gadus strādāt tīro glezniecību. Viņš man liekas būt no mūsu latv. māksliniekiem viens no prātīgiem un klusākiem. Pie viņa redzēju dažas diezgan godīgas Versailles skices. Pulpe te nododas ar aviāciju, strādā kādā Ecole d’aeronautique, tāpat teorētiski, kā praktiski un laikam paliks par labu aviatoru jeb konstruktoru. Viņš labi izmācījies pa franciski un liekas būt dūšīgs cilvēks. Ar tā saucamo Latviešu Pulciņu man vēl nav darīšanu bijis.
Druvas likšu sev piesūtīt, t.i. abonēšu vienkārši. Priecājos par to, ka Tu tur vari drusku pastrādāt. Nebaidies par publikas ignorance - gan jau ar laiku nāks saprašana - lietoji mierīgi tos izteicienus, kuri Tev tek no spalvas - lai lasītāji pameklē konverzācijas vārdnīcās.
Kad atkal satikšu Ernesto, prasīšu dēļ vēstules.
Uz redzēšanos
J.
13. decembris
Džo turpina teātru apmeklējumus, tāpat arī šokolādes dzeršanu un citas baudas – šoreiz Cafe de la Paix.
Džo dienasgrāmata (1912)
Vakarā uz Mr. de Nicola ierosinājumu ar viņu un Анна Мих. aizgājām uz La Presidente, jautru lugu, kas ļoti labi tika spēlēta no Palais Royal aktieriem. Ļoti daudz esmu smējies. Pēc tam padzērām šokolādi iekš Cafe de la Paix, kur bij divi smalki skandināvu jaunekļi.
15. decembris
Jāzeps atkal raksta Oļģerdam – viņš raksta par to, ka grūtsirdīgais noskaņojums nu ir pārgājis, jāturpina strādāt un attīstīties; Džo domā, ka viņa galvenais talants ir zīmēšana un tas arī jo īpaši attīstāms. Viņam tas padodas lieliski, kā arī ir īstais "radīšanas prieks un drudzis", kas īpaši būtiski.
15 decembris
Cher Ogier,
paldies par vēstuli. Kocham rakstīšu tūlīt: viņš šoreiz Berlīnē nebūt nebij vēsāks jeb nelaipns, bet taisni otrādi ļoti sirsnīgs. Viņš ļoti nokaunējās, kad bāru viņu dēļ nerakstīšanas un solījās laboties. Tavas lietas vēl atrodas iekš Hotel des Ecoles, bet Peters saimniekam nekā nav teicis - tāpēc man jāgaid, kamēr viņš būs tam rakstījis. Man pagaidām, izņemot mazas iesnas, kas mani mocīja, neskatoties uz pasakaino zaldāta veselību, iet diezgan labi. Mēģinu pēc iespējas daudz strādāt un tagad drusku esmu pārvarējis bēdīgo stimmungu, kas man vēl nesen atpakaļ nospieda. Gan jau ar laiku kas izdosies, nav par daudz agri jāmet flinte krūmos (lai viņu vēlāk Palmstroms uzceltu un appītu ar puķu vaiņagiem)... Liekas gan, ka likšos vairāk uz zīmēšanu, jo ar gleznošanu sevišķi spīdoši neiet un viss vienmēr pieņem kolorēta zīmējuma formu. Šo mēnesi nupat gleznoju pie Van Dongen’a - bet tas ir mans pēdējais mēģinājums un domāju eļjas krāsas tad mest pie malas. Man tomēr tikai pie zīmēšanas ir īstais radīšanas prieks un drudzis, kurus abus turu par svarīgākām zīmēm, ka ir uz īstā ceļa.
16. decembris
Vēstules turpinājumā Jāzeps ļoti asprātīgi stāsta par tikšanos ar Annu Mihailovnu un to, kā viņa priecājusies par Oļģerda vēstuli. Pats Džo ir netīšām saticis bijušo paziņu Mo jaunkundzi, taču vairs nezina, kā viņu no jauna uzmeklēt.
Tavu vēstuli Anna Mihailovna ir saņēmuse un likās ļoti priecīga un glaimota caur to, ka Tu viņai izvēlētā stilā un deliciozā spranču valodā tik garu rakstu biji veltījis. Viņa deva man izlasīt un vairākas reizes ar spīdošām (Katzengold) acīm un laimīgu smaidu ņaudēja (kā angora-kaķis) "pravda, što miloje pismo?" Un solījās Tev atbildēt, "Tu to esot par tādu delikātu draudzības zīmi pelnījis". Tātad Tu redzi, ka šī Tava otrā gratulācija atraduse pavisam citu piekrišanu nekā pirmā. Cik tā Vilma toreiz dumji uzvedās. [..]
Mūsu kopīgo draudzeni Mo zināms esmu iekš Bois saticis, bet braucu viņai garām, tā ka dabūjām tikai īsu sveicienu mainīt. Diezin, kur viņa tagad atrodas šai lielā skudru kaudzē? Tur gan vajadzīgs īst hazard, lai mūs atkal savestu!
Džo dienasgrāmata (1912)
Kad šos pēdējos vārdus rakstīju, tad nedomāju, ka jau tik drīzi ar vienu no minētiem zviedriem iepazīšos. Jo viņš izrādījās par mūsu zviedrietes (M-lle Mellgren) brālēnu, kuru viņa bij pastelējuse uz Skating Rinka. Redzēju ar maisītām jūtām savu agrāko draudzeni Maggye.
17. decembris
Vēstules turpinājumā Džo brālim taujā par kara iespējamību, par kuru Parīzē ik pa brīdim tiekot runāts, kā arī stāsta par automobiļu izstādi Grand Palais un visu ar to saistīto apkārtnē, kas viņu visnotaļ iespaidojis. Novērotas arī modes tendences.
Kā stāv ar karu, mon vieux [mans draugs]? Te vienmēr dzird visnejaukākos brēcienus no "Presse" un "Intransigeant" pārdevējiem: "La guerre en Russie u.t.t. [Karš Krievijā]", kas vēlāk izrādās par bluffu. Bet vai tiešām pret pavasari neies vaļā? Es gan no tā esmu daudz maz pārliecināts. Man atkal dod nemieru vecā akne (Tu zini, viņa man jau vasarā sāpēja) un es ar šo lietu ceru pavasarī no kara dienasta tikt pavisam vaļā. Jo nejūtu nekādas dziņas pēc kara "aventures" - pazīstu pa daudz labi šīs raibās bildes otro, melno pusi.
Vakar redzējām pastaigājoties lielisku feeriju - Le Grand Palais no ārienas (iekšā ir Le XIII Salon de l’Automobile un izrīkota liela iluminācija). Viss nams mirdz dzeltenās, sarkanās un lilā lampiņās; milzīgās kolonādas kvēlo spilgti sarkanā gaismā un gaišais glazes jumts spīd kā mamuta mugura starp Champs Elysees melniem kokiem. Gar trotuāriem neskaitāmās rindās gaid privātie automobiļi uz saviem kungiem: no mazām, velnišķīgām, torpēdveidīgām jeb ovālām mašīniņām līdz milzīgām limousines jeb double-coupe, kas no sava melnā lakas vēdera spļauj ārā slaikus brīnumradījumus baltmelnos kažokos. Un tad caur visu šo krācošo jaunlaika pūli šņāc dullā lokomotīve, kas stiep veco trambaju uz St. Cloud, kā smieklīgs dzīvs anachronisms. Un īstais lielpilsētnieks, parīziets ar aukstām acīm un nodarbotu prātu steidzas visiem šiem brīnumiem garām uz kādu nebūt Cinerama, kamēr tikai mums eklektiskiem svešiniekiem dots visu to cienīt un baudīt…
Raksti! un esi sveicināts no sava Jāzepa.
Šodien bij ļoti silts laiks, un uz Avenue du Bois no rīta redzēja daudz elegantus jaunekļus un vecus kungus uzvalkos ar ļoti īsiem svārkiem.
20. decembris
Džo ar Līnu nosūta Oļģerdam dāvanu Ziemassvētkos – iemīļotā žurnāla "Excelsior" abonementu uz pusgadu!
Parīzē 20 dec / 1912
Olģerdam Ziemassvētku dāvana no Joe
un Linas.
/Excelsior žurnāla abonements uz 6 mēnešiem/
Džo ar Līnu saņēmuši sūtījumu no Mamiņas un steidz pirkt sev svētku dāvanas – Džo t.sk. iegādājas arī skaistu izdevumu "Venēcijas bildes", kas liek atcerēties nemaz ne tik seno ceļojumu uz šo pilsētu. Nosūtīta dāvana arī brālim, kā arī padzerta tēja un dibināta tuvāka pazīšanās ar zviedrieti.
Džo dienasgrāmata (1912)
Pienāca no Mamiņas naudas dāvana. Steidzāmies tūlīt uz Credit Lyonnais un tad skaistā laikā un laimīgākās jūtās staigājām pa bulvāriem dāvanas sev pirkdami – es ppem. smuku écaille papiros étui un Henri de Regnier Images Images Vénitiennes [Venēcijas bildes], aizstellējām Olgerdam kā dāvanu pusgadu "Excelsiora" abonementu, un padzērām tēju pie Beschoff-David. Vakarā pastelēju sev jostu priekš aknas izārstēšanas un vakaru nogulēju uz gultas, pie kam zviedriete man tenait compagnie [uzturēja kompāniju].
21. decembris
Jāzeps pirmo reizi apmeklējis Parīzes Latviešu tikšanos (Raiņa vakars), taču… nav jutis īsti nekā kopēja ar šiem ļaudīm. Viņš prāto, vai pie vainas jaunība, vai kas cits.
Džo dienasgrāmata (1912)
Arī atpūtos un nestrādāju. Vakarā biju aizgājis uz Parīzes Latviešu Pulciņu, kādā kafejā uz St. Germain Raiņa vakars. Priekšlasījumi un deklamācijas. Kad tīri atklāti sevi aplūkoju, tad nejūtu nekādas īsti tautiskas sajūtas un nekā kopēja ar šiem ļaudīm. Vai tā varbūt tikai jaunības parādība?
22. decembris
Ziemassvētki tuvojas, un Džo ar Līnu apmeklē vienu no tuvākajiem Parīzē – mākslinieku Gosē. Šoreiz saruna ievirzījusies ļoti nopietnā gultnē, pieredzējušākais Gosē dod padomus savu ceļu vēl meklējošajam Jāzepam. Viņš to patiesi apdomā, novērtē savas iespējas un to, ko viņa stāvoklis varētu sniegt nākotnei.
Džo dienasgrāmata (1912)
Vakarā apmeklējām Gosé - viņš man teica visādas pamatīgas lietas par to, ka nevajagot specializēties, bet strādāt un iziet uz savu mērķu izvešanu. Šie padomi mani stipri nodarbina – esmu tagad pavisam nenoteiktā stāvoklī. Ja es gribētu naudu pelnīt, tad vajadzētu tūlīt specializēties – bet vai tas nav ļoti slikti? Taisnības pēc gan man to nevajadzētu, jo šinī ziņā ieņemu savādu stāvokli: esmu gandrīz vienīgais jaunais latviešu mākslinieks, kas var dzīvot nepelnīdams, un tāpēc pie tā ar vajadzētu palikt, lai varētu no sava talanta visu izsist.
24. decembris
Parīzē pavadīta brīnišķīga Ziemassvētku diena – eglīte, dāvanas, bērnības atmiņas un emocijas. Vēlākā dienas daļa mazliet mazāk izdevusies, taču tik un tā iets gulēt piecos no rīta. Džo ar Līnu nosūtījuši Gosē sveicienus svētkos – pretim saņemot ielūgumu ciemos uz mūzikas vakaru.
Džo dienasgrāmata (1912)
Ļoti smuka ziemassvētku diena ar eglīti un dāvanām, kuras viens otram taisījām. Drusciņ mazākais atgādināja bērnu dienas, kad visu dienu skrēja un vēl visu ko apgādāja, un tad vakarā ar drebošu sirdi iegāja pie eglītes. Raudāju, nezinu īsti kāpēc, laikam bij žēl Mamiņas, kas gandrīz viena pate.
Pēc tam bijām uz Messe de Minuit, St. Sulpice, kur nebij nekā – nelaipni ļaudis, milzīga zvanīšana, pustraks sieviets, kas dziedāja skaļā balsī visas lietas līdz. Trijos vēl aizbraucu uz Montmartre, kur Mulja man bij pastelējuse, bet bez jebkāda regret aizbraucu, nesaticis, mājās, jo nebūt tur labi juties réveillon [Ziemassvētku vakara] kompānijā – bez tam visi frakās. Piecos gulēt – pirmo reizi tik vēl, kamēr te esmu. Stiprs klepus un galvass. Aizsūtiju Gosé’am mazu bildīti un Lina rozes – otrā dienā viņš atrakstīja ļoti smuku vēstuli un ielūdz, lai dzirdētu "very pleasing and interesting american beautiful music rag"(!), ar jocīgu zīmējumu – kā liekas, viņam ir gramofons. Mulja man pēc divām dienām atrakstīja, ka nemaz Capitolé’ā nav bijusi – taut mieux [labāk].
25. decembris
25. decembrī Jāzeps ar Līnu saņem sirsnīgu pastkarti no visiem ģimenes locekļiem, kas atrodas Pēterburgā – Oļģerds, Māsiņa Margarēta, vecākā māsa Mērija (Lulu) ar ģimeni.
S. Peterburgā
25. XII. 1912
Nosvinējām vakar visi kopā ziemas svētku vakaru un sūtam Jums mīļus sveicienus! Paldies par telegramu, kura pienāca taisni, kad sveces dega.
Olgerds,
Margarete.
….
Tomēr pārējās brīvdienas Džo nemaz tik izcili neiet – tās mierīgi pavadītas mājās, tiekot galā ar dažādām kaitēm; arī šādas dienas ir nepieciešamas.
Džo dienasgrāmata (1912)
Nosēdējām mājās – vispārigi visās nāk. dienās vairāk atpūtos, lai pārietu aknes sāpes, klepus un slimais pirksts, kas mani moc.
26. decembris
Otrajos Ziemassvētkos Džo kopā ar lielāku kompāniju devušies uz vienu no lielākajām un populārākajām Parīzes deju zālēm – Le Bal Bullier.
Džo dienasgrāmata (1912)
Vakarā lielā kompānijā aizgājām pie Bullier*: A.M. ar māti un draudzeni Salome (Mme Андреева née кн. Барятинскя – ļoti zimpātiska un smalka krieviete-gruzīniete) un kavalieru Жервé (tipiskais liceists), zviedru kompānija – zviedriete ar brāli, brālēnu un jauno zviedri no Café de la Paix. Biju vēl uzaicinājis Ernesto, kas vēlāk ar aiznāca. Visi daudz dejoja, man bij tas prieks, reiz ar Salome pa zāli pastaigāties un sievietes inspektēt [..]
*"Bal Bullier" bija lielākā deju zāle Parīzē, ko izveidoja Francois Bullier 19. gadsimta vidū (pirmo reizi atvērta 1847. gadā, tad pārveidota orientāliskā stilā un no jauna atklāta 1850. gadā). Tā bija ļoti populāra vieta dejām un citām izklaidēm, ieejas maksa ceturtdienu vakaros bija 2 franki, bet viens franks sestdienu vakaros.
27. decembris
Džo ar Līnu bijuši ciemos pie Gosē, kurš Ziemassvētkos abus bija aicinājis uz plašu klausīšanos. Viņš priecājas, cik jauki pavadīts laiks un ka Gosē patīkot viņu sabiedrība. Pēc tam viņi devušies uz baletu Alhambra teātrī – neviennozīmīgs vērtējums. Tam sekojis Monmartras apmeklējums, izrādot tās vietas jaunajam zviedram.
Džo dienasgrāmata (1912)
Padzērām pie Gosé patīkamu tēju un noklausījāmies viņa lieliskās amerikāņu gramofona plates, jo tāda ir viņa jaunākā atrakcija. Nākamā svētdienā viņš pie mums nāca un atkal tā sajūsminājās, ka jābrauc pakaļ gramafonam un jāspelē pie mums ar klavieru pavadījumu. Liekas, ka viņš tiešām labprāt pie mums nāk.
Piektdien pēc vakariņām vēl bijām Alhambrā, kur starp citu bij angļu balets, maisījums no smukām dejām un briesmīgām negaršībām. Mūzika no slavenā "In Shadows" komponista. Pēdējais gabals gan ir bijis tik populārs, kā reti kāds cits. Tad, pēc tam, ar jauno zviedri uztaisījāmies uz Montmartre. Rādīju viņam "Moulin Rouge" un "Monico". Visur tās pates sievietes, tikai vecākas. Beļģiete.
28. decembris
Džo aizvedis savu paziņu Annu pie mākslinieka Gosē, taču nemaz nejūtas par šo soli gandarīts un kopumā visai skarbi viņu kritizē savā dienasgrāmatā. Viņam īsti nav skaidrs, kāpēc brālim bijušas citas domas. Toties viņas draudzene Salome Džo gan izraisa daudz lielākas simpātijas.
Džo dienasgrāmata (1912)
Vienu dienu aizvedu A.M. pie Gosé, kur viņa atkal runāja savā tipiskā rücksichtslose Weise [neapdomīgā veidā]. Man viņa gan ir ļoti nezimpātiska un nesaprotu īsti, kāpēc viņu Oļģerds (izņemot tīri fizisko mīlestību) tā cienīja. Viņa ir tipiskā aventuriere – la femme qui veut réussir, et le fait [piedzīvojumu meklētāja – sieviete, kura vēlas gūt panākumus un dara]. Viņas devīze – kā tā pate reiz sarunā izteicās – no katra cilvēka pēc iespējas daudz "izsist", iemantot, nebaidīdamies ne no kādiem līdzekļiem. Tikai viņa visu to dara tādā nepatīkamā, bezkaunīgā vīzē. Sieviete bez sharme – cik patīkama viņai blakus izliekas viņas draudzene Salomé.
31. decembris
Džo raksta par, šķiet, nesen iepazīto Annas Mihailovnas draudzeni Salomi, kas devusies prom no Parīzes – atpakaļ uz Pēterburgu. Viss liecina, ka viņa Jāzepam iepatikusies.
Džo dienasgrāmata (1912)
Vakarā viņa galīgi aizbrauca uz Pēterburgu.
