Iespējams, daudzi vēl atcerēsies mākslinieka gleznu izstādi "Uztveres durvis", kas pagājušajā gadā bija skatāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā – tagad Rotko muzejā. "Ja uztveres durvis tiktu attīrītas, viss cilvēkam parādītos tāds, kāds tas ir – bezgalīgs. Jo cilvēks ir noslēdzies tiktāl, ka pasauli skata vien caur šaurām plaisām savas alas sienās," – tā reiz sacījis dzejnieks Viljams Bleiks, un šī atziņa pārtapa Daugavpilī rīkotās izstādes nosaukumā, trāpīgi raksturojot britu abstraktā ekspresionista gleznās pārtapušo domu un iztēles pasauli.
Ja šo izstādi redzējāt, to noteikti neaizmirsīsiet, jo Džona Hoilenda krāsu prieks un iekšējās pasaules izziņā sakņots
vēstījums bija kā magnēts, kas lika pie viņa darbiem atgriezties vēl un vēl, jo šajās gleznās ieaustajām emocijām un noskaņām ir liels pievilkšanas spēks.
Tieši tāpēc Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājai Intai Zēgnerei radās vēlme pēc izstādes Rotko mākslas centrā doties uz Londonu, uz Džona Hoilenda studiju, kur mākslinieks dzīvojis un strādājis, lai caur viņam vistuvākajiem cilvēkiem – mākslinieka atraitni Biverliju Hīsu-Hoilendu (Beverley Heath-Hoyland), dēlu Džeremiju Hoilendu (Jeremy Hoyland) un izstādes kuratoru, rakstnieku un BBC 3 raidījuma "Free Thinking" vadītāju Filipu Dodu (Philip Dodd) – iepazītu šīs neparastās personības dzīvi un iedvesmas avotus.
Gleznas eksistē, lai tās piedzīvotu
Džons Hoilends šajā pasaulē pavadījis 76 radošus gadus, kā bērns piedzīvodams arī kara šausmas, kad viņa dzimtā Šefīlda tika bombardēta. Savukārt vēlāk prātu un iztēli pilnībā saistīja mākslas pasaule. Kopā ar savu draugu, topošo mākslinieku Braienu Fīldingu (Brian Fielding) viņi klejoja pa pelēkajām, joprojām gruvešiem pilnajām Šefīldas nomalēm, dedzīgi diskutēdami par Mākslu ar lielo burtu un saviem galvenajiem varoņiem – van Gogu, Šagālu, Ruo…
Turpinājās studijas Šefīldas Mākslas koledžā, bet līdz 20 gadu vecumam Hoilends nezināja, ko nozīmē ceļot un ar visām maņām atklāt jaunu krāsu, smaržu un uztveres pasauli. Taču tad rodas pirmā iespēja – Marseļa! Tikt līdz turienei nācās ar autostopiem, bet apmešanās vieta tika iegūta apmaiņā pret palīdzēšanu nakts tirgus darbos. Visas pūles bija tā vērtas, jo pēc pelēkās Šefīldas Francijas spilgtums bija kā melnbaltas bildes nomaiņa pret krāsainu. Toņi un pustoņi, krāsu un smaržu bagātīgā palete, viegli vibrējošais gaisa spirgtums un brīvības sajūta. To Hoilends paturēs uz mūžu, un ceļošana kļūs par viņa kaislību…
Varbūt tieši no tā izriet arī viņa attieksme pret mākslu, jo Džons Hoilends uzskatīja, ka gleznas eksistē, lai tās piedzīvotu. Tās ir kā notikums, kas jāizbauda caur sajūtām.
Un patiešām, ar viņa gleznām tā ir noticis. Džons Hoilends ir viens no izcilākajiem britu abstraktā ekspresionisma pārstāvjiem. Viņa darbi ir eksponēti daudzās pasaules valstīs. Protams, arī dzimtenē, tai skaitā tādos pazīstamos muzejos kā "Tate Britain", "Whitechapel Art Gallery", Demjena Hērsta "Newport Street Gallery" un daudzviet citur.
Biverlija Hīsa-Hoilenda: Džonam bija tik bagāta iztēle…
Pienācis laiks piezvanīt pie mākslinieka studijas durvīm un izdzirdēt laipno Biverlijas Hīsas-Hoilendas balsi.
Biverlija Hīsa-Hoilenda: Liels paldies par apmeklējumu! Studija šeit darbojas kopš 1979. gada, kad šo ēku iegādājās mākslinieku grupa. Studijas Lielbritānijā ir ļoti dārgas. Džons bija īrējis studiju, un tā bija ļoti pieprasīta un dārga vieta "Primrose Hill" rajonā. Tad Džons devās uz Ņujorku, un kāds draugs ar viņu sazinājās un teica: "Mūsu grupa sanāk kopā, lai nopirktu māju. Vai tu vēlētos, lai arī tev piederētu sava telpa?" Un Džons teica: "Jā, noteikti!" Tā viņš šeit dzīvoja no 1979. gada līdz 2011. gadam, kad aizgāja mūžībā."
Inta Zēgnere: Vai atceraties savu pirmo apmeklējumu Džona Hoilenda studijā?
Jā, es atceros gan. Biju diezgan jauna meitene, kad satiku Džonu. Tas tiešām bija pirms daudziem gadiem. Toreiz Džons mani ieraudzīja kādās svinībās un jautāja: "Kas ir tā meitene?" Kāds viņam nosauca manu vārdu, viņš to iegaumēja un tad telefona grāmatā atrada manu numuru. Saņēmu ļoti daudz zvanu no viņa un piedāvājumu satikties, bet atbildēju: "Kāpēc gan lai es ar jums tiktos, ja es jūs nepazīstu?" Galu galā piekritu doties uz tikšanos. Toreiz īpaši daudz nezināju par mākslu, bet laika gaitā iepazinu šo neparasto pasauli. Apmeklēju visas izstādes, apmeklēju Karalisko Mākslas akadēmiju un izstāžu atklāšanas.
Džons Hoilends jau tolaik strādāja ar spilgtajām akrila krāsām, un, iespējams, ka jūsos viņš saskatīja vēl vienu – savas dzīves spilgto krāsu?
Jā, tā laikam bija gan.
Bet jūsu dzīvē ir vēl daži zīmīgi pagrieziena punkti: esat dzimusi Jamaikā, tad desmit gadu vecumā pārcēlāties uz Londonu. Vai varat par to pastāstīt?
Esmu dzimusi Jamaikā, Montegobejas pilsētā, kur augu kopā ar vecmāmiņu, jo mani vecāki strādāja Lielbritānijā.
Nezinu, vai esat dzirdējusi kaut ko par "Windrush" jeb "Vēja brāzmām" – par Karību jūras reģiona iedzīvotāju ierašanos Lielbritānijā. Tas bija laiks, kad Lielbritānijas valdība centās piesaistīt cilvēkus no ārvalstīm, lai atjaunotu savu valsti pēc Otrā pasaules kara. Tādējādi tika aicināti darbā strādnieki no Karību jūras reģiona un, manuprāt, pirmais kuģis, kas atveda Karību jūras iedzīvotājus uz Lielbritāniju, bija kuģis tieši ar šādu nosaukumu – "Vēja brāzmas", ar kuru Lielbritānija ieradās arī mans tēvs.
Savukārt mana māte bija paredzējusi braukt ar nākamo kuģi, bet tad, kad robežsargiem iedeva dokumentus, izrādījās, ka tajos nav ierakstīts viņas otrais vārds, tāpēc viņa nedrīkstēja doties ceļā, kamēr nebija sakārtoti dokumenti. Tomēr mātei paveicās, jo viņa paguva uz pēdējo kuģi, kas no Jamaikas devās uz Apvienoto Karalisti. Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Sāku mācīties Londonā skolā, vēlāk iestājos modeļu skolā, kur man bija ļoti labi panākumi. Taču iegūt modeles darbu Apvienotajā Karalistē joprojām nebija viegli. Bieži vien saņēmu atbildi: "Nē, paldies, mēs meklējam angļu rozi." Tieši tāpēc toreiz sāku piedalīties daudzos skaistumkonkursos, jo sapratu, ka veiksmīga piedalīšanās paver iespēju darbam.
Un tad jūs 1971. gadā kļuvāt par "Miss Black Britain"! Bet kāds bija jūsu pirmais iespaids par Džonu Hoilendu un viņa mākslu, kad ienācāt studijā?
Man tas viss bija ļoti jauns. Jauka vieta, jaukas gleznas. Laikam ejot, Džons mani aicināja uz studiju, kad bija pabeidzis jaunus darbus, un vaicāja, ko es par tiem domāju. Tad es parasti izvēlējos vienu darbu, kas man vislabāk patika. Un bieži izrādījās, ka arī viņam pašam tas patīk vislabāk. Džons man teica – zini, tas ir kā ar mūziku: ja tu, piemēram, pavadītu daudz laika ar džeza mūziķiem, tu sāktu labāk saprast džezu. Tā tas ir arī ar mākslu. Tomēr viņš bieži bija pārsteigts, kad izvēlējos gleznu, kas arī viņam šķita vislabākā. Galu galā es daudz uzzināju par šīm gleznām, un tagad varu viņu pārstāvēt. Tie patiešām ir apbrīnojami darbi.
Kādas bija Džona Hoilenda attiecības ar mūziku? Vai mūzika skanēja viņa darbnīcā, kad viņš gleznoja?
Jā, īpaši soul mūzika. Viņam patika dīvas. Patika priecīga, dzīvi apliecinoša mūzika.
Mūzika skan arī viņa gleznās. Dzeja un mūzika… Vai varam tagad veikt nelielu ekskursiju pa Džona Hoilenda studiju? Jūs mājaslapā piedāvājat arī virtuālu ieskatu, bet tas, protams, nav salīdzināms ar realitāti.
Šī studijā ir patiešām fantastiska. Pirms dažiem gadiem viens no pasaules lielākajiem mākslas gadatirgiem – "Frieze London" – apmeklējot daudzas studijas, atzina, ka šī ir visiedvesmojošākā. Kā redzat, sava izdevuma vākam viņi izvēlējās bildi tieši no šejienes.
Arī darbi, ko 2022. gadā atvedāt uz Rotko mākslas centru Daugavpilī, bija tiešām iespaidīgi. Vai pirmo reizi bijāt Latvijā?
Jā, tā bija pirmā reize, un tā pārsniedza jebkādas manas gaidas!
Kad kurators Filips Dods man vaicāja, vai es piekristu izstādes rīkošanai Marka Rotko mākslas centrā, svinot centra desmit gadu jubileju, man nebija šaubu, ka tā būs izcila izstāde. Bet tas, ko ieraudzīju, pārsniedza cerēto.
Daugavpilī ir brīnišķīgs mākslas centrs. Džona Hoilenda darbu izstāde bija veidota kā retrospekcija, un ikvienam māksliniekam tas ir svarīgi, lai viņa darbi turpina dzīvot pēc aiziešanas mūžībā. Mēs esam bezgala priecīgi un pateicīgi par šo izstādi Rotko centrā. Tas bija tik iedvesmojoši – redzēt, cik daudz cilvēku vēlas fotografēties pie Džona darbiem… Viņš būtu ļoti priecīgs un arī lepns. Džons jaunībā bija devies uz Ameriku un tur saticis daudzus māksliniekus, kas viņu iedvesmoja – Robertu Makdauelu, Barnetu Ņūmenu un arī izcilo Marku Rotko. Tagad viņš būtu lepns, ka viņa gleznas atradās izstādē līdzās Marka Rotko darbiem.
Jums ir taisnība par cilvēku iedvesmotajām sejām, vērojot Džona Hoilenda gleznas un pēc tam daloties ar fotogrāfijām sociālajos tīklos. Bet kā jūs varētu raksturot to, ko redzam šeit, studijā?
To grūti aprakstīt. Jūs jau redzat – grīda ir tik neparasta, ņirb no krāsām, gaisotne īpaša. BBC ir uzņēmis filmu par Džonu Hoilendu – tās nosaukums ir "Sešas dienas septembrī" ("Six Days in September"). Viņš tika filmēts sešas dienas, kurās tapa glezna.
Lielformāta gleznas, ko redzam pie sienas, ir no viņa pēdējā cikla "Mistērijas". Pēdējās gleznas nosaukums ir "Mēness ūdenī". Viņa darbi atgādina kaut ko no kosmosa vai arī no mūžības.
Zinu, ka Džonam Hoilendam patika eksotiskas zemes. Vai varat pastāstīt par viņa attiecībām ar Jamaiku?
Džonam ļoti patika spoža gaisma, tropi. Viņam patika sēdēt verandā un vērot, kā putni lidinās šurpu turpu. Daudzas reizes bijām Jamaikā. Viņš tur jutās kā mājās.
Arī Jamaikas skolu esat atbalstījuši ar īpašu ziedojumu.
Kad atstāju Jamaiku, biju ļoti jauna, un man bija žēl pamest dzimteni, doties līdzi vecākiem. Vienmēr esmu ilgojusies pēc šīs vietas. Tāpēc vaicāju Džonam, vai mēs nevarētu kaut ko veltīt Jamaikai. Vēlāk ar Džona dēlu Džeremiju devāmies uz skolu, kurā biju mācījusies, satikām skolotājus un vaicājām, vai skolai būtu vajadzīgas kādas grāmatas, bet skolotāji atbildēja: "Ir vajadzīgas divas klases!" Tad mēs ziedojām naudu, lai Jamaikā būtu divas jaunas klases, un tagad katru gadu februārī skolā tiks rīkotas Džona Hoilenda dienas.
Acīmredzot Jamaika Džonam Hoilendam bija īpaši tuva, ja reiz viņš vēlējās, lai pēc aiziešanas mūžībā viņa pelni tiktu izkaisīti jūrā pie Jamaikas?
Jā. Viņš vēlējās, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Montego līcī. Džona dēls Džeremijs un es – mēs aizbraucām uz Jamaiku. Džons vienmēr bija paradis celties agri. Tajā agrajā rītā – cik zīmīgi! – piekrastē es pēkšņi ieraudzīju laivu ar nosaukumu "Rīta zvaigzne". Palūdzu tās īpašniekam, vai viņš mūs būtu ar mieru ievest jūrā. Viņš piekrita, un mēs devāmies jūrā ar Džona pelniem. Ar "Rīta zvaigzni" mēs devāmies izpildīt Džona pēdējo vēlēšanos – izkaisījām pelnus ūdenī, un es biju uzvilkusi sarkanu bikini. Tās bija ļoti neparastas bēres. Tieši tā, kā Džons būtu vēlējies…
Džeremijs Hoilends: Mans laiks ar tēvu vairāk saistīts ar bērnību
Saruna ar mākslinieka dēlu Džeremiju Hoilendu (Jeremy Hoyland) ir kā daudzu nezināmu atklājumu stunda.
Inta Zēgnere: Šo studiju bija gana viegli atrast – Elizabetes līnija, Bārbikena centrs, tad viena ieliņa, un esam jau klāt. Vai tas bija tāpat, kad jūsu tēvs šeit sāka dzīvot?
Džeremijs Hoilends: Jā, galvenā metro līnija bija "Circle line" – kaut gan šis rajons nebija īpaši pazīstams, kad tēvs pārcēlās. Viņš nebija bagāts mākslinieks, kad šeit ieradās, bet viņš kopā ar māksliniekiem Hovardu Hodžkinu, Alanu Džonsu un vēl vairākiem citiem nopirka bijušo cepuru rūpnīcu par zemu cenu un tad sadalīja to darbnīcās, kurās iespējams arī dzīvot. Toreiz, 1979. gadā, tā nebija vieta, kurā cilvēki labprāt gribētu apmesties.
Blakus atradās Smitfīldas tirgus (Smithfield market) – vecākais un lielākais gaļas tirgus Londonā. Tirgus atrašanās tuvumā tēvam patika, jo viņam garšoja gaļa. Viņam patika agri celties. Tā kā miesnieki tirgū strādāja kopš pusnakts, jau piecos no rīta viņi pulcējās kafejnīcā uz agrajām brokastīm.
Tēvam tas ļoti patika, ka viņš jau piecos no rīta kafejnīcā var ēst steiku, tad nākt uz studiju un sākt darbu. Šajā vecajā rūpnīcā aiz gaļas tirgus stūra tapa izcila māksla!
Jums toreiz bija ap divdesmit – vai atceraties šo laiku? Vai mākslinieki šajās telpās arī satikās un diskutēja?
Es nedomāju, ka satikās tik daudz tieši telpās, bet tikšanās un diskusijas piederēja pie mana tēva ikdienas. Tomēr es nebiju šīm diskusijām piederīgs. Biju vienkārši viņa dēls, turklāt nebiju mākslinieks. Turklāt tajā laikā, kad viņš nopirka šo īpašumu, dzīvoju Kanādā un atgriezos pusotru gadu vēlāk.
Mans laiks ar tēvu vairāk saistīts ar bērnību. Tēvs bija nopircis lauku māju apmēram 160 kilometru attālumā no Londonas, un savus lielākā izmēra darbus viņš gleznoja tieši laukos. Viņam šis lauku īpašums piederēja jau desmit gadus agrāk, pirms studijas Londonā. Tā nu Biverlija rūpējas par Londonas studiju, bet mēs ar bērniem – par viņa lauku īpašumu. Tur viss saglabājies tā, kā bija viņa paša laikā – gan mēbeles, gan iekārtojums. Viss. Tas ir mana tēva mantojums, un mēs negribam neko tajā mainīt.
Tēvs labi spēlēja futbolu jauniešu komandā "Ziemeļu Dinamo" kopā ar savu draugu, vēlāk pazīstamu mākslinieku Braienu Fīldingu. Iedomājieties: viņi pēc treniņa iet mājās, ir auksta ziemas nakts, un viņi runā par Gogēnu. (smaida)
Tēvs bija arī kaislīgs riteņbraucējs un iedrošināja arī mani. Vēl viņš bija dedzīgs bokseris un apmeklēja boksa klubu.
Tēvs pamatīgi strādāja. Viņš bija pasniedzējs vairākās mākslas skolās: Čelsijas Mākslas skolā, Sentmartinā, Karaliskās akadēmijas mākslas skolā. 1999. gadā viņš tika iecelts par glezniecības profesoru Karaliskās Mākslas akadēmijas skolās. Ļoti bieži līdz pat vēlam vakaram viņa nebija mājās, bet, kad atgriezās, devās uz studiju un gleznoja savus lielformāta darbus. Viņam bija smagi jāstrādā. Savukārt es biju pārāk mazs, lai saprastu viņa abstraktos darbus.
Reiz viņam vaicāju: "Vai tu proti uzzīmēt arī kaut ko reālu, piemēram, lidmašīnu "Spitfire", kas piedalījās kaujās Otrā pasaules kara laikā?" Un viņš desmit minūtēs uzzīmēja man lidmašīnu. Es biju sajūsmā!
Vai viņš stāstīja arī par savu bērnību ?
Tēvam bija pieci gadi, kad sākās karš. Viņa tēvs bija projām visu kara laiku, bet viņš pats dzīvoja tolaik kopā ar savu māsu un mammu. Šefīlda bija pelēka, industriāla pilsēta, kas bieži tika bombardēta, skanēja trauksmes sirēnas, viņiem bija jāiet uz bumbu patvertni, bet dažkārt mana vecmamma sacīja: "Neiesim nekur. Paliksim tepat un skatīsimies pa logu, kā krīt bumbas." Viņa bija ļoti stipra sieviete, liels atbalsts manam tēvam. Tieši viņa ievēroja, ka tēvam padodas viss, kas saistīts ar mākslu un norādīja, ka šo ceļu vajadzētu turpināt. Mans tēvs vēlējās tās emocijas, kas viņu iedvesmojušas gleznot, izjustu arī tie cilvēki, kas vēlāk uzlūko viņa gleznas.
Jā. Tā patiešām ir. Tāpēc pie šīm gleznām ir vēlēšanās ilgi kavēties, jo tās uzrunā gandrīz kā mūzika vai kā dzeja. Es pat varētu sacīt, ka tām ir garīgs pirmsākums.
Jā. Tas ir skaisti, ka to pamanījāt, jo tas nozīmē, ka tēvs ir sasniedzis savas misijas piepildījumu. Viņš vēlējās, lai cilvēki viņa darbus nevis vienkārši uzlūkotu, bet gan sajustu.
Kurators Filips Dods: Hoilenda gleznas ir par viņu pašu
Džons Hoilends ticis dēvēts par Eiropas atbildi Markam Rotko, bet mākslinieks Demjens Hērsts viņu raksturojis kā "neapšaubāmi nozīmīgāko britu abstrakcionistu". Pats mākslinieks savulaik ir teicis, ka "glezniecība ir kaut kas pa vidu starp zvanu skaņu un tekošu ūdeni, tā ir attiecībās starp lapām un vēju, starp putniem un zemi"… Tik poētiski viņš ir izteicies par mākslas pasauli, ko izvēlējies un ko uzskatījis par garīgu izpausmi.
Izstādes "Uztveres durvis" kurators, grāmatu autors un BBC raidījumu vadītājs Filips Dods atzīmē: "Hoilends ir sacījis, ka vienmēr uzskatījis gleznas par garīgām, un, manuprāt, tās arī ir garīgas. Angļu valodā ir tāds teiciens: "Uzticies stāstam, nevis stāstītājam." Aizmirstiet, ko saka mākslinieks – skatieties uz gleznu, un glezna jums pati izstāstīs."
Inta Zēgnere: Šīs gleznas skar emocionāli dziļi. Īpaši pēdējā perioda darbi.
Filips Dods: Uzskatu, ka mēs neesam pietiekami domājuši par to, kā ir gleznot, kad esi vecs… It īpaši tad, ja esi vecs un nevesels. Mēs, piemēram, pazīstam Rembranta gleznas, un ir skaidrs, ka uz vecumu viņa rokraksts mainījās, jo gleznošana ir izteikti fiziska nodarbe. Tas ir smags darbs. Hoilends saprata gleznas fizisko un garīgo dabu. Arī mums tāda ir, jo esam garīgas būtnes fiziskā ķermenī. Un no šāda skatu punkta man šķiet, ka
Hoilenda vēlīnās gleznas ir kā atvadīšanās, atraisīšanās no fiziskā, materiālā, ķermeniskā. Viņa trauslo elēģiju cikls, kas veltīts aizgājušajiem draugiem – tās ir kā garas atvadas. Man šķiet, mēs pietiekami nedomājam par glezniecības fizisko aspektu.
Viens no maniem draugiem, kāds ļoti slavens gleznotājs, teica tā: "Filip, tas ir briesmīgi, jo, kad esi vecs, tev nav spēka gleznot." Cits gleznotājs vispār pārtrauca gleznot. Viņš varēja tikai zīmēt.
Kad Hoilends bija jauns, viņš radīja lielformāta gleznas, un viņš tajās jūtas tā, it kā pār tām dominētu, kontrolētu. Bet, kad viņš kļūst vecāks, gleznas radoši eksplodē. Tā ir zvaigznes eksplozija.
Kur viņš ņēma iedvesmu?
Kāds mākslinieks par Hoilendu teica, ka viņš nebija astronauts, bet es domāju, ka savā ziņā bija gan! Šīs it kā smalku mežģīņu cauraustās gleznas lielā mērā ir viņa ceļojums kosmosā.
Hoilends aizrāvās ar kosmosa fotogrāfijām, un pieņemu, ka viņš sevi uzskatīja par ceļotāju kosmosā.
Savukārt es domāju, ka viņš veicis ne tikai ceļojumu kosmosā – drīzāk tas bijis ceļojums savas dvēseles dzīlēs.
Arī es uzskatu, ka viņa gleznas ir par viņu pašu. Visas viņa "Elēģijas" – tā ir atvadīšanās no draugiem, un domāju, ka tas ir veids, kā viņš samierinājās ar dzīves īslaicīgumu. Piemēram, "Ziemas tīģeris". Ļoti neparasta glezna. Ziema.
Viņš zināja, ka viņš vairs nav jauns, un tāpēc vēlīnajās gleznās vairs nav zaļās krāsas. Agrīnie darbi ir pilni zaļuma, bet vēlīnajās gandrīz viss zaļais ir pazudis. Palicis dzeltenais un melnais.
Bet dzeltenā krāsa ir cerību krāsa.
Nedomāju, ka šis dzeltenais tonis ir dabas dzeltenais, un, ja arī šis dzeltenais tonis, šī krāsa kaut ko sola, tad vienkārši tā sola citu dzīvi, kas seko jau pēc šīs dzīves. Tas nav apsolījums par to, ka nāks pavasaris.
Kāds Hoilends īsti bija? Kas viņš bija par personību?
Fiziski viņš bija liela auguma mačo. Viņš bija nācis no strādnieku vidus, tāpēc viņam nepatika izskaistinājumi. Viņš vēlējās radīt gleznas, kas tevi gāž no kājām, tāpēc tiešām neparasti, ka cilvēks ar šādu raksturu vēlāk spēja radīt tik ļoti maigas gleznas. Pēdējās ir ļoti maigas.
Mani pārsteidza viens no viņa tekstiem, kurā viņš saka – tad, kad tevi neatzīst, tu mēģini kļūt stiprs, pēc tam – izturīgs, bet beigās vienīgais, ko tu vari, ir kaukt uz Mēnesi.
Tas piemīt nobriedušiem māksliniekiem. Proti, viņiem ir vienalga, ko citi domā. Viņi negrib pārsteigt kritiķus. Atceros, reiz piezvanīju draugam, kādam ļoti slavenam māksliniekam, un vaicāju, vai es varētu viņu intervēt. Viņš atbildēja tā: "Filip, man vairs nav atlicis daudz laika – es vienkārši gribu gleznot. Tāpēc – piedod..." Un es domāju, ka tad,
kad Hoilends saka, ka grib gaudot uz Mēnesi, tas ir apmēram tas pats, ka viņam vairs nerūp viņa reputācija. Sešdesmitajos gados viņš bija ļoti pieprasīts, tāds pieprasīts pareizais. Bet brīdī, kad viņš devās mūžībā, nebija gluži tā, ka viņš būtu aizmirsts, taču tas jau bija cits laiks.
Tāpēc man patīk šis tēls, kurā viņš kā suns sēž un gaudo uz Mēnesi, uz zvaigznēm, uz Zemi. Viņa vēlīnās gleznas ir ļoti neparastas. Tās gandrīz nelīdzinās nekam citam, ko savā dzīvē esmu redzējis.
Kad runa bija par to, no kā viņš smeļas iedvesmu, bija vesels saraksts: džezs, Libāna, dzērieni...
Džonu var salīdzināt ar putnu, kurš pa graudam salasa, salasa, salasa. Jā. Viņš vēlējās sevī uzkrāt visdažādākos iespaidus no Āzijas, Amerikas, Eiropas, no mūzikas, saules, rīta gaismas, dzīves dāsnuma. Viņš gribēja tos uzkrāt pēc iespējas vairāk, lai pēc tam ar tiem dalītos savās gleznās.
