"Nosaukums ir "Plūduma pieskāriens", un tad tur viss arī notiek saistībā ar plūdumu, pilēšanu, saskaršanos. Mēs esam pa vidu, kaut kas mums apkārt notiek, kaut kas mums apkārt plūst, kaut kas savijas, bet plūdums ir silts, tāpēc ka Dieva mīlestība ir silta krāsa," iepazīstinot ar izstādi, stāsta tās autore Dina Ābele. Viņas abstraktie darbi ļauj gan sajust to plūdumu, kas dzīvo katrā no mums, gan to, kas mūs ik brīdi apņem, kas nekad nebeidzas un neapstājas, un atstāj mūsos arī savas pēdas.
Izstāde izvietota divās telpās – vienā dominē darbi zilā, bet otrā – oranžā krāsā. Katram ir tā ideju atklājošs nosaukums, jo Dina Ābele uzskata, ka, nosaukts vārdā, darbs strādā spēcīgāk un uzrunājošāk. Kad pirms gada sākās karš, viņa sākotnēji vispār nevarēja pagleznot, bet tad kādā brīdī visas savas traģiskās sajūtas sakoncentrēja gleznā "Lielais un mazais". Pēc tam viņai ļoti prasījās atkal radīt ar gaismu un cerību piepildītu gleznu, un tā tapa darbs "Rītausmas vilinājums".
Arī spožas gaismas pielietā glezna "Jūra saulrietā" tapusi, pārdzīvojot kāda tuva cilvēka zaudējumu, kurš ļoti mīlēja jūru, skaidro māksliniece: "Tā sajūta, kas man palika no viņas, ir, ka, jā, gleznā ir tās smiltis, kas viņai ļoti patika, bet jūra ir oranža. Tas nozīmē, ka viņa ir dzīva, ka tur ir mūžīgā gaisma un nekas nebeidzas."
Silti rozā toņos, mīļa un sirsnīga ir glezna, ko Dina Ābele veltījusi savai vecmammai: "Šī glezna saucas "Vecāsmātes dārza smarža". Es domāju: kā tad es atceros to vecomammu? Pēc viņas rozēm dārzā. Un tāpēc tas nosaukums gleznai ir absolūti svarīgs, jo tad tā asociācija atnāk un mēs pat jūtam, kā tās smaržo – silti rozā. Tā tāda netverama krāsa."
Ciešu saspēli veido gleznas "Kaut kas manī mostas" un "Kaut kas manī aizmieg", kas ir pārdomas par bieži vien lielo nesaderību, kas pastāv starp cilvēka ārējo fasādi un viņa iekšējo būtību. "Teiksim, bomzis – viņš nav patīkams no ārpuses, bet viņam iekšpusē varbūt ir kaut kas tāds, kā citiem nav. Otrs variants ir, ka – no ārpuses cilvēks ir glancēts, ar zeltu un briljantiem, bet iekšpusē viņš ir sapuvis. Tās divas lietas visu laiku dzīvē iet kopā.
Tā iznāk, ka cilvēks var izskatīties briesmīgi, bet viņam ir skaista dvēsele, un viņš var izskatīties skaisti, taču viņam smird tā dvēsele.
Tās ir tādas piezīmes no ikdienas," stāsta māksliniece.
Kā atzīst Dina Ābele – savās gleznās viņa ataino abstraktās ainavas, ko viņa redz savā iztēlē caur simboliem. Lai arī gleznu nosaukumi uzvedina uz viņas domu gājienu, katrs skatītājs abstraktu gleznu vienalga uztvers atšķirīgi, un tas ir mākslā pats skaistākais. Dina Ābele atminas:
"Man reiz studenti prasīja – kas ir māksla? Es trīs dienas domāju par šo jautājumu, un man šķita – ārprāts, es visu mūžu gleznoju, bet man nav, ko viņiem pateikt. Un tad es sapratu, ka māksla ir aicinājums un vilinājums.
Neapšaubāmi, ir taču jābūt ļoti lielam vilinājumam, lai cilvēks mākslas darbu nopirktu, noliktu savās mājās un katru dienu uz to skatītos. Tātad tas noslēpums ir tik svarīgs, lai tas katru dienu strādātu, lai cilvēkam būtu interesanta saruna ar to bildi. Tad tā bilde strādā."
Dinas Ābeles pārliecība ir, ka māksliniekam jābūt arī ļoti atbildīgam un jānes atbildība par katru strīpu un līniju, ko viņš uzglezno, jo pretējā gadījumā – kā skarbi saka māksliniece – viņš tikai piesārņo vidi, bet atkritumu mums jau tāpat pietiek: "Par katru lietu, ko es izstādu, man ir jānes atbildība, ko es ar to gribu teikt, uz ko es ar to gribu aicināt. Uz kuru pusi es aicinu cilvēkus domāt – vai nu par gaismu, vai nu par tumsu? Piedodiet, pa vidu ir tāda raiba taciņa…"
Vaicāta, vai māksliniecei ir svarīgi pārstāvēt gaismas pusi, Dina Ābele atbild: "Vai tad mums nepietiek tumsas, slimību un tā tālāk? Lai arī cik es pati pēc būtības esmu depresīva, es cenšos runāt par gaismu, un tas tieši ir veids, kā es pati sevi ārstēju.
Es piespiežu sevi pateikt – katru rītu gaisma dzimst jauna! Grūti varbūt to pieņemt, bet, kad tu to sev saki, tad tu to arī pieņem."
Dinas Ābeles personālizstāde "Plūduma pieskāriens" galerijā "Bazart" apskatāma līdz marta nogalei.
