Juris Petraškevičs absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1972. gada, bijušas vairāk nekā 15 personālizstādes. Pēdējos 10 gados piedalījies vairāk nekā 20 starptautiskās grupu izstādēs Zviedrijā, Dānijā, Čehijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. Autors ir Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras asociētais profesors un mākslinieks izdevniecībā "Neputns". Par animācijas filmām "Miega vilcieniņš" (1998) un "Neparastie rīdzinieki" (2001) saņēmis "Lielo Kristapu".
Būt brīvam, lai radītu
Ieva Nagliņa: Uzreiz jāatzīst fakts, kas nav slēpjams, ka Juris ir bijis mans pasniedzējs Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Tāpēc priekšvēsture ir gara, visu studiju garumā. Jura vārds un viņa daiļrade ir pazīstama dažādās formās, lai gan ir vietas, kur tevi dēvē konkrēti par grafiķi.
Juris Petraškevičs: Jā, es nezinu kāpēc, laikam tāpēc, ka savulaik arī esmu beidzis grafikas nodaļu. Tā nu bija iegājies, ka tas, ko tu esi beidzis, tas, ar ko esi bijis saistīts, tas tev visu mūžu ir piekabināts.
Ieva Nagliņa: Var atrast informāciju, ka tu nodaļu esi absolvējis ar diplomdarbu – mecotintu sēriju Gunāra Kroļļa vadībā, kas arī ir visai specifiska tehnika. Pastāsti, lūdzu, kā tas viss sākās, pirmās attiecības ar mākslu un sasaistīšanās ar šo jomu kā tādu?
Juris Petraškevičs: Man faktiski nebija nekādas īpašas izvēles, jo esmu dzimis un audzis mākslinieku ģimenē. Mani vecāki bija mākslinieki, mamma bija grafiķe un grāmatu ilustratore, tēvs bija gleznotājs. Cik nu es sevi atceros, es dzīvojos viņu darbnīcā, kas tolaik bija Mākslinieku namā, es atceros – 5. stāvā, 90. darbnīca. Ar to biju saistīts, mammai pozēju, man bija jāstāv ar bļodiņu rokā, kā jau bērnam, tas nebija ļoti aizraujoši, bet visādā ziņā priekšstats radās kaut kādā mērā padziļināts, jo esi iekšā tajā procesā.
Ieva Nagliņa: Ir zināms, ko sagaidīt. Tas vispār ir interesanti, mums Latvijā ir vairākas tādas mākslinieku dinastijas vai dzimtas, vismaz divās paaudzēs, dažkārt ilgāk. Dažādas ar mākslu saistītas profesijas tiek pārmantotas. Kā tu to redzi – kā ieguvumu, reizēm kā slogu?
Juris Petraškevičs: Nekādā ziņā ne kā slogu. Nezinu, vai arī ieguvums būtu īstais vārds, bet būtībā tā brīnišķīgā radošā pieredze, radošā vide, kas ir visapkārt, šajā profesijā darbojoties, gan kolēģi, gan tagad arī dažādas mākslas nozares. Man dēls ir komponists, viņš ar mūziku nodarbojas, vecākā meita ir beigusi mūzikas skolu. Es tajā radošajā vidē esmu tik ļoti iekšā, ka man tas liekas vienkārši brīnišķīgi, tā brīvības sajūta.
Manuprāt, tas ir būtiskākais, ka tu esi faktiski brīvs, savādāk jau tu nevari neko radīt, tev ir jābūt brīvam un savā domā neatkarīgam.
Ieva Nagliņa: Protams, tā vide ietekmē un veido, bet, kļūstot par patstāvīgu mākslinieku, vienā brīdī ir jāatrod savs raksturs, rokraksts. Kāds bija šis ceļš?
Juris Petraškevičs: Joprojām strādājot akadēmijā un ar studentiem, tā rokrakstu meklēšana visus kaut kā ļoti nodarbina, visiem liekas, ka ir kaut kas tāds jāatrod, pēc kā tevi var, uzreiz ieraugot, atpazīt. Manuprāt, tas viss veidojas laika gaitā, tas nav iemācāms vai apgūstams kaut kādā īsā laika posmā. Varbūt tas rokraksts varētu arī nebūt vizuāli atpazīstams, bet tas process, kurā darbojies. Nezinu, vai tas ir rokraksts, bet mani interesē daudzveidīga pieeja mākslā, tādi meklējumi, man patīk kaut ko atklāt, un man ir visai garlaicīgi kaut kādu savu noteiktu vienu veidu ekspluatēt. Tāpēc esmu darījis visu ko, esmu ilustrējis, gleznojis, esmu animācijas filmu taisījis, veidojis grafikas. Tad es to nedaudz pametu, jo... tās ķīmijas, kas bija pieejamas manā jaunībā, man tās rokas bija jāsmērē ar krēmiem. Es sapratu, ka man ir jāatmet tās kodināšanas un tie šķīdinātāji, un faktiski esmu tagad pārgājis uz zīmējumu. Man tas ir ļoti radošs atradums un veids, kā varu sevi izteikt.
Grafika kā eksperiments
Ieva Nagliņa: Grafika ir tāda joma, kurā cilvēki bieži vien apmulst, jo ir tik dažādas grafikas tehnikas, tā ir arī fizika un ķīmija. Tu esi savulaik izvēlējies strādāt ļoti dažādās tehnikās, tostarp ar zīmējumu. Kas tevi saista grafikā un, kā tu varētu palīdzēt cilvēkiem tajā orientēties?
Juris Petraškevičs: Es pats pie grafika nonācu… Es pat nezinu, kā un kāpēc, bet mani tas ļoti interesēja. Ģimenē mani virzīja uz gleznošanu, tēvs ļoti gribēja, lai studēju glezniecību. Redzot to, kā tie grafikas darbi top, tās preses un novilkumi, es pat nevaru nosaukt konkrētas lietas, bet es izlēmu studēt grafiku. Saņēmu arī atbalstu no ģimenes. Ja runa ir par grafikas tehnikām, tad tās, protams, apgūst pakāpeniski, to ir vesela virkne. Tāpat kā jebkurā profesijā ir tā doma, tas funktieris, ko tu gribi pateikt, un tev ir profesionāli jāspēj tas realizēt tīri tehniski. Uz šodienas grafiku skatoties, – nevaru apgalvot, ka visi, bet lielākā daļa mākslinieku, arī ārpus grafikas jomas, viņi visi kaut ko ir darījuši arī grafikas jomā. Tā ir ļoti radoši eksperimentāla pieeja, tu it kā vari ieplānot, bet nekad nezini, ko saņemsi rezultātā. Mani šis ļoti valdzina.
Mani valdzina, ka, ejot kaut kādu noteiktu ceļu, tu kaut ko ieceri, bet tevī nāk pārsteiguma moments, kad tu to realizē. Es neslēpšu, reizēm ir vilšanās.
Studenti reizēm saka, vai tas ir nepareizi, vai var kļūdīties, – īstenībā tās jau ir tās brīnišķīgās atklāsmes, arī tas, kā nevajag, kā tas ceļš aizved uz to, ko pēc tam var izmantot.
Ieva Nagliņa: Jā, tas vienmēr ir saistīts ar zināmu azartu un pārsteigumu. Mākslinieks, kā tu iepriekš teici, ir tāda brīva būtne, šī brīvība ir svarīga, bet būt pedagogam un mācīt citus, tas jau ir pavisam cits lauciņš. Kā tu kļuvi par pedagogu?
Juris Petraškevičs: Būtībā tas nāca kaut kādā mērā kā pārsteigums man. Mani akadēmijā uzaicināja brīnišķīgs mākslinieks un kolēģis Guntars Sietiņš, kas ir grafikas katedras vadītājs. Es ar prieku pieņēmu, jo man likās, ka sadarbība ar jauniem cilvēkiem un tas, ka mēs kopīgi kaut ko varētu darīt, darīt citādāku salīdzinājumā ar to, kā es studēju. Tagad tas ir radikāli mainījies un studijas ir kļuvušas daudz interesantākas. Es esmu ļoti pateicīgs Gundaram par šo iespēju, un ļoti priecājos strādāt ar studentiem.
Ieva Nagliņa: Ne tikai pati nodaļa un studiju process, bet reizēm tiek diskutēts, ka pats grafikas jēdziens mainās un paplašinās. Ienāk digitālās tehnoloģijas, līdzīgi kā tad, kad tika izgudrots internets, cilvēkiem pirmā doma bija, ka tagad vairs nedrukās grāmatas. Tāpat, kad tika radīts digitālais printeris un citas tehnoloģijas, šķita, ka ļoti ātri no mākslinieku regulārās aprites izies klasiskās iespiedtehnikas. Kā tu to redzi, tas mainās cikliski vai attīstās uz priekšu?
Juris Petraškevičs: Es domāju, ka tas attīstās. Neapšaubāmi, ienāk tehnoloģijas, ienāk blakus šīm klasiskajām grafikas tehnikām citas grafikas tehnikas. Mēs runājam par iespiedtehnoloģijām, vai tas ir drukāts ar divsimtgadīgu presi, vai tas ir drukāts digitāli. Tas vienkārši nāk klāt, vēl viena iespēja, kā var izteikties. Turklāt šīs lietas var kombinēt, tās var papildināt viena otru, tas būtībā paplašina šo radošo iespēju. Manuprāt, ar roku darinātie darbi, tur, kur ir mākslinieka klātbūtne, kur viņš pats šo darbu ir veicis, šī roku klātbūtne un ierobežotās tirāžas, – viņām ir savs šarms. Kā jau visā mākslas spektrā, ir kolekcionāri, kuriem ir ļoti svarīgi, ka tas būtu tieši tā radīts, ir tie, kas meklē mākslā citus aspektus. Tā daudzveidība arvien palielinās, un tas ir tas, kas padara radošo procesu un profesiju interesantu.
Papīra dzīvība
Ieva Nagliņa: Galerijā " Māksla XO" [nesen bija] apskatāma tava personālizstāde "Nenoteikti žesti"; kā tu nonāci pie šādas tēmas un nosaukuma?
Juris Petraškevičs: Jā, labs jautājums. Es pēdējos gadus nodarbojos ar to, ka es zīmēju, un mani interesē zīmējums kā process. Man 2017. vai 2019. gadā arī galerijā "XO" bija zīmējumu izstāde ar lieliem zīmējumiem, kas bija tādi smalki tīklojumi, kur es ar ogli strādāju. Man patika tas lielais formāts, man patika žestu valoda, plaši žesti, ka ar roku vari zīmēt pāri un ka zīmējumu vari iztaustīt, vari papīra struktūru izjust, tā gludumu. Kā jau minēju, man patīk kaut ko mainīt, kaut ko darīt savādāk. Tad vienā brīdī man bija vēl šie lielie darbi, ko eksponēju Liepājas muzejā, un tad zināmu apstākļu dēļ man bija jābūt mājās, man tā darbošanās bija uz ierobežotas plaknes. Tad es "Ikea" iegādājos tādu mazu galdiņu, A3 formātā, un tad būtībā visu pagājušo vasaru es strādāju pie šiem nelielajiem zīmējumiem. Tie ir atkal pavisam cits formāts, cita pieeja. Nejauši akadēmijā atradu aizvēsturisku rulli ar zīdpapīru, un man likās, zīmējums ir uzzīmēt kaut ko, attēlot kaut ko. Man gribējās pamēģināt papīru, kurš piedalās zīmējuma procesā, kurš ir nevis materiāls, uz kura zīmē, bet materiāls, ar kuru var zīmēt, nosacītā veidā. Tā ka, arī strādājot pie lieliem darbiem, es izmantoju dažādus tehniskus rīkus, kas var visādā veidā sabojāt papīru, to uzplēst, sabojāt, tad es mēģināju to darīt ar zīdpapīru.
Izrādās, ka tur ir ļoti interesantas iespējas, ka tas papīrs, būdams ļoti trausls un smalks, kā tauriņa spārns, tas tomēr ir gana stiprs, lai izturētu tādas fiziskas darbības ar to.
Tas diapazons ir no smalka zīmējuma, smalka žesta, līdz tādai dinamiskai, raupjai attieksmei pret papīru, tad var redzēt, kā šī robeža darbojas. Mani interesē robeža starp maigo papīra apstrādi un šo raupjo, tas, cik papīrs var turēt. Arī no pirmā acu uzmetiena tādas ļoti smalkas lietas, tās ir gana pretoties spējīgas. Man tajā zīmējumā interesē tas process un zīmējumā skatīties iekšā. [..]
Ieva Nagliņa: Jāatzīst, ka es biju ļoti patīkami pārsteigta, izstādē pirmo reizi ieraugot tavus jaunākos darbus, jo, no vienas puses, grafiķa izglītība un pieredze iemāca ļoti lielu pietāti pret papīru, jo tas ir viens no būtiskākajiem izejmateriāliem. Tu tos pieticīgi nodēvēji par zīmējumiem, bet visas šīs detaļas – skrāpējumi, burzījumi, līmējumi, punktojumi… Vai sanāk, ka caur šo procesu tu esi atradis jaunas papīra funkcijas, vai vienkārši savādāk to uz paskatījies?
Juris Petraškevičs: Arī katram grafikas darbam ir ļoti svarīgi, kādu papīru tu paņem. Katram drukas veidam ir piemērots savs papīrs. Es nezinu, vai to var saukt par pietāti, man pret papīru nav īpaša sargājoša attieksme, man liekas, ka papīrs ir daļa no zīmējuma. Būtībā tas, ar ko tu zīmē, tas var nebūt zīmulis vai pierasti materiāli, tu vari zīmēt pat ar urbjmašīnu. Arī tehniski tur ir zīmēts ar koppapīru, caur to atspiežot zīmējumus uz cita papīra. Būtībā tie materiāli ir izmantojami daudzveidīgāk nekā materiāls, uz kura to darīt. Es respektēju tos, kas ņem darbus ar baltiem cimdiem, tur ir savs šarms un pietāte, bet man patīk pirkstu nospiedumi, man patīk nevis dekoratīvi plēsts papīrs, bet dzīvs.
Ja es to formātu cenšos piedabūt un man kaut kur ieplīst, es to atstāju, man liekas, ka tā ir tāda papīra dzīvība, tāpat kā oglei, pastelim vai grafītam.
Tu viņu vari izmantot kā perfektu attēlojošu materiālu, bet vari arī ar viņu sarunāties un ļaut tam darīt arī kaut ko nejēdzīgu, un priecāties, ka esi atklājis, ka viņš kaut kā piedalās darbā. Man liekas, ka tā ir tā zīmējuma burvība un šarms. Tas ir kaut kas līdzīgs džeza improvizācijai vai laikmetīgai mūzikai. Vai kā [Džons] Keidžs, kura monologu par darbu "4’33" man patīk citēt, kur viņš vispār runā par klusumu un par skaņu. Man liekas, ka te ir paralēles vizuālajā mākslā, mani tas ļoti aizrauj. To var, protams, pētīt, bet tad tu paej garām un uztver tikai formu. Tāpat kā ar cilvēku, ja tu viņu neiepazīsti, neapmainies ar domām, nestrīdies, nediskutē, tikai uzmet acis, tad tu negūsti to, ko viņš varbūt varētu tev dot pretim. Tāpēc man liekas ļoti svarīgi vērot un skatīties, ieskatīties.
Mācīties vizuālo valodu
Ieva Nagliņa: Viena no nesenām vietām, kur redzēju tavu darbu, bija Tekstilmākslas triennāle, viena no izstādēm, kas apstiprina to, ka šīs mākslas mediju robežas ir diezgan nebūtiskas un mēs lielā mērā mākslu uzlūkojam kā vienotu veselumu.
Juris Petraškevičs: Es domāju, ka vizuālā valoda ir viena no izteiksmes veidiem, viena no saziņas veidiem, no komunikācijas, domāšanas veidiem. Valoda, kas ir jāapgūst, tā nerodas no apskatīšanas un patīk vai nepatīk.
Lai tu varētu saprast, ko cits pasaka, tev ir jābūt vārdu krājumam, jāuztver kultūrvide, kurā tas rodas, kā tiek komunicēts šajā valodā. Domāju, ka tas daudz pateiks un daudz atklās, būs iespēja nošķirt veiksmes no neveiksmēm, saprast, kāpēc tas ir vai kāpēc nav.
Es noteikti ieteiktu nevadīties tikai pēc pirmreizējiem impulsiem, uzreiz izteikt viedokli – man tas šausmīgi patīk vai galīgi nepatīk. Ir ļoti vērtīgi pārdomāt un sev argumentēt, kāpēc tas liekas interesants vai neinteresants, kur ir šo jautājumu vai atbilžu būtība. Domāju, ka ļoti svarīgi ir daudz skatīties ne tikai vizuālus darbus, bet daudz klausīties, daudz lasīt, vārdu sakot, veidot savus uzskatus, priekšstatus.
Ieva Nagliņa: Vai tev ir kāds novēlējums mākslas skatītājiem?
Juris Petraškevičs: Tas kaut kādā mērā jau iepriekš minēts, es aicinu mācīties vizuālo valodu un tiem, kuri to pārvalda, to izkopt, paplašināt un būt tolerantiem pret citu viedokli, lietām, kas nepatīk vai ko nepieņem. Par to domāt un censties saprast, kāpēc kāds to aizstāv vai noliedz.
