Mākslas vingrošana

Vineta Kaulača, Ritums Ivanovs un Vilnis Vējš. Mākslinieka stils un rokraksts

Mākslas vingrošana

Profesionāļu saruna par būtiskām vizuālās mākslas tēmām

Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā gaidot

Vai varam iztikt bez mākslas kritikas? Sarunājas Laima Slava, Ilmārs Šlāpins un Sarmīte Ēlerte

11. janvārī paziņots, ka šī gada Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā laureāte ir Santa Hirša, savukārt Jaunā kritiķa balvu ieguvusi Juta Ance Romberga. Sarunā ar Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāju Sarmīti Ēlerti un NN Gada balvas mākslas kritikā žūrijas priekšsēdētāju Ilmāru Šlāpinu mākslas zinātniece un izdevēja Laima Slava centās noskaidrot, kādai jābūt labai kritikai un vai varam vai nevaram bez tās iztikt.

Laima Slava: Ja mēs tā padomājam, tad šodien jau nu kritizē katrs, kuram nav slinkums – gan sociālajos tīklos, gan žurnālistu aptaujās. Vai mēs varētu šajā sarunā mēģināt atrast kritērijus tam, kas profesionālu kritiku padara par joprojām nepieciešamu?

Sarmīte Ēlerte: Ja mēs varētu teikt, ka māksla tai vai citā veidā pārdomā dzīves jēgu, tad kritika pārdomā to, kāda ir jēga šajā mākslas dzīves jēgas pārdomā. Laba kritika pati par sevi ir zināms mākslas, zinātnes un publicistikas veids, labs sajaukums. Man liekas, ka tās galvenais uzdevums ir trenēt prātu spēt nošķirt kvalitāti no sēnalām. Un vēl man liekas, ka

laba kritika ir tāda, kas spēj savā formā, tātad – rakstītā vārdā, notvert un pārvērst to, kas ir redzams teātra izrādē, gleznā. Nevis aprakstīt, bet iztulkot vārdos.

Man nemaz negribas, ka man visu izskaidro, jo mākslas jēga, manuprāt, ir dot impulsus tev pašam domāt, uztvert un just.

Sarmīte Ēlerte: Jā, un mākslas kritika ir mans vērtīgais sarunu biedrs. Tātad ir šī mana refleksija, un tad es gribu vienu labu sarunu biedru, ar kuru kopā izstrīdēties. Un tad kopā mēs vēlreiz pārdomājam šo mākslas faktu.

Ilmārs Šlāpins: Tam es pilnīgi piekrītu, un es vienmēr esmu uzskatījis, ka kultūras kritika un mākslas kritika ir veids, kādā mēs uzturam sabiedrībā sarunu par būtiskākajām lietām.

Un šādā veidā mēs arī nodrošinām mākslas un kultūras dzīvotspēju, jo tas, par ko cilvēki nesarunājas, ātri vien pārstāj eksistēt.

Mākslas kritikas funkcija un nepieciešamība pēc tās ir mainījusies laika gaitā. Un tas nemaz nav tik sens literārs žanrs – par profesionālu mākslas kritiku var runāt praktiski tikai no 19. gadsimta vidus. Un pa šo laiku jau vairākas reizes ir mainījusies mākslas kritikas funkcija un misija sabiedrībā –

no salona sarunām par to, kuru gleznu pirkt, kuru nepirkt, kuru skulptūru iznīcināt un kuru nē, mākslas kritika ir pārvērtusies par profesionālu zinātni, kas analizē, pēta procesus mākslā.

Kultūras kritika ir palikusi par vienu no pēdējiem žanriem, kas uztur pie dzīvības esejas žanru literatūrā – tas ir noplacis, gandrīz vairs neeksistē, ir kaut kādas redakcijas slejas, komentāru slejas par aktuāliem notikumiem... Bet šie te mākslas fakti – teātra izrāde, kinofilma vai grāmata – arī bieži vien kļūst par to atspēriena punktu, no kura autors turpina domāt tālāk. Ja kādreiz Monteņs vai kādi vēl slaveni esejisti, amerikāņu transcendentālisti varēja pastaigājoties ieraudzīt kādu puķīti vai zālīti un no tā uzrakstīt vairāku lappušu garu filozofisku pārspriedumu, tad mūsdienās tikpat labi cilvēks, kurš ieraudzījis mākslas instalāciju un kaut ko nodomājis par to, var turpināt rakstīt.

Tas, man liekas, ir svarīgi – turpināt rakstīt arī tad, ja tas ir interesanti tikai pašam sev, ja tikai pašam autoram vien ir būtiskas tās pārdomas.

Varbūt ir iespējams paanalizēt, kā kritikas lauks ir veidojies šajos 30 gados, ko mēs te esam piedzīvojuši un redzējuši? Vai to ir noteikušas personības vai parādības, vai vajadzības? Kas ir tas, kas kritikas seju ir veidojis šajā laikā?

Sarmīte Ēlerte: Turpinot Ilmāra teikto, man liekas, šis vārds “esejisks” ir ļoti nozīmīgs, jo priekš manis tas nosaka kvalitāti. Domājot par to, kas ir noteicis kritikas kalnus vai lejas šajos gados – es domāju, ka vislielākajā mērā personība un talants, kas ir spēja ne tikai aprakstīt, bet būt klāt ar savu personību tekstā. Otrkārt, redakcija – šī institūcija, kas uzskata par nozīmīgu nodarboties ar mākslām un to kritiku. Es atceros, ka savulaik “Dienā” esmu vairākkārt teikusi, ka mākslas kritika “Dienā” ir tikpat nozīmīga kā politikas kritika vai politikas analīze, jo tā tāpat cilvēkiem palīdz saprast, notvert jēgu un domāt. Tātad – personība, talants, redakcija, un, protams, arī nauda.

Ilmār, tu pats esi rakstījis kritiku. Kas ir tas, kas tevi stimulē rakstīt un kas tevi aptur? Tā ir nauda? Interese?

Ilmārs Šlāpins: Es domāju, ka jebkurš pēdējo padsmit gadu laikā Latvijas medijos rakstošais teiks, ka nauda nav bijis stimuls, jo

tā nauda ir tik simboliska, ka tas, vai par to samaksā vai nesamaksā, nebūtu galvenais iemesls rakstīt vai nerakstīt.

Bet ir kaut kāda pienākuma sajūta – ja nu reiz esi apsolījis uzrakstīt, tad tev tas ir jāizdara. Un šī pienākuma sajūta dažkārt var būt nepatīkama, bet bieži vien tā sagādā gandarījumu: tu jūties kā vajadzīgs sabiedrības loceklis, tu esi kaut ko izdarījis kopējam procesam. Es domāju, ja mēs varētu celt mākslas kritiķu pašapziņu un pašvērtējumu tādā veidā, ka novērtētu viņu darbu kā svarīgu, tas palīdzētu mums arī turpmāk attīstīt šo jomu uz priekšu.

Esejistika ir arī svarīga kā garīgs vingrojums.

Tāpat kā fiziska piepūle vai fiziski vingrinājumi ikdienā mums palīdz uzturēt organisma imūnsistēmu un funkcionētspēju, tāpat arī garīgi vai intelektuāli vingrojumi ir svarīgi veselam organismam un veselai sabiedrībai.

Sākumā, kad es tikai vēl sāku rakstīt šāda veida darbus, mans svarīgākais impulss, kas lika izšķirties, bija tas, vai es varu no esošajā mākslas faktā atrast, ieraudzīt un izdomāt kaut ko tādu, kas vismaz priekš manis pats par sevi jau būtu notikums, nevis tikai reflektēšana par citu radīto.

Sarmīte Ēlerte: Jā, noteikti personības un talanta pašizpausme, griba “kritizēt, jo nevar nekritizēt” – tas ir viens. Bet, runājot par naudu, es nerunāju tikai par to naudu, ko bieži nepietiekamā vairumā saņem kritiķis, bet arī par naudu, kas ir vajadzīga redakcijai, lai tā varētu uzturēt šo platformu, kurā kritikai dzīvot. Un ar šo lietu mums diemžēl pēdējos 30 gados ir gājis, kā gājis. Tāpēc beidzot lēmums, ka kultūrkapitāla fondā būs programma ar 230 000 eiro katru gadu tieši kultūras medijiem, neapšaubāmi ir pareizais ceļš. Jo ir jābūt vietai, kur var notikt šie garīgie vingrinājumi.

Ilmārs Šlāpins: 250 000 eiro ir nauda, kas pietiktu vienam medijam, nevis visiem Latvijas kultūras medijiem uz gadu.

Kas traucē normāli attīstīties? Tātad pamatā tas ir vietas trūkums? Teiksim, Ilmār, ja tu tagad pārskati to ainu – kāda cilvēkam ir iespēja publicēties? Ir divas platformas: viena platforma ir tāda, ka cilvēks ļoti grib pateikt savu kritisko viedokli par kaut ko, ko viņš redz. Otra platforma ir tai domai, kuru mēs saucam arī par kritisko domu – šai esejistikai. Kā tu redzi iespēju abām šīm lietām harmoniski, paralēli attīstīties?

Ilmārs Šlāpins: Harmoniski un paralēli mūsu sabiedrībā attīstīties jebkam ir grūti, jo attīstību vispār uz priekšu virza tikai disharmonija un problēmu pārvarēšana. Bet lielākā problēma ir tāda, ka ir stipri mainījušies visas pasaules sabiedrības mediju patēriņa ieradumi, tas, ko lasītāji sagaida no medijiem. Attiecīgi ir mainījušies arī pašu mediju pastāvēšanas nosacījumi un finansējuma nosacījumi. Nav nekāds noslēpums, ka pēdējo gadu laikā mediju politiku lielākoties nosaka klikšķu skaits – tas, cik saistošs ir virsraksts, cik ātri un vienkārši ir patērējams saturs.

Un viss, kas nestrādā uz to, nonāk kaut kādā marginālā vai elitārā plauktiņā un ir pieejams tikai par maksu vai tikai tiem cilvēkiem, kurus tas patiešām interesē.

Un ar nožēlu jāsecina, ka tas gribot negribot sāk ietekmēt arī kultūras mediju darbu: mēs redzam, kā kultūras mediji sašaurina savu darbību un pārstāj eksistēt vienkārši tāpēc, ka vairs nav subsīdiju vai papildu finansējuma. Pazūd interese publicēt regulāru, padziļinātu kultūras kritiku, tā vietā pievēršoties klikšķināmākajiem materiāliem – nu, vismaz tādiem, kas izraisītu tūlītējas domstarpības un ko varētu pasniegt kā vismaz nedaudz “iedzeltenu” materiālu. Savukārt lasošā publika bieži vien savu interesi vai kāri pēc pretējiem viedokļiem apmierina tur, kur to var izdarīt ātrāk – tviterī, feisbukā un citos sociālajos tīklos.

Sarmīte Ēlerte: Droši vien ir tā, ka harmoniski blakus pastāv divas iespējas vērtēt šo situāciju. Piekrītot Ilmāra raksturojumam, tomēr gribētu teikt, ka paralēli pastāv arī kultūras mediji, kas par spīti visam šim pēkšņi arī uzplaukst, attīstās – pieņemsim, “Kino Raksti”, “Punctum”, “Domuzīme”.

Principiālajam uzstādījumam ir jābūt sekojošam:

tas, ka latviešu ir mazāk nekā franču vai vāciešu, nenozīmē, ka zināmai latviešu daļai nav tiesību uz tikpat kvalitatīvu literatūru un kritiku.

Tā kā to nevar nodrošināt tirgus, tad ir nepieciešams ļoti mērķtiecīgs atbalsts kvalitātei.

Lai harmoniski pretstatītu Ilmāram pozitīvo noti, gribēju atgādināt, ka, piemēram, tādi klikšķu portāli kā Delfi.lv sākumā rakstīja par visu kaut ko, izņemot par mākslu. Un tad vienā brīdī viņi saprata, ka arī viņiem ir vajadzīga teātra, kino kritika, un tagad cenšas piesaistīt jaunus kritiķus.

Naumaņa balvas kontekstā es gribētu uzsvērt – ja pirms četriem gadiem pirmo reizi izsludinājām Jaunā kritiķa balvu, un tur mums bija diezgan maz iespējamo pretendentu, tad tagad ar katru gadu rodas jauni, nopietni vērā ņemami kandidāti, un žūrijai nākas diezgan pacīnīties, lai vienotos par labāko.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt