Meistars Knehts

Kas notiek ar Rīgas domes rīkoto kultūras projektu konkursu?

Meistars Knehts

Daugavpils, Liepāja un Valmiera. Kura būs Eiropas kultūras galvaspilsēta?

Domāšanas sakārtošana laikā, kad karš ir netālu no namdurvīm

Vai māksliniekam jābūt «Tālavas taurētājam»? Diskusija, kad karš ir netālu no namdurvīm

Mākslas un politikas iespējamā vai neiespējamā nošķiršana, mākslinieka devums un pienākums mūslaikos, uzskatu deklarēšanas pieprasījumi, krievu kultūras ignorēšana, mītu kultivēšana un nojaukšana, visubeidzot arī izglītības problēmas Latvijā – laikā, kad karš ir netālu no namdurvīm, Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Meistars Knehts" diskutē kultūras žurnāliste Undīne Adamaite, teātra režisors Mārtiņš Eihe un filozofs Igors Šuvajevs.

Kopīgi ieskatāmies Kristas Burānes esejā "Māksla kara apstākļos" un īru teologa un rakstnieka Klaiva Steipla Lūisa sprediķī "Mācības kara laikā", ko viņš teica Oksfordas Svētās Jaunavas Marijas baznīcā 1939. gada rudenī īsi pēc Hitlera iebrukuma Polijā un Anglijas pieteiktā kara nacistiskajai Vācijai, kā arī atsaucam atmiņā Undīnes Adamaites sagatavoto publikāciju "Kultūras Dienā" par tēmu, kur velkama robeža, kad māksla vairs nevar būt apolitiska.

Dari savu darbu!

Māra Rozenberga: Nu jau vairāk nekā mēnesi esam vadījuši citādākā realitātē nekā pirms 24. februāra. Nenoliedzami – tas skāris ikvienu no mums. Tāpēc iesākumā jautājums par jūsu pašu personīgo, subjektīvo sajūtu – kā šajos jaunajos apstākļos esat atraduši iespēju eksistēt, domāt, pie kā tveraties laikā, kad karš ir gandrīz tepat aiz namdurvīm un daudzi sev jautā – kāda jēga no tā, ko es daru, jūtoties vainīgi par to, ka nevar izdarīt neko vairāk?

Undīne Adamaite: Domāju, Māra, ka tu savā pieteikumā absolūti precīzi raksturoji to, kā vairums labas gribas cilvēku šobrīd jūtas. Ko vēl varu piebilst? Skatos uz ukraiņu varonību, jūtu viņu gara spēku, redzot, ka neraud pat mazi bērni, stāstot visšausmīgākās lietas. Domāju, ka nemaz nedrīkstu sabrukt un vaimanāt savā līdzjūtībā, man jāatrod kādi citi veidi. Atzīšos – laikam pirmo reizi savā dzīvē par kaut ko, kas it kā ir tik tālu no manis, tik personīgi pārdzīvoju. Varbūt tas ir personības briedums. Nezinu. 

Ir bijuši citi kari, bet šis satriec kaut kā ļoti personīgi.

Pieķeros pie savas avīzītes, iznāku no savas čaulas un glābjos pie citiem kultūras cilvēkiem, vaicājot viņu domas, klausoties, ko viņi saka un daloties kopīgā šokā, apjukumā un vēlmē sakārtot prātu – ja tas vispār šobrīd iespējams.  Domāju, ka vēl nav pienācis tāds brīdis, lai varētu mierīgi kaut ko reflektēt, pavilkt svītru sajūtās un vismazāk – dot kādus padomus. 

Orests Silabriedis: Neraugoties uz to, tev ir izdevies vairākus cilvēkus aicināt uz ļoti atklātām un bieži vien konstruktīvām atbildēm. Pateiksim klausītājiem, ka runa ir par publikāciju, kurā runā Imants Lancmanis, Signe Baumane, Andrejs Verhoustinskis, Māra Ķimele un Renārs Kaupers. Igor, jums vienmēr ir citāds skatījums nekā pārējiem.

Igors Šuvajevs: Tā jau nemaz nav, ka citāds, tikai gribētu teikt, ka

principā jau kopš 2014. gada nekas nav mainījies. Tāpēc, ja saka, ka šobrīd ir kaut kas īpašs noticis, man tas šķiet dīvaini.

Tas pirmkārt. Otrkārt, tas laikam saistīts ar manu profesionālo darbu – ka nepieciešams vienkārši darīt savu darbu. Un es paskaidrošu. Epiktēts – tas ir otrais gadsimts – ataino kādu sarunu. Viens jautā: ko es varu darīt dzimtenes labā, ko es varu darīt tēvijas labā? Es taču esmu tikai kalējs. Atbilde ir ļoti vienkārša: dari savu darbu! Precīzi, profesionāli dari savu darbu. 

Mārtiņš Eihe: Ja runājam par to, ko daru, principā nav mainījies nekas. Turpinu darīt to, ko es esmu darījis. Tas, kas šobrīd gan notiek – pārvērtēju kaut kādas attiecības ar cilvēkiem. Jā, tas ir diezgan liels punkts, kas notiek manā dzīvē, kurā es mēģinu saprast, kā tālāk strādāt kopā ar vieniem vai otriem cilvēkiem, kā to darīt, kur virzīties. Emocionālie šoki bijuši divi. Neteiktu, ka tas ir pats pirmais iebrukuma sākums 24. februārī – laikam gan 2014. gadā šoks bija daudz lielāks nekā šobrīd. Mēs pat mājās turējām benzīnkannas, lai būtu mierīga sirds, apzinoties, ka tāpat nekur tās neizmantosi un aizbraukt nebūs iespējas, ja kaut kas pie mums notiks, ņemot vērā mūsu ģeopolitisko vietu. Otrais šoks bija, kad parādījās Bučas fotogrāfijas. Tas tiešām bija diezgan liels šoks par to...

Man nav nekādu ilūziju par cilvēka dabu, it sevišķi jau par vīrieša dabu. Bet gūt tam kārtējo apstiprinājumu ir diezgan briesmīgi, un tas liek arī domāt par to, kādas zvērības varbūt slēpjas manī pašā.

Orests Silabriedis: Šī ir baisa doma, bet zinu, ka prātīgi cilvēki pie tās ik pa brīdim atgriežas. Skaidrs, ka tu nevari par to nereflektēt. Bet, neattīstot šo tēmu, Mārtiņ, es pieķēros pie citas: tu saki, ka pārvērtē attiecības ar cilvēkiem – kas domā tā, kas domā citādi. Un te ir tāda diezgan smaga problēma attiecībā uz to, ko mēs vispār varam gaidīt no cilvēka – kādas deklarācijas, kādus izteikumus, kādus publiskus atzinumus: vai mums ir tiesības to pieprasīt no citiem? Es nerunāju par gadījumiem, kad cilvēki paši nāk ar savu uzskatu un paziņojumiem.

Mārtiņš Eihe: Šīsdienas pārliecība man saka, ka nē. Ka tā ir pašu cilvēku izvēle, bet mēs varam analizēt to, ko kāds ir teicis.

Piemēram, Alvis Hermanis, kurš pirms pāris gadiem pēc Gorbačova iestudējuma visiem skaļi stāstīja, ka viņam ir draugi Maskavā, kuri pazīst Putinu, tāpēc viņš izņemts no melnā saraksta, tagad ir pirmajās rindās ar sacīto par to, kā te ir.

Tad man liekas, ka viens no veidiem ir vienkārši skatīties, ko cilvēki dara, nevis klausīties, ko viņi runā. Tas ir lielāks izvērtējums: nevis klausīties uz to, ko mēs deklarējam, bet skatīties, kāda ir rīcība šajā kontekstā. 

Māra Rozenberga: Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra trupā šobrīd uzņēmis aktrisi no Krievijas.

Mārtiņš Eihe: Jā, bet mēs arī dzirdējām, ko viņš feisbukā atbildēja Gundegai Laiviņai. 

Orests Silabriedis: Te vajadzētu paskaidrojumu klausītājiem. 

Mārtiņš Eihe: Gundega Laiviņa aicināja – ja jau Alvis ir tik progresīvs, lai savā trupā uzņem kādu ukraiņu mākslinieku, uz ko viņš atbildēja, ka tad jau viņam būtu jāuzņem arī – es teikšu rupji – visi nēģeri un tie, kas birst no turienes iekšā. Skaidrs, ka tā bija kaut kāda veida ironija, bet, manuprāt, tas diezgan skaidri liecina par viņa izvēlēm – viņš izvēlas savā trupā uzņemt gandrīz labāko un slavenāko Krievijas aktrisi Čulpanu Hamatovu, kas vienkārši ir arī ļoti labs mārketinga gājiens.

Māra Rozenberga: Man likās, ka savā atbildē Gundegai Laiviņai – es arī šo saraksti lasīju – viņš mēģina ironizēt par tā saukto "vatabautismu" (no angļu valodas "what about…" – "bet kā ar…"), piedāvājot vēl dažādus alternatīvus variantus, kā vēl vajadzētu rīkoties. Bet jautājums varbūt plašāk par šo Čulpanas Hamatovas gadījumu. Jā, protams, šī ir viena ļoti slavena aktrise, kura iepriekš spēlējusi Raisu Gorbačovu Alvja Hermaņa izrādē, un šāds gājiens no Hermaņa puses tādā gadījumā ir arī saprotams. Bet vai jūs sagaidītu, ka arī kādas citas Latvijas kultūras iestādes vai kultūras ministrijas līmenī būtu kāda proaktīva, izlēmīga rīcība šajā jautājumā – proti, ne tikai par melnajiem sarakstiem, bet arī par tiem, kuri meklē patvērumu? Kādas ir jūsu sajūtas?

Mārtiņš Eihe: Es varu atgādināt to, ko mēs izdarījām kultūras galvaspilsētas sakarā Daugavpilī. Vēl pirms kara saasinājuma veidojām vienu no līnijām, kurā jau iekļāvām virkni iespēju izteikties skaļi māksliniekiem, kas ir emigrējuši no Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas politisko iemeslu dēļ, tādā veidā dodot šim reģionam iespēju dzirdēt ne tikai to, ko tanī brīdī stāstīja Krievijas televīzija. Es domāju, ka arī valsts sektorā – esmu runājis ar Dailes direktoru [Juri Žagaru], un arī viņš piedāvā iespējamos sadarbības partnerus, kas šobrīd ir emigrējuši. Tas jau notiek. Tas nenotiek publiski, tas notiek, vairāk savstarpēji satiekoties, runājoties. Vai ministrijai vajag kaut kādu īpašu rīkojumu? Nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

Mārtiņš Eihe

Vai māksliniekam jābūt Tālavas taurētājam?

Orests Silabriedis: Par to asiņu pieprasīšanu. Tajā pašā feisbukā esam lasījuši apmēram tā: kāpēc vēl nav runājis Imants Kalniņš? Un kāpēc vēl nav runājis Raimonds Pauls? Igor, kāda ir jūsu attieksme pret to, ka mēs no cilvēkiem gaidām kaut ko, kas varbūt viņiem pašiem nemaz nenāk prātā?

Igors Šuvajevs: Atbilde skanēs dīvaini, bet šādās situācijās ir normāli, ja tiek gaidītas atbildes vai vismaz skaidra un gaiša pozīcija no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Pieprasīt gan, manuprāt, nevajag. Skaļi neizteikšos, bet ir tāds latviešu sakāmvārds – ka nevajag kaut ko kustināt... Nu, lūk. Ja kādam ir kas sakāms, tad tas to arī pateiks. Daudz labāka ir situācija, ko min Mārtiņš – ka cilvēki rīkojas, nevis runā. Viens piemērs.

Man patlaban ir kurss universitātē – praktiskā ētika, un ir studenti, kas devušies uz Ukrainu, lai strādātu ar bēgļiem un šādā veidā praktiski apgūtu šo kursu. Un par to skaļi nerunā, vienkārši dara.

Dara to, ko principā dara ikviens cilvēks, kurš tiešām ir cilvēks.

Orests Silabriedis: Undīn, vai tev ir nācies sastapties ar situācijām, kad vairs kādam cilvēkam negribi teikt "labdien"? 

Undīne Adamaite: Man gan vēl ir ko teikt pie paša pirmā jautājuma – par to sava darba darīšanu. Izstāstīšu jums brīnišķīgu skatu, kādu šorīt redzēju, ejot pa tukšo Filharmonijas skvēru (Līvu laukumu – red.)

Man pa priekšu ļoti brašā, apņēmīgā solī gāja čelliste Diana Ozoliņa, uz muguras nesot savu milzīgo, balto čellu. Viņa gāja uz Lielo ģildi, kur izvilkts ukraiņu karogs. Tāda, lūk, vīzija par sava darba darīšanu.

Tālāk par to, ko Mārtiņš sacīja. Šis lielais jautājums – sabiedrības gaidas. Vai katram māksliniekam tiešām ir jābūt Tālavas taurētājam un jābūt tam varonim, ko mēs gaidām? Vai mēs reizēm nepārmetam māksliniekiem to, ka viņi nav varoņi tikai tāpēc, ka mēs paši nevaram būt varoņi? 

Orests Silabriedis: Tu domā tā, ka savu nespēju deleģējam tiem, kas varbūt mūsu acīs ir kaut kas vairāk nekā mēs paši?

Undīne Adamaite: Jā. Mēs jau esam piedzīvojuši, bet vēlreiz piedzīvojām Daiņa Īvāna fantastisko runu. Tie, kas ir piedzīvojuši Atmodas laikus, to atcerējāmies, bet jaunie piedzīvoja pirmo reizi – tas bija tik spēcīgi. (Runa par Daiņa Īvāna uzrunu 25. februāra koncertā pie Kongresu nama – red.) Tajā laikā arī mākslinieki tādi bija – absolūti sabiedrības pīlāri, domu izteicēji, stiprinieki. 

Māra Rozenberga: Un tāpēc gaidām, ka radošā inteliģence arī tagad mūs pārstāvēs…

Undīne Adamaite: Jā, un tas ir mans jautājums – vai mums ir tiesības grūtos brīžos viņiem vienmēr kaut ko tādu pieprasīt? Vai mums pašiem arī nav jādalās ar šo misiju?

Undīne Adamaite

Māra Rozenberga: "Kultūras Dienas" rakstā tu uzrunātajām personībām uzdod jautājumu, kā traģiskie notikumi Ukrainā atsaucas uz viņu pārdomām par mākslinieka sūtību, kā arī – kur ir velkama robeža, kad māksla vairs nevar būt apolitiska. Kā tu varētu apkopot to, ko tev atbildēja šie cilvēki, un kā tas saskan ar tavām izjūtām?

Undīne Adamaite: Tas ir tik milzīgs jautājums, kādu nemaz nedrīkstētu uzdot... Šuvajeva kungs jau saprot, ka mēs tur referātu referātus un arī grāmatas par to varētu uzrakstīt, bet tajā mirklī, protams, tas pauda manas emocijas. Un cilvēki tikpat abstrakti atbildēja. Protams, es

piekrītu tam, ko viņi teica – ka mākslinieka loma īstenībā nemainās. Tā ir tāda pati, kāda tā ir – mēs atkal paliekam pie sava darba darīšanas jebkuros apstākļos. Lancmanis saka, ka jebkura liela māksla nevar būt apolitiska.

Un tad man vēl ļoti patika – bet tur būtu jārunā par konkrētiem gadījumiem un jāprecizē – Andreja Verhoustinska doma. Viņš saka – pat ja mākslinieks savā mākslas darbā tieši neizsakās par pašiem karstākajiem notikumiem, viņš tik un tā pauž savu mākslinieka attieksmi pret būtiskajiem eksistences jautājumiem, tas vienmēr būs nojaušams. Māra Ķimele to visu formulē tā, ka visbriesmīgākais būtu štancēt pretkara izrādes vai kaut kādus urrāpatriotiskus mākslas darbus. Es pati šobrīd laikam negribētu būt instalāciju mākslinieks – ja izliek bērnu tukšās kurpītes un tukšos ratiņus... Tas šobrīd ir tas, ko Kijivā dara vietējie iedzīvotāji. Nu, kādu instalāciju pēc tam uztaisīt... Bet mums jārod spēks turpināt.

Māksla ir politiska

Māra Rozenberga: Jā, bet kā tad par to īsti sarunāties? Māra Ķimele saka – neštancēsim pretkara izrādes, un tas patiešām būtu banāli. Bet kā tad caur savu darbu sarunāties? Mārtiņ, jūs teicāt, ka savā darbā šobrīd turpināt darīt to pašu, ko iepriekš, bet, ņemot vērā visu to, kas notiek fonā, vai tas īsti ir iespējams?

Mārtiņš Eihe: Es personīgi domāju, ka jebkura māksla ir politiska. Jāiet pat plašākā jēdzienā – kultūra. Jo tā jebkurā gadījumā pauž manu pārliecību – vienalga, vai tas būtu humānisms vai vēl kaut kas. Vienalga, par ko es taisu izrādi, es ielieku tajā savu pārliecību. Man liekas, ka

tieši tie cilvēki, kas izmanto mākslu politiskiem mērķiem, visbiežāk apgalvo, ka vajag to nošķirt no politikas. Bet to nav iespējams nošķirt tāpēc, ka tā vienkārši tāda ir!

Jo mans pasaules uzskats nav atraujams no darba, ko taisu.

Ja vēl vairāk ejam popkultūras virzienā, it sevišķi Krievijas un Amerikas popkultūras virzienā, mēs ļoti precīzi redzam, kā tur tiek iestrādātas idejas, ko pārstāv šīs valstis, un jebkurš no šiem darbiem neatraujami ir saistīts ar politiskajiem uzstādījumiem, kas ir šajos cilvēkos – šo darbu radītājos. Varbūt klasiskās vai laikmetīgās mūzikas izpausmēs ir mazliet grūtāk saskatīt tiešu politiku, bet vienalga – cilvēks ar savu mākslu pārstāv savu domāšanas veidu.

Māra Rozenberga: Šeit gribas atgādināt Renāra Kaupera teikto vairākās intervijās, tai skaitā arī Undīnei – ka tad, kad viņam jautā par mākslas un politikas saistību un kādas pozīciju ieņemšanu, viņš atceras krievu klaunu Slavu Poluņinu, kurš sacījis: ja kaut kur ir konflikts, man ir jābūt abās pusēs, lai atgādinātu par cilvēcību.

Mārtiņš Eihe: Jā, bet tā jau arī ir politiska nostāja.

Igors Šuvajevs: Pag, pag, varbūt te vajadzētu apstāties. Pirmkārt, par "Prāta vētru". Pietiekami ātri viņi apsviedās otrādi – bet tas nav tas sliktākais, protams. Vakar noskatījos interviju ar Kauperu, ko raidīja Ukrainā. Nožēlojami! Un tāpēc, iespējams, šajā gadījumā labāka ir tā attieksme, kas šobrīd tiek uzturēta attiecībā pret Annu Ņetrebko, neatjaunojot ar viņu darba attiecības.

Nu, būsim godīgi: ir tā, kā Mārtiņš tikko jau teica – nav mākslas ārpus politikas. Tas tāpat kā pateikt cilvēkam – neelpo! Māksla ir politika.

Un ne tikai māksla. Ir vēl tie, kurus pieklājīgi varētu nosaukt par izpildītājiem, apkalpotājiem. Nu, izpildītāji-apkalpotāji, protams, teiks – mana māksla, mans sports, ka tas ir ārpus politikas. Nu, nav tā – ja tu esi apkalpotājs, tad zini savu vietu.

Filozofs Igors Šuvajevs

Orests Silabriedis: Paskaidrosim varbūt klausītājiem par Annu Ņetrebko – viņa ir iebraukusi diezgan dziļās auzās ar to, ka nespējot vai nevēloties precīzi noformulēt savu attieksmi – vienalga, vai nu tādu, kādu no viņas gaidīja pasaule, vai tādu, kas atbilst viņas pārliecībai – viņa šobrīd netiks ne uz Ņujorkas Metropoles operas skatuves, ne arī tiks jūnijā dziedāt Novosibirskā. Jo priekš Novosibirskas viņa ir izteikusies pārāk skarbi, bet priekš Ņujorkas – pārāk maigi. Tātad ko tas nozīmē – ka cilvēks laipojot faktiski nonāk grāvī?

Igors Šuvajevs: Ne tikai. Vienkārši ir situācijas – šajā gadījumā slaktiņi, kad tev ir jāpauž sava nostāja – palikt pa vidu tu nevari. Ja pa vidu, lūdzu, dodieties uz Buču, uz citām vietām, nostājieties tur un pēc tam runājiet, ka jūs esat apolitiski, ka nevarat nostāties kāda pusē, ka esat samierinātājs un nezin kas. 

Undīne Adamaite: Man jums ir jautājums – gribu piesviest vienu pagalīti, kas mani tiešām nodarbina. Ko darīt māksliniekam, kurš, piemēram, ir liriķis, romantiķis pēc būtības? Minēšu konkrētu piemēru. Kā katru gadu Pēterbaznīcā tūlīt būs Jāzepa Pīgožņa ainavu izstāde.

Ja kāds ir gribējis gadu gadiem to gaismas ņirboņu pētīt, vai viņam tagad ir jānoliek ota, apzinoties, ka viņš ir sociāli neaktīvs un nerunā par to, par ko vajadzētu runāt?

Orests Silabriedis: Nē! Tas atbilst tam, par ko mēs runājam – dari to, ko esi darījis līdz šim un palīdzi sakārtot pasauli kaut vai šādā veidā.

Undīne Adamaite: Tātad turpinām sniegt harmoniju. 

Māra Rozenberga: Jā, bet ja viņam pasaka, ka visa māksla ir politiska? Tad viņam automātiski ir jāmeklē, kur tad viņa mākslā ir politika…

Nenostāties pret kultūru

Orests Silabriedis: Māra, bet tad ejam vēl tālāk – šobrīd, piemēram, tas nozīmē nostāties pret krievu kultūru. Un man šī problēma liekas ļoti, ļoti diskutējama, jo tas, ka no programmām izņem krievu operas, krievu komponistu skaņdarbus, man liekas vienkārši infantili.

Igors Šuvajevs: Tas sākās jau 1914. gadā, Pirmā pasaules kara laikā tepat Rīgā, tikai tad tas bija attiecībā pret vāciešiem. Tagad metas otrā galējībā. Manuprāt, šo to gan varētu skolas programmās iekļaut – kaut vai, piemēram, Sorokina darbu "Cukura Kremlis". Tolaik, 2008. gadā, tā bija kā sava veida antiutopija, tagad tā drīz vien būs realitāte Krievijā.

Undīne Adamaite: Tas, ko Orests minēja, ir jauns barbarisma akts, savādāk to nevar nosaukt.

Orests Silabriedis: Bet mēs ar to saskaramies. Kā cilvēkiem mierīgi pateikt, kā to nošķirt? Valentīns Silvestrovs ir krieviski runājošs ukraiņu komponists. Krievu valoda ir viņa dzimtā, tā ir viņa ģimenes valoda. Bet nu, protams, mēs viņu identificējam kā ukraiņu komponistu, tā viņš pats sevi identificē, un tagad viņš no Kijivas laimīgi pārcēlies uz Berlīni. Pats viņš nebūtu braucis, viņš to darīja meitas un mazbērna dēļ. Un vienā intervijā viņš atgādina par slaveno Pētera Pirmā izcirsto logu uz Eiropu. Kad viņš to izcirta, pa to plūda iekšā mūzika, filozofija un kas tikai vēl nē, bet tagad Putins šajā logā ir izkāris savu pakaļu, un mums nevajadzētu domāt, ka tā ir Krievijas seja. Krievijas seja joprojām ir Krievijas kultūra. 

Igors Šuvajevs: Atbilde jau ir pateikta. Tāpēc, ka visdažādākajās jomās ir autori, kuru darbi ir izmantojami.

Šajā ziņā Latvijā ir diezgan liela problēma – proti, runājot par Krieviju, tūdaļ tiek runāts par krieviem.

Krievijā ir ļoti daudz dažādu etnosu cilvēku un nevajag visus padarīt par krieviem. Tas pirmkārt. Turklāt daži, kurus dēvē par krieviem, tādi nemaz nav.

Orests Silabriedis: Bet kas? Bezidentitātes? 

Igors Šuvajevs: Varbūt varētu viņus nosaukt par nekādiem. Tie ir tādi nekādi, kuri dēvējas, ka viņi, lūk, esot krievi, ka visur ir "mēs", "mūsu" un tā tālāk. Principā tās ir mūsdienīgās rasisma formas kopā ar fašismu. Identificēt un nosaukt viņus par krieviem, manuprāt, nav nekāda pamata. Tie vienkārši ir nekādi, kas var būt itin visādi.

Mārtiņš Eihe: Tā problēma ir, ka viņi runā krievu valodā. Un mēs līdz ar to viņus identificējam ar krievu kultūru, un tas nu ir tāds diezgan skarbs jautājums, kā to mainīt. Es arī esmu pilnīgi pret to, ka mēs pārtraucam [attiecības ar šo kultūru]. Latvijas kultūrtelpā ir ļoti daudz krieviskās kultūras – ja mēs to sāksim iznīcināt, ar ko mēs atšķirsimies no Krievijas? 

Māra Rozenberga

Māra Rozenberga: Man liekas, ka tā jau ir tāda vieglākā ceļa iešana. Mēs dzirdam – "krievu valoda", "krievu komponists", un vārds "krievu" sāk kļūt jau par lamuvārdu. Daudz vieglāk ir nošķirt – "labs", "slikts". Izmantojot Valentīna Silvestrova līdzības – tā "pakaļa" šobrīd ir daudz labāk redzama par seju, un ir jāpiespiežas, lai to saskatītu un saprastu, ka pakaļa nav viss ķermenis. Nesen klausījos interviju, šķiet, BBC, ar kādu starptautiskā uzņēmumā Maskavā strādājošu krievieti, kuras uzņēmums bija nolēmis visus darbiniekus pārcelt strādāt citur. Viņai jāpieņem lēmums doties prom no Maskavas, un viņa saka – mani nodarbina jautājums, kā es varēšu tagad visu mūžu atvainoties par to, ka esmu krieviete. Tas man liekas briesmīgi. 

Mārtiņš Eihe: Tas jautājums jau būs visur. Redzējām Berlīni. Skaidrs, ka tas ir ļoti profesionāli uztaisīts gājiens, ka cilvēki dodas nevis kājām, bet brauc ar mašīnām, jo piectūkstoš mašīnu ir daudz iespaidīgāk nekā desmit tūkstoši cilvēku, kas varbūt sēdēja tajās mašīnās. Protams, tā ir ļoti spilgta atšķirība starp Krieviju un Eiropu, kur šāds gājiens var notikt, kas pierāda to, kā atšķiras demokrātija no nedemokrātijas. Bet vienlaicīgi tas būs ļoti liels spiediens uz Eiropā, tostarp Latvijā dzīvojošajiem krievu cilvēkiem. Rupji runājot – kādā veidā mēs identificēsim, kā mēs sapratīsim, kā mēs spēsim vienoties par to, kurš krievs ir kurš? Un tas būs politiski ļoti ass jautājums, ko izmantos abas puses.

Orests Silabriedis: Un ne tikai kurš krievs ir kurš, bet arī kurš ukrainis ir kurš, jo Latvijā ir arī diezgan daudz ukraiņu biedrību: Kultūras ministrija dažām iestādēm izsūtīja diezgan precīzu sarakstu, ar kurām ukraiņu biedrībām nevajadzētu sadarboties. Zināmu pasākumu rīkotāji tagad modelē situāciju, kas notiks, ja uz skatuves uznāks viena ukraiņu apvienība un pirms sava priekšnesuma pateiks "Slava Rossiji!". Ko darīt? Man personīgi šķiet, ka tā nav nekāda traģiska ārpuskārtas situācija, jo cilvēki nāk, pasaka, ko viņi domā, un mēs zinām, ar ko rēķināties. Bet iestādēm noteikti ir bail no tā.

Igors Šuvajevs: Jā, tā varētu būt, bet viena lieta ir institucionālais risinājums, otra lieta – individuālais risinājums. Nu, piemēram: ja būtu šāds pasākums un šāds cilvēks kaut ko tādu pasaka, manuprāt, atbildes reakcija varētu būt vienkārša – piecelties un iziet. To var darīt jebkurš, un nevajag gaidīt, ka ministrija vai kāds cits pieņems lēmumu.

Mārtiņš Eihe: Mēs jau to redzējām vienā no pirmajām ANO sanāksmēm, kur visi piecēlās un atstāja biedru Lavrovu runāt vienu pašu – lielā, milzīgā ANO zāle izgāja ārā. 

Igors Šuvajevs: Tas ir diplomātijā nepieļaujams solis! (smejas

Orests Silabriedis: Bet tagad ir precedents, vai ne?

Igors Šuvajevs: Bet kāpēc lai katrs tā nevarētu rīkoties arī ikdienā? Ir tāds dzejnieks Dmitrijs Bikovs – dzejnieks, rakstnieks un žurnālists, kuru Krievijā mēģināja nogalināt. Īstenībā varētu brīnīties, kāpēc tik maz cilvēku no Ukrainas un Krievijas ir Latvijā. Lietuvā un Igaunijā ir daudz vairāk. (..)

Vai mūzas drīkst paklusēt?

Māra Rozenberga: Es vēl gribēju atgriezties pie jautājuma par individuālajiem risinājumiem ikdienā. Man iekrita prātā tas, ko Imants Lancmanis tev, Undīn, saka – ka  šis ir laiks, kad mūzas paklusē. Galvenais – ikvienam vispirms ir jābūt pilsonim, cilvēkam, kas spēj atšķirt labo no ļaunā un grib to paust savai apkārtnei. Kā ir ar to paušanu? Vai tas ir mūsu pienākums, vai tā joprojām ir katra brīva izvēle? Karodziņš pie mēteļa vai profila bildes feisbukā ir viena lieta, bet ko tālāk?

Undīne Adamaite: Varu pateikt konkrēti par sevi. Lai gan esmu hiperemocionāls cilvēks, ar prātu apzinos, ka emocijas šobrīd nav galvenais, un es, piemēram, feisbukā vispār nedalos un nelieku neko tādu, kas vēl to visu varētu kāpināt. Man neliekas, ka tas kādam varētu palīdzēt – es izvēlos apzināti paklusēt, un man tas liekas labs darbs. Bet mūzām gan nevajadzētu klusēt – nepiekrītu šim spārnotajam teicienam.

Orests Silabriedis: Pilnīgi noteikti nē! Un ja tu jautā, ko darīt, tad kāpēc gan vienkārši neziedot naudu un neuzņemt ukraiņus ģimenē?

Māra Rozenberga: Zinu daudzus, kuri saka – esot sajūta, ka ar to ir par maz, ka vienalga viņš jūtas bezspēcīgs, bezpalīdzīgs un vainīgs, ka nevar izdarīt vairāk. 

Orests Silabriedis: Nu, ja kāds tā runā, tad – brauc uz Ukrainu! Man kaut kā gribas teikt diezgan rupji. 

Mārtiņš Eihe: Zinu, ka diezgan daudz aktieru un arī dažas aktrises šobrīd iestājušās Zemessardzē. Tā ir konkrēta rīcība, ko var darīt. Es, piemēram, feisbukā nekad neesmu licis nevienu karodziņu... Skaidrs, ka vienā brīdī tas ir svarīgi kaut kādai kritiskajai masai, bet – es daru to, ko es daru.

Orests Silabriedis: Un droši vien nošķirot dekoratīvo rīcību no reālas rīcības. 

Mārtiņš Eihe: Jā.

Smaids dara neuzvaramu

Igors Šuvajevs: Starp citu, atgriežoties vēl pie Lancmaņa teiktā, ka mūzas paklusē. Dažkārt paklusē, dažkārt neklusē, dažkārt – gluži pretēji – ļoti skaļi kaut ko pasaka. Bet tas, ka ir jābūt cilvēkam, lai nošķirtu labo un ļauno un lai pats nerīkotos ļauni, tas ir svarīgi. (..) Ja teātris Latvijā ir kā aģitpasākums, kas tiek rīkots pret karu, nu, tad ir visai skumji – tie ir ideoloģiski pasākumi un tā īstenībā nav māksla. Dažs labs režisors līdz šim ir veidojis to, ko varētu nosaukt par šādu pasākumu – ka uz skatuves atveido to, kas redzams uz ielas. Tā nav māksla, un varbūt arī nevajag no viņa uzpūst izcilu mākslinieku. (..) Pasākums, kuru nevajadzētu novērtēt par zemu, bija Odesā, 1. aprīlī. Dažkārt tiek teikts, ka šādos apstākļos humoram un smiekliem nav vietas, bet Odesā tomēr to atjaunoja –

Odesa tomēr ir sava veida humora vieta, kur prot smieties, un viņi to darīja. Pasmaidīja, apsmaidīja notiekošo, un tad, kad spēj par pretinieku pasmaidīt – tā ir vēl viena uzvara.

Māra Rozenberga: Starp citu, varu ieteikt tiem, kuri klausās ārkārtīgi interesanto podkāstu "Medūza" krievu valodā, kur bija saruna ar kādu sociālantropoloģi par to, kādēļ šobrīd atkal modē nāk anekdotes. Viņas īsā atbilde bija – tieši tādēļ, ka absurdās situācijās mēs spējam reaģēt tikai ar humoru, jo bieži vien šo absurdu smadzenēs nekā citādi nespējam pārstrādāt kā tikai ar humoru.

Orests Silabriedis: Baidos, ka tā ir tikai gudru cilvēku prerogatīva.

Igors Šuvajevs: Man gan šķiet, ka tam, ko dēvē par asprātībām, anekdotēm, jokiem, humoru un tā tālāk, ir vismaz vēl viena funkcija: ja tu nevari tieši kaut ko ietekmēt, tad šādā veidā var ietekmēt netieši. Un svarīgi, lai tas trešais zinātu, par ko ir runa. Un dīvainā kārtā šādā veidā pretinieku var padarīt cilvēciskāku. 

Mārtiņš Eihe: Ļoti bieži autoritatīviem līderiem nepatīk, ja par viņiem smejas, jo tas viņiem atņem dievišķo statusu, padarot par līdzvērtīgu vai pat izsmiekla objektu, kas grauj viņa autoritāti.

Jo, ja tu esi smieklīgs, tas nozīmē, ka neesi briesmīgs.

Tavs briesmīgums ir apšaubāms. To mēs varējām redzēt arī Krievijas humora raidījumos. Viņi diezgan ātri ieviesa cenzūru un ļoti precīzi atrada veidu, par ko drīkst smieties. Un tas bija tas, ko skatījās visa Krievija – arī visi mūsu krieviski runājošie biedri visā postpadomju telpā, līdz ar to tas kaut kādā veidā arī veidoja viņu vērtību sistēmu. Jo, ja tu smejies par demokrātiju, par mazām un vājām valstīm, tas lēnām veido tavu priekšstatu un bieži vien ir daudz iedarbīgāk nekā propaganda. Tas ir milzīgs ietekmes lauks, kam mēs nespējam pretoties un neprotam arī atrast veidus, kā pretoties.

Mēs vēl joprojām neesam izveidojuši, nezinu, normālu kabeļtelevīziju – piemēram, Baltijas valstis kopā ar Krieviju, kurā mēs šai publikai piedāvātu šādus izklaides produktus līdzvērtīgā statusā, kā to dara Krievija. Mēs nevaram gribēt ar mazāk vērtīgu produktu mūsdienās nopirkt skatītāju – mums ir jāpiedāvā tieši tāds pats produkts vai pat labāks, lai mēs to skatītāju dabūtu un pārdotu mūsu vērtības, kuras ir ļoti dažādas. Viens iestājas par visām ģimenēm, otrs iestājas par citādām, bet tas ir tas, kas mums ļauj dzīvot demokrātiskā valstī, kur mēs katrs varam paust šīs nostājas un arī pasmieties par to.

Tā kā politikā – kāpj Saeimas tribīnē, bļauj viens uz otru, bet pēc tam kopā sēž ēdnīcā, iedzer vīnu un spriež, ka bija baigi labās debates. 

Igors Šuvajevs: Es vēl nedaudz par nosacīto komiķu pasauli Ukrainā. Viņi varētu ļoti labi piedāvāt risinājumu, jo viņiem piemīt svarīgākais – viņi prot pasmieties paši par sevi. Un, ja tu proti pasmieties pats par sevi, tu principā esi neuzvarams.

Ko darīt frontes aizmugurē

Māra Rozenberga: Gribētu pieķerties režisores Kristas Burānes rakstītajam portālā "Satori", kas bija viens no tekstiem, kas mūs uzrunāja šīsdienas plašajai sarunas tēmai. Diemžēl Krista nevarēja būt mūsu sarunu biedre, bet gribētu vienu fragmentu no viņas raksta citēt. Krista meklē atbildi uz jautājumu, ko tad iesākt māksliniekam kara apstākļos. Un viņa raksta: "Mēs esam apgādnieku daļā, mēs paliekam frontes aizmugurē. Mēs varam rūpēties par tiem, kas cīnās uz dzīvību un nāvi. Mūsu uzdevums ir atbalstīt. Mūsu mērķis – noturēt līdzsvaru. (..) Atbalstīt cilvēkus cīņā par vērtībām, stiprināt cerību, radīt vidi, kurā tie, kam karošana ir darbs, var ievilkt elpu un just, ka viņi nav vieni." Kā jūsos šī doma rezonē?

Mārtiņš Eihe: Mēs jau zinām no Latvijas vēstures, ka Pirmā pasaules kara sākumā mums pat īsti vēl nebija apmācītu karavīru, bet jau bija savi orķestri un savs teātris. Mūsdienu karš ir mainījies un karavīri vairs nevar ar tādām lietām nodarboties. Uz Vjetnamas karu vai vēl kaut kur brauca dziedātāji.

 Šeit mēs nerunājam par kariem, ko tie nesa vai nenesa, bet par veidiem. Un māksla ir viens no veidiem, kā tu palīdzi uzturēt cilvēkiem možu garu.

Ukrainā redzam, kādā veidā iesaistās slavenības, ieskaitot pasaulslavenus bokserus. Mēs visi strādājam visos virzienos, lai sasniegtu savus mērķus. Mūzikls kā tāds, manuprāt, Amerikā radās starp Lielo depresiju un Otro pasaules karu kā veids, kā cilvēkiem palīdzēt tikt tam visam cauri.

Pie mums jau arī visu padomju laiku māksla bija viena no tādām vietām, kur varēji patverties. Un brīdī, kad sasniedzām to dīvaino mērķi – brīvību, bija posms, kad mums to vispār nevajadzēja. Mēs arī zinām, kas notika ar virkni mākslinieku, kuri pazaudēja orientāciju savai virsvērtībai…

Orests Silabriedis: Pie Kristas teiktā mani ļoti aizkustināja šī doma: proti, Krista aicina paskatīties saulē, atrast līdzsvaru – tu, daba, pasaule, notiekošais. Un, ja tu zini, kā šo sajūtu radīt koncertzālē vai teātrī, tad – uz priekšu, ej un taisi savu mākslu! Man kaut kas likās ļoti simpātisks šajā domā.

Mārtiņš Eihe: Tad jau šis raksts droši vien jāvij kopā ar sprediķi, kuru izlasīju pavirši – lai nopietni varētu diskutēt, tas būtu jāpārlasa reizes četras, piecas...

Karš un baznīca

Māra Rozenberga: Klausītājiem paskaidrosim, ka runa ir par britu rakstnieka, teologa, cita starpā arī "Nārnijas hroniku" autora Klaiva Steipla Luisa sprediķi 1939. gada rudenī īsi pēc Hitlera iebrukuma Polijā, ko viņš saka Oksfordā.

Mārtiņš Eihe: Es esmu kristīts, bet nekad neesmu bijis kristietis. Priecājos par vēsturisko pagānismu tādā nozīmē, ka neesmu pagāns, bet kaut kādā veidā izjūtu saikni ar to. Es nevaru nošķirt un nenošķiru kristīgās baznīcas – manuprāt, viņi visi lasa vienu grāmatu. Un skaidrs, ka mēs sastopamies ar dažādiem viedokļiem šīs grāmatas izlasīšanas sakarā. Bet šobrīd veselas baznīcas virziens attaisno to, kas notiek Ukrainā! (..)

Man liekas, ka šobrīd tā ortodoksālā baznīcas daļa, kas nepieder Grieķijai, bet Krievijai, "taisa sūdus", kas pēc tam visai kristietībai būs kopā jāstrebj. Jo tu nevari nošķirt vienu no otras. 

Orests Silabriedis: Tātad atkal – krieva identitāte, pareizticīgo baznīcas identitāte.

Māra Rozenberga: Bet arī Latvijas Pareizticīgā baznīca, kas pieder Maskavas apriņķim, karu Ukrainā ir nosodījusi, un man liekas, ka Krievijas gadījums ir tāds stipri specifiskāks tajā ziņā, ka nu – labojiet mani, ja kļūdos – Krievijas Pareizticīgā baznīca vairāk ir kā vēl viena ministrija, respektīvi, tā vienmēr pauž Kremļa viedokli, nevis kristīgo viedokli.

Mārtiņš Eihe: Jā, bet Latvijas Pareizticīgajai baznīcai mācības – ja lietojam kara terminoloģiju – notiek Maskavas Pareizticīgās baznīcas ietvaros. Un tas, ko mēs paužam politiski, ne vienmēr saskan ar to, ko paužam no kanceles konkrētajā sprediķī. Un es arī negribētu, lai kāds sāk kontrolēt šīs lietas. Tas ir domāšanas jautājums. Šobrīd Ukraina aicina savas pareizticīgās baznīcas pievienoties Grieķijas Pareizticīgajai baznīcai – tas sākās jau 2014. gadā.

Igors Šuvajevs un Orests Silabriedis

Igors Šuvajevs: Manuprāt, tas jautājums ir ļoti smags, bet ar to vajadzētu tikt skaidrībā – proti, par kristietību.

Un nevajag iedomāties, ka tas, kas notiek Krievijā, būtu kaut kāds izņēmums kristietības pastāvēšanas laikā. Nebūt ne! To kristietība ļoti regulāri ir uzrādījusi.

Savukārt – ja kādam individuāli šķiet, ka šī reliģiskā ticība viņam ir piemērotāka, lūdzu, dari to, bet pārdomāt kristietību, ko tā nozīmē mūsdienās – tas tik tiešām ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Pretējā gadījumā mēs nokļūsim pie jautājuma, ka vieni ir īstie kristieši, bet otri – neīstie kristieši, vai arī viņi vēl kaut ko nav sapratuši. Nē, nebūt. Kristietībā ir ietverts tas variants, kas šobrīd ir ļoti labi redzams Krievijā – pareizāk sakot, nevis Krievijā, bet Ukrainā. Tā ir slaktēšana. Tāpēc, ka neiekļaujas vertikālajā komunikācijā.

Orests Silabriedis: Igor, kāpēc jums nepatīk Luiss?

Igors Šuvajevs: Esmu visai piesardzīgs attiecībā pret kristiešiem. 

Orests Silabriedis: Tāpēc jums tik ļoti patīk Nīče.

Igors Šuvajevs: Nīče mēģināja tikt skaidrībā ar kristietību, turklāt diezgan nesaudzīgi. Un acīmredzot tā sauktā Rietumu pasaule, tā sauktā Eiropa vēl nav šo norēķinu sniegusi un tikusi skaidrībā, kas ir kristietība un kāda tā ir. Nu, padomājiet – te tika pieminētas dažādas baznīcas, bet vairāk tā uz austrumiem.

Ir vienas citas baznīcas pārstāvis – principā Rietumu baznīcas pārstāvis – kurš aicina lūgties. Nu, brīnišķīgi, ej un lūdzies, bet paklusē varbūt par to, ka tu aicini lūgties par to, kas notiek Krievijā!

(..) Ja cilvēkam individuāli ir tāda pārliecība, man nav iebildumu, lai tā notiek, bet lai tad viņš paliek pie savas pārliecības. Latviešiem ir tāds teiciens – neej ar savu dziesmu grāmatu citā baznīcā.

Karš un izglītība

Māra Rozenberga: Man likās interesanti tas, ko Luiss saka. Konteksts ir tāds: tikko sācies Otrais pasaules karš un daudzi uzdod jautājumu, vai vispār mācību process universitātē nebūtu uz laiku jāaptur, jo vai tas nav tā bezatbildīgi – studēt filozofiju, runāt par skaisto un cēlo laikā, kad ienaidnieks klauvē pie durvīm – Anglija tobrīd ir pieteikusi karu Vācijai. Un Luiss no kristietības puses to salīdzina tā, ka tad jau mēs kā kristieši nevarētu neko īsti iesākt, jo mēs jau visu laiku esam ceļā uz paradīzi vai elli. Viņš arī velk paralēles ar karu, sakot, ka tad jau līdzīgi mēs varētu domāt arī par karu – ja cilvēki būtu atlikuši zināšanu un skaistā meklējumus līdz brīdim, kad dzīvotu drošībā, šie meklējumi nekad nebūtu uzsākti.

Igors Šuvajevs: Protams, ka studijas ir nepieciešamas, lai saprastu un prastu attiecīgi rīkoties.

Orests Silabriedis: Bet kāpēc ir tāda sajūta, ka studijas jau diezgan daudzus gadu desmitus iet arvien šķērsākā virzienā?

Igors Šuvajevs: Pieļauju, ka atbilde drīzāk saistīta ar izglītības sistēmu, un tas ir cits jautājums, kas šajā diskusijā neiederas.

Orests Silabriedis: Tomēr tas "cits jautājums" ietekmē cilvēkus, cilvēka raksturu, domāšanu, reakciju, to, ko viņi raksta feisbukā, ietekmē savstarpējās attiecības, viņu muļķību, viņu aprobežotību. 

Igors Šuvajevs: Varu tikai piekrist, un tas skaidrojums ir tāds: lai gan mēs esam Eiropas Savienībā, izglītības sistēma ir katras pašas valsts ziņā, bet

kaut kā nemanu, ka vispār būtu kaut kāda politika, koncepcija par to, kas ir izglītība Latvijā. Tādas vienkārši nav, elementāri nav. Tad nav ko brīnīties, ka notiek šādas lietas.

Pirms sākām šo raidījumu, bija saruna par skolām, kurām nevar nodrošināt skolotājus. Īstenībā vajadzētu paskatīties, cik daudz ir skolotāju, kas strādā pilnu slodzi vienā darbavietā vai kuri ir spiesti braukalēt apkārt, lai varētu kaut ko salasīt. Un tad varētu uzdot vienkāršu jautājumu – mīļie cilvēki, cik skolu 20 gadu laikā Latvijā tikušas slēgtas? (..) Viens piemērs saistībā ar to pašu Krieviju, kur vienā dienā no kartes tika noslaucītas akadēmiskās iestādes – universitātes un tā tālāk. Kāpēc? Tāpēc, ka rektori Krievijas universitātēs bija ielikteņi, tās bija aprīkotas ar visdažādākajām padomēm. Un drīz vien pēc rektora paziņojuma nāca arī šo universitāšu padomju paziņojumi. Vajag padomāt, ko darām tepat Latvijā. Principā to pašu. Labi, šeit ir mazāks mērogs un vēl nav kaut kādas ekstremālas situācijas – jā, pagaidām nav. 

Orests Silabriedis: Jūs domājat jauno iekārtu ar augstskolu padomēm, kas šobrīd attīstās?

Mārtiņš Eihe: Apskatījos, kādi cilvēki un kurās augstskolās ir šajās padomēs. Mākslas akadēmijā ir virkne cilvēku, kuriem vispār nav nekāda sakara ar Mākslas akadēmiju. Latvijas Universitātes pasniedzējs ir Rēzeknes Augstskolas padomē.

Igors Šuvajevs: Vajadzētu saprast – tas, kas tiek dēvēts par augstskolām, ir pārveidots par kantoriem, kuros pelna naudu. Tas ir galvenais. Izglītība? Nav izglītība galvenais! Zinātne? Nu beidziet, cik gadus Latvija zinātnes finansējuma jomā ir dažu labu Āfrikas valstiņu līmenī.

Orests Silabriedis: Jā, bet varbūt atgādināsim klausītājiem vēlreiz, ka tā nav novirzīšanās no tēmas. Man liekas, ka visa mūsu šodiena ir izglītības rezultāts un process vēl turpinās.

Mārtiņš Eihe: Mēs zinām, ka pēc gadījuma ar Aļošu (pieminekli padomju karavīram – re.) Igaunija izveidoja dažādas izglītības programmas. Viņi izveidoja medijpratības stundas bērniem, kurās bērni reāli mācās saprast [vēsturi]. Skaidrs, ka mūsdienu pētījumi pierāda, ka mēs izvēlamies faktus tādā veidā, kā viņi atbilst mūsu domāšanas virzienam, mēs vienu un to pašu pētījumu spēsim pagriezt tā, kā ir izdevīgi mums. Bet vienlaicīgi saprotot šo medijpratību, mēs tomēr izpratīsim arī otra pozīciju! Un tas tomēr ir savādāk, nekā ja tu neko nesaproti un vienkārši izmanto.

Orests Silabriedis: Bet tā nav vienkārši domāšanas mācība?

Mārtiņš Eihe: Krista Burāne, kurai šeit bija jābūt, kādreiz nodarbojās ar kritisko domāšanu bērniem un jauniešiem, un tad, kad viņa pēc 20 gadu pārtraukuma atgriezās pie jaunizveidotās sistēmas, ko tagad mēģina ieviest kompetenču izglītības centrs, viņa atteicās tur piedalīties, jo tur bija kļuvis vēl sliktāk nekā pirms 20 gadiem… Tas ir tas, kur mūsu izglītība iet, un tas saistīts tikai un vienīgi ar to, ka Latvijas politiskā elite izvēlas šo profesiju nepadarīt prestižu. Šai profesijai ir jābūt prestižai, jo tā ir vienīgā, kas veido mūsu valsts identitāti kopā ar kultūru – tādā nozīmē, ka tas ir mūsu ieguldījums intelektā un domāšanā. Un, ja valsts to uzskata par neprestižu, tad tā uzskata uzņēmēji – ar izņēmumiem, protams -, tā uzskata arī cilvēki, kas apkalpo to visu, un mēs iegūstam to, ko iegūstam.

Undīne Adamaite: Absolūti! No 8. klases obligāti programmā būtu jābūt kultūras vēstures, mākslas vēstures stundām. 

Igors Šuvajevs: Es būtu pieticīgāks – būtu labi, ja vidusskolas līmenī būtu kaut vai nedaudz no loģikas. Piemēram, juristiem nav loģikas! Loģika neiemāca domāt, tā sakārto domāšanu. Ja vēl skolās būtu kaut kas nedaudz no ētikas, arī jau būtu brīnišķīgi. Nevajag īpaši daudz, tā pieticīgi, bet – lai būtu. 

Undīne Adamaite: Un tas ir tas, ko mēs paši varam izdarīt. Te nu mēs nonākam – ka  nevajag nemaz kara šausmas, kuras iznīcina bibliotēkas. Par to vēl nav daudz runāts, bet sāk jau apzināt arī kultūras mantojuma iznīcināšanu. Mana māsa, ērģelniece Kristīne Adamaite, saka – ārprāts, es taču pagājušogad spēlēju Harkivas koncertzālē, kur ir ērģeles, un tagad tā ir noslaucīta. (..)

Mārtiņš Eihe: Izrādē "Taņas dzimšanas diena" atļāvāmies mazliet ironizēt par to, kā mēs mīlam Dziesmu svētkus, bet, piemēram, Latvijas izglītības programmā kā obligāts pasākums ir iekļautas divas tautasdziesmas. Divas tautasdziesmas, kuras obligāti jāapgūst bērniem 12 gadu laikā… Divas! Skaidrs, ka tas izriet no katra skolotāja, bet tas arī liecina par kaut kādām kopējām tendencēm. Un otra lieta, par ko mēs vispār nerunājam izglītības kontekstā, ir 9. maijs. Mēs vēl joprojām ļaujam saglabāt naratīvu par to, ka uzvarēja Padomju Savienība, nevis runājam par to, ka Padomju Savienība bija viens no sabiedrotajiem, kas piedalījās Otrajā pasaules karā, turklāt viens no visdivdomīgākajiem. Kaut kādā ziņā šobrīd jau apzināmies, ka boļševisms bija sava veida fašisms – jā, tas piedalījās šajā karā un ar nenormāliem cilvēciskajiem zaudējumiem palīdzēja uzvarēt mums visiem kopā, bet tā nav vienas konkrētas valsts uzvara! Mēs par to nerunājam, mēs tikai strīdamies – svinēt 9. vai 8. maiju. Uzveica vienu agresoru, bet otrs agresors palika pie varas.

Igors Šuvajevs: Es tikai nedaudz precizēšu. Jo bieži vien arī to sajauc. Nebija nekādas padomju armijas, tolaik bija Sarkanā armija. Padomju armija tika izveidota 1946. gadā. 

Orests Silabriedis: Mārtiņš nupat pieskārās tikai vienam no mītiem. (..) Un tad jau mēs nonākam arī līdz tam, ko krievi ir nozaguši ukraiņiem, vai Gogolis ir krievu vai ukraiņu rakstnieks, ko mēs darīsim ar Prokofjevu, kurš ir dzimis Ukrainā, kas notiek ar Čaikovski, kurš mīlēja ukraiņu tautasdziesmas un kuram ir ukrainisks uzvārds, kas ir Bortņanskis, kas licis pamatu kora koncertam un tā tālāk. Un visas šīs problēmas šobrīd tiek ļoti, ļoti saasinātas. Jautājums – kuras no tām patiešām ir problēmas un kuras – tikai šķietamas. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt