Vāgnera mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē: Darīšu visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem un 8 mēnešiem.

3. oktobra lietainajā novakarē gandrīz 50 kori un 800 dziedātāji ar Svētceļnieku kora dziedājumu no Riharda Vāgnera operas "Tanheizers" devās cauri Vecrīgai un pulcējās pie novārtā atstātās Vāgnera zāles. Zibakcijā „#VāgneRīga” dziedošos “svētceļniekus” pavadīja paša Riharda Vāgnera mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē (Eva Wagner-Pasquier), kura nu godājama par Rīgas Vāgnera zāles patronesi.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Savulaik vadījusi Baireitas festivālu un Londonas Karalisko operu, šobrīd viņa ir Ņujorkas Metropoles operas mākslinieciskā konsultante. Viesojoties Rīgā, Eva Vāgnere-Paskjē ne tikai apmeklēja mūsu Balto namu un vēroja Vāgnera operas "Tainheizers" iestudējumu, bet arī laipni piekrita sarunai ar "Klasiku". Evu Vāgneri-Paskjē kopā ar Dāvi Eņģeli izvaicāja kolēģis no Ķelnes radio Benjamins Vēbers.

- Ir zināms, ka jūsu tēvs viesojies Rīgā, apmeklējis operizrādes. Vai arī jums ir personiska saikne ar Rīgu?

- Mana saikne ar Rīgu sākās ar iesaistīšanos Eksanprovansas festivālā, tāpēc pirmo reizi Rīgā ierados uz noklausīšanos pirms 12-13 gadiem. Pēc tam Rīgā esmu bijusi regulāri, esmu skatījusies izrādes, redzējusi “Bohēmu”, “Dievu mijkrēsli”, esmu apmeklējusi mūzikas augstskolu, piedalījusies noklausīšanās, tāpēc Rīga man ir sirdij tuva pilsēta, un tā ir lieliska. Es ļoti labprāt viesojos šeit.

- Kāds ir jūsu viedoklis par Rīgas periodu Vāgnera dzīvē? Vai tas, jūsuprāt, ir margināls vai arī pietiekoši svarīgs viņa radošajā dzīvē kopumā?

- Protams, ka Rīgas periods viņam bija ļoti svarīgs! Te viņš guva iedvesmu idejai par orķestra bedri, apgaismojumu un amfiteātri. Ļoti nozīmīgs notikums, kaut gan šis vārds nav precīzs, lai to pilnībā raksturotu. Tas bija liels solis uz priekšu viņa dzīvē. Viņš bija jauns cilvēks, viņš te dzīvoja ar savu pirmo sievu; tas bija fantastisks laiks.

- Vai tas, ka iedvesmu Baireitas namam Vāgners guva tieši Rīgā, ir fakts vai leģenda? Cik pamatoti ir to apgalvot, varbūt viņš ieraudzīja līdzīgus risinājumus citās pilsētās?

- Tā nav leģenda. Tā ir patiesība. Kādā sarunā vaicāts par Rīgu un savām diriģenta gaitām, Vāgners piesauca visus Rīgā ieraudzītos specifiskos teātra telpu risinājumus, kas bija par pamatu Baireitas namam. Par Vāgneru ir ļoti daudz leģendu, bet šī nav no tām.

- Pēc “Klīstošā holandieša” pirmizrādes Drēzdenē otrais operas uzvedums notika Rīgā. No tā izriet, ka operu spēlēja salīdzinoši neliels sastāvs, varētu teikt – kamerorķestris. Ja Vāgnera zāli izdodas renovēt, kāds būtu jūsu viedoklis, ja “Klīstošo holandieti” tur iestudētu kamerversijā?

- Šī versija ir atskaņota mazākos teātros, ar sešām pirmajām vijolēm. Jā, tā ir kā kamerversija. Bet, lai cilvēki to dzirdētu, ir taču universitātes, skolas, kas iestudē šādus uzvedumus. Tas ir tik populārs darbs, ka varat ar to darīt, ko vēlaties, pat iestudēt ar klavierpavadījumu. Vokālistu konkursā nav jāspēlē 100 vijolēm. Nupat viesojos Oberammergavā. Tur 120 kora dziedātāji dziedāja gandrīz nepārtraukti, bet tādi pasākumi notiek, kad zālē ir 3000 cilvēku. Un, starp citu, jaunais diriģents Ainārs Rubiķis tagad dosies uz Berlīnes Komisko operu.

- Tagad jūs esat Rīgā, un rokā jums ir piespraudīte ar uzrakstu “Vāgners-Rīga-2021”. Vai varat pastāstīt tuvāk par to? Kā jūs tajā visā iesaistījāties?

- Pirms vairākiem gadiem jūsu bijušais premjerministrs Māris Gailis man uzrakstīja, ka labprāt atbrauktu uz Baireitu un apspriestos ar mani. Es piekritu, un viņš mani iepazīstināja ar iecerēm par šo Vāgnera ēku, sarunvalodā dēvētu par Vāgnera zāli. Šogad jūnijā viņš ieradās vēlreiz un jautāja, vai es būtu gatava kļūt par šī projekta patronesi. Projekts, cerams, īstenosies līdz 2021. gadam. Es, protams, biju sajūsmā un tūdaļ piekritu. Šī iemesla dēļ aizvakar atbraucu uz Rīgu un gāju kopā ar “svētceļnieku kori” no Doma līdz Vāgnera ielai. Tas ir gluži dabiski - kaut ko tādu darīt, jo ir svarīgi ne tikai Rīgai, bet arī Vāgnera piemiņai, lai šis centrs nodibinātos. Es to apskatīju vakar no rīta, tas ir fantastisks – tik daudz telpu un arī ideju, kas tur varētu rasties.

- Kā bija piedalīties dziedošajā gājienā? Jūs iesmējāties, kad to pieminējāt. Ar kādām sajūtām tajā gājāt? Kā reaģēja ļaudis?

- Jūs domājat cilvēkus, kas dziedāja līdzi? Viņi dziedāja lieliski, neraugoties uz lietaino dienu. Piedalījās apmēram četri simti cilvēku, turklāt pēc dažiem simtiem metru teltī bija patvēries orķestris. Tehniski viss bija ļoti labi organizēts – mūzika skanēja no skaļruņiem un cilvēki varēja tai sekot. Ar dažiem dalībniekiem es aprunājos, tie bija jaunieši, kuriem pavaicāju, kāpēc viņi piedalās. Tās bija jaunas meitenes no meiteņu kora, kurā ir 25 dalībnieces, un viņas teica, ka viņām ir svarīgi zināt, kas slēpjas aiz vārda, kas ir uz plāksnes pie nama sienas, un tāpēc viņas esot piedalījušās. Lieliski!

- Kā tas ir – jūs braukājat pa pasauli pa Riharda Vāgnera pēdām, kalpojot viņam? Nesen biijāt Drahenfelsā.

- Ziniet, tā ir nejaušība, ka tur es biju pirms divām nedēļām, bet tagad esmu Rīgā Vāgnera sakarā. Visu savu darba dzīvi būtībā esmu pavadījusi bez Vāgnera. Un tas, ka tagad biju pie Drahenfelsas, ir nejaušība. Tā nav mana ikdienas dzīve, man ir arī vēl viena dzīve, kas norit paralēli. (smejas)

- Kāda vieta Latvijas kultūrā kopumā ir Vāgnera zālei? Un ko vajadzētu darīt Vācijai, lai atbalstītu koncertzāles atjaunošanu?

- Jāsaka, ka Vācijas puse tai pievērš uzmanību, jo Gvido Vestervelle šeit ir bijis un apskatījis Vāgnera zāli, arī Merkeles kundze, šķiet, ir redzējusi ēku no ārpuses. Bet nevaru komentēt norises politiskajā līmenī, jo to nepārzinu. Bet es zinu, ka viens no Bundestāga deputātiem te ir bijis un sniedz lielu atbalstu.

Atliek tikai cerēt, ka šī vieta kļūs starptautiski pazīstama Vāgnera biedrībās pasaulē un cilvēki par to uzzinās; es nerunāju par Vāgnera cienītājiem, tie nav jāinformē, viņi parasti jau tā ir ļoti labi informēti.

Bet par politikas ietekmi es neko nevarēšu pateikt, var tikai cerēt, ka zāle tiks atkal atvērta 2021. gadā un uz atklāšanu ieradīsies sabiedrībā zināmas personas. Domāju, ka tā arī būs, jo, pirmkārt, Rīga ir nozīmīga pilsēta, un Vāgners tai ir būtisks; no otras puses, Eiropas kontekstā tas tāpat būtu ārkārtīgi svarīgi.

- Vai varam lūgt jūs īsi raksturot, kā tur iekšpusē izskatās?

- Jā, tur jāiet cauri bezgalīgai telpu virtenei, kas liek jums justies kā, teiksim, Stenlija Kubrika filmā, tas ir neaptverami – jūs uzejat pa kāpnēm, tad atkal nāk telpa, tai seko Vāgnera zāle, tad balles zāle, tad tējas dzeršanas salons. Telpas ir iespējams iziet pa apli, fascinējoša ēka!

To nedrīkst nolaist; tajā desmit gadus nekas nav darīts, to nedrīkst atstāt novārtā vai iekārtot tur kazino vai lielveikalu.

Šķiet, ka ēkas kopējā platība ir 5000 kvadrātmetru, bet to gan pārbaudiet, varbūt es kļūdos. Tā ir ļoti piemērota brīnišķīga Vāgnera muzeja, respektīvi, centra iekārtošanai rīdziniekiem. Tā būtu vieta, kur uzstāties latviešu māksliniekiem un arī tiem, kuri nāk no Latvijas. 

Šķiet, ka pirms gadiem Barišņikovam tur augšā bija mēģinājumi, jo citas telpas neatradās. Šī ēka ir ar bagātu vēsturi. Vāgners, protams, nav bijis šajā ēkā, bet gan tajā, kas atradās šīs vietā pirms daļējas pārbūves.

- Ko jūs domājat par Vāgnera operu uzvedumiem mūsdienās?

- Jūs domājat uzvedumus visā pasaulē? Domāju, tur nekā daudz nav, ko teikt. Kas ir moderns, tas ir moderns. Kas ir laikmetīgs mūsdienās? Vai tas ir vēl viens interpretācijas veids, kuru daži ļaudis iedomājas esam modernu? Es domāju, ka mums visās jomās ir jāattīstās, jāiet uz priekšu, arī Vāgnera operu interpretācijā, vispār operā, aktiermākslā, mākslā, jebkuras zemes kultūrā, tāpēc es pilnībā atbalstu šo jomu, un es arī neceļotu apkārt, ja mani tā neinteresētu. Mēs braucam pa visu pasauli, vai ne tā? Citādi uz priekšu netiekam.

- Vai Baireitā esat redzējusi latviešu māksliniekus, piemēram, diriģentu Andri Nelsonu?

- Jā, viņš ir viens no labākajiem savas paaudzes diriģentiem. Viņš ir lielisks, izcils. Es viņu apbrīnoju.

- Atgriežoties pie Vāgnera zāles – vai trīs paralēles ar Baireitu, kuras vienmēr piemin (orķestra padziļinājums/ bedre, aptumšotā skatītāju zāle) uzreiz krīt acīs?

- Tagadējā zālē? Nē, nē. Tā taču ir pārbūvēta. Padomju laikā tur augšā bija satikšanās vieta. Jums atliek tikai sastingt bijībā par to, ka meistars šeit ir bijis. Tā tiešām ir, tas ir pierādīts, tā nav nekāda leģenda. Projekts ir jāatbalsta. Un tad viņš ar kuģi devās uz Angliju, tas arī tā tiešām bija. 

- Kas jums šobrīd ir tuvākie, steidzamākie pienākumi Vāgnera zāles sakarā?

- Vissvarīgāk visu ievirzīt pareizā gultnē. Es šobrīd visiem dalu piespraudītes. Ir svarīgi par to runāt, atrast atbalstītājus šai lieliskajai un trakajai idejai. Lai cilvēki šeit to saprastu un redzētu, ka tā ir sevišķa ideja, kas jāatbalsta.

- Runas par Vāgnerzāles atjaunošanu ilgst gadiem, bet līdz šim tās nav radušas politisku atbalstu.

- Es nenodarbojos ar politisko pusi, tikai ar māksliniecisko. Kā ģimenes locekle, vārda nesēja, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu, lai par to runātu. Tas jau ir kaut kas. Varu būt neērtais cilvēks, kurš nāk un prasa.

- Kādas ir jūsu nākotnes ieceres un sapņi?

- Jāsaka, es neesmu pieņemta šajā projektā kā darbiniece, es esmu tā fane un cilvēks, kas iejūsminājies par šo projektu. Citādi man nav ieplānoti citi Vāgnera projekti, es nodarbojos ar citām lietām. Katrs, kas mani pazīst, zina, ar ko es nodarbojos. Jo – ja es tagad kaut ko sagudrošu... (smejas). Nesen nejauši nokļuvu Drahenfelsā, jo mani turp aizveda kāds cilvēks. Un piepeši tur uzradās arī kāda žurnāliste.

- Tātad tā nebija tikšanās ar presi?

- Nē, protams, ne. Es taču netiekos ar presi, lai runātu par Vāgneru! Es vienkārši iepriekš biju apmeklējusi Koblencu. Tāpat kā šeit šobrīd, es te atrodos, jo pazīstu Žagara kungu un viņš vizīti organizēja un sniedza palīdzību. Tāpēc esmu ieradusies šeit. Varēju arī atteikt: kas man meklējams Rīgā? Bet es esmu šeit un ļoti priecīga par to. Žēl, ka šodien jau jābrauc projām. Un vēl šis nejaukais laiks!

Vakar, kad apmeklēju Vāgnera ēku, tās priekšā stāvēja divas milzīgi lielas skolas klases. Es piegāju klāt, jo kāds bija pateicis, ka te viesojas Vāgnera mazmazmeita, tad nu viņi visi lūkojās. Jo viņiem mācību plāns paredz arī iepazīties ar šo ēku. Skolotājs viņiem stāstīja par Vāgneru. Tur bija skolēni gan no Anglijas, gan no Vācijas. Es piedāvāju viņiem kopā nofotografēties, ko parasti gan nedaru, bet viņi bija sajūsmā un ļoti priecīgi. Viņi ierauga plāksni pie mājas sienas, uz kuras rakstīts, ka te bijis Vāgners, arī Lists un Šūmanis, un viņiem tas ir īsts piedzīvojums, ja tikko skolā ir mācījušies par šiem komponistiem. Bet kāpēc jūs piepeši ierunājāties par Drahenfelsu?

- Par to aizvakar bija rakstīts avīzē „Rheinische Post”.

- Nē, tas vienkārši rada iespaidu, ka es braukāju apkārt, īstenojot Vāgnera projektus. Manā galvā īstenībā ir pavisam citas lietas. Es esmu septiņus gadus kopā ar māsu vadījusi festivālu, tādējādi atkal nonācu preses uzmanības lokā, bet tagad jau divus gadus esmu brīvmāksliniece un organizēju festivāla sadarbību ar starptautiskajām Vāgnera biedrībām.

- Vikipēdijas angļu versijā rakstīts, ka jūs esat angažēta, lai sniegtu konsultācijas arī Ņujorkā.

- Tas tur jau ir ierakstīts? Jā, jauki!

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti