Pēdējais remonts pirms 50 gadiem
“Šis nams no pašiem pamatiem ir vairāk nekā 800 gadu vecs, tomēr vairākas ēkas daļas, skaistās zāles ir piebūvētas klāt vēlākos gadu simtos,” stāsta Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra valdes locekle Indra Lūkina. Ejot cauri vienai no skaistajām zālēm, viņa apstājas: “Paskatieties tur”, viņa rāda uz nelielu tumša koka balkoniņu gandrīz pie pašiem griestiem. Var redzēt gada skaitli, kas tāds nereāls liekas – 1646! Vēstures elpa te ir tā labi jūtama”, Indra Lūkina pasmaida.
Lielās ģildes nams piederēja tirgotāju brālībai – Rīgas Lielajai jeb Svētās Marijas ģildei. Domājams, ka tas celts 13. gadsimta sākumā un vairākas reizes mainījis savu izskatu. 1941. gadā ēkā iekārtota Valsts filharmonija, bet 1963. gadā namā izcēlās ugunsgrēks, pēc kura tika veikti vērienīgi rekonstrukcijas darbi pēc arhitekta Modra Ģelža projekta.
“Principā tas arī ir mūsu šīs dienas atskaites punkts”, izrādot Lielās ģildes iekštelpas un noplukušās, ikdienā neapdzīvotās ejas un stūrīšus, saka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra tehniskais direktors Aigars Kalniņš.
“Protams, kādi sīki darbiņi ik pa laikam ir darīti – ja kāds redz, ka logam krīt ārā rūts, tad jau to dēlīti nomaina, – bet šie remontdarbi 60. gados ir pēdējie lielie.
Kopš tā laika ar ļoti maziem izņēmumiem šai ēkai neviens nav ķēries klāt.”
Viens no nelielajiem uzlabojumiem bija 2006. gadā, kad NATO samita dēļ Lielā ģilde tika pie krietni uzlabota ārējā veidola, taču iekštelpas kapitāli nav remontētas jau vairāk nekā 50 gadus.
Aigars Kalniņš rāda kādu trepju telpu blakus skaistajai Baltajai zālei. No sienām lobās vecas krāsas šķēpeles, gaisā jūtams pelējuma skāņums. Šīs ir trepes, kas ved uz ielu, taču izeja tiekot izmantota ļoti reti. “Logi mums ir ļoti sliktā stāvoklī”, ar domīgu skatienu Aigars Kalniņš pievēršas gaismas strēlēm krēslainajā telpā. “Nemaz nerunāsim par šķirbām, bet tīri funkcionāli – tie ir izpuvuši un izpelējuši, metāla konstrukcijas ir korodējušas; visas šīs lietas pa sīkumiņam krājas un visā ēkā veido milzīgu apjomu. Te prasītos tāds ļoti nopietns darbs – logu un durvju restaurācija vēsturiskā līmenī,” atzīst LNSO tehniskais direktors. Tajā ēkas daļā, kur koncertu un pasākumu laikā uzturas apmeklētāji, viss ir sakārtots, taču Aigars Kalniņš atceras, ka vēl pirms dažiem gadiem ēkā piedzīvots izbīlis.
“Mums izbira logs! Paldies dievam, ka ne uz galvas kādam, bet uz trotuāra. Stikls izbira no otrā stāva un nokrita uz ielas,” viņš stāsta.
Dzīve zem skatuves
Ar spēcīgu tvērienu un bez mazākās minstināšanās Oskars Bokanovs paņem savu instrumentu. Viņš ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistars. Mēģinājumam beidzoties, viņš nes kontrabasu prom no skatuves. Tās malā ir mazas, skatītāju tālākajās rindās pat neievērojamas kāpnes. Drīzāk pat kāpnītes, jo šaurajā un zemajā ejā ir pagrūti tikt cauri pieaugušam cilvēkam, bet vēl daudz grūtāk mūziķim, kas nes tik lielu instrumentu kā kontrabass. “Šis ir pirmais piemērs, cik Lielajā ģildē ir grūti dzīvot mūziķiem un lieliem instrumentiem,” saka Oskars. “Ja es nesu instrumentu, es neredzu neko, kas ir man priekšā vai zem kājām. Ja uz šīm trepēm ir kādi vadi, piemēram, brīžos, kad tiek veikti mūzikas ieraksti, paklupt šeit var ļoti ātri. Tāpat ejas augstums ir tāds, ka pie mazākās, neuzmanīgās kustības var tikt traumēts instruments.”
Tālāk gaitenis, priekšā nākamās kāpnes. “Es pat nevaru šeit instrumentu nest taisni,” rezumē Oskars.
Pēc padsmit pakāpieniem lejup mūziķis apstājas. “Nu re, šī ir tā telpa, kas pieder mums, kontrabasistiem, astoņiem cilvēkiem.”
Oskars stāv kāpju laukumiņā divreizdivu soļu lielumā. Zem viņa vēl pieci pakāpieni un vēl viens tikpat liels pleķītis. Šis trepju telpas turpinājums, kā šo vietu raksturo LNSO tehniskais direktors, nedrīkstētu būt nekas vairāk kā tehniska, caurstaigājama telpa. Taču tā kā Lielajā ģildē katastrofāli trūkst vietu, kur mūziķi varētu atstāt savas personīgās mantas un instrumentus, apsēsties, padzert kafiju vai tēju un vingrināties, šādu sadzīvei pielāgotu tehnisku telpu koncertzāles ēkā ir daudz.
Kontrabasistu telpā gar sienu sakārtoti instrumenti. Arī tiem te patiesībā nebūtu jāatrodas. “Šeit nav nekādas apkures, jo šī ir trepju telpa,” ar nogurumu balsī saka Aigars Kalniņš. “Instrumenti, kurus šeit turam, protams, jūtas ļoti slikti, patiesībā viņi bojājas.” Orķestra tehniskajam direktoram piebalso arī Oskars Bokanovs: “Šajā telpā ir diezgan liela temperatūras atšķirība no zāles. Kad pēc koncerta nonesu šeit lejā instrumentu un, piemēram, nākamajā dienā to aukstu nesu atkal augšā uz lielo zāli, kur gaiss ir sasilis, reizēm prožektoru dēļ pat sakarsis, instruments šo temperatūras maiņu uztver ļoti negatīvi. Sāk “staigāt” skaņojums, un bieži vien koncerta pirmo daļu es pavadu stresā, jo instruments neskan tā, kā tam būtu jāskan.
Ir bijuši gadījumi, kad līdz pat koncerta pirmās daļas beigām es turpinu skaņot savu kontrabasu, un tas nav normāli, jo es nevaru pilnvērtīgi darīt savu darbu.”
Pa gaiteni tālāk LNSO saimniecības pārzinātājs Aigars Kalniņš ved citu tehnisko telpu virzienā. Viņš iet pieliektu galvu, jo gaitenī griesti ir ļoti zemi. “Šīs telpas atrodas zem skatuves un, protams, te nebūtu ikdienā jādzīvo mūziķiem,” stāsta Aigars Kalniņš. Taču jau atkal noprotams, ka telpu trūkums liek orķestra mūziķiem izlīdzēties, kā nu var un māk. Tāpēc zemskatuvē trīs telpās ikdienā uzturas trombonisti, klarnetisti un sitaminstrumentālisti. “Nāciet, nāciet, parādīšu jums mūsu skandināvu dizaina interjeru,” ar ironisku smaidu aicina Kaspars Majors, trombonu grupas koncertmeistars un orķestra skatuves meistars. Viņš atslēdz brūnas skapja durvis, aiz kurām nevis rindojas uzvalki, bet gan paveras neliela telpa ar dīvānu, galdu un diviem krēsliem. Šeit brīvākos brīžos uzturas vai pirms koncertiem pārģērbjas trombonisti.
Uzvalki karājas uz caurulēm, instrumenti stāv uz krēsliem vai zemes. Iztaisnoties pilnā augumā vīriešiem nav iespējams.
“Tādas pašas telpas ir te blakus citiem pūtējiem un sitaminstrumentālistiem. Un te gaitenī pirms koncertiem pārģērbjas arī daži vijolnieki, čellists un kontrabasists,” nezaudējot ironisko sejas izteiksmi, stāsta Kaspars Majors. “Mums te viss ir praktiski izdomāts un pielāgots.”
Promejot Aigars Kalniņš saka, ka, ļoti iespējams, pārskatāmā nākotnē šīs telpas tiešām tiks izmantotas tikai tam, kam tās tiešām paredzētās – noliktavai. Tā kā šī vieta atrodas tieši zem skatuves, mūziķi un orķestra tehniskie cilvēki lolo ideju, ka te būtu iespējams izveidot kādu pacelšanas un nolaišanas sistēmu, lai mēģinājumu un koncertu starplaikos šeit ērti un piemērotos apstākļos varētu turēt instrumentus, īpaši lielos – flīģeļus, kontrabasus, bungas. Tagad tie lielākoties stāv apsegti mūziķu telpā blakus lielajai zālei.
Uvertīra remontam
“Ģildes remonts ir ļoti reāls”, optimistiski saka Nacionālā simfoniskā orķestra valdes locekle Indra Lūkina. “Remontam Kultūras ministrija ir “iezīmējusi” 5 miljonus eiro. Mūsu tehniskie cilvēki ir veikuši aprēķinus, kas būtu svarīgākie un tādi pamata darbi, kas obligāti būtu jāpaveic, kā arī aplēses, cik tieši kas varētu maksāt. Tāpēc mēs no savas puses esam sagatavojušies šim procesam. Nav tā, ka mums pateiks, ka nauda ir, un tad mēs sāksim domāt. Nē, mēs esam gatavi un saprotam, ko ir nepieciešams darīt,” Indra Lūkina ir apņēmīga. Protams, ir skaidrs, ka pilnīgi visus nepieciešamos darbus par solītajiem 5 miljoniem paveikt nevarēs, jo orķestra un ēkas vajadzības ir lielākas par šo summu. Tomēr svarīgāko lietu saraksts ir aptuveni skaidrs.
Būtiskākā ir sadzīves sakārtošana un lielās zāles uzlabošana. “Galu galā šī primāri ir koncertzāle”, saka LNSO direktore.
“Patiesībā šobrīd šī ir Rīgas akustiskā koncertzāle, kurā uzstājas mūsu orķestris un citi Latvijas orķestri, šeit koncertus sniedz kori un dažreiz arī pūtēju orķestris “Rīga”.
Arī viesu orķestri uzstājas šeit,” uzskaita Indra Lūkina, “tāpēc mūziķu ikdienas uzlabošana, papildu telpu remonts, lai viņiem ir, kur atstāt savas mantas un brīvā brīdī padzert kafiju, kā arī pienācīgu mēģinājumu telpu izveide man ir viens no primārajiem uzdevumiem. Tāpat jāsakārto Lielā zāle.”
Orķestra darbinieki gribētu atjaunot skatītāju krēslus, kas savu mūžu jau nokalpojuši un arvien biežāk tiek laboti. Īpaši svarīgi būtu arī ventilācijas sakārtošana un siltumizolācijas uzlabošana. “Vasarās mēs šeit nekoncertējam,” stāstu turpina LNSO tehniskais direktors. “Ventilācijas neesamības dēļ vasarā mūziķiem strādāt uz skatuves vienkārši nav iespējams.” Lielie lukturi, kas izgaismo skatuvi, arī ir savu mūžu principā nokalpojuši. Tos kā dāvanu pirms 20 gadiem LNSO saņēma no kāda Japānas simfoniskā orķestra, bet ieslēgti tie ģenerē ļoti lielu siltumu, karsē skatuvi. “Papildus tam ēkai ir milzīgi biezi mūri – ja tie paspēj maijā sasilt, tad, neskatoties uz gaisa temperatūru ārā, iekšā līdz pat septembrim saglabājas 25, 28 un pat 30 grādu karstums,” stāsta Aigars Kalniņš. “Šādā karstumā ģībst mūziķi, ģībst arī skatītāji, un mums ir bijuši gadījumi, kad skatītājs bezgaisa un karstuma dēļ krīt pa trepēm,” viņš turpina. Arī kontrabasists Oskars Bokanovs atceras: “Šķiet, pirms pāris gadiem jūlijā Lielajā zālē veidojām opermūzikas ierakstus un vairākiem kolēģiem palika slikti.
Tas karstums bija gandrīz neizturams, un 30 grādu karstumā cilvēks ir pilnīgi slapjš. Par kādu muzicēšanu vispār var būt runa!”
Lielās ģildes vestibils ir tukšs un kluss. Indra Lūkina sakārto trīs lielus attēlus pie sienas. “Tie ir mūsu pasaulslavenie, karsti mīļotie diriģenti Mariss Jansons un Andris Nelsons. Arvīds Jansons jau ir viņsaulē,” viņa klusi saka. Pēc klusuma mirkļa jau daudz nosvērtākā balsī viņa turpina: “Lai kā mēs vēlētos ar Andri Nelsonu un Marisu Jansonu spēlēt kopā kādus koncertus, jautājums vienmēr nonāk pie tā – bet ko šeit vispār var atskaņot, ko Lielajā ģildē iespējams nospēlēt tādā muzikālā un skaņas kvalitātē, pie kādas šie diriģenti ir pieraduši?
Vai mūsu pasaulslavenie, izcilie cilvēki nebūtu pelnījuši tādu iespēju dzimtenē, Rīgā, – uzstāties ar mūsu Nacionālo simfonisko orķestri, ar saviem orķestriem, kurus viņi vada pasaulē?
Uzstāties cienīgā telpā un sniegt atpakaļ prieku un baudu klausītājiem? Tieši mūsu klausītājiem! Tas pagaidām tāds neatbildēts jautājums..."
