- Regīna Ezera un Jāzeps Osmanis - atšķirīgi un tomēr līdzīgi
- Vējš spēlē egļu ērģeles
- Gara aristokrāts Jāzeps Osmanis
- Baskājis Irbīte un Jāzepa Osmaņa mākslas iespaidi
- Osmaņa draudzība ar Rūdi un bilde ar Artūru Irbi
- Regīnas Ezeras elpa jeb svarīgs ir katrs priekšmets
- Aicina cilvēkus atbalstīt muzeja tapšanu
Regīna Ezera un Jāzeps Osmanis - atšķirīgi un tomēr līdzīgi
Regīna Ezera: „Esmu ļāvusies ritmam un tas sniedz dvēseles līdzsvaru, gandarījuma sajūtu. Būt ritmā iekšā – tas ir ļoti svarīgi, mēness grieži, gadalaiki, sirdspuksti, ieela-izelpa – vai tie arī nav ritmi?”
Jāzeps Osmanis:
„Tavās acīs tumšzaļa gaisma
Dzelmaini dziļumi lās
Tā tu man uzmirdzi reizēm
Kā mežezers pasakās”.
Tā šobrīd vārdu ritmos satiekas divas spilgtas personības – rakstniece Regīna Ezera un dzejnieks Jāzeps Osmanis.
Viņi bija ļoti atšķirīgi gan savā mākslā, gan cilvēciskajā būtībā, tomēr netrūka arī vienojošu momentu
– viņi bija teju vienaudži, abiem bija poļu saknes, abiem piemita ļoti smalka un dziļa dabas izjūta, kā arī jūsma par debesu spīdekļiem, tikai - Jāzeps Osmanis bija vairāk saules apdzejotājs, bet Regīna Ezera iedvesmu vairāk guva mēnesgaismas maģijā.
Regīna visa mūža garumā ļoti mīlēja suņus, kas spilgti atspoguļojas arī viņas daiļradē, un šo iezīmi mūža nogalē pilnā mērā iemantoja arī Jāzeps Osmanis - ne velti mēdz teikt, ka viņa suņa puika Rūdis kļuva par visvairāk apdzejoto un apgleznoto suni Latvijā.
Un vēl. Abu dzīves (gan dažādos laika posmos) ļoti cieši bija saistītas ar Ķeguma novadu. Dzimusi Rīgā, Regīna Ezera mūža otro pusi pavadīja Tomes pagasta „Briežos”, tāpat no Latgales nākušais un lielāko dzīves daļu Rīgā dzīvojošais Jāzeps Osmanis mūža nogalē kļuva par ķegumieti.
Tieši Ķeguma novada Tomes pagasts pavisam drīz kļūs par nozīmīgu abu atceres un arī izziņas vietu, jo tur – bijušajā Tomes pamatskolā - top muzejs, kurā liela vieta atvēlēta abiem mūsu spilgtajiem literātiem.
Vējš spēlē egļu ērģeles
Ekskursijā ved muzeja vadītāja Ligita Ādamsone, krājuma glabātāja Gunta Bergmane un Jāzepa Osmaņa meita Aija Osmane. Pirms topošā Tomes muzeja apskates muzeja vadītāja Ligita Ādamsone rosina aiziet uz Tomes kapiem, kur atdusas Regīna Ezera. Izrādās, kapsēta ir turpat blakus muzeja ēkai, tā ir neliela, rāma un klusa vietiņa, kurā skan vienīgi koku šalkšana vējā.
Ligita Ādamsone: „Droši vien tāpēc Regīna ir arī šo vietu izvēlējusies, jo viņa ir īsta dabas mīļotāja, un droši vien jau esat ievērojusi Regīnas darbos arvien, arvien atskan meža motīvs, dabas motīvs, egļu motīvs. Man ārkārtīgi patīk – Regīna teic, ka egles skan kā ērģeles, un tad
man ir tā patīkamā sajūta, jā, ka tieši šeit, kur Regīna guļ, un arī apkārt muzejam, vējš taču spēlē egļu ērģeles, un tas ir tik atbilstoši Regīnai, tāda atmosfēra, kas ir piemērota Regīnas dvēselei, par to ļoti liels gandarījums.
…nu, lūk, mēs esam atnākuši pie Regīnas ciemos… tā kā, Guntiņ, nāc, lūdzu, uzliec svecītes”.
Atpakaļceļā uz muzeju Ligita Ādamsone stāsta, ka darbs pie muzeja izveides un abu personību izpētes viņu ievelk un aizrauj aizvien vairāk. Regīnas Ezeras personībai tuvina, piemēram, tas, ka arī Ligita bieži uz darbu dodas ar stopiem un gluži tāpat kā Regīna satiek ļoti interesantus personāžus.
Ligita Ādamsone: „Jo viegli jau strādāt, ja tu esi uz tā paša sajūtu viļņa, ja tu esi iekšā tajā pašā procesā, tajā pašā pārdzīvojumā, sajūtu mozaīkā, ko viņa ir jutusi, rakstījusi, iedzīvinājusi savos darbos”.
Pati Regīna Ezera savu stopēšanas pieredzi bieži vien piefiksēja savā dienasgrāmatā, pārvēršot aizraujošā tēlojumā, lūk, viņas pašas stāstītais 2002.gada Grāmatu svētkos.
Regīna Ezera: „Ja es kādu nostopēju – interesantu cilvēku – kāda saskare bija, kāds viņš izskatījās, kāda bija situācija – tad es neeju gulēt, bet tos piedzīvojumus aprakstu tādā mazā novelītē vai tēlojumā”.
Gara aristokrāts Jāzeps Osmanis
Tomes muzejs tiek veidots bijušās Tomes pamatskolas otrajā stāvā, pirmajā stāvā darbojas Tomes bibliotēka.
Muzeja apskati sākam ar Jāzepam Osmanim veltītajām telpām, jo tās iekārtotas pirmās, pateicoties lielam rakstnieka meitu atbalstam.
Pirmā telpa ir izstāžu zāle, kurā eksponētas viņa grāmatas un gleznas un kur no sienas noraugās rakstnieka portrets.
Ligita Ādamsone:
"Es saku, ka šī ir gara aristokrātijas telpa, jo Jāzepu [Osmani] es redzu kā gara aristokrātu – ar savu labestību, gaišumu, mīlestību.
Šajā fotogrāfijā to arī var redzēt. Jāzeps ir ārkārtīgi talantīgs un vispusīgs, ļoti spilgta personība, un visur, kur mēs lūkojamies, visur jau šis viņa mirdzums mums raugās pretī”.
Aiz izstāžu zāles seko divas telpas, iekārtotas ļoti līdzīgi tām, ko apdzīvoja Jāzeps Osmanis. Lielākajā, kurā rakstnieks uzņēma viesus, stafeti stāstīšanā no muzeja vadītājas pārņem rakstnieka meita Aija Osmane:
„Tētim bija divas istabas, un tā lielākā bija tā, kur viesi tika uzņemti, un daudz viesu bija, jo tētis jau bija ļoti sabiedrisks. Šajā istabā, protams, mēs varējām redzēt gadu gaitā iekrātās grāmatu kolekcijas un arī mīļlietiņas un, protams, svētbildes, jo tētis bija ticīgs cilvēks un Dievs viņam ģimenē no bērnības laikiem bija centrā. Un šī istaba, lai arī nav viens pret vienu, kā bija, tomēr lielā mērā tā atspoguļo to sajūtu, kaut kā tas tēta tuvums te ir jūtams."
Jāzeps Osmanis galvenokārt pazīstams kā rakstnieks, īpaši populārs mazo lasītāju vidū, arī tulkotājs, grāmatu izdevējs, taču liela viņa mīlestība bija arī gleznošana. Iespējams, sava loma tajā bija kādam leģendāram mūsu māksliniekam.
Baskājis Irbīte un Jāzepa Osmaņa mākslas iespaidi
Aija Osmane: „Tēvam jau nav mākslas izglītības, viņš ir filoloģijas doktors, bet mākslā viņš mācījies ir pats. Viņam draugi bija gan profesors Jāzeps Pīgoznis un Uldis Zemzaris, bet
viņa pirmais skolotājs ir baskājis Irbīte. Viņš brauca uz Ķegumu, zīmēja ar pasteļa krītiņiem, bērni bija visi riņķī, un viņš esot teicis – kurš pirmais atnesīs krūzīti ar ūdeni, tam es kaut ko uzdāvināšu, un tēvs vienmēr ir centies būt tas pirmais, un tā viņam krājušies ir krītiņi, un viņš ir ļoti uzmanīgi vērojis un skatījies, kā Irbīte zīmē.
Un es domāju, bērna vecumā tas ir bijis milzīgs iespaids."
Pirmie glezniecības darbi tapa, mācoties universitātē, tad ilgus gadus viņa uzmanības centrā bija rakstniecība, līdz mūža nogalē, skaistās Daugavas un Ķeguma apkārtnes iedvesmots, Jāzeps Osmanis atkal atsāka gleznot.
Aija Osmane: „Apmēram kādus 10-15 pēdējos gadus tā aktīvi. Jo tad, kad viņš vairāk nevarēja tā kārtīgi rakstīt, viņam arī sākās veselības problēmas un, tad kaut kā tā gleznošana palīdzēja izlikt visas tās jūtas un dzīves pārdzīvojumus uz papīra vai molberta."
Glezniecībai Jāzeps Osmanis veltīja arī pantus, ko Latvijas Radio uzklausījis, viesojoties pie viņa Ķegumā 80 gadu jubilejā 2012.gadā.
Jāzeps Osmanis:
„Dzīvē daudziem svarīgs ir paisums un bēgums,
Manu dzīvi nosaka Rīga un Ķegums,
Šī vieta man svēta, te mana bērnības sēta,
Ar Daugavā pasmeltu saules staru
es rakstīt un gleznot varu”.
Īpašas uzmanības vērtas ir arī skaņas, kas skan Jāzepa Osmaņa lasītajam dzejolim fonā, proti, ar tām sevi piesaka suņuks Rūdis, kuram arī dzejnieka dzīvē bija ļoti svarīga loma un kurš ar milzīgu mīļumu portretēts ļoti daudzos zīmējumos un arī dzejoļos.
Draudzība ar Rūdi un bilde ar Artūru Irbi
Aija Osmane: „Mēs jau vienmēr uzskatījām, ka opītis ir jauns… Bet, nu, redziet, pienāk tomēr gadi, kad nav vairs tik ātras tās kustības, un vajag stimulēt, lai cilvēks vairāk kustas, un tad mums bija doma ģimenē – ja tētim būs suns, viņš noteikti ies ar suni katru dienu ārā un tas viņu spiedīs vairāk kustēties. Un tā gadījās Rūdis.
Tā draudzība viņiem sanāca tik cieša, ka tad, kad tēvu aizveda pēdējo reizi no Ķeguma uz slimnīcu, suns vispār pēc tam negāja pie bļodas un neēda, ļoti pārdzīvoja, bet tagad suns ir labās mājās.
Interesanti bija, ka pirmo reizi atbrauca uz muzeju tēta palīdze, kas ilgstoši viņam palīdzēja ikdienā, Terēze. Un tagad ienāk viņa iekšā, es saku – Terēzīt, kā tad ir, vai ir līdzīgi? Viņa saka – viss jau ir, bet nav Rūda uz dīvāna! Un tad viņa piegāja, paņēma Rūda portretu un nolika uz dīvāna. Viņa teica – Rūdim ir jābūt uz dīvāna!”
Un Rūdis arī ir uz dīvāna Jāzepa Osmaņa darbistabā, kas arī caur dažādiem priekšmetiem un kopējo noskaņu vēsta par rakstnieka ļoti darbīgo, radošo, arī sirsnīgo un sportisko personību.
Aija Osmane: „Mēs te nekādus zeltus un dimantus neredzēsim, bet šeit var noteikti noprast, ka cilvēkam bijušas svarīgas attiecības ar Dievu, ar ģimeni, mīlēts ir sunītis."
Ligita Ādamsone: "Un šī ir ļoti skaista glezna, kuras galvenās varones ir abas meitas, kuras bērnībā gleznojis Uldis Zemzaris.
Interesanta ir arī šī fotogrāfija –
Jāzeps kopā ar Artūru Irbi - Artūrs uzdāvināja savu hokeja nūju un pats uzrakstīja savu veltījuma dzejolīti Jāzepam: Atstāšu jums savu vāli, lai jums piedod dzīvei sāli”.
Pašam Jāzepam Osmanim gan bērnu, gan pieaugušo dzejoļos ļoti mīļš tēls bija saule, lūk, kā viņš pats kādā radio intervijā atbildēja uz jautājumu – no kurienes viņam tik daudz saules?"
Jāzeps Osmanis: „Sauli es atceros no bērnu dienu zemes, no Latgles ezeriem, no Naujienas un Indras rietu pamalēm, no Daugavas spoguļa Ķeguma ezerā, saule pasmelta arī tautasdziesmās, lielā Raiņa dzejā un mūsu teiksmainā dzintara starojumā”.
Regīnas elpa jeb svarīgs ir katrs priekšmets
Ligita Ādamsone: "Nu tad dosimies uz Regīnas pasauli…"
Ceļš uz Regīnas Ezeras pasauli ved cauri pasākumu telpai, kur vēl pirms muzeja atklāšanas jau notiek dažādi abiem rakstniekiem veltīti pasākumi – dziesmu vakari, teātra izrādes un prezentācijas.
Ligita Ādamsone: „Nu, labdien, mēs esam atnākuši pie Regīnas. Mēs ar Guntu vasaras sākumā devāmies uz „Briežiem”, Gunta visu ļoti uzmanīgi nofotografēja, un centāmies iekārtot tieši tā, kā bija Regīnas „Briežos”.
Un te mēs sajūtam Regīnas elpu. Svarīgs ir katrs priekšmets – gan čiekuriņš, gan putnu ligzdiņa, gan lapiņa, gan akmentiņš, jo ikviens priekšmets ir saistīts ar Regīnu, ar viņas enerģiju, viņas domām, viņas radošo dvesmu, jo katram akmentiņam ir stāsts."
To, ka muzeju jau tagad piepilda abu personību starojums un enerģija, atzīst muzeja krājuma glabātāja Gunta Bergmane: „Katru rītu atnākot, es sasveicinos gan ar Regīnu, gan ar Jāzepu, jo ir tā sajūta, ka viņi ir šeit. Pieskaroties viņu lietām, tās pētot, ir sajūta, ka viņi te kaut kur ir, un es domāju, ka tas nepazudīs."
Šobrīd nav konkrētu ziņu par abu personību kādu ciešāku saikni dzīves laikā, varbūt padziļināta pētniecība to atklās, bet muzeja veidotājas ir pārliecinātas, ka Tomes muzejs šobrīd ir šo abu novadnieku īstā satikšanās vieta.
Aicina cilvēkus atbalstīt muzeja tapšanu
Plānots, ka Tomes muzejs atklāšanu piedzīvos Muzeju naktī 19.maijā. Līdzās abu rakstnieku memoriālajām istabām tajā būs arī Tomes novada un skolas vēsturei veltītas telpas, un šai saistībā Guntai Bergmanei ir kāds aicinājums:
„Šī ēka bija skola, un būtu ļoti vēlams, ka cilvēki, kuriem ir kādas lietas, atmiņas, pieraksti, ka arī tos varētu veltīt muzejam, kā arī aicināti ir novada cilvēki ar sadzīves priekšmetiem, ar makšķernieku lietām, ar apģērbu un citām lietām, kas viņiem saistās ar laiku, kad viņi dzīvoja Tomē. Mēs būtu ļoti priecīgi un gaidītu jūsu atbalstu”.
