“Punctum” rīkotā festivāla centrā izvirzītas tādas Regīnas Ezeras prozā būtiskas tēmas kā vardarbība, trauma, šaubas un nedrošība. Pašreiz, jo īpaši pandēmijas un ārpolitisko sarežģījumu kontekstā, šīs ir vienas no vadošajām noskaņām un problēmām sabiedrībā kopumā, Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” spriež Laura Brokāne. Viņa turpina:
“Es ļoti ceru, ka [festivāla] pasākumi mazliet vienos, mazliet dos terapeitisku efektu un arī ļaus mums saprast kaut kādas likumsakarības.”
Tas, kādos virzienos, rakstnieces daiļrades un personības iedvesmoti, aizgājuši festivālā iesaistītie radošie spēki, Brokānei bijis absolūti negaidīts pavērsiens. Paturot prātā šīgada festivāla tēmas, kādam visnotaļ negaidīts pavērsiens varētu šķist arī programma bērniem. Izaicinājumu uzņēmušās un darbnīcu, balstītu Ezeras zooloģisko noveļu motīvos, vada publiciste Santa Remere un mākslinieces Elīna Brasliņa un Vivianna Maria Staņislavska.
Lūkojot, kā šīs nebūt ne vieglās noveles prezentējamas un rādāmas visjaunākajai auditorijai, bērnu programmas veidotājas nonāca pie komiksa, precīzāk – pie diviem.
“Mēs ilgi strādājām pie komiksa scenārija, lai atrastu trāpīgāko – ne to ļaunāko, ne uzvedinošo – teikumu, kurā joprojām saglabājas tā realitāte, ko Regīna Ezera apraksta, gan arī laikmeta iezīmes, viņas valoda,
kas bieži vien atšķiras no valodas, ko šobrīd lietojam; kas liek mazliet padomāt, palikt neizpratnē, bet savienojumā ar attēlu, spēj uzburt sajūtu, kas ar to varētu būt domāts. Tās bieži vien ir baiļu nojausmas, [piemēram], kas ir tai tumsā, ko lukturītis izgaismo, kas ir ēdamas lietas, kas – neēdamas, un kas ir tās lietas, kas zinātniekiem vēl ir tikai galvās. Šajā brīdī vismaz tie bērni, ar kuriem mēs jau esam pārbaudījuši komiksa scenāriju, ļoti atveras [..],” skaidro Remere.
Jāatzīmē, ka 21. augusta komiksu darbnīca bērniem no brīvdabas pārcelta zem Raiņa un Aspazijas mājas jumta.
Pašā nedēļas izskaņā gaidāms vēl kāds īpašs festivāla notikums – performance “Dziesma par pēdējo jūras govi”. Tās nosaukums patapināts no Regīnas Ezeras 1976. gadā sarakstītās noveles par jūras govi, sauktu arī par Stellera jūras govi, kas kādreiz apdzīvoja Komandora salu piekrastes rajonus Beringa jūrā un ko mednieki iznīcināja jau 18. gadsimtā.
Annas Salmanes un Signes Valtiņas performance iecerēta kā atvadu dzīres un rituāls izmirušajām un arī potenciāli izmirstošajām dzīvnieku sugām, cilvēku alkām un negausībai, un dzīvības trauslumam. Salmane atklāj, ka tā būs kā fakta konstatācija – cik tālu esam aizdzīvojušies, nesaudzīgi izturoties pret dabu.
Mākslinieces cer ikvienam pārraidīt ilgtermiņa pārmaiņu impulsu, proti, lai rūpes par dabu neaprobežojas ar vienu aktivitāti, bet nosēžas apziņā uz palikšanu.
“Mūsu nolūks nav kādu pamācīt vai likt kaut ko darīt. Kā Anna jau pieminēja, tā, no vienas puses, ir fakta konstatācija, un cilvēka ziņā ir, ko ar šo faktu iesākt tālāk,” noslēdz Valtiņa.
Astoņas stundas garo performanci varēs vērot arī “Punctum” “Facebook” lapā.
