„”Kaķīša dzirnavas” ir ārkārtīgi spēcīgs darbs, un tur nav nekādu vaimanu vai nožēlu, tur pat ir šis piedošanas motīvs, bet tas nav izvirzīts priekšplānā. Tā nav sociāla pasaka, tā ir pasaka par individualitāti, par personu, kas iziet lielo dzīves ceļu,” uzsvēra Stiebra, kura veidojusi šo animācijas filmu.
Viņa atzina, ka, uzzinot par Lielās lasīšanas balsojuma rezultātu, bijusi lepna par latviešu tautu, jo tā māk „ atšķirt graudus no pelavām”.
„Skalbem nav raudošais kaķītis, viņš iziet spēcīgu dzīves ceļu, uzzina, kas ir kas un beigās var pat palīdzēt karalim. Tas ir izcils mākslas darbs. Skalbes pasakas visas ir izcilas. Viņš ir uztvēris tautas dvēseli ļoti smalki, tāpēc ir „Kaķīša dzirnavas”, nevis dzirnaviņas, tur ir skarbais maigums, glāstoša, maiga enerģija, bet tā pēc būtības ir ļoti dziļa. Mazi bērni to jūt, jo viņi nav zaudējuši saikni ar augstākām pasaulēm, tāpēc viņi prasa šo pasaku. Tur ir iekodētas dziļas lietas,” sacīja režisore.
Savukārt sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzsvēra, ka kaķītis konsekventi stāv pāri principam dots devējam atdodas, jo viņš no savām meitām neko pretī negaida, lai gan iedevis katrai lielu pūru.
„ Viņš pie meitām iet ar domu, ka man taču ir radi, nevis ar domu, ka es viņām iedevu pūru un viņām man tagad būtu jāatmaksā. Te ir retā parādība latviešu literatūrā – tā ir brīvā dāvana, kas neko neprasa pretī,” teica Sedlenieks. „Šeit nav runa par pretnostatījumu starp ļauno un labo, drīzāk pārākums. Pretošanās ļaunumam ir nevardarbīga.”
Tikmēr dzejnieks Kārlis Vērdiņš pauda pārsteigumu, ka Lielās lasīšanas pirmais piecinieks tomēr ir tik latvisks. Viņaprāt, šajā balsojumā cilvēki izlikās labāki un pareizāki, nekā ir, un centās parādīt, cik laba un skaista ir latviešu tauta un viņu gaume. „Tas nav ne slikti, ne labi, tāda ir cilvēka tendence,” viņš piebilda.
„Visās šajās diskusijās pazūd tas, ka lasīšana ir prieks un bauda un literatūra ir arī spēle. Galvenais kritērijs ir tas, vai tas mūs aizrauj un saista.. Ir ļoti svarīgi iebalsot pirmajā vietā šādu pasaku, jo no tās var daudz mācīties – nācijai iemācīt, kas ir labi un kas ir slikti, bet mani tas literatūrā neinteresē,” atzina dzejnieks.
Savukārt kino producents Andrejs Ēķis apliecināja, ka atkarībā no vecuma mainās arī viņa uztvere par pasaku un tās saturu.
„Piecu gadu vecumā es tur redzēju skaistus rūķīšus, bet 30 gadu vecumā – kāpēc kaķītis neiedod pa purnu,” izteicās Ēķis.
Jau vēstīts, ka 16.novembrī ar telefonbalsojuma palīdzību noteikta nācijas mīļākā, latviešu valodā izdotā grāmata - Kārļa Skalbes "Kaķīša dzirnavas". Šis balsojums izpelnījies ļoti pretējus viedokļus sabiedrībā par tautas diagnozi – sākot no pesimisma un bezpalīdzības līdz pat sabiedrības idealizācijai.
