Diskusija

Vai spējam sarunāties arī mierīgi un konstruktīvi?

Divi pret vienu

Ieva Parša, Indriķis Veitners un Andris Dzenītis klausās amerikāņu mūzikas koncertu

Rīga. Vai kultūras galvaspilsēta? Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas gaidot...

Rīga. Vai kultūras galvaspilsēta? Diskusija, gaidot Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas

Rīgas pašvaldības ārkārtas vēlēšanas gaidot, Māra Rozenberga (LR Ziņu dienests) un Orests Silabriedis (LR3 "Klasika") satiekas ar reitingu ziņā piecu vadošo partiju un partiju apvienību izvirzītiem pārstāvjiem un uzdod visiem vienādus jautājumus. Aplūkojamās tēmas: nacionālās koncertzāles vieta un Rīgas līdzdalība finansējumā, Mežaparka estrādes apsaimniekotājs un saturs, Daugavgrīvas cietokšņa liktenis, Rīgas Sv. Pētera baznīcas īpašnieka jautājums, Uzvaras pieminekļa nākotne, eksperiments ar Tērbatas ielu kā zonu gājējiem, kultūras pārklājums apkaimēs, pašvaldības potenciālā sadarbība ar apkaimju biedrībām, pašvaldības sadarbība ar valsti.

Raidījuma dalībnieki: Dace Bargā (''Attīstībai/Par!-Progresīvie''), Guntars Grīnvalds (''Saskaņa''), Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība/Latvijas Reģionu apvienība), Ints Dālderis (''Jaunā Vienotība''), Oļegs Burovs (''Gods kalpot Rīgai'').

ĪSUMĀ:

Nacionālā koncertzāle

Īsa priekšvēsture no ļoti garās nacionālas koncertzāles vēstures. AB dambis valdības līmenī pagājušogad neguva atbalstu, un šī gada jūnijā valdība diezgan pēkšņi un negaidīti nāca klajā ar pavisam jaunu priekšlikumu – būvēt koncertzāli bijušās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas vietā Elizabetes ielā 2. Lēmums pieder valdībai, un, cik noprotams, lielas konsultācijas ar Rīgas pilsētu nav bijušas. Sabiedrībā un īpaši arhitektūras profesionāļu vidū šis jautājums tika uztverts visai neviennozīmīgi. Tagad darbu sākusi darba grupa, un vēlreiz tiek vērtēts gan šis variants, gan vēl deviņi citi iepriekš izskanējušie. Lai gan pilsēta līdz šim diskusijās piedalījusies ļoti maz, jau vismaz desmit gadus ir skaidrs, ka bez pašvaldības labas gribas un arī konkrētiem darbiem koncertzāles Rīgā nebūs. Kāda tomēr varētu būt pilsētas iesaiste nacionālās koncertzāles jautājumā?

Dace Bargā. Šāds lēmums būtu jāpieņem kopā ar pilsētplānošanas, kultūras un citiem saistītiem ekspertiem. Mūsu sarakstam šķiet loģiski, ka koncertzāle atrastos pietiekami plašā teritorijā, uz kuru var ērti nokļūt ar sabiedrisko transportu vai velosipēdu un ka šī vieta neradītu papildu satiksmes ierobežojumus dienās, kad tur notiek pasākumi.

Šobrīd dominē viedoklis par centru, bet apsverama būtu arī kāda centram tuva apkaime. Tas ir valsts projekts, ko pamatā realizēs valdība, bet Rīgas iesaistei tomēr vajadzētu būt lielākai nekā līdz šim.

Droši vien jaunajai Rīgas domes vadībai būs jāsanāk kopā ar valdību un beidzot jānonāk pie kompromisa. Lielā apmērā koncertzāles būvniecībā Rīga noteikti nevarēs iesaistīties.

Dace Bargā

Guntars Grīnvalds. Kā cilvēkam, kuram patīk mākslu gan baudīt, gan arī vienlaicīgi ērti justies, dodoties uz šo pasākumu vai dodoties no tā projām,

man, protams, patiktu, ja koncertzāles vieta būtu pie ūdens – ūdens tuvums dod tādu kā atbrīvotības sajūtu.

Svarīgi izvērtēt, un vieta – tas ir numur viens. Otrs – izmaksas. Trešais – kā cilvēki uz turieni varētu ērti nokļūt. Tas laikam veidojies vēsturiski – ka valdošā koalīcija, kas valstī bijusi pie varas, nav bijusi tā pati partija, kas bijusi pie varas Rīgā, un tā tas ir jau desmit gadus. Līdz ar to dialogs nav izveidojies pietiekami labs. Domāju, ka pilsētai [koncertzāles būvniecībā] vajadzētu piedalīties – mēs tomēr esam galvaspilsēta un arī budžets ir ievērojams, salīdzinot ar citu pašvaldību budžetiem, kuru teritorijās jau ir uzbūvētas šādas koncertzāles. Tā ka Rīga noteikti būtu kā partneris. Arī finansiāli.

Einārs Cilinskis. Nacionālās koncertzāles atrašanās vieta tomēr būs valsts izvēle. Ja būtu mana teikšana, veiktu plašāku daudzkritēriju analīzi, visas pieejamās vietas analizējot pēc dažādiem apsvērumiem, bet domāju, ka šobrīd lēmums jāpieņem pietiekami ātri un koncertzāle jābūvē. Bet primāri tas ir valsts lēmums. Pilsētai noteikti būtu jāiesaistās ar nepieciešamo infrastruktūru – ielu tīklu, stāvvietām. Ideālā variantā pilsētai vajadzētu iesaistīties vairāk, diemžēl finansējums, ko paņēmusi Mežaparka estrāde, tuvākajā laikā pilsētai neļaus nopietni iesaistīties megaprojektos. Uzskatu, ka estrādes tālākās kārtas nebija ļoti nepieciešams projekts.

Ints Dālderis. Koncertzālei jābūt Rīgas centrā, varbūt trīs kilometru radiusā no Brīvības pieminekļa – tā, lai pusstundas laikā turp var aiziet kājām.

Ja par konkrētām lokācijām, svarīgākais, lai būtu panākta politiska vienošanās. Pareiza situācija būtu tāda, ka pilsēta kā minimums piedalītos ar savu īpašumu vai daļēji finansētu saturu. Lai arī ko pilsēta būvētu, tāpat tā naudu prasa valstij, jo tik daudz naudas pilsētas budžetā neredzam. Bet tālākā satura veidošanā un finansēšanā pilnīgi noteikti pilsētai būtu jāpiedalās.

Oļegs Burovs. Lēmumu nevajadzētu pieņemt politiķiem, bet arhitektiem un pilsētplānotājiem – varētu parādīties priekšlikumi, kur var iegādāties no privātajiem zemes īpašniekiem zemes gabalu vai izmantot pašvaldības vai valsts zemes gabalu.

Diskusijās esmu paudis viedokli, ka koncertzāle varētu būt esošās Rīgas Tehniskās universitātes vietā, kur ir arī apakšzemes autostāvvieta – zem Strēlnieku laukuma;

ir izstrādāts detālplānojums, un tīri arhitektoniski tas atrastos uz vienas ass – Akmens tilts, otra puse ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, no publiskajām būvēm tā ir mūsu vienīgā jaunā, modernā arhitektūra. Finansiālo sadarbību šobrīd neizskatu – ja tā ir Rīgas domes zeme, pašvaldības zeme, to varētu nodot bez atlīdzības valstij, lai tā realizē projektu. Sadarbībai ar vietas piemeklēšanu un infrastruktūras izveidi jābūt ciešai.

Mežaparka estrāde

Ir vēl kāda koncertu vieta, kurā pašvaldības ieguldījums ir ievērojams – tā ir nule pabeigtā Mežaparka estrāde, kuras atjaunošanā, kā liecina arī kandidātu izteikumi, pilsēta ieguldījusi ne mazums līdzekļu. Naudas summa jau tuvojas simt miljoniem eiro. Šīs vietas izmantojums – pamatā Dziesmu svētki, un vēl pirms pandēmijas laika – arī daži lielie popmūzikas koncerti. Apsaimniekotājs ir "Rīgas meži", kuram pasākumu producēšana nav prioritāte.

Dace Bargā. Līdz šim Rīgas domē dominējusi objektveidīga domāšana – mēs daudz ko būvējam un renovējam, bet nedomājam, kā piepildīt to ar saturu.

Mūsu saraksta priekšlikums – atdalīt Mežaparka estrādi no Mežaparka, un attiecīgi – arī no "Rīgas mežu" pārvaldības, un nodot to konkursa kārtā izraudzītu cilvēku rokās, kas plānotu un realizētu arī saturu.

Guntars Grīnvalds. Ar pasākumu rīkošanu noteikti jānodarbojas profesionālim. Pasākumu producentu asociācijai ir biedri, kuri organizē ļoti labus pasākumus. Piemēram, Rīgas Restorānu nedēļa tiek rīkota sadarbībā ar Rīgas Tūrisma attīstības biroju. Kā sadarbības partneri viņi vienmēr izvēlas kādu no tiem, kuri zina, kā organizēt svētkus, kā likt cilvēkiem labi justies.

Guntars Grīnvalds

Einārs Cilinskis. Jābūt atsevišķam operatoram – arī "Rīgas meži" saprot, ka viņi tur nerīkos koncertus. Tas būs arī izaicinājums – saprast, kā šie koncerti darbosies jaunajos apstākļos: gan pēc pandēmijas, gan kopumā – piemēram, vai megakoncerti būs tie, kas paliks arī nākotnē? Tas būs liels izaicinājums un arī problēma, lai šī estrāde vismaz uzturēšanas ziņā sevi atpelnītu. Uz investīcijām īpaši neceru. Tehniski jau "Rīgas meži" varētu iesaistīties – pļaut zāli un tamlīdzīgi, bet jābūt operatoram, kas nodrošinātu saturisko pusi: tas varētu būt pašvaldības vai privāts uzņēmums, jo lielos koncertus šobrīd rīko tikai dažas milzīgās kompānijas. Jebkurā gadījumā tā būtu kultūras, nevis "Rīgas mežu" struktūra.

Ints Dālderis. Te ir problēma. Rīgas iepriekšējai vadībai par visu, kas saistīts ar būvniecību, bija interese, bet par saturu intereses praktiski nav nekādas. Jau sen bijis plāns, kā šo sakārtot. Mākslas muzejs, Nacionālais teātris, Nacionālā opera ir pirmie piemēri – šīs institūcijas beidzot nodotas valstij. Tāpat būtu jādara ar visiem – gan ar Krievu teātri, gan pārējām infrastruktūras būvēm, kas tiešām Rīgas pilsētai pieder: gan saturam, gan ēkas apsaimniekošanai jābūt vienās rokās. Rīgai pirmām kārtām jābūt savam vēstures muzejam – jebkuram mazākajam ciemam Latvijā ir savs muzejs, bet Rīgai tāda nav. Rīgai arī nav sava profesionāla teātra. Ir pūtēju orķestris un koris, bet ar to ir stipri par maz, ja Rīga pretendē uz Eiropas līmeņa galvaspilsētas statusu. Tur būtu jāsadalās vismaz līdzīgi: tikpat lielai uzmanībai un [finanšu] sadaļai, kāda tiek veltīta amatiermākslai un kultūrizglītībai, būtu jābūt veltītai arī profesionālajai mākslai. Estrāde var palikt arī "Rīgas mežu" pamatkapitālā vai nomā, kas to nodot tālāk kādai no Rīgas kultūras organizācijām, kas nodarbojas ar koncertu un mākslas pasākumu organizēšanu.

Oļegs Burovs. Runāju ar festivāla "Lampa" organizatoriem un piedāvāju viņiem izskatīt iespēju, ka līdzīgs festivāls varētu notikt arī Mežaparka estrādes skatītāju laukā. Mans personīgais viedoklis: nevajadzētu šeit veidot kādu jaunu kapitālsabiedrību, aģentūru vai vēl kādu veidojumu. Mežaparka estrādi piedāvāju pievienot VEF Kultūras pilij – tās direktore Liene Kubiļus ir izcils menedžeris. Ir skaidrs, ka rezultātā tur vajadzētu būt pastāvīgai dzīvībai. Ļoti būtiski arī, kā mēs izmantojam plašās telpas, kas atrodas zem estrādes. Šobrīd norisinās konkurss uz būvniecību un projektēšanu, un viens no variantiem – virsdiriģenta Romāna Vanaga ideja, ka viena no telpām varētu būt tieši koriem un koru skatēm, un es viņu absolūti atbalstu. Tas šobrīd arī paredzēts. Mana ideja pirms dažiem gadiem arī bija ta, ka Nacionālais kultūras centrs kaut kad varētu kļūt par Mežaparka estrādes iemītnieku. Tā vadītāja Signe Pujāte gan nebija īpaši priecīga, jo būtu jābrauc tālāk, bet mūsu pēdējās tikšanās laikā pirms dažiem mēnešiem viņa piekrita, ka tas tā varētu būt.

Daugavgrīvas cietoksnis

Savulaik Daugavgrīvas cietoksnī grupa "Iļģi" veidoja neaizmirstamo uzvedumu "Spēlēju, dancoju", bet mūsdienās šeit iedzīvojies festivāls "Komēta". Bet patiesībā šī vieta ir gandrīz vai bārenīte. Nomināli Daugavgrīvas cietoksnis joprojām ir valsts īpašumā bijušās Privatizācijas aģentūras (tagad - Publisko aktīvu pārvaldītājs" Possessor") paspārnē, kas jau sen  pateikusi, ka Daugavgrīvas cietokšņa un vispār šāda objekta apsaimniekošana nav viņu uzdevums un tas būtu jādara kādam citam. Taču gadu gadiem šis jautājums tiek mētāts no vienas institūcijas pie citas, un Daugavgrīvas cietokšņa apsaimniekošanu īsti negrib uzņemties neviens. Pašlaik to ar tādu kā deleģējuma līgumu dara vietējie aktīvisti – Bolderājas grupa, bet viņu rokas sniedzas tikai tik tālu, cik izvadāt ekskursijās un rīkot neliela mēroga pasākumus. Un, tā kā Daugavgrīvas cietoksnis ir Rīgas teritorijā un var droši teikt, ka tas ir centrālais kultūrvēsturiskais objekts pat veselām divām Rīgas apkaimēm – Daugavgrīvai un Bolderājai, kuras – pēc padarītā spriežot – nav bijušas Rīgas pilsētas prioritāšu saraksta augšgalā, loģisks ir jautājums, kā topošie Rīgas domnieki vai vismaz tie, kas pretendē uz domi, redz, ko iesākt ar šo vietu.

Ints Dālderis. Daugavgrīvas cietoksnis ir unikāls objekts – tur pamatā jābūt kādai ar vēsturi saistītai infrastruktūrai jeb muzejam.

Esam dzirdējuši par Kuģniecības muzeja ideju vai vismaz filiāli – ar kuģniecību saistītai ekspozīcijai šeit būtu īstā vieta.

Varbūt ar laiku piesaistot kādus citus ārējus finansējumus, varētu mēģināt izveidot kuģniecības vēstures muzeju līdzīgi tam, kāds ir Tallinā. Jo vienkārši pārdot šādu vietu noteikti nedrīkst. Vai pilsēta šajā vietā redz iespēju ieguldīt arī savus līdzekļus? Domāju, ka jā. Tā ir pilsētas daļa ļoti labā vietā – tur tiešām jāveido kārtīgs koncepts.

Ints Dālderis

Einārs Cilinskis: Visā šajā apkaimē noteikti vajag kaut ko darīt – jo pašlaik, kad ejam uz Daugavgrīvas cietoksni, tur izskatās kā pēc kara... Pašlaik Kaņepes Kultūras centrs turieni cenšas apdzīvot. Ir doma, ka dažādi pasākumi un festivāli nākotnē tur varētu notikt vairāk. Un tad, protams, ir ilgtermiņa lielā funkcionalitāte. Kultūras mantojuma pārvaldes priekšnieks Juris Dambis teicis, ka būtu ideāli, ja nākotnē tur varētu izveidot Jūras muzeju – pie tā mums pakāpeniski būtu jāstrādā. Tā būtu izpētāma ideja.

Dace Bargā: Rīgas domei vajadzētu atbalstīt šo un līdzīgas iniciatīvas, iespējams, ļaujot dabiski veidoties sava veida kultūras centram.

Tieši festivāls "Komēta" mums visiem vispār atgādināja, ka mums ir tāda apkaime kā Daugavgrīva.

Guntars Grīnvalds: Kā cilvēks, kuram patīk piedalīties dažādos radošos pasākumos, varu teikt, ka Daugavgrīvas cietoksnis varētu būt šāda vieta. Bet nākamais jautājums uzreiz ir – kā cilvēki tur nokļūst, kā tiek atpakaļ? Svarīgs arī saturs, kas atkarīgs no tā, kas to veido. Var būt dažādi partnerību veidi ar biedrībām un nodibinājumiem, kas apvieno nozares pārstāvjus, kuri tam ir gatavi. Ir jādeg acīm par to, ko dari, un tikai tādiem cilvēkiem varētu uzticēt kādu jaunu objektu un cilvēku piesaisti tam.

Oļegs Burovs: Pirms dažiem gadiem "Valsts nekustamie īpašumi" Daugavgrīvas cietoksni piedāvāja pārņemt pašvaldībai bez atlīdzības. Mēs atteicāmies to darīt, jo līdzekļu mums ir tik, cik ir.

Esam pabeiguši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju, kas ir valsts struktūra, tāpat esam pabeiguši VEF Kultūras pili, "Ziemeļblāzmu", tagad ir Mežaparks. Ņemt vēl vienu objektu bez atbilstoša finansējuma – tas diez vai būtu pareizi.

Šobrīd notiek Latvijas Nacionālā teātra piebūves projektēšana, bet to realizēsim tikai tad, ja tiešām tam būs finansējums ar nopietnu daļu no valsts. No lieliem, nerealizētiem projektiem vēl paliek koncertzāle "Ave Sol", tāpēc pagaidām neredzu iespēju pārņemt Daugavgrīvas cietoksni. Ja tam būs nauda, piemēram, Eiropas nauda, tad varbūt Rīgas dome var izskatīt iespēju pārņemt un līdzfinansēt, bet tikai par savu naudu atjaunot – nē. Lai gan uzskatu, ka to obligāti vajadzētu atjaunot, jo ar to mēs attīstām Bolderājas un Daugavgrīvas teritoriju kopumā.

Rīgas Svētā Pētera baznīca

Rīgas Svētā Pētera baznīca šobrīd ir pilsētas pašvaldības īpašums. Taču tās liktenis kopumā ir neskaidrs jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, un tas ir tieši tik ilgs laiks, cik Saeima cenšas pieņemt likumu par Pētera baznīcu un tās īpašumtiesībām. Īsi atskatoties vēsturē, 2018. gadā Saeima beidzot nonāca līdz konceptuālam atbalstam par to, ka šī baznīca būtu jānodod Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) pārvaldījumā, taču ar to arī viss beidzās, jo pērn Saeimas komisijā tā arī neizdevās vienoties jautājumā par šīs baznīcas nodošanu vācu Svētā Pētera draudzes, nevis visas LELB pārvaldījumā. Kā uz Pēterbaznīcas un pilsētas attiecībām nākotnē raugās potenciālie domnieki?

Oļegs Burovs. Šobrīd ir divas pozīcijas: vai atdot LELB, konkrēti – vienai vācu draudzei, kurā ir 39 cilvēki, un ir šaubas par to, kā viņi pārvaldītu šo baznīcu. Un otrais variants – lai tas būtu garīgais nams, kur nāk visas konfesijas, kur pilsēta organizē izstādes. Mans personīgais viedoklis – būtu drošāk mums visiem, ja baznīca tiktu nodota nevis atsevišķai draudzei, bet LELB, un tiktu pieņemts atsevišķs likums, ka mēs visi to varam izmantot – labs piemērs ir Rīgas Doma baznīca.

Oļegs Burovs

Guntars Grīnvalds. Daudzus gadus pats esmu bijis Krimuldas draudzes priekšnieks, tāpēc uzskatu, ka

baznīcā, protams, var notikt arī koncerti, bet baznīca pamatā ir tāpēc, lai tajā notiktu dievkalpojumi, skanētu lūgšanas un cilvēki tajā rastu mieru. Īpašumtiesības ir vēlme spēlēties ar varu – ka baznīca būtu pašvaldības īpašums.

Baznīca kā ēka spēj pastāvēt tikai tad, ja tajā ir dzīvība – draudze, kas baznīcu spēj uzturēt un par to rūpēties. Ir svarīgs arī mācītājs – kā viņš spēj veidot draudzi un piesaistīt cilvēkus. Tas ir diezgan plašs jautājums – ne tikai par ēkas piederību. Pēterbaznīca ir vēsturiska ēka, kurai var būt labāks vai sliktāks apsaimniekotājs, bet primāri tai noteikti vajadzētu būt baznīcai.

Ints Dālderis. Baznīcai kā kulta ēkai pirmām kārtām jābūt baznīcas īpašumā, bet šeit sākas sarežģījumi ar to, ka šīs draudzes vairs nav un parādās dažādi citi interesenti, kas vēlētos saņemt torņa naudu – būsim reālisti. Jo tornis ienes diezgan lielus līdzekļus.

Domāju, pamatā baznīcai tomēr jāpieder draudzei: Pēterbaznīca bija vācu draudzes īpašums, un tā arī tam būtu jābūt, tikai jāatrod risinājumi starp vācu draudzi un LELB.

Einārs Cilinskis. Neieteikšu tūlītēju risinājumu. Ir skaidrs, ka šai baznīcai jāpaliek gan ar kultūras, gan reliģisko funkciju, meklējot kopīgu risinājumu. Iepriekšējā mēģinājumā tas nebija līdz galam izdarīts. Baznīca jau pirmkārt ir domāta kā baznīca, tas ir tās primārais pielietojums. Bet, kā jau teicu, jāmēģina šīs funkcijas integrēt.

Dace Bargā. Mūsu saraksta viedoklis ir, ka Pēterbaznīca ir jāatdod Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vācu draudzei, kas pastāv un aktīvi darbojas. Mūsuprāt, nav pareizi, ka Rīgas dome ir baznīcas faktiskais īpašnieks. Pašvaldībai būtu jāslēdz vienošanās līgums ar draudzi par to, ka tur var notikt arī ar draudzes dzīvi nesaistīti pasākumi.

Uzvaras piemineklis

Pievēršoties vēstures un kultūras pieminekļiem, nav iespējams nepieminēt arī Pārdaugavā slieto Uzvaras pieminekli, par kuru sabiedrībā ir ļoti dažādi viedokļi. Tas tika uzcelts 70. un 80. gadu mijā, un oficiāli to sauc par pieminekli Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Tomēr jāatgādina, ka pats Uzvaras parks savu nosaukumu ieguvis daudz senāk – 1923. gadā, godinot uzvaru pār bermontiešiem. Bet lielais jautājums – ko darīt ar pieminekli – regulāri tiek mētāts kā karsts kartupelis, tiek vāktas balsis par un pret. Ko par Uzvaras pieminekļa vietu Rīgas pilsētā domā tie, kuri kandidē uz Rīgas domi?

Ints Dālderis. Šobrīd svarīgākais – parku neaizbūvēt ar kaut ko citu. Patlaban neredzam iespējas veikt pieminekļa demontāžu, un

es atbalstītu tādu risinājumu, ka tur uz vietas atrastos daudz paskaidrojošo materiālu gan par pašu pieminekli, gan okupācijas laiku Latvijā, pieminekli atstājot kādu laiku tādu, kāds tas ir.

Guntars Grīnvalds. Jebkura vēstures liecība ir liecība par laiku, kurā mūsu sabiedrība, rīdzinieki, ir dzīvojuši. Kaut ko aizliedzot vai iznīcinot, mēs vai nu mēģinām aizbēgt no vēstures faktiem, vai arī tos sagrozīt.

Ja tas piemineklis tur ir uzbūvēts, lai taču tas tur stāv!

Jau no deviņdesmito gadu sākuma ir veidota plaisa sabiedrībā – ka vieni ir labie, bet otri ir sliktie. Tad nu redzam, kur esam – ir norobežošanās, dēvējam kopienas par krieviem un latviešiem, bet multinacionālā sabiedrībā, īpaši Rīgā, kas tāda visu laiku ir bijusi, tas nav pareizi. Jābūt dialogam un sarunai. (..) Tāds piemineklis mums ir tapis, un, zinot to, ka ļoti lielai rīdzinieku daļai šis piemineklis ar kaut ko asociējas, teikt, ka mēs tagad vēlamies iznīcināt, nojaukt – manā skatījumā tas nebūtu pareizi.

Oļegs Burovs. Negribu par to runāt, tā ir spekulācija no radikālajiem spēkiem kā no vienas, tā otras puses. Mums ir starpvalstu līgums starp Latviju un Krieviju, un šis piemineklis tur ir aprakstīts, tam jāpaliek. Varbūt mēs krieviski runājošajiem cilvēkiem par maz organizējam pasākumus? Kad katra gada sākumā organizējam Masļeņicu Līvu laukumā, to ļoti labi uztver visi. Jo vairāk mums būtu kultūras pasākumi cilvēkiem dzimtajā valodā, nebūtu pievērsta tik liela uzmanība tam, kas notiek 9. maijā.

Lai piemineklis stāv, tāpat kā citās valstīs stāv citi pieminekļi. Parīzes pilsētas centrā ir Staļingradas bulvāris. Mums nevajadzētu politizēt vēsturi.

Diemžēl mums vajadzētu atzīt, ka dzīvojam divkopienu valstī, un to veicina kā vieni, tā otri radikālie spēki, un tas viņiem droši vien ir izdevīgi.

Dace Bargā. Mūsuprāt, šo objektu kaut kā vajadzētu neitralizēt, pēc iespējas neaizskarot nevienas sabiedrības grupas jūtas.

Viens risinājums – padarīt Uzvaras pieminekli par oficiālu vēstures objektu, kā minimums – pielikt informatīvu zīmi, par kādu vēstures periodu tas liecina.

Faktiski tur iespējams izvērsties plašāk, jo zem pieminekļa ir pieejamas telpas – tur varētu būt arī muzejs, kura ekspozīcijā varētu tikt izstāstīta patiesība par vēstures notikumiem, tai skaitā Latvijas okupāciju.

Einārs Cilinskis. Pirmais, ko vajadzētu izdarīt – uzlikt skaidrojošu informāciju, kas parāda vēsturisko gaitu, kā un kādos laikos šis piemineklis ir radies. Kultūras pieminekļu aizsardzības likums paredz, ka tā varētu darīt. Bet ilgākā laika periodā, domāju, jāmēģina mainīt šīs vietas saturu.

Šobrīd arvien vairāk tas kļūst par tādu kā sporta centru, un tas ir labi. Ja tas ir Uzvaras piemineklis, tad – latviešu sportisti taču ir daudz kur uzvarējuši, varbūt mēs veidojam arī kādas piemiņas vietas slavenākajiem no viņiem?

Piemēram, Uzvaras pieminekļa kambaros varētu veidot šādu ekspozīciju, atrodot veidu, kā pakāpeniski mainīt šīs apkaimes funkcionalitāti. (..) Šobrīd objektu Ārlietu ministrijas uzskatā sargā starpvalstu līgums. Līdz ar to mēs tā vienkārši nojaukt nedrīkstam, un, ja tā, tad ir jādara tas, ko mēs drīkstam.

Tērbatas iela

Ja vēl par karstas diskusijas un lielas emocijas uzjundošiem objektiem un pasākumiem, tad noteikti svaigākais no tiem ir nupat noslēgtais eksperiments ar Tērbatas gājēju ielu, kas ilga veselu mēnesi un kam bija gan savs piekritēju pulks, gan arī gana daudz pretinieku.

Dace Bargā. Skatoties uz citām pilsētām Eiropā un arī tepat Lietuvā, šāda gājēju iela ir nepieciešama. Tas iepriecina iedzīvotājus un pievilina tūristus. Konkrēti Tērbatas iela kā eksperiments ir solis pareizā virzienā, bet tas, vai tieši šis konkrētais risinājums bija labākais, jāvērtē gan ekspertiem, gan jāaptaujā iedzīvotāji par to, kā izmainījās viņu dzīves.

Bet vispār mūsu sarakstam ļoti simpātiska ideja šķiet par gājēju ielu pārveidot Alberta ielu, jo visā tās garumā ir jūgendstila ēkas, kuras šobrīd īsti labi nevar apskatīt, jo tur ir pilns ar mašīnām un cilvēkiem jāspraucas tām cauri.

Runājot par Vecrīgas atdošanu gājējiem – tas ir ļoti sensitīvs jautājums. Bet tam, ka šeit varētu nenovietot un nestāvēt tik daudzas mašīnas – tam noteikti tā vajadzētu būt.

Oļegs Burovs. Uzskatu, ka gājēju iela ir nepieciešama. Cits stāsts ir par to, vai tā ir gājēju iela tikai uz vasaras mēnešiem vai brīvdienām – kā Viļņā. Noteikti vairāk atbrīvot no transporta vajadzētu Vecrīgu. Runājot par Tērbatas ielu – sāku šo projektu kā vienreizēju eksperimentu uz mēnesi, un šobrīd vērtēju to pozitīvi. Var kritizēt, sakot, ka tas nebija īstais laiks sakarā ar to, ka tiek remontēta Čaka iela un Bruņinieku iela, nebija veiksmīga koncertu organizācija sakarā ar Covid-19, bet kopumā – redzam, ka cilvēki nobalsoja ar to, ka viņi tur aktīvi piedalījās. Šādu attīstības projektu Rīgā pēdējos gados nav bijis, tāpēc gājēju ielai Rīgā jābūt.

Guntars Grīnvalds. Varbūt nebija īstais laiks – tieši pēc "kovidkrīzes" organizēt lielu pasākumu bija ļoti nepareizs lēmums, naudas tērēšana.

Otrs ir par saturu. Tikai pašā Tērbatas ielas sākumā ir kafejnīcas, bet pa vidu bieži bija vērojams, ka stāv tukši galdiņi. Kaut arī salikti skaisti augi, koki, dzīvības jau tur īsti nebija. Lielāks potenciāls, manuprāt, būtu Vecrīgai, kas jau tā pārsvarā ir gājēju daļa. Radīt vēl kādu ielu, kura ļoti būtiski rada sarežģījumus arī autovadītājiem, nav tas pareizākais veids. Bet tas, ka gājējiem jāatvēl vēl kāda vieta, kur arī pilsētvidē jauki pavadīt laiku – tas būtu ļoti svarīgi. Atkal gribu pieminēt Daugavas tuvumu.

Ints Dālderis. Man personīgi patika. Rīgā, sevišķi vēsturiskajā jūgendstila centrā, jābūt vienai šādai ielai – iespējams, tā varētu būt Alberta iela vai vēl kāda. Protams, es nebūtu tik radikāls, ka tagad jābūt daudzām šādām ielām, jo paralēli jārisina tranzīta transporta jautājumi.

Mans sapnis – beidzot aizvākt transportu no 11. novembra krastmalas,

kas būtu iespējams ar lieliem ieguldījumiem apkārtceļa, infrastruktūras un citu pasākumu veidošanā, pie kā mēs arī faktiski šobrīd intensīvi valdībā strādājam un domājam, kā izmantot Eiropas struktūrfondu un citu instrumentu līdzekļus. Rīgai tas būtu pilnīgi cits skats uz dzīvi – pilnīgi citādāk atdzīvinātu arī Vecrīgu.

Einārs Cilinskis. Tērbatas iela kā gājēju iela man patika, bet koncertiem tur nevajadzētu būt – tiem ir atbilstošākas vietas. Jāskatās arī, kā tas viss veidojies no satiksmes organizācijas viedokļa – vai kaut ko var izdarīt optimālāk, un tad jādod gala vērtējums. Bet ir vēl viena būtiska lieta – noteikti vēl vairāk jāsamazina mašīnas Vecrīgā, kur to kļuvis par daudz.

Einārs Cilinskis

Apkaimes

Diskusijas otrais lielais punkts – kultūrvide un Rīgas apkaimes. Rīgas pilsētas kultūras stratēģijā, kas pieņemta 2016. gadā un paredzēta līdz pat 2030. gadam, kā neslēpts trūkums izcelts fakts, ka kultūras pieejamība visās Rīgas apkaimēs nav vienāda un pašlaik neizskatās, ka Rīga daudz būtu tikusi uz priekšu šī trūkuma novēršanai. Arī Rīgas pilsētas attīstības stratēģijā ir daudz skaistu ideju, kas tā arī nav piepildījušās. Ja runājam par kultūras pieejamību Rīgas apkaimēs, neizbēgami jārunā par apkaimēm kā tādām. Rīgā kopumā ir 58 dažādas apkaimes, un iedzīvotāju skaita ziņā daļa no tām stipri sit pušu arī daudzas citas Latvijas pilsētas, kuras ir atsevišķas pilsētas ar atsevišķiem mēriem, bet tikai apmēram 20 no Rīgas apkaimēm ir šobrīd aktīvas iedzīvotāju biedrības. Rīgas iedzīvotāju biedrības ir tāda kustība, kas pēdējo piecu gadu laikā ir īpaši aktivizējusies, un ar to neizbēgami būs jārēķinās arī jaunajai domei. Āgenskalna, Miera ielas, Čiekurkalna, Teikas, Torņakalna, Mežaparka, Brasas, Bolderājas biedrība ir tikai dažas no tām. Aktīvi rosās arī "Jaunciema dārziņi". Sasparojušās arī citas, kuras agrāk, iespējams, uzskatījām tikai par guļamrajoniem – piemēram, Anniņmuižas biedrība.

Ints Dāderis. Apkaimes aktīvisti visai aktīvi iesaistījušies mūsu sarakstā un atrodas vienā no pirmajām rindām. Tā arī ir atbilde, cik cieši mēs esam gatavi sadarbībai.

Te ir Čiekurkalns un Brasa, Āgenskalna biedrība, Dzirciems un citas organizācijas. Mēs esam ar viņiem ciešā kontaktā un uzskatām, ka šai iniciatīvai ir ļoti, ļoti liela nozīme, lai pilsētu veidotu gan dažādu, gan izlīdzinātu tās iespējas, kas ir dažādās vietās dzīvojošiem cilvēkiem. Ja runājam par kultūras aspektu, šobrīd atbalsts ir projekta veidā, bet mūsu viedoklis un arī programmā rakstīts, ka noteikti tas ir jāpalielina.

Einārs Cilinskis. Ar atsevišķām apkaimju biedrībām esam jau tikušies. Kopā ar aliansi viņi ir izstrādājuši diezgan detalizētu priekšlikumu, kā šai sadarbībai vajadzētu veidoties – gan palielinot līdzdalīgo budžetēšanu, gan palielinot organizāciju uzturēšanas izdevumus un izdevumus mazajām akcijām – talkām un tamlīdzīgi. Papildus tiešajai sadarbībai mums arī

jāskatās, lai Rīgas līdzekļi patiešām tiktu ieguldīti apkaimēs. Lai nav tā, ka šajos privātmāju rajonos ir pilnīgi neeksistējoši trotuāri un lielās ielas vispār nav asfaltētas, tāpēc ģimene ar diviem bērniem spiesta turēt divus džipus.

Dace Bargā. Lielākā daļa apkaimju funkcionē kā guļamrajoni, kur cilvēki aizbrauc vienkārši pēc darba atpūsties savos dzīvokļos. Bet principā jau tiem vajadzētu veidoties par tādiem kā apkaimju centriem, kur cilvēki gribētu un varētu pavadīt savu brīvo laiku. Šobrīd pašvaldībai ir diezgan vāja sadarbība ar apkaimju biedrībām, bet mēs plānojam būt ļoti atvērti viņu iniciatīvām un arī palielināt šo apkaimju biedrību ietekmi lēmumu pieņemšanā. Tas nozīmētu arī līdzdalības budžeta veidošanu, jo mēs jau šobrīd daudz nebraukājam uz citiem Rīgas mikrorajoniem – braucam uz centru, viens pie otra ciemos, bet, skatoties uz lielām Eiropas pilsētām, nekur jau tā nav – Berlīnē vai Amsterdamā nevaram iedomāties, ka tur būtu viens īpašs centrs. Ideja ir veidot Rīgas Konsultatīvo padomi, kurā šīs apkaimju biedrības varētu aktīvāk paust savu viedokli par dažādiem ar Rīgas attīstību saistītiem jautājumiem.

Kaut vai pēdējais stāsts par Marsa parku – tas viss noticis tāpēc, ka iedzīvotāju iesaistes nav bijis. Nenotiek pilnīgi nekāda apspriede un iedzīvotāji neko nezina.

Guntars Grīnvalds. Apkaimes ir kā mūsu Latvijas novadi, kur ir trīs, pieci tūkstoši iedzīvotāju vai pat vairāk. Jebkurā gadījumā jābūt dialogam ar sabiedrību, un ir svarīgi saprast, ko sabiedrība patiesi vēlas. Veidosim ciešāku sadarbību ar apkaimju biedrībām, jo viņas ir tās, kas apvieno iedzīvotājus šajās biedrībās, un biedrību aktīvisti jau zina vai pārstāv konkrētu ideju vai lietu, kuru viņi gribētu realizēt savā apkaimē. Biedrībām būtu jādod brīvas rokas, jo tās pašas spēj piesaistīt finanšu līdzekļus. Ja būtu runa par pašvaldības budžetu, tad budžeta veidošanas laikā būtu jābūt noteiktām prioritātēm, kuras šīs biedrības vēlētos realizēt tuvāko četru gadu laikā vai, teiksim, domes sasaukuma laikā, pēcāk prioritāri novirzot finansees konkrētām programmām – vienai apkaimei vai apkaimēm kopumā. Tā ir tā mazā pašvaldība – Rīgas ietvaros.

Oļegs Burovs. Apkaimes biedrības ir tikai viens no formātiem, jo ir arī citas biedrības, par ko varam runāt. Ar iedzīvotājiem vajadzētu sadarboties, bet mēs zinām, ka aktīvākās biedrības ir tur, kur ir vecā vēsturiskā apbūve – mēs runājam par Torņakalnu, Āgenskalnu, Teiku. Zolitūdē, Imantā, Pļavniekos biedrību nav, tāpēc vajadzētu meklēt citu formu, kādu šobrīd iniciē mūsu partijas biedrs Juris Radzēvičs. Ka faktiski ir konkurss uz projektiem, kurā var piedalīties apkaimes biedrības.

Šobrīd runājam vēl vairāk – ka daļu no budžeta (piemēram, miljonu) varētu paredzēt jaunai programmai – iedzīvotāji paši varētu nobalsot, kādiem infrastruktūras uzlabojumiem jābūt konkrētajā apkaimē.

Kultūras centri

Kultūras centri ir vēl viens raksturlielums, kas labi raksturo nevienmērīgo kultūras pārklājumu. Kultūras centru Rīgā trūkst daudzās apkaimēs – Pļavniekos, Purvciemā, Bolderājā, Zolitūdē, Ķengaragā un vēl, un vēl.

Dace Bargā. Droši vien tas ir tāds stereotipisks uzskats – ka tradicionāli kultūras namos bijusi pieejama plašākai tautai saprotama kultūra. Bet man kaut kā šķiet, ka kultūras piedāvājumam vienkārši jābūt daudzveidīgam, un tā problēma drīzāk ir bijusi tā, ka šobrīd šajos kultūras centros programma nav veidota daudzveidīga. Acīmredzot ir kaut kādas problēmas bijušas šo iestāžu menedžmentā.

Oļegs Burovs. Kultūras dzīvi apkaimēs vajadzētu skatīt kopā ar interešu izglītību. Piemēram, tik apdzīvotā rajonā kā Zolitūde vai Ziepniekkalns nav ne kultūras centra, ne arī interešu izglītības iestāžu. Pirmais solis – vajadzētu veidot nevalstiskas organizācijas un namus, kas nebūtu pārāk lieli – tūkstoš vai divtūkstoš kvadrātmetru: te būtu gan bibliotēka, gan lasītava, kur sapulcēties cilvēkiem, lai parunātu arī par dažādiem jautājumiem, tai skaitā kultūras projektiem; tur varētu būt izstādes. Tā varētu būt arī vieta, kur atrastos nevalstiska organizācija, sociālais dienests. Šādiem nolūkiem jau sameklējām vietu Āgenskalna rajonā, Kapseļu ielā 23a – un tādām ēkām jābūt arī citās apkaimēs. Daļa no pašreizējiem kultūras centrim ir morāli novecojuši.

Ints Dālderis. Uzreiz gribētos teikt – jā, visur tagad būs mūzikas skolas, mākslas skolas un kultūras centri. Bet būsim reāli – jāfokusējas uz tiem, kas jau šobrīd ir.

Par infrastruktūru Rīga vairāk vai mazāk ir rūpējusies – ēkas ir sakārtotas, instrumenti ir daudzmaz kārtībā, bet svarīgāk ir saturs un tas, lai pedagogiem būtu labas algas – tas ir būtiskākais, un tur pilsēta var piemaksāt noteikti vairāk, nekā šobrīd to dara. Es būtu vairāk orientēts uz to, lai visā Rīgā būtu droša vide, lai mākslas un mūzikas skolas būtu sasniedzamas ar labu, ērtu un drošu sabiedrisko transportu, tai skaitā arī mazajiem bērniem. Diezgan labi attīstījies arī bibliotēku tīkls – manuprāt, tas ir tikai uzturams; varbūt tur jāpalīdz ar papildus iespējām un tehnisko nodrošinājumu.

Bet, lai mēs veidotu jaunas infrastruktūras vienības un atkal jaunus kultūras centrus, zinot, ka esošajos ir vajadzīgi ieguldījumi – to neredzu kā prioritāti.

Einārs Cilinskis. Pats apkaimju tīkls attīstās ļoti labi, mums tikai noteikti jāpalīdz tām gan ar finansējumu, gan līdzdalīgo budžetēšanu. Arī celtnes, tiekoties ar apkaimēm, ir identificētas, kur tas varētu būt. Arkādijas parkā būtu jāatjauno estrāde un māja, kas ir stadionā un līdz šim īsti netiek izmantota. Ēka no ārpuses ir daļēji atjaunota, un to vajadzētu veidot kā bibliotēku, saglabājot vietu apkaimes biedrībai. Anniņmuižā bija vieta, ko mēs apskatījām, pamesta skola Kundziņsalā. Primāri nepieciešams attīstīt šādas vietas gan apkaimēm, gan arī papildus funkcijām.

Lai gan ir apkaimes, kur īsti piemērotu ēku nevar atrast – kā manā apkaimē Purvciemā. Tur jādomā kaut kā citādi.

VEF Kultūras pils ir renovēta, tāpat "Ziemeļblāzma", Iļģuciemā vēl nepieciešami ieguldījumi. Noteikti vajadzētu attīstīt un uzlabot to, lai apkaimju biedrības varētu kādā vietā darboties bez maksas. Tas, kas ir darīts, lielā mērā ir darīts labi un drīzāk jāattīsta.

Budžets kultūrai

Vai budžets kultūrai Rīgā ir pietiekams, un kam īsti šī nauda tiek tērēta? Varbūt kultūras budžeta ietvaros nauda jātērē citādi? Varbūt Rīgas budžetā naudas būtu pat pietiekami, ja vien tās pārvaldība būtu saprātīgāka?

Dace Bargā. Kultūra, manuprāt, vienmēr bijusi pārāk maz finansēta, bet tas neattiecas tikai uz Rīgu. Grūti rast papildus finansējuma avotus, jo pilsētas budžets ir tik liels, cik tas ir. Kopumā jāskatās pilsētas pārvaldībā, kur pilsēta, piemēram, varētu ar kaut ko pelnīt un no ieņēmumiem lielāku procentu veltīt kultūrai. Vēl viens virziens, ar ko sākt, ir apkaimju kultūras dzīvju attīstīšana. Un vēl jāpārskata tas, kā šobrīd kultūra tiek finansēta. Ir jāpārskata lielo pilsētas svētku organizēšanas izmaksas, jo ir pamats domāt, ka tur līdz šim bijusi diezgan liela izšķērdība.

Ints Dālderis. Ja runājam tikai par kultūras funkciju, jāpārskata lielie salūti un cita veida naudas izšaušana gaisā. Tāpat popmūzikas koncertiem pirms vēlēšanām, kas faktiski tiek subsidēti pilnā veidā, aiziet tiešām daudz naudas.

Visā pilsētas budžetā kopumā redzam ļoti, ļoti daudz saslēgtu līgumu, tai skaitā caur "Rīgas satiksmi" un dažādām arodbiedrībām, kur tiek nopludinātas maksimāli iespējamās summas – ir dažādi deleģēšanas līgumi pārvaldes funkcijām un tā tālāk. Negribētu šajā kultūras diskusijā saukt visu pēc kārtas, bet mēs tiešām esam iedziļinājušies un redzam to līdz pat Dienvidu tilta pārfinansēšanai jeb pārkreditēšanai un tā tālāk. Tā kā Rīgai nauda ir, šobrīd tai kredītreitings ir ļoti augsts. Ir arī aizņemšanās iespējas, kas šobrīd izmantotas apmēram uz pusi. Ja saprātīgi zina, kā ar šiem līdzekļiem rīkoties un tālāk tos investēt, nevis tikai vienkārši notērēt vai mēģināt caur dažādiem iepirkumiem kaut kur nopludināt, naudu ir iespējams atrast.

Einārs Cilinskis. Budžets noteikti nav samazināms, bet – vai varēs proporcionāli to likt lietā vairāk nekā šobrīd? Domāju, ka tuvākajos gados nē, bet iespējas optimizēt ir. Domāju, ka no plašajiem svētkiem un uguņošanas iespējams pilnībā atteikties.

Mūsu programma saka – salūtu saglabājot tikai 18. novembrī, bet varbūt arī tas pakāpeniski jāpārveido uz modernākām tehnoloģijām, kas mazāk piesārņo vidi.

Lielie āra rokkoncerti un tamlīdzīgs lietas varētu būt tas līdzekļu avots, ko pārstrukturējam uz apkaimju pasākumiem.

Oļegs Burovs. Darbība bijusi nesaimnieciska, nepārdomāta un politizēta, bet negribu runāt par pagātni – manā vietā citi deputāti, kas pirms tam bija opozīcijā, varētu pastāstīt par budžetu "riga.lv": tā vietā, lai informētu par to, kas notiek Rīgā, un par to diskutētu, viss bija novirzīts uz "troļļiem" – lai viņi parāda, kā pati vadība lepojas ar savu darbību. Bet šobrīd tas ir likvidēts – šo struktūru es likvidēju, tāpat būtiski samazināju arī budžetu sabiedrisko attiecību nodaļai.

Pilsētas saimniecību vajadzētu sakārtot – ir vairākas lietas, kas jau ir sakārtotas, bet tajā pašā laikā uz izcilajiem objektiem braucam pa nesakārtotām ielām un tiltiem, kas atrodas ārkārtīgi sliktā stāvoklī.

Protams, daudz kas ir atkarīgs no valsts politikas un tā, cik cieši sadarbojamies ar valsti. To arī teicu Latvijas Valsts prezidentam – ka mums šobrīd starp Rīgu un valsti ir uzbūvēta siena, un to būvē abas puses – kā Rīgas dome, tā arī valsts. Un šo sienu vajadzētu nojaukt un sadarboties tā, kā mēs izcili sadarbojamies ar Kultūras ministriju saistībā ar kultūras objektiem.

Vēlēšanu rezultāti

Provizoriskie rezultāti, CVK dati no 156 iecirkņiem no 156

Dati: CVK. Atjaunots: 30.08. 10:11

Provizoriskais mandātu sadalījums

Neoficiālie aprēķini, balstoties uz provizoriskajiem CVK datiem no 156 iecirkņiem no 156

Dati: CVK. Atjaunots: 30.08. 10:11

18 vietas Attīstībai/Par!, "PROGRESĪVIE"
12 vietas "Saskaņa" sociāldemokrātiskā partija
10 vietas Jaunā VIENOTĪBA
7 vietas Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", Latvijas Reģionu Apvienība
5 vietas Partija "Gods kalpot Rīgai"
4 vietas Jaunā konservatīvā partija
4 vietas "Latvijas Krievu savienība"
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti