Kultūršoks

Kultūršoks: "Cik stingrs mūsu mugurkauls Krievijas kultūras produktu boikotā?"

Kultūršoks

Kultūršoks: "Priekšvēlēšanu solījumos kultūras maz"

Kultūršoks: "Cik stingrs mūsu mugurkauls Krievijas kultūras produktu boikotā?"

Krievijas kultūras boikots – cik stingri mugurkaulu tur Latvijas pasākumu rīkotāji?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 8 mēnešiem.

Kamēr lielākā daļa vietējo kultūras dzīves organizētāju arī darbos ir apliecinājuši pēc Ukrainas kara sākuma vārdos pausto apņēmību boikotēt Krievijas kultūras produktus, kritikas krustugunīs nonācis kino festivāls "Baltijas pērle". Festivāls, kas sāksies šonedēļ, ir pieļāvis izņēmumus, iekļaujot programmā filmas, kuru saistība ar Krieviju un tās naudu ir ļoti tieša.

ĪSUMĀ:

Šovasar Dzintaros uz skatuves vienīgais Krievijas mākslinieks – Maksims Galkins

Drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Dzintaru koncertzāles administrācija paziņoja, ka neviena Krievijas zvaigzne, kas publiski nebūs iestājusies pret karu, Dzintaros uz skatuves nekāps. Šis solījums ir pildīts. Dzintaru koncertzāles vasaras koncertu afišā uz vairākiem plānotiem krievu mākslinieku koncertiem tā arī palika norāde "apturēts". SIA "Dzintaru koncertzāle" valdes priekšsēdētājs Guntars Ķirsis atzīst, vienīgais Krievijas mākslinieks, kas uz skatuves šovasar uzlaists, ir Krievijā nežēlastībā kritušais Maksims Galkins: "Viņš konkrēti nosoda šo karu, un es uzskatu, ka šādiem cilvēkiem ir jādod iespēja uzstāties, jo viņš ir šeit un ir izvēlējies šeit būt, un faktiski ir patvēries no drošas vajāšanas tajā valstī. Kamēr likums to neaizliedz, man nav nekādu morālu tiesību šim cilvēkam liegt uzstāties Dzintaru koncertzālē."

Dzintaru koncertzāle, kas vasarās ierasti bijusi satikšanās vieta Krievijas sabiedrības "krējumam", šo sezonu aizvadīja krietni klusāk. 80 koncertu vietā notika 40. Uz pusi mazāk arī skatītāju. Pēc Guntara Ķirša stāstītā lielākoties atcelti koncertzāles nomnieku plānotie pasākumi:

"Šeit uzņemt ar prieku māksliniekus no agresorvalsts, kuri tagad brauks un izklaidēs arī no tās pašas valsts atbraukušos tūristus, man tas šķiet – amorāli.

Pārrunājot ar partneriem, Latvijas uzņēmējiem, kuri tradicionāli jau ir rīkojuši šos koncertus, viņi ļoti labi to saprata un ļoti ātri reaģēja. Īstenībā mums nav bijusi neviena konflikta situācija attiecībā uz to, kāpēc mākslinieks tur nevarētu uzstāties."

Guntars Ķirsis
Guntars Ķirsis

Mūzikas festivālā "Rīga Jūrmala" palicis tikai viens darbinieks

Taisna mugurkaula turēšana prasījusi drosmīgus lēmumus arī festivālam "Rīga Jūrmala", kura finansējums lielākoties nāca no Krievijas. Izņemot vienu darbinieku, pārējie pavasarī meklēja jaunu darbu. Mūzikas festivāla pārstāve Madara Kalme stāsta, ka festivāla darbība tuvākajā laikā netiks atjaunota: "Mums tas nešķita pieņemami, ka mēs svinētu dzīvi, vasaru, kamēr blakus citi cilvēki cieš, zaudē mājas, savus tuviniekus.

Mēs stingri pieturamies šobrīd pie mūsu nostājas, kamēr tepat netālu notiek šausminošas lietas, mēs savu darbību neatsāksim.

Tad, kad šī situācija būs mainījusies, tiks meklēti citi finansējuma avoti un noteikti tie būtu no citas pasaules daļas puses."

Izejas punkts, kad varētu lemt par festivāla atjaunošanu, ir pilnīga karadarbības izbeigšana. "Mūsu darbinieki strādā citās darbavietās, bet kopīgi uzturam sakarus ar cerību varbūt tuvākā vai tālākā nākotnē atkal apvienoties un, iespējams, festivālu atjaunot," pieļauj Madara Kalme.

RIBOCA nepadodas un cer, ka izstāde jau bez Krievijas naudas būs nākamgad

Arī laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA kolektīvs pavasarī sarucis uz pusi. Biennāles pārstāve Inese Dābola stāsta, ka mākslas forums aktīvi meklē citus finansētājus, lai šogad atceltā izstāde ar izmaiņām, kādas ievieš šis laiks, notiktu nākamgad: "Šobrīd esam nodibinājuši fondu, kas ir Amerikā, kas nākotnē varētu nodrošināt ne pilnu budžetu, bet zināmu stabilitāti biennālei arī ilgtermiņā.

Tas laikam ir galvenais jautājums, jo visi uztraucas, vai mums ir joprojām Krievijas finansējums vai nav. Es varu droši pateikt, ka vairs nav."

Izstādes rīkotājiem pagaidām nav atbildes, vai nākamgad plānotajā izstādē piedalīsies mākslinieki no Krievijas, kuri bija savu dalību pieteikuši šogad. Galvenā esot nostāja kara jautājumā, nevis etniskā piederība. Taču pāri šiem jautājumiem svarīgākais – vai izdosies savākt pietiekami daudz līdzekļus izstādes norisei: "Tas ir sarežģīti. Mēs joprojām nezinām, vai mums pietiks budžeta tādam apmēram, kā mēs to redzam, bet ticam, ka atradīsim veidu, varbūt izstāde nenorisināsies trīs mēnešus, bet divus. Liekas ļoti svarīgi arī, lai izrādītu cieņu gan kuratoram (Renē Blokam – red.), gan māksliniekiem, kuri savos kalendāros ir salikuši, ka viņi īsteno darbus un pasākumi notiek. Gribas šo visu realizēt un neapstāties, bet varbūt, ka sapnis ir izsapņots un tad vairs nekad, – tādas bažas arī pastāv."

Eiropas mugurkauls nav tik stingrs, arī festivālam "Baltijas pērle" ne

Aizvadītā vasara parādījusi, ka Eiropas mugurkauls nav bijis tik stingrs. Kamēr naudas ceļiem izsekot sarežģītāk, visiem acīmredzama bija pielaidība pret Krieviju pārstāvošajiem māksliniekiem. Operdziedātāja Anna Ņetrebko, kurai tiek pārmesta nepietiekama distancēšanās no Kremļa politikas, uzstājusies gan Francijā, gan Vācijā, izraisot pat protesta akcijas.

No kreisās: Zane Brikmane, Liene Treimane
No kreisās: Zane Brikmane, Liene Treimane

Arī Latvijā ne visi kultūrļaudis stingro pozīciju uztur. Kino festivāla "Baltijas pērle" programmā iekļautas divas Krievijā tapušas filmas, tostarp Kirila Serebreņņikova filmas "Čaikovska sieva". Festivāls Latvijas pirmizrādi filmai un tikšanos ar režisoru sarīkoja jau pirms mēneša. Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) vadītāja Liene Treimane ir ļoti kategoriska par šo izvēli: "Daži lielie rietumvalstu kinofestivāli tagad ik pa laikam meklē visneiedomājamākos argumentus un baltiem diegiem šūtu motivāciju, lai tomēr vienu vai otru filmu iekļautu savās programmās. Tas notika arī ar Kannu kinofestivālu, kur tika izrādīta Kirila Serebreņņikova filma "Čaikovska sieva", un režisors, kurš sevi pozicionē kā ārpus politikas stāvošu mākslas personību, tomēr izmantoja Kannu kinofestivāla preses konferenci, lai ļoti atklātā veidā un tiešā tekstā aicinātu atcelt Eiropas noteiktās sankcijas pret savas filmas finansētāju, lielu palīgu, ar Krievijas valsti cieši saistītu oligarhu Romānu Abramoviču. Un es domāju, ka

šis notikums vēl skaidrāk mums parāda to, kādēļ vajadzētu šobrīd izvairīties no Krievijas pārstāvju uzlikšanas uz skatuves tā vietā, lai mikrofonu dotu citiem viedokļu līderiem."

Arī dokumentālo filmu režisors Vitālijs Manskis nedomā, ka tieši šobrīd Latvijā bija tik svarīgi parādīt "Čaikovska sievu": "Pat ņemot vērā manu personīgo pozitīvo attieksmi pret Kirilu Serebreņņikovu. Kara laikā varēja arī atturēties no filmas izrādīšanas. Bet tas nenozīmē, ka saku: filmu nevajadzēja rādīt. Kā festivāla "Artdocfest Riga" direktors šobrīd es visdrīzāk no tādas filmas izrādīšanas atteiktos.

Ja tā būtu pretkara filma, ja tā būtu filma, kas parāda Krievijas sabiedrības izpratni par noziegumiem, kurus dara Krievijas armija, tostarp arī šīs sabiedrības vārdā, – man vispār nerastos jautājumi.

Es teiktu: noteikti jārāda. Bet, ja filma it kā tam nepieskaras un atrodas morāli tikumisko un māksliniecisko uzskatu sfērā, tad ir vēl arī citas filmas pasaulē, kas stāsta par to pašu."

Festivāla "Baltijas pērle" direktore Marina Ļipčenko no intervijas LTV raidījumam "Kultūršoks" atteicās, par iemeslu minot "force majeure" apstākļus. Arī festivāla preses sekretāre uz tālākām īsziņām neatbildēja.

Vai krievu kultūras boikota izņēmumi – Kremļa opozicionāru darbi?

Gan Lienes Treimanes, gan Vitālija Manska vadītajos festivālos noteikumi ir pārskatīti. Kamēr festivāls "Artdocfest Riga" pieņēma lēmumu neatkarīgi no satura neizrādīt filmas, kas tapušas sadarbībā ar Krievijas valsts institūcijām vai citām lielām kompānijām, Rīgas Starptautiskais kino festivāls izlēma programmā neiekļaut nevienu Krievijā tapušu filmu. Pēc Lienes Treimanes teiktā, lēmums tika pieņemts ātri un vienkārši: "Mēs neesam arī sadarbojušies ne ar vienu Krievijas kompāniju, izplatīšanas kompāniju un iegādājušies caur tām arī citas starptautiskas filmas, tāpat mēs esam arī izmainījuši savu konkursu programmu nolikumus, jo līdz šim tie pieļāva gan pilnmetrāžas, gan īsmetrāžas žanros Krievijas darbu pieteikumus, šogad tas nav iespējams."

Tikmēr Vitālijs Manskis uzskata, ka var diskutēt arī par Riga IFF pozīciju: "Ja, piemēram, ir filma, kuras režisors ir pakļauts Krievijas valsts represijām un kurš, iespējams, ir emigrējis no šīs valsts, bet viņam ir Krievijas pase... Viņa filma būs kāda? Tas viss nav vienkārši.

Manuprāt, māksla sfērā, pat ne kultūras, bet tieši māksla sfērā, ar kuru arī nodarbojas kino festivālu kustība, nav vienkāršu un viennozīmīgu lēmumu.

Viennozīmīgi lēmumi ir politiķiem. Tomēr nav arī partiju, kas saņem simt procentus vēlēšanās. Ir partijas, par kurām tu domā: "Nu, kā par viņiem var balsot?" Bet izrādās, arī šeit Latvijā ir trīs, divi, pieci procenti iedzīvotāju, kas nobalso par pašām marginālākajām partijām. Tas liecina par to, ka sabiedrībā ir ļoti daudzveidīga."

Vitālijs Manskis
Vitālijs Manskis

Latvijas krievvalodīgo publikai alternatīvi produkti vietā nav rasti

Ne tikai Rīgas Starptautiskais kino festivāls savā programmā nav iekļāvis nevienu krievu filmu. Tās pazudušas arī no lielajiem ekrāniem ikdienā, liekot uzdot jautājumu – kādu kultūru šobrīd patērē Latvijas krievvalodīgā sabiedrības daļa. "Forum Cinemas" programmas vadītāja Elīna Liberte rakstiskā atbildē "Kultūršokam" apgalvo, ka, visticamāk, šī auditorija ir zaudēta: "Nav pētījumu, bet kinoteātris pieņem, ka daļa auditorijas, kas nāca uz krievu komēdijām, ir zudusi kinoteātriem. Es teiktu, ka tie ir krievvalodīgie, kas nāca tikai uz filmām, kurās runātā pamatvaloda bija krievu."

Viens no krieviski runājošās sabiedrības kultūras vaļiem Latvijā ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. Arī viņiem nācies pieņemt daudzus izšķirīgus lēmumus. Teātra valdes locekle Dana Bjorka stāsta, ka pieņemts lēmums izstāties no Krievijas asociācijas, kas vieno visus krievvalodīgos teātrus ārpus Krievijas: "Mēs izstājāmies, jo asociācija nav definējusi savu pozīciju un Mihails Durņenkovs (dramaturgs – red.) kara sākumā ir publicējis sociālajos tīklos skaidru pozīciju un asociācijas līderis viņu sodījis, izslēdzis no asociācijas. Ar to es ieraudzīju opozīciju – Durņenkova pozīciju. Tas bija signāls, ka mums nav pa ceļam šobrīd."

Teātris no repertuāra nav izņēmis nevienu izrādi, bet devis darbu gan ukraiņu, gan krievu, gan baltkrievu bēgļiem.

"Ja mēs runājam par klasiku, tas pats Dostojevskis, Tolstojs, Puškins, ticiet man – ja viņiem būtu iespēja runāt šodien, viņi ļoti klaji nosodītu, kas notiek un kā Krievijas Federācijas līderis rīkojas.

Ja visiem Krievijas mākslas pārstāvjiem, kuri sen aizgājusi mūžībā, būtu iespēja runāt, viņi visi iestātos pret to, kas notiek, jo krievu kultūra – klasika, uz kuras turas visa pasaule, nekad nav propagandējusi ļaunumu, karu, tā bija pret imperiālistisko domāšanas veidu, tā bija par cilvēku un vienmēr bija protestā," uzsver Dana Bjorka.

Dana Bjorka
Dana Bjorka

Saglabāt vai nesaglabāt pozīciju "balts-melns"?

Kino režisors Vitālijs Manskis, kurš pēc Krimas aneksijas 2014. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Latviju, uzskata, ka vajadzētu pieņemt acīmredzamo, ka krievu valoda nepieder Putinam vienam: "Bet tas nenozīmē, ka krievu valoda ir labestības un humānisma valoda. Viss ir sarežģītāk. Es saprotu, ka jūs manis teikto sagriezīsiet un paliks vien pusotra frāze. Bet tomēr es vēlos, lai jūs saprastu, ka es neizvairos no atbildes, bet atbildu uz jūsu jautājumiem.

Pasaule ir sarežģītāka nekā vienkārša formula "balts-melns". Tikko tā paliks vai nu balta vai nu melna, tā kļūs nebrīva.

Es esmu par pasaules brīvību. Par ikviena cilvēka izvēli, arī par skatītāja – iet uz filmu vai ne."

Rīgas Starptautiskā kino festivāla vadītāja Liene Treimane ir pārliecināta, ka nekas nenotiks, ja mēs uz laiku saglabāsim pozīciju "balts-melns" un turēsim stingri nospiesto pauzi pret Krievijas kultūras produktiem: "Šobrīd nekas neliecina par to, ka šo nostāju vajadzētu kaut kā pārvērtēt. Es domāju, ka ir pagājis ārkārtīgi mazs laiks, uz vēstures fona tas ir vispār nekas. Tas ir briesmīgi ilgs laiks, ja mēs domājam par to, ka visus šos mēnešus notiek aktīva karadarbība Ukrainā, bet tas ir niecīgs laika posms, ja mēs domājam par to, kā Krievija ir realizējusi savas imperiālistiskās un kolonizācijas intereses visā pasaulē gadu simtiem. Es domāju, ka nekur šī Krievijas kultūra nepazudīs."

Pilna saruna ar režisoru Vitāliju Manski par kultūras pasākumu rīkotāju nostāju iekļaut vai neiekļaut Krievijas kultūras produktus savās programmās un Kirila Serebreņņikova filmas "Čaikovska sieva" iekļaušanu Eiropas festivālos skatāma šeit:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti