Grāmatai pa pēdām

Einhorna "Historia Lettica" uzskata par pirmo nozīmīgo pētījumu par latviešu tradīcijām

Grāmatai pa pēdām

Ernsta Glika tulkotā Bībele - savam laikam apjomīgs iespieddarbs

"Kas nav tavs, to neaiztiec" - vēsturiski biedinājuma vārdi grāmatu zagļiem

«Kas nav tavs, to neaiztiec» – vēsturiski biedinājuma vārdi grāmatu zagļiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 9 mēnešiem.

Neatlaidīgi sekojot senām "grāmatām pa pēdām", nākas arvien biežāk zinātkāri iedziļināties retu un vērtīgu izdevumu likteņos, cenšoties rekonstruēt vienas vai otras grāmatas garo biogrāfiju. Vai to vispār var izzināt? Un kas liecina par agrākajiem īpašniekiem un lasītājiem? Grāmata pati atturīgi klusē, tā ir tikai mēms liecinieks.

"Grāmatai pa pēdām"

Raidījuma "Grāmatai pa pēdām" jaunākā epizode pievēršas drošībai un uzmanībai. Biedinājuma vārdi grāmatu iekšlapās ir visas Eiropas fenomens, varētu sacīt, aizvēsturiskās signalizācijas variants, kurš apelē pie cilvēka sirdsapziņas. "Kas nav tavs, to neaiztiec" – tāds varētu būt viskodolīgākais formulējums, ar kuru potenciāli varētu sastapties garnadzis.

"Pateicoties lasītāju saprašanai (sajēgai), grāmatiņām ir savi likteņi" (latīņu: Pro captu lectoris habent sua fata libelli) – tā teica 2. gadsimta latīņu romietis Terenciāns Maurs (Terentianus Maurus). Terenciāna sentences noslēguma rinda visiem labi zināma un mīļa, tomēr patiesā izteikuma jēga ir dziļāka, proti: grāmatas likteni nosaka tās lasītāja/īpašnieka prāta spējas, intereses, vērtību izpratne.

Tomēr droši pierādījumi par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem bagāto grāmatas ceļu līdz mūsdienām ir atrodami. Vislabāk kāda sējuma likteni palīdz atklāt proveniences jeb piederības ieraksti. Grāmatas provenience ir ļoti būtiska, tā vēsta par lasīšanas interesēm, grāmatu apriti sabiedrībā, par grāmatu iegūšanas ceļiem, to pirkšanu, pārdošanu, dāvinājumu, zudībām, maiņu un mantošanu. Parasti piederības ziņas ir visai lakoniskas: grāmatā ticis ierakstīts vārds, uzvārds, gads, arī vieta. Tomēr nereti, pareizāk tomēr – retumis, atrodami ļoti neparasti piederības ieraksti, proti: nolādējumi grāmatu zagļiem.

Šo ierakstu saturs ir visai ekscentrisks, un parasti tiem piešķirta ritmizēta forma.

Vēlme pasargāt savu grāmatu ar sākotnēji latīņu valodā rakstītu vēlējumu vai, visbiežāk, pantiņu fiksēta jau 12. gadsimtā, vēlāk daudzi pretzagļu ieraksti rakstīti vācu valodā, 16.–18. gadsimtā visā Eiropā, gan Anglijā, gan vācu kultūras telpā, Polijā un Norvēģijā. Turklāt vērojams, ka ritmizētie ieraksti ir saturiski radniecīgi, tātad izmantotas pāris visiem zināmas tekstu pirmformas, formulas, kas daļēji folklorizējušās, vārsmas tika adaptētas un lokalizētas, pārveidotas atbilstoši ieraksta autora dzejošanas prasmei un vēlmēm. Grāmatas ar 15. gadsimta beigu – 18. gadsimta pretzagļu lāstiem nonākušas arī  Latvijas vēsturisko grāmatu krājumā, dažus rakstījuši senlaiku rīdzinieki, citu autori (tātad grāmatu īpašnieki) nav pazīstami un nav noskaidrojami.

“Dārgais draugs, Šo grāmatu neaiztiec, Ja tu mīli Kristu, nezodz to”. 16.gs. sāk. ieraksts.  Erasmus...
“Dārgais draugs, Šo grāmatu neaiztiec, Ja tu mīli Kristu, nezodz to”. 16.gs. sāk. ieraksts. Erasmus Roterodamus. Paraphrases. Moguntia, 1522.

Jāzina, ka jau 20. gadsimta 20.–30. gados ievērojamais vēsturnieks, Rīgas pilsētas bibliotēkas direktors Nikolauss Bušs (Busch, 1864–1933) uzsāka padziļinātus grāmatu krājuma pētījumus; pateicoties viņam, atrasti un posthum publicēti (1937) interesantākie pretzagļu ieraksti grāmatās, kas tagad atrodamas LUAB retumu krājumā. 

Rakstītāji vēlas pasargāt savu grāmatu dažādos veidos

Daudzi apelējuši pie kristīgām vērtībām, tie lūdz un mudina: "Dārgais draugs, šī grāmata nav aiztiekama, Ja tu mīli Kristu, nezodz to" (16. gadsimta sākums); ieraksti ar populārā latīņu pantiņa variantiem atrasti Vācijā, Anglijā, Norvēģijā, Čehijā.

Tomēr bargi vārdi bija vairāk iecienīti.

Lai iebaidītu to nelieti, kas varētu iekārot un paņemt svešu grāmatu, tās īpašnieks raksta lāstus; tiem būtu grāmata jānosargā: "dod to atpakaļ, citādi velns ādu saplosīs/nodīrās" (16. gadsimta sākums). Rīgas tirgotājs Boriss Depkens (1590–1649) rakstījis Lutera "Mājas sprediķu (1570) priekšlapā, zem krusta zīmes:

 "Borisam Depkenam pieder šī grāmata,
     ja to kāds atrod, lai dod viņam to atpakaļ.
     Tai tev jāiet garām
     un jāatstāj mana grāmata mierīgi stāvam,
     Ja tomēr tu pēcāk to pievāksi,
     Tad tapsi  kraukļiem par barību."

Johans Heinrihs Millers, domājams, 18. gadsimta sākumā dzīvojis rīdzinieks, turpinājis līdzīgi, tomēr vēl izvērstāk un patētiskāk, rakstot sava F. Melanhtona "Ticības artikulu" (1558) sējuma baltajās priekšlapās:

"Dieva vārdā āmen
Šī grāmatiņa man mīļa, kas to nozags – tas ir zaglis, vai tā vista vai gailis, tam jātiek prom, vai tā meita vai puisis, tam pienākas kāķis. Lai gods Dievam augstībā un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.
Vienam Dievam slava; viss, kas man pieder, ir Dieva dāvāts,
Jēzus asins mūs dara tīrus no visiem mūsu grēkiem. Amen.
(..) Kristus asins un taisnība ir mans greznums
(..) tā es Dievam sekošu, ja es mīļas debesis godāšu. Jēzus asins tavs labums, nabadzība vecumā sāpina"

Pret grāmatu zagļiem vērstajos ritmizētajos lāstos atbalsojas vairākas būtiskas kultūrvēsturiskas tradīcijas un prakses. Vispirms pieminams tiesiski juridiskais aspekts. Redzams, ka jau kopš viduslaikiem pretzagļu ieraksti visbiežāk baida un draud ar bargiem, nežēlīgiem un pazemojošiem publiskiem sodiem tiem, kas iekārojuši svešu grāmatu un uzdrošinājušies to paņemt, un nevēlas to atdot īpašniekam. Tiek draudēts ar kāķi (vācu Galgen), proti, karātavu valgu.

Grāmatas zādzība tātad ir uzskatīta par visai smagu noziegumu pret īpašumu.

Jāsecina, ka īpašniekam grāmata ir ievērojama vērtība, tai piemīt ne tikai garīga, bet arī ievērojama materiālā vērtība. Saskaņā ar tā laika tiesību normām, nodarījums ir sodāms atbilstoši  nozagtās lietas vērtībai, tāpēc dažādi senie tiesību avoti  ("Sakšu spogulis", 13. gs., u.c.) runā par lielu un mazu zādzību. Mazo zagli per ar rīkstēm, bet lielo zagli (kas nozadzis vērtīgāku mantu) soda ar apkaunojošāko publisko sodu: pakāršanu, kas izpildāma pie kāķa.

Atmiņas par pilsētas soda vietām, sodīšanu un noziedzību atbalsojas  arī vācu sakāmvārdos: "kāds zaglis, tāds kāķis" (vācu: gleicher Dieb, gleicher Galgen); "kāķis ir tukšs, un pilsēta zagļiem pilna" (vācu: der Galgen ist lähr und die Stadt ist voller Dieb. 1686). Šis sodītais noziedznieks nebūs pelnījis arī cieņpilnu apbedīšanu; pretzagļu lāstos fiksēta kāda dramatiska reālija: kraukļi, kas saknābj un plosa pie kāķa sodītā grāmatas zagļa miesas. Te atbalsojies un jaunākos laikos iedzīvojies romiešu dzejnieka Horācija (65.–8. p.m.ē.) epigrammā par sodītajiem noziedzniekiem teiktais: tie, kas pakārti pie krusta: "tapuši kraukļiem par barību" (latīņu: in cruce pascere corvos). 

Pretzagļu ieraksti netieši liecina par kristīgajā teoloģijā sakņotu literāru un morālētisku tradīciju. Grāmatu zagļu lādējumos atbalsojas Vecās Derības pravieša Mozus balss, kura lāsti bargi vēršas pret bauslības pārkāpējiem (5. Mozus grām., 28. nod.). Vienlaikus pretzagļu lādējumiem noteikti piemīt arī sadzīves maģijas iezīmes. 

Grāmatu proveniences ierakstu izpēte ir rosinājusi daudzveidīgu un spilgtu kultūrvēsturisku refleksiju virknējumu.

Neatbildēts paliek jautājums: vai ierakstiem izdevās pasargāt vērtīgās grāmatas no nelāga likteņa?

Raidījums "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"

Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti