Orests Silabriedis: Rudīt, šī diskusija bija tava iniciatīva, un, nākot uz sarunu, man bija iespēja iedvesmoties no tavas slejas, ko rakstīji žurnāla "Domuzīme" jaunākajā laidienā. Tu saki – ir jārunā, ir jārunā, ir jārunā. Kas ir tie, kas nesaprot, ar kuriem ir jārunā?
Rudīte Kalpiņa: To ir grūti definēt – tas varētu izrādīties kļūdaini, un citu kļūdas mūsdienās cilvēki uztver ļoti azartiski. Bet domāju, ka mums ir jārunā un jāstāsta pašiem par sevi, jo kultūras periodikas situācija mūsdienu Latvijā nav īsti normāla. Varbūt mums ir jāskaidro, kas mēs esam, kādi esam, un jārunā ar plašāku sabiedrību, jo man īsti nešķiet korekts un pareizs ierēdņu vai birokrātu redzējums, kas nu jau sasniedzis arī politiķus, kuri varbūt tik sīki neizprot kultūras nozari. Redz, es arī lietoju vārdu "nozare", bet būtu nepareizi mūsu izdevumus dēvēt par nozares izdevumiem.
Kultūra tomēr ir kaut kas, kas attiecas uz pilnīgi visām nozarēm, uz visu sabiedrību. Mēs nevaram teikt, ka esam tādi paši izdevumi, kādi, piemēram, ir mežrūpniecībai vai alus ražotāju asociācijai. Lūk, viņiem patiešām ir nozares izdevumi.
Arī, piemēram, ''Latvenergo'' diezgan ilgus gadus izdeva savas nozares izdevumu.
Orests Silabriedis: Tūlīt es varētu tev oponēt – iespējams, ka mežsaimnieku izdevums var interesēt, piemēram, ornitologus, bet vai mūzikas izdevums var interesēt tos, kas neklausās mūziku? Diez vai. Vai mēs tomēr šobrīd nepārvērtējam sabiedrības nepieciešamību lasīt refleksijas par to, ko lieto samērā neliela tās daļa?
Rudīte Kalpiņa: Ja tu, Orest, paskatītos teātra apmeklējuma statistiku, tad tā nemaz nebūtu tik maza.
Manuprāt, ir diezgan normāli dzīvot uzstādījumā, ka tu ne tikai apmeklē teātri, bet arī lasi to, ko par to saka speciālisti.
Orests Silabriedis: Bet te uzreiz ir nākamā problēma – esam jau gandrīz pieradināti pie tā, ka mūsdienās speciālisti ir visi, viedokli izsaka visi, turklāt, ne jau šauboties, bet pēc principa – ir tā un tā. To redzam sociālajos tīklos, tas bieži vien ienāk arī sarunās. Vajadzība pēc profesionāļu vērtējuma vai vismaz profesionāļa refleksijas ir ievērojami mazinājusies.
Edīte Tišheizere: Kad 2013. gadā pēc krīzes ar pilnīgi citu redakciju un arī citu koncepciju atjaunojām "Teātra Vēstnesi", lielākoties mūsu mērķis bija radīt profesionālu atgriezenisko saiti tieši ar praktiķiem.
Un, ja man jāsaka ļoti shematiski un kaulaini, mans galvenais mērķis tomēr ir bīdīt teātra procesu refleksijai.
Ja ir kaut kas, kas ir interesants mākslas profesionāļiem, tam vienmēr piesaistīsies arī mākslas mīlētāji. Bet, ja orientēsimies tikai uz mākslas mīlētājiem, automātiski pazemināsim refleksijas līmeni.
Tas, kas ir ļoti interesants cilvēkiem, kas šajā nozarē ir ieinteresēti un kuri to dara interesanti, vienmēr piesaistīs vēl kādu viedokli. Turklāt – runājot ar profesionāļiem, mēs būtībā vienmēr runājam par dzīvi, nevis tikai par mākslu.
Rudīte Kalpiņa: Kā tu definētu, kas bija "Literatūra un Māksla"? Protams, ka profesionāļu izdevums! Tad labāk varbūt mēs varam runāt par profesionāliem kultūras medijiem?
Orests Silabriedis: Jā, par šādu apzīmējumu mēs varam vienoties. Kāda savulaik bija "Literatūras un Mākslas" tirāža? Kādi 100 000, vai ne? Jā, toreiz bija cits laiks – bija skaidrs, ka tu nedrīksti to neabonēt, un tā bija ļoti daudzās ģimenēs, arī manā. Tas netika apspriests.
Rudīte Kalpiņa: Man šķiet, ka
mūsdienās ir svarīga apzinātība – proti, ja mēs kaut ko nelietojam vai nepērkam, tas izzūd.
Tātad tev ir jāpiedomā pie tā. Šai ziņā man patīk atsaukties uz līdzību, kā trimdā latvieši uzturēja grāmatniecību. Liela daļa nekad tās grāmatas tā arī nelasīja, pat lapas neatgrieza vaļā, bet viņi maksāja, jo saprata, ka tas ir jāuztur.
Orests Silabriedis: Mūsu zemē tā gan ir absolūti pārrauta tradīcija. Amerikai vienkārši ir pilnīgi cita attieksme pret to. Vai vispār mūsu zemē ir iespējams atgriezties pie apziņas – ja tev ir nauda, tev ar to ir jādalās? Man tas liekas pats par sevi saprotams – ja tev ir liela nauda, tu piedalies kā mecenāts kādā lietā, kas tev ir tuva, un tev nav svarīgi, vai tevi afišē vai ne. Es tagad runāju par ideālo situāciju, bet ir tādi cilvēki arī Latvijā. Un, ja tev ir vidēja līmeņa ienākumi, tu vismaz abonē to un to, reizi mēnesī pārskaiti naudu kādam pēc savas izvēles – vai nu kādam dziesmu tulkošanas portālam vai tai pašai Vikipēdijai. Bet kā to padarīt par normālu situāciju? Tas taču nav iespējams piespiedu kārtā.
Rudīte Kalpiņa: Man šķiet, ka tur tās metodes varētu būt tādas, kādas mūsdienu pasaulē pastāv – potenciālais lasītājs, abonētājs būtu bieži jāuzrunā, jāatgādina, bet jautājums ir par resursiem – cik mums ir resursu to darīt. Tas varbūt nenotiek ļoti strauji, bet notiek. "Domuzīmes" sakarā lasītāju skaits aug. Ja pirms trim gadiem profesionālajā vidē akadēmiskie mācībspēki dažkārt varbūt pat nezināja, ka šāds žurnāls iznāk, tagad to zina. Soli pa solim veidojot žurnālu un popularizējot to, kaut kāda atpazīstamība ir panākta. Paralēli visam ir arī jautājums, cik cilvēku vispār mūsdienās lasa un ko viņi lasa. Tehnoloģijas aprij baigo laiku, un cilvēkiem ir izveidojušās atkarības.
Par to Latvijas periodikā un portālos kopumā runā maz un reti, bet ir diezgan daudz pētījumu, kuros diezgan skaidri izpētīts, kas notiek ar noteiktiem smadzeņu sektoriem, ja tu informāciju uzņem tikai no ekrāna un fragmentāri, un kas notiek, ja tu tomēr spēj lasīt.
Orests Silabriedis: Un tad parādās pētījums "Ilustrētajā Zinātnē", kas pierāda pilnīgi pretējo. Katra puse var atrast pietiekami daudz demagoģisku ieroču par labu gan vienam, gan otram viedoklim. Es pats diemžēl redzu, kā cīnās dažādi informācijas lauki, un mūsējais nav tas pats spēcīgākais.
Rudīte Kalpiņa: Bet mēs jau tikpat kā necīnāmies.
Orests Silabriedis: Par to parunāsim mazliet vēlāk. Edīt, tev kā profesionālai skeptiķei pajautāšu par cilvēku apziņu – vai tev ir kaut desmit procenti ilūziju, ka tā apziņa mainīsies atpakaļ?
Edīte Tišheizere: Domāju, ka nē, un mums pašiem, pirmkārt, ir jārēķinās ar to, ka šobrīd esam vecākās paaudzes interešu lokā.
Jo visforšākie jaunie profesionāļi dažādās nozarēs, pat nejauši uzdūrušies "Domuzīmei" vai "Teātra Vēstnesim", vai "Mūzikas Saulei", vispirms prasa – kāpēc jūs neesat internetā?
Es domāju, ka tā spēja, prasme un arī interese meklēt visu internetā ļoti mainīs paradumus. Tāpat es aizvien vairāk domāju, ka mūsu nozares izdevumiem, kas ir drukātā veidā, tāda īsta vērtība ir tikai vienā ziņā – mēs esam tas materiālais pamats, kas noteikti paliks vēsturē.
Jo jebkuram – pat vislabākajam – serverim var kaut kas notikt un visa savāktā informācija, kas ir mākonī, var pazust.
Tas, kas ir drukāts, tas tomēr ir uz mūžu, jo nu jau vairs nav viena vienīga Aleksandrijas bibliotēka – kaut kur vienmēr paliks.
Es visu laiku runāju pati sev pretī, jo, no vienas puses, es piederu pie paaudzes, kurai fiziski vajag paturēt to izdevumu rokā, sajust drukas smaržu. Bet apzinos arī, ka nākotnes tam, kā šobrīd izskatās, īsti nav.
Rudīte Kalpiņa: Es tik liela skeptiķe nebūtu – vismaz "Domuzīme" ir arī digitāli, un, Edīt, man šķiet, ka arī "Teātra Vēstnesis" ir digitāli – vietnē "Kroders"?
Edīte Tišheizere: Jā, bet tas gluži nav "vēstneša" interneta resurss. Jo interneta resurss nepārtraukti jāatjauno.
Orests Silabriedis: "Mūzikas Saule" gan arī tiek likta Latvijas Mūzikas informācijas centra mājaslapā.
Rudīte Kalpiņa: Šobrīd mēs arī esam sākuši uzsvērt, ka esam digitāli lasāmi. Tomēr uzskatu, ka cilvēki, kuri jau šodien un nākotnē vēl lielākā mērā savu darbu darīs tikai pie ekrāniem, būs no tiem noguruši, un paņemt rokā kaut ko no papīra būs kā atpūta. Patiešām! Tu nevari sēdēt visu laiku pie ekrāna. Un vēl viena lieta pie tehnoloģiju lietošanas paradumiem – tā, protams, ir tikai tēze, bet man šķiet, ka
kļūda faktiski ir tajā, ka mēs sociālās vietnes vai sociālos tīklus vienā brīdī sākām saukt par sociālajiem medijiem. Tie nav mediji!
Orests Silabriedis: Tā ir terminoloģijas nojaukšana?
Rudīte Kalpiņa: Tieši tā! Piemēram, "Draugiem.lv" mēs savulaik neuzskatījām par mediju, vai ne? Un vienā brīdī tos sāka saukt par medijiem. Mums likās – ai, tas jau tā. Bet patiesību sakot, tam bija milzīga nozīme, jo tas vēl vairāk devalvēja profesionālo mediju būtību, lomu un izpratni par tiem. Ja izdotos panākt to, ka sociālajiem tīkliem ir sava vieta un tur var notikt viss, ko mēs jau darām, un vēl daudz vairāk, tad skaidrāk sakārtotos tā izpratne par to, kas ir medijs un kas nav medijs. Šajā gadījumā, protams, runāju par "feisbuku" vai "tviteri", jo, piemēram, "Kino Raksti" ir medijs, par to nekādu šaubu nav. Bet ir runa par tiem, kas nav mediji.
Orests Silabriedis: Neticu, ka mēs to varam dabūt atpakaļ, jo hierarhija "profesionālis-neprofesionālis" ir totāli nojaukta – uz mūžu.
Rudīte Kalpiņa: Varbūt uz mūsu mūžu, jo nekas jau tomēr nav bezgalīgs. Katrā ziņā man šķiet, ka drukātajiem kultūras izdevumiem Latvijas pašreizējā mediju ainā ir būtiska vieta.
Cilvēkiem vienkārši ir jāieinteresē sevi par tiem, lielai daļai jāatklāj varbūt no jauna, saprotot, ka tas sola un dod daudz vairāk nekā laika pavadīšana, bezjēgā pētot "feisbuku".
Orests Silabriedis: Mazliet novirzoties no iepriekš runātā – nupat kopā ar Andri Pogu un Haraldu Matuli ierakstījām Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra ceturto podkāstu, un Haralds Matulis kaut kā lika noprast, ka viņš liek zināmas cerības nevis uz vidējās un vecākās paaudzes neoliberālisma loka pārstāvjiem, kas šobrīd diktē noteikumus, bet uz divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem ar sociāldemokrātiskāku ievirzi. Vai varam domāt, ka politiskā vidē kaut kas varētu mainīties un līdz ar to arī mainītos izpratne par drukāto mediju vai vispār kultūras mediju klātbūtni Latvijā, ja pie varas nāks jaunāki spēki?
Rudīte Kalpiņa: Pēdējā laikā atkārtoti ir izkristalizējusies vēl viena problēma – paaudžu līdztiesības jautājums. Jo tieši tā – mēs jūtam, ka nāk jeb jau ir ienākusi jaunā paaudze, kura pasauli atklāj no jauna.
Mums un iepriekšējām paaudzēm it kā nebija tās sajūtas, ka pirms mums nekā nav bijis vai ka pilnīgi viss ir jāpārveido. Šis ir tāds specifisks piesitiens.
Tā ir daļēja atbilde uz tavu jautājumu. Bet domāju, ka ir jāturpina runāt, skaidrot. Man nav nekādu īpašu ilūziju. Tāpēc arī mums pašiem jābūt uzmanīgiem ar terminoloģiju, jo tajā vidē tas ir svarīgi.
Orests Silabriedis: Man nāk prātā profesore Raita Karnīte vai kāds cits gudrs cilvēks, kurš teica – nu, nevaram taču mēs vienmēr sākt sarunu tajā vietā, kur katrs no koka nokāpis. Bet realitāte ir tāda, ka īstenībā laikam ar to ir jārēķinās, kurā brīdī nu katrs ir nokāpis.
Edīte Tišheizere: Runājot par jaunajiem politiskajiem spēkiem, es nebūtu tik pesimistiska kā Rudīte, jo man liekas, ka jaunajos politiskajos spēkos ir diezgan daudz kultūras cilvēku un līdz ar to arī diezgan daudz orientācijas tieši uz kultūru, uz kultūras novērtēšanu kopējā tautas saimniecībā un kopējā tautas garīgajā plāksnē. Tāpēc man liekas, ka nākotnē šī kultūras vērtības apziņa varētu pieaugt. Bet ir otra lieta –
mums kā profesionālo mediju pārstāvjiem vajadzētu ļoti būtiski orientēties uz aiznākamo paaudzi, domājot nevis par to, kā pievilināt tos, kas ir mūsu bērnu vecumā, bet kā pievienot vēl nākamo paaudzi.
"Mūzikas Saulē" man visinteresantāk ir lasīt to, ko raksta Dāvis Eņģelis.
Mani interesē tā paaudze, kas reāli būs pēc mums, un tā būs ar pilnīgi citu pieredzi. Tāpēc "Teātra Vēstnesī" man visbūtiskākais liekas atrast cilvēkus no šīs paaudzes, kuri gribētu strādāt refleksijas jomā. Ja viņi šodien sāks strādāt, viņi tiešām reāli domās par parītdienu. Mēs paši labākajā gadījumā varam domāt par rītdienu, un arī tad, balstoties uz savu vakardienas pieredzi.
Rudīte Kalpiņa: Es tam īsti nepiekrītu, jo man šķiet, ka autoru areāls ir plašs, un tas ir pats par sevi saprotams, ka mēs skatāmies, ko un kā varētu rakstīt jaunie. Un, ja šie jaunie ir spilgti, ja redzi, ka viņos ir milzīgs vai vismaz labs potenciāls, tu arī strādā un darbojies ar viņiem.
Tāpēc uzsveru paaudžu līdztiesības jautājumu – mums ir tiesības pārstāvēt arī vidējo un vecāko paaudzi, jo – kurš tad viņus pārstāvēs?
Jaunībā balsis skan skaļāk, skaidrāk, bezkaunīgāk, taču šajā ansamblī ir vajadzīgas arī citu paaudžu balsis. Mums uz to ir pilnīgas tiesības.
Edīte Tišheizere: Jā, mums ir tiesības. Bet, ja gribam, lai mūsu mediji pastāv arī turpmāk, jāorientējas uz turpmāko lasītāju, jo savā ziņā esmu pārliecināta, ka mūsu paaudze ir tā, kas interesējas par kultūru kopumā – par katru profesionālo jomu atsevišķi. Viņi jau ir pasūtījuši "Domuzīmi", "Teātra Vēstnesi", "Mūzikas Sauli". Mēs varam paplašināties uz nākamo paaudzi.
Rudīte Kalpiņa: Tādā ziņā jā, bet, domājot par saturu, latiņa tomēr jānotur, izejot no saviem profesionālajiem kritērijiem. Mēs nevaram publicēt pilnīgi nevarīgu jauna cilvēka recenziju.
Orests Silabriedis: Toties varam rūpēties par to, lai tas varīgais būtu mūsu pusē!
Rudīte Kalpiņa: Mēs jau to darām, tas tiešām ir pašsaprotami.
Edīte Tišheizere: Nē, tas nav pašsaprotami! Pati sevi esmu pieķērusi, sakot – ak, Dievs, cik viņš ir virspusējs! Un tad izlasu vēl un vēlreiz, un saprotu, ka nē – viņš vienkārši domā citādi nekā es. Runa nav par kritēriju pazemināšanu, bet par skatpunkta maiņu un cita skatpunkta pieņemšanu. Un to es mēģinu atrast jaunajos.
Pēkšņi uzrodas kāds cilvēks, kurš mani vienkārši satricina ar to, ka viņam ir jaunības maksimālisms, un vienlaikus viņš pēkšņi uzraksta absolūti gramatiski pareizi, skaisti.
Un tad saprotu, ka arī parītdienas paaudzē ir ļoti gudri cilvēki – mums viņi ir jāmeklē un jāvelk pie mums vai mums jāvelkas pie viņiem, bet kaut kā ir jāstrādā kopā. Mēs nevaram iziet tikai no saviem kritērijiem un tikai no savām pozīcijām.
Orests Silabriedis: Pievērsīsimies darba grupai, kas tika izveidota, lai kopīgi ar Kultūras ministriju vienotos par finansējuma modeli. Vai šīm sarunām jau ir kādas augļa aizmetņa pazīmes?
Rudīte Kalpiņa: Grupas uzdevums bija sakārtot un normalizēt kultūras mediju stāvokli Latvijā. Grupa strādāja, uzrakstīja ziņojumu, darba gaitā noskaidrojās, ka Kultūras ministrija noteikti mūs negrib, toties Valsts kultūrkapitāla fonds grib un ir gatavs. Palika pie modeļa, kur reizi trijos gados tiktu rīkots konkurss, un izdevumi varētu justies droši uz ilgāku laiku.
Taču brīdī, kad darba grupa beidza darbu, sākās pandēmija, līdz ar to bija sajūta, ka dokuments ir izstrādāts, bet tiks ielikts rakstāmgalda atvilktnē.
Bet kultūras ministrs teica, ka šo budžetu viņš virzīšot 2021. gada budžetā.
No tā izrietētu, ka Kultūrkapitāla fondā šis konkurss acīmredzot varētu notikt 2021. gadā par 2022. gadu. Tas tāds ideālais scenārijs. Grupas darbības laikā arī pašiem tās dalībniekiem noskaidrojās vairākas lietas. Proti, cilvēki jutās nedroši par to, kā nu tagad būs, un mēs vienojāmies par to, ka situācija, kurā ik pa trim gadiem vai citā termiņā brigādes, kuras taisa kultūras mediju, mainās, nav pieļaujama. Ir jāsaglabā esošie kultūras mediji – protams, vērtējot viņu darbu. Šajā jaunajā modelī ir paredzēts, ka jaunus kultūras medijus nevar radīt katru gadu vai arī radīt neizmērojamu to daudzumu, līdz ar to ir jānostabilizē esošie mediji.
"Teātra Vēstnesis", piemēram, ir tas pats, kas Nacionālais teātris vai Nacionālā opera. Tu vari mainīt "aktierus", ja redzams, ka redakcija vairs nevelk, bet valsts tur rūpi un skatās.
(..) Mēs esam ļoti nozīmīga procesa veidotāji un dalībnieki.
Orests Silabriedis: Šajā kontekstā sabiedrībai būtu jāzina, ka šobrīd mēs strādājam uz entuziasma rēķina?
Rudīte Kalpiņa: Agrāk es teiktu, ka nē – dari, kas jādara, un galvenais ir rezultāts, bet problēma ir tā, ka, pirmkārt, bezgalīgi tā nevar, bet, otrkārt, redzam, ka daudz kam citam mūsu valstī nauda atrodas, un tad nav skaidrs, kāpēc tieši šo jomu nevar finansēt.
Beidzot mums ir kultūras ministrs, kurš ir gatavs aizstāvēt, ir arī finanšu ministrs – būtu ļoti neparasti, ja "Jaunā Vienotība" neizprastu kultūras mediju nozīmi.
Te mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ir jāstāsta un jāskaidro, jo cilvēki, kuri nav šajos procesos iekšā, ļoti daudz ko neizprot, jo vienkārši nezina. Kā mums vienā "Domuzīmes" apaļā galda sarunā izskanēja – šobrīd diemžēl pārliecināšana par savu svarīgumu ir vai nu lielākā bļāvēja princips, vai tur ir kāds valstisks redzējums.
Man šķiet, kultūras medijiem beidzot vajadzīgs valstisks redzējums.
Orests Silabriedis: Rudīt, mani tavā slejā ļoti aizķēra ideja par to, ka vairs nav redakciju, kur pulcējas cilvēki un notiek domu apmaiņas. Gatavojot žurnāla "Mūzikas Saule" vasaras laidienu un ļoti interesējoties par senlaiku muzikologiem – Vizbulīti Bērziņu, Ligitu Viduleju, Guntaru Pupu, Ingrīdu Zemzari, Viju Briedi, Jāni Torgānu, Brigitu Briedi un to, kā viņi strādāja, kā satikās – nodomāju, ka tā nebūs vairs nekad. Kas varētu būt aizstājējs? Sarakste "vatsapā"?
Edīte Tišheizere: Tieši tāpēc mēs vairākas reizes gadā rīkojam lielas paplašinātas redkolēģijas izbraukuma sēdes, kurā ir arī praktiķi, kas ikdienā ar žurnālu nenodarbojas, bet kas domā par to, un rīkojam lielas prāta vētras, jo neliela domu apmaiņa tikai trīs četru cilvēku vidū ļoti ierobežo. Un tad tā sabiedrība mums ienāk.
Rudīte Kalpiņa: Lai klausītājam būtu skaidrs –
sarēķinājām, ka 14 izdevumiem plus vēl potenciāli kādam jaunajam, kas nāktu klāt, tā ideālā kopsumma, par kuru varam normāli dzīvot un strādāt, būtu, ja nemaldos, 1 200 000 eiro gadā.
Visiem izdevumiem, toskait arī interneta medijiem. Neaizmirsīsim, ka viena ceturtā daļa ienāktu atpakaļ valsts budžetā. Varētu adekvātāk apmaksāt autoru darbu.
Edīte Tišheizere: Jā, varētu ar viņu pārliecinošāk strādāt, sakot – mēs tev labi maksāsim un tāpēc tu pārstrādāsi šo rakstu tikmēr, kamēr tas būs līdz galam pabeigts, interesants un vajadzīgs.
