Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Privātā un publiskā lasīšanas telpa mūsdienās. Stāsta Ieva Zībārte

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Mazāklietotās valodas Eiropā – katrai sava situācija, bet līdzīgi izaicinājumi

Ideja par Aivara Neibarta muzeju Sarkandaugavā iestrēgusi institūciju gaiteņos

Dzejnieka Aivara Neibarta muzejs – ideja, kas beidzās, vēl nesākusies

17 gadus pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā Aivara Neibarta dzeja uzmirdzēja Jaunā Rīgas teātra iestudējumā “Dieviņš pillā” aktrises Gunas Zariņas interpretācijā. Arī nesen izdotais atmiņu krājums “Zum, zum dzejniek!” liecina par Neibarta un viņa dzejas vietu lasītāju un līdzcilvēku dzīvēs. Tomēr ideja Sarkandaugavā dibināt Aivara Neibarta muzeju pēc vairāku gadu darba iestrēgusi institūciju gaiteņos. Aivara Neibarta atraitne Sarmīte Neibarte zaudējusi ticību muzejam un namu novēlējusi mazmeitai.

ĪSUMĀ:

  • Aivara Neibarta namu Āžu ielā 6 piedāvāja dāvināt pilsētai, taču nesakārtoto īpašuma tiesību dēļ tas nav iespējams.
  • Citi memoriālo muzeju modeļi – ģimeņu vai biedrību uzturēti.
  • Sarkandaugavas biedrība atbalstītu ideju Āžu ielas attīstībai – slēgt satiksmei un padarīt par iekšpagalmu.
  • Vēsture rāda – memoriālos muzejus rada cilvēki, kas deg par ideju. Citas, vienotas stratēģijas nav.
  • Šobrīd Sarmīte Neibarte zaudējusi ticību muzeja idejai un namu Āžu ielā 6 novēlējusi mazmeitai.

Neibarta muzeja dibināšanu vada vēlme sabiedrības dzīves telpu iezīmēt ar kultūratmiņas un pulcēšanās vietām, kuras Sarkandaugavai šobrīd pietrūkst.

Vai Aivara Neibarta dzeja ir īpaša? Daudzi nevairītos likt Neibartu līdzās Rainim, Akurāteram, Vācietim un citiem dzejniekiem, kam šobrīd jau ir savi memoriālie muzeji.

Taču par nevienu no uzskaitītajiem nav tik daudz leģendu, kādas apkopotas nesen iznākušajā atmiņu krājumā “Zum, zum dzejniek!”. Neibarts jeb Ņurbulis bija iedvesmojošs citādas dzīvošanas piemērs. Viņš mīlēja mitoloģizēt savu dzīves telpu: Māras dīķi dēvēja par okeānu, savukārt zemē iegrimušais koka namiņš Sarkandaugavā viņa iztēlē atradās nevis Āžu ielā, bet gan Āžu bulvārī.

Aivars Neibarts mūžībā aizgāja, nosmokot dūmos ugunsgrēkā, kas izcēlās viņa istabiņā 2001. gadā. Atraitne Sarmīte Neibarte istabu atjaunojusi ar muzejisku rūpību, arī šajos gados spējusi noturēt sajūtu, ka Neibarts nekur tālu nav aizgājis, no atstātajiem rokrakstiem sastādot vairākus dzejoļu krājumus.

Sarmīte Neibarte

Namu Āžu ielā piedāvāja dāvināt pilsētai

2007. gadā Sarmīte Neibarte piedāvāja namiņu Āžu ielā 6 kā dāvinājumu Rīgas pilsētai, lai šeit tiktu iekārtots muzejs. Viņa atklāj – iesākumā atbildes bijušas atsaucīgas.

“Augsti godātajam Rīgas domes priekšsēdētājam Jānim Birkam. Rakstu jums šo vēstuli kā ziņu no Aivara Neibarta pēdējā šīs zemes mitekļa,” vēstuli citē Neibarte.

Viņa bija izstrādājusi arī iespējamā muzeja koncepciju, izplānotu pa istabām.

“Informatīvā telpa ar video un atskaņotāju, Pūces dziesmas, “Maranas” mūzika, “Līvi” Groduma izpildījumā, visām Neibarta teksti,” stāsta Neibarte. Arī vizuālais noformējums bijis izdomāts:

“Uz fasādes Neibarta rokraksts, kāda dzejoļa rinda, uz jumta kores sēž Neibarts kā skulpturāls tēls.”

Vēstule tika nodota Rīgas domes Kultūras departamentam. Pēdējā saņemtā atbildē – domes atzinumā – teikts:

“Šobrīd ēkā nav iespējams uzsākt A. Neibarta dzīves un dzejas telpas izveidi, jautājuma izskatīšana atlikta līdz īpašuma tiesību sakārtošanai.”

Izrādās, uz Sarmītes Neibartes vārda zemes grāmatā ierakstīta tikai puse mājas Āža ielā 6. Otru pusi pirkšanas brīdī – pagājušā gadsimta 70. gados – nebija iespējams pareizi noformēt, jo formāli tā tobrīd piederējusi agrākā īpašnieka brālim, kurš kara laikā devies uz Vāciju, un šobrīd nav vairs atrodams.

Ticams, ka īpašumtiesības ir atrisināmas – tiesas ceļā, bet tas saistās ar izdevumiem, kas atraitnei vairs nav pa spēkam.

Citi memoriālo muzeju modeļi – ģimeņu vai biedrību uzturēti

Memoriālu muzeju apvienības vadītāja Rita Meinerte skaidro, kas notiek ar izcilas personības mantojumu, viņam aizejot mūžībā:

“Rokrakstiem vajadzētu nonākt Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvēs, šobrīd arī Nacionālā bibliotēka aktīvi komplektē personību kolekcijas. Savukārt lietas, priekšmeti – te nu muzejs ir izvēles priekšā. Muzejam ir skaidri jāapzinās, vai viņš tos varēs eksponēt.”

Sarmīte Neibarte daļu rokrakstu nodevusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Reto grāmatu un rokrakstu krājumā. Taču kā Rita Meinerte norādīja, šīs institūcijas reti pieņem glabāšanā priekšmetus, jo iespēja izstādīt mākslinieka personīgās mantas faktiski iespējama tikai memoriālā muzejā.

Rīgā ir vairāki, vēl par jauniem uzskatāmi, memoriālie muzeji – 2008. gadā durvis vēra Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs. Kopš 2013. gada darbojas Žaņa Lipkes memoriāls. Rita Meinarte uzsver: “Latvijā ir vēl pa kādam, bet pārsvarā tās ir privātas iniciatīvas.”

Ne vienmēr valsts institūcijām jāuzņemas atbildība par muzeju. Sekmīgi darbojas, piemēram, Edvarta Virzas “Billītes” vai Edvarta Treimaņa Zvārguļa “Leukādijas”, kas pēc būtības ir ģimenes mājas, kurās iespējams pieteikties ciemos. Tomēr Aivara Neibarta mājas gadījumā šis risinājums neder, jo dzimtai Latvijā dzīvojošu mantinieku nav.

Otrs veids ir fondu, biedrību, privātpersonu uzturēti muzeji. Teorētiski Sarkandaugavā tāda iespēja būtu: 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, bija pieejams finansējums apkaimju programmai, tā rezultātā aktivizējās apkaimju biedrības.

Nams Āžu ielā – vīzija ir, bet nav, kas sadzird

Sarkandaugavas biedrības aktivizēšanās laikā Sarkandaugavas dzejnieks bija kļuvis par iedvesmojošu tēlu, kura vārdā, jo, īpaši Baltās nakts pasākumu laikā, vairākus gadus pēc kārtas notika gan dzejas lasījumi, gan citas mākslinieku akcijas.

Biedrības aktīviste Alija Turlaja stāsta, kā biedrībai šobrīd klājas:

“Esam piedzīvojuši lejupslīdi attiecībā par iedzīvotāju iesaisti, un vispār ir tāds pagurums. Bet optimistiski.” Viņa arī pastāsta par ideju Āžu ielu padarīt par iekšpagalmu un slēgt satiksmei.

“Esmu sapazinusies ar sievieti, kas stāda tur dārzu, un viņai ir doma Āžu ielu padarīt par iekšpagalmu.

Iela nav nepieciešama ne tranzītam, ne mašīnu kustībai, līdz ar to tehniski var aiztaisīt ciet, padarīt pieejamu tikai tiem iedzīvotājiem kas dzīvo Āžu ielā, tās ir trīs mazas mājas un viena daudzdzīvokļu. Manuprāt, tā ir lieliska ideja, un mēs tieši šo variantu izskatām, kā varētu attīstīties šī vieta.

Tur Sarkandaugavas attīstības biedrībai ir ko teikt, noteikti atbalstīsim, atbalstīsim rakstiski,” skaidro Alija Turlaja.

Apvienojot Sarmītes Neibartes gatavību kopt Aivara Neibarta piemiņu  ar iedzīvotāju gatavību apzaļumot vienotā koncepcijā Āžu ielas māju pagalmus – tur patiesi varētu sanākt dzīva sarkandaugaviešu pulcēšanās vieta.

Taču neizdodas rast atbildi uz jautājumu – ja iedzīvotājiem ir vīzija kādas vietas attīstībai, kā panākt, lai viņi tiktu uzklausīti?

Memoriālos muzejus rada cilvēki, kas deg par ideju

Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības vadītāja Zanda Ķergalve, kuras pārziņā ir šobrīd trīs pilsētai piekritīgie muzeji, skaidro:

“Atskatoties uz to vēsturi, ir pilnīgi skaidrs, ka lielā mērā muzeju rašanos jeb procesa novešana līdz rezultātam, ka top muzejs, nosaka pirmām kārtām jau cilvēki, kas deg par ideju. Es varētu nosaukt Rīgas Jūgendstila muzeja izveidošanā kā tādu cilvēku profesoru Jāni Krastiņu, kurš jau kopš 90. gadiem ir sācis runāt par to, ka Rīga ir tik nozīmīga jūgendstila pilsēta, ka tā nevar palikt bez jūgendstila muzeja vai centra. Skatoties uz Aleksandra Čaka memoriālā muzeja–dzīvokļa izveidi, tur daudzi sabiedrībā nozīmīgi cilvēki savu roku pielikuši. Varu nosaukt Viktoru Avotiņu, Karinu Pētersoni, protams, arī pašu Pēteri Pētersonu, kurš tajā laikā ir Rīgas domes deputāts un, acīmredzot, spējis pārliecināt savu kolēģus.”

Porcelāna muzejs ir mantojums no likvidētās Rīgas Porcelāna fabrikas, Rīgas Jūgendstila muzejs ir daļa no pilsētas tūrisma politikas, Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis daļēji vēl pirms pārtapšanas muzejā bijis Rakstnieku savienības īpašums.

Katram no šiem muzejiem ir tik atšķirīga priekšvēsture, ka tie drīzāk jāsauc par atsevišķiem gadījumiem, nevis stratēģiju. Stāstā par Aivara Neibarta namiņu Āžu ielā 6, ko Sarmīte Neibarte vēlējās dāvināt pilsētai – tā turpmākais liktenis šobrīd ir izlemts.

“Tagad māja novēlēta mazmeitai. Nu, saproti, es līdz pēdējam.. nu kaut kam jābūt, nevar šitā. Kad nojuka, tad es to muzeja ideju vairs neņēmu par pilnu,” stāsta Neibarte. Viņas mazmeita dzīvo Anglijā.

Sarkandaugavai šobrīd pietrūkst pulcēšanās, notikumu vietas. Kādreizējā kultūras namā “Rītausma” šobrīd ir lielveikals, kinoteātris “Aurora” atdots privatizācijai. Vai par šādu dzīvu vietu varētu kļūt Āžu ielas iekšpagalms, un vai sava loma tajā visā būtu arī Aivara Neibarta vārdam – to rādīs laiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti