Diskusija. 100g kultūras

100g kultūras diskusija "Karš un miers krievvalodīgo kultūrtelpā Latvijā"

Diskusija "Atcerēties vai aizmirst?"

Neērtā vēsture šķetina šodienas mezglus. Diskusija – atcerēties vai aizmirst?

Kāpēc tik maz runājam par latviešiem, kuri bija vadošos amatos, palīdzot būvēt padomju Krieviju? Neērtības sajūta? Informācijas trūkums? Vai dokumentālās filmas "Neērtie latvieši" ekranizācija palīdz šķetināt šodienas tematus par neērtiem pieminekļiem, personībām, integrāciju un vēstures traktējumu? "100g kultūras" diskusijā "Atcerēties vai aizmirst" sarunājas vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns, režisore Laura Groza, vēsturnieks Toms Ķikuts, kultūras žurnāliste Eva Johansone un komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns.

Vēsture šķiet neērta tikai tiem, kuri dzīvojuši padomju iekārtā

"Vai mums, latviešiem, vienmēr jākaisa sev pelni uz galvas, kad runājam par savu neērto vēsturi?" vaicā komunikāciju zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns. Viņaprāt, ir ačgārni pieņemt to, ka kolektīvu var iemiesot kāds neērts vēstures personāžs, jo tad kauns kļūstot par nacionāla mēroga kaunu, mūsu katra kaunu: "Mēs taču varam atļauties cieņpilni diskutēt, nevis attaisnot tos latviešus, kuri pārstāvēja to otru – nepareizo – pusi. Esam demokrātiska valsts, kura spēj un var sarunāties par šiem tematiem."

Režisore Laura Groza uzsver, ka Latvijas teātrī, operā un kino māksliniekiem svarīgi runāt par politiskajiem un vēsturiskajiem notikumiem caur cilvēkstāstiem, rekonstruējot dažādu personību dzīvesstāstus: "Mani un kolēģus interesē, kā vēsturisko posmu izstāstīt savā īpašajā mākslinieciskajā un tematiskajā veidā." Režisore tic, ka māksla ir pamatvaloda, kurā var atainot neērtus notikumus, paverot iespēju sarunai: "Mērķis nav aģitēt, bet gan veicināt diskusiju sabiedrībā."

Valdis Klišāns, kurš vēsturi skolā māca jau vairāk nekā 30 gadu, novērojis, ka vidusskolēni šodien nejūt kolektīvo vainu par 100 gadu seniem notikumiem: "Neērtības sajūta piemīt manai paaudzei un vecākiem cilvēkiem. Mainoties paaudzēm, mainās attieksme pret vēstures notikumiem. Neērtums ir tiem, kuri atceras padomju laikus.

Kad "Neērtos latviešus" parādīju vidusskolēniem, viņiem šķita interesanti, taču šie astoņpadsmitgadnieki neasociē sevi ar šo laiku.

Viņi nezina februāra revolūciju, čeku, oktobra apvērsumu. Tagadējā skolēnu paaudze saka, ka nav neērti, jo tā ir tik tāla pagātne kā Napoleona laiks. Sarunās gan nonācām pie secinājuma, ka tomēr šis skar, jo, salīdzinot ar somiem, mums sliktāks dzīves līmenis, jo esam bijuši okupēti, kas ir arī šo neērto latviešu vaina. Vēstures traumas viņiem nav."

Divi režisori vienlaicīgi izgaismo Marijas Leiko dzīvesstāstu

Viens no filmas "Neērtie latvieši" ekspertiem, vēsturnieks Toms Ķikuts uzsver, ka jāsaprot iesaistīto latviešu mērogs: "Ļoti būtiski filmā ieskicēts, ka tikai maza daļa latviešu bija sākotnējās Padomju Savienības elitē. Vienkāršais cilvēks dzīvoja padomju Krievijas izveidotajā latviešu kolonijās, nekādu politisko un militāro karjeru neveidoja. Visi latvieši gan, neatkarīgi no darītā, 1938. gadā kļuva par Staļina terora upuriem." Ķikuts priecājas, ka paralēli vēstures pētniecībai kultūrtelpā rodas jauni darbi par sarežģītām vēsturiskām personībām un notikumiem: "Katrai paaudzei vajag savu filmu, jaudīgu izstādi vai teātra izrādi, ap kuru sāk velties diskusija. Vēsturiskam tematam ir jauda, ja tas parādās kultūrtelpā. Man liels prieks par sabiedrisko mediju iesaistīšanos un aktivitāti vēstures notikumu skaidrošanā."

Šobrīd Latvijas kultūrtelpā top gan jauna luga, ko raksta Artūrs Dīcis kopā ar režisori Lauru Grozu, gan Dāvja Sīmaņa filma par Marijas Leiko likteni, kura bija daļa no nogalinātā latviešu teātra "Skatuve" aktieriem padomju Krievijā. Lauras Grozas izrāde par Mariju Leiko pirmizrādi piedzīvos 2024. gada 3. februārī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, dienā, kad teātra "Skatuve" trupa tika nežēlīgi noslepkavota. "Mēģinām atšifrēt intīmu pieredzi, attaisīt vēsturi caur personību. Viegli stāstīt ar skaitļiem, taču mēs mēģinām to darīt personīgi," stāsta Laura Groza.

"Māksla piešķir paplašinājumu vēsturei. Iztēlei ļaujam iekāpt interesantajā zonā, kur satiekas vēsturiskā patiesība ar stāstniecību.

Nepieciešama iztēle, mitoloģija, lai aizraujoši, caur šiem stāstiem, skaidrotu vēsturi," papildina Mārtiņš Kaprāns.

30 gadus nesakopts jautājums

"Uzaugu deviņdesmitajos gados, tiku mācīta, ka nav jārunā ar krieviem. Taču tagad mana tēma – ne tikai kā māksliniekam, bet arī sociāli atbildīgam cilvēkam šajā valstī – ir integrācijas jautājums. Tas skar latviski runājošo un krieviski runājošo vidi. Teikšu godīgi, nebūtu piekritusi veidot māksliniecisko stratēģiju Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim, ja nebūtu pārliecināta, ka tas ir lojāls Latvijai. Mēģinām veidot telpu sarunai, dialogam starp latviski runājošo un krieviski runājošo vidi. Šo jautājumu nav kopuši daudzi mani priekšgājēji. Šobrīd man ir 38 gadi. Biju septiņgadīga, kad Latvija atguva neatkarību.

Tolaik domāju, ka mani vecāki, vecvecāki, kaimiņi, nodarbosies ar integrācijas jautājumu. Mājasdarbs netika paveikts.

Tagad, kad esmu Rīgas Krievu teātrī, man tas jārisina. Jātuvina šīs telpas, jāuzrunā Latvijas valstij lojālie krievvalodīgie," savas rūpes stāsta Laura Groza.

Vēstures stunda "Z paaudzei"

Kā par vēsturi visveiksmīgāk runāt ar mūsdienu skolēniem? "Jebkuram vēstures pedagogam jārunā caur šodienas prizmu, jo "Z paaudzes" cilvēks ir ļoti pragmatisks. Bieži uzdodu jautājumus par to, kā domāja, ko zināja tie, kuri centās celt komunismu, veidot labo gulagu? Kam viņi ticēja, kādēļ bija gatavi tik tālu iet? Risinām ar vidusskolēniem šīs problēmas. Nemācu didaktiski, uzdodu jautājumus, lai paši izdomā. Ar vēsturisku filmu starpniecību varam veidot diskusiju," dalās pedagogs un vēsturnieks Valdis Klišāns.

Saņemties drosmi – nebūt zaglīšiem naktī

"Veids, kā tika nojaukts un evakuēts Puškina piemineklis, nebija korekts. Es neesmu par vai pret, bet tieši par veidu, kā tas notika. Mēs varam to darīt atklāti, mēs varam par to komunicēt, bet izdarījām nakts aizsegā. Kā mazi zaglīši. Man tas likās nesmuki, necienīgi. Mēs to būtu izrunājuši, izdarījuši, un viss – ejam tālāk! Neadekvātais veids, kā mēs to izdarījām, liecina par mūsu nepārliecinātību, trauksmi. Nevajag baidīties, ejam uz atklātu sarunu," aicina Laura Groza.

Komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns uzsver brīvas valsts priekšrocību uz civilizētu diskusiju: "Lauras komentārs ir atgādinājums, kā varam atbrīvoties no pagātnes pieminekļiem.

Varam tumšā naktī aizslaucīt prom un visi domā, – o, cik labi atrisinājām konfliktu, bet latentā veidā viss paliek gruzdam!

Vai arī ejam nepateicīgo, bet lēno diskusiju ceļu, kur, protams, būs konflikti, bet kas ir racionāls diskurss, nevis afekts, kas tiek kāpināts un kāpināts, un brīnos, cik tālu var iet."

Runājot par pieminekļiem, Laura Groza atgādina par latviešu triumfu, nogāžot Pārdaugavas pieminekli, piebilstot, ka krieviski runājošā daļa palika ar mezglu kaklā, kas lēnām jāatšķetina. Iespējams, vēl vienā dokumentālā filmā, ko nākotnē varētu veidot LTV.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti