Aktieris ir ļoti pateicīgs gan latviešiem, gan krieviem Latvijā par silto uzņemšanu, bet par vienu no spilgtākajiem iespaidiem viņam kļuvuši pagājušās vasaras dziesmu svētki, pastāstīja aktieris intervijā Rus.LSM.lv.
Būt klāt Latvijas dziesmu un deju svētkos – tas bijis milzīgs emocionāls notikums, spēcīga esības prieka izdzīvošana, saka Smoļjaņinovs:
"Nekad mūžā neko tādu neesmu redzējis un dzirdējis, ka divdesmit tūkstoši cilvēku dziedātu zem klajas debess! Un vēl nez cik tūkstoši dejotu. Man likās, ka tā ir vienkārši himna dzīvei kā tādai.
Nav pat svarīgi, kādā valodā tas tiek dziedāts, – tajā brīdī tu jau esi aizmirsis par kaut kādām konkrētām lietām. Īpaši zem klajas debess – es sākumā skatos uz to visu, pēc tam paceļu acis uz augšu un saprotu – tas ir tas pozitīvums, mūsu dzīves apzināšanās plūsma: ka mēs dzīvojam, ka mēs esam, ka mēs esam radīti, – un ka mēs spējam kopā, tik milzumdaudz cilvēku, radīt kaut kādu dievišķu skaistumu. Tā patiešām ir katarse – šī neticamā izjūta, neticamā! Vienkārši iekšā viss pamirst, un laime, un – tā ir dzīve, kāda tā ir, dzīve savā maksimālajā gaismā."
Viņš pastāstīja, ka Latvijā ne tikai vienkārši saņēmis patvērumu, bet ieguvis iespēju turpināt radošo darbu: "Protams, esmu pateicīgs – mani te uzņēma, deva patvērumu, sasildīja, paēdināja – burtiski. Deva, kur dzīvot, kur pārgulēt. Nebija tā, ka braucu uz jaunu vietu.(..) Pirms pāris gadiem filmējos (tas notika Liepājā, filmā "Ebrejs"), un man palikuši kaut kādi iespaidi, pirmām kārtām labi. Tātad sapratu – kādu šeit pazīstu. Turklāt tā iznāca, ka jau pēc kara sākuma iepazinos ar dažiem cilvēkiem no [portāla] "Meduza", kuri sen te dzīvo, un daži no viņiem man ļoti palīdzēja, arī izstrādāt maršrutu, un tā tālāk. Tā viss relatīvi nejauši sanāca kopā Rīgā un Latvijā."
"Zināju, ka te jau ir Čulpana Hamatova, vēl kādi cilvēki, kurus jau pazīstu. Sapratu, ka nebūšu pilnīgi vientuļš," stāsta aktieris.
Pēc Smoļjaņinova publiskā nosodījuma Krievijas armijas iebrukumam Ukrainā sekoja reakcija sabiedrībā, un noskaidrojās, ka daudziem ir tāds pats viedoklis kā viņam, lai gan to nespēj paust skaļi: "Tomēr [emigrācija] bija tas gadījums, kad uz savas ādas izjutu sakāmvārda "ko sēsi, to pļausi" spēku. Turklāt, kad sniedzu pēc tam troksni sacēlušo interviju Katjai Gordejevai, es, protams, kaut ko tādu negaidīju, par to vispār nedomāju, man tobrīd vispār bija kaut kādas citas vajadzības. Taču ļoti daudzi cilvēki pēc tam, vienkārši redzot mani uz ielas, apturēja un jautāja, kā man palīdzēt. Tieši tādēļ tādu secinājumu sev izdarīju, ka cilvēki lika man saprast: es pilnīgi nejauši esmu kļuvis par viņu balsi! Jo ne visiem ir iespēja izteikties tik lielai auditorijai."
Adaptācija Latvijā sākusies labi, stāsta aktieris: "Gan Krievijā, gan šeit cilvēki bija pret mani maksimāli atklāti, labvēlīgi noskaņoti. Un es, protams, negaidīju, ka mani tik labi uzņems. Es pieļāvu, ka gan jau ar sūdainu koku mani prom nedzīs, bet ka cilvēki tik labi un sirsnīgi uzņems… Turklāt visi – gan krievi, gan latvieši, nekāda dalījuma man kā nav bijis, tā arī nav.
Cilvēki vienmēr paliek cilvēki. Lūk, tāpēc – paldies par visu Latvijai! Un tas attiecas gan uz parastiem cilvēkiem, gan tiem, kas strādā valsts sistēmā, migrācijas sistēmā – viņi arī nāca man pretī.
Skaidrs, ka likuma robežās, protams. Taču tur, kur viņi varēja likuma gultnes ietvaros virzīties pa labi un pa kreisi, tas bija lielākās labvēlības režīms, un man tas vienmēr bijis šoks, ka, redzot mani, cilvēki atplauka un stiepa man pretī uzreiz abas rokas."
Visa intervija oriģinālvalodā skatāma šeit.
